Niagāras iespaidi

  • 2 min lasīšanai
Dārdošā ūdens zeme Niagara indiāņu valodā nozīmē - dārdošais ūdens. Es biju pie šī ūdens un nodzīvoju tur pusotru dienu. Vakarā visu krāsu apgaismes ķermeņi izgaismoja ūdenskritumu un šķita, ka tā ir fantasmagoriska skatu kartīte. Tikai dunoņa īsta. No rīta pamodināja varenā dārdoņa, tā nerima pat aiz viesnīcas Hollidey Inn no skaņas ļoti labi izolētajiem logiem. Rīts pie līgavas plīvura Ūdenskritums fantastisks! Tas tiešām ir lielisks! Bija tūkstoškārt vērts braukt šurpu. Kalnos iepriekšējās trīs dienas lija bez mitas. Tas nav mūsu Latvijas lietus, bet gan tāds, kas dažu minūšu laikā ielas pārvērta par mutuļojošām upēm. Iekļuvu šādā lietū un sajūsminājos bezgala - absolūta stihija! Nevaldāms spēks! Mēs patiesi te Latvijā dzīvojam Dievzemītē! Kalnu lietus piepildījis Niagāru ar jūlija vidum neraksturīgu spēku un ūdens daudzumu. Mēs ar meitu no sirds priecājāmies par skaisto, mežonīgo, pārdabīgo krāšņumu. Neredzēt Niagāru, nozīmē neredzēt un nesaprast Ameriku. Lieli vārdi. Bet diža daba rada dižas domas un plānus un liek tos realizēt. Kā tie trakie, kas ir centušies visdažādākajos veidos gāztiet lejup līdz ar straumi. Klīdām gar krastu gandrīz divpadsmit stundas un man neapnika. Ikreiz kāda jauna šķautne atklājās. Ilgi kavējāmies pie tās krituma daļas, ko sauc par “Līgavas plīvuru”. Varavīksne laistās, šķiet dimanti, smaragdi, rubīni izšķērdīgi vizuļo saules spožumā. Migla samitrina seju, drēbes. Zilo lietusmēteļu armija Kuģītī drīkst iekāpt tikai tad, kad uzvilkts un kārtīgi sapogāts zilais lietusmētelis un kapuce. Nīgrojos, kālab lieka čammāšanās? Kuģītis tuvojas milzīgajam pakavam Kanādas pusē, lietus nelīst, saules pilna debess, bet tērpi nošļakstīti ar lielā spēkā krītošo ūdens smalklietiņu. Uz kuģīša sastopam kādu ārsti no Latvijas, viņai brauciens uz Niagāru ir atvadas pēc gadu ilgām mācībām. Cik neparasti dzirdēt latviešu valodu un sastapt savējos. Un vienlaikus, tīkams miers iestājas — mēs esam sastopami visās zemes malās. Un nevis kara beigu izceļotāji, bet šodienas - jaunās Latvijas ļaudis. Klusībā pateicos vīrabrālim, kurš, mūs izrāvis no Latvijas padomiskās pieticības un garīgās pelēcības, ar tik izšķērdīgu labestību rāda vai visu kontinentu. Vienu brīdi šķita, ka milzum baltā siena nav ūdens gāšanās aina, bet kāds kinofilmas triks. Pietuvojoties sajūta neomulīga, liekas ūdens gāžas uz galvas, un teju mēs uzmutuļosim ar balto superspēku un viss šajā dzīvē būs piepildīts. Ļaujos savādajai mistikai, acis neatraudamās laužas cauri blīvajai sienai. Noskurinos. Vēsums atsviež realitātē. Tur augšā, vāverītes skaitot un viņām līdzi skrienot, karsām kā bula laikā Latvijā. Nu saraujamies no drēgnuma. Kas reiz ir pabijis zem lielā ūdens pakava, tas sapratīs, cik droši stāvēt krastā, atspiesties pret klints gabalu vai no tilta pa tālskati vērot jau sajusto ūdens spēku. No putna spārna malas Ekskursija ar helikopteru ir īpaša. Vairs nekas pilnīgāks par skatu no augšas nav piedzīvojams. Gribas bildēs ietvert katru niansi un vienlaikus neatraujoties skatīties uz dabas varenību. Mājāspalicēji ilgi grozīja uzņēmumus no augšas un vaicāja, kur īsti ir ūdenskritums. Arī es uz mirkli samulsi nezināju atbildi. Bet skats ir lielisks, gan ne tik izteiksmīgs kā dzīvē, tur virs Niagāras. Rožu ziedlapiņu ceļš Niagāras krastā piedzīvojām jauku neparastību. Pāri tiltiņam aizgājām apskatīt Niagāru pirms tā ar sparu gāžas lejup. Mierīga, nekas neliecina, ka nepilnu kilometru tālāk dzimst pilnīgi cita pasaule. Mierīgi iemērcam kājas ūdenī. Te krasta stāvvietā viena pēc otras piebrauca automašinu rinda. Izpušķotas, laikam kāzu mašīnas, mācītājs arī. Nepievērsu sākumā uzmanību. Mašīnas kā mašīnas, tikai jauneklis smieklīgi smalki saģērbies. Bet tad piebrauca vēl viens melns auto, no tā izkāpa skaista meitene kāzu kleitā, pa priekšu tecēja divas mazules arī krāšņās baltās kleitās, rokās groziņi pilni ar rožu ziedlapiņām. Ziedlapiņas noklāja ceļu, pa kuru gāja līgava līdz pat upes krastam. Tur uz akmeņiem viņu gaidīja jauneklis un mācītājs. Mēs nebijām vienīgie, kas kuplināja ceremoniju un ar mīlestību vēroja jaunās ģimenes tapšanu visskaistākā Amerikas ūdens klātbūtnē. Skūpsts, mūzika, gredzeni — viss kā allažiņ un tomēr kaut kā īpaši. Meitenītes pagriezās un no groziņiem atkal saujiņas izcēla rožu ziedlapiņas, tās noklāja jaunās ģimenes ceļu. Vīra brālis Guntis pacēla vienu ziedlapiņu un pasniedza manai meitiņai, lai met pār tiltu ūdenī un kaut ko vēlas. Nofotografējām jauko mirkli, ūdens strauji satvēra lapiņu un aiznesa virpuļu virpuļiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais