Kad pirmo reizi kāpu kalnos

  • 7 min lasīšanai
Kempingu un Horvātijas romantika Kādā jūlija novakarē 35 cilvēku grupas sastāvā dodos ceļojumā uz trijām Eiropas augstākajām virsotnēm: Ungārijā, Horvātijā un Slovēnijā. Pirmo reizi dzīvē vēlos pati kāpt kalnā, dzīvot teltinieka dzīvi. Pirmā nakts jāguļ autobusā. Šoferi pārsniedz pieļaujamo stundu skaitu un sasniedz Krakovu. Apmetamies kempingā, uzceļam teltis un dodamies uz Veličko sāls raktuvēm. Daži, kas tur jau bijuši, dodas uz ūdens atrakcijām. Esmu te bijusi pat divi lāgi, tomēr neatceros, vai arī toreiz atskan baisi smiekli un durvju klaudzoņa. Kempingā jābūt plkst. 23, jāpagūst vēl paklaiņot pa Krakovas ielām. Rīts Krakovas kempingā. Ātras brokastis. Bagāts galds, zaļa pļava, baznīcu torņi pakalna virsotnē. Burvīgi rīta jociņi. Ceļš. Jo augstāk kalnos, jo plašākas panorāmas. Maiga, piekļāvīga, zaļa pasaule. Tālē dūmaka. Polijas — Slovākijas robeža. Civilizēta attieksme. Nav vairs vēsts pirms dažiem gadiem piedzīvotās ignorances un augstprātības. Ilona prot lieliski pārģērbties autobusā. Pirmās klintis, iztālēm gludas kā nopulētas. Zaļo tualeti izvēlas drosmīgie, pēc tam tikpat varonīgi zālē tīra apavus. Estēti ir gatavi maksāt, bet man laimējas izsprukt bez maksas. Otrā zaļā pietura. Nātres kož dibenā. Bet visi nāk no meža smaidīgi. Izdotos laimes smaidu foto sērija. Diemžēl saule karsē kā infrasarkano staru pirts. Ungārijas robeža saulespuķu plantāciju ielenkta. Estēti dodas iemūžināt dzelteno brīnumu. Izdodas mazsauļoti, ziedos iebriduši torsi, tikai kājās saduras jocīgi dzelksnīši. Uz tualeti teciņus skrienot, nepamanām, ka bezdelīgas, jautrībā sacenzdamās, met visiem uz galvas baltas pļekiņas. Jokojam, ka spārnaiņi, ja vien tie ir tūristi, visos laikos mācēs izvairīties no lodēm. Vīriešu tualeti aizņem sievietes. Hā! Ceļš līdz Egerai paiet ātri — triecot runas, smejoties un vispār — apceļot vienam otru un iepazīstot joku robežas. Es lasu līdzpaņemtos romānus. Par vienu priecājos, pēc otrā — šķaudos. Tāda ir dzīve. Eināra rudmatainā galva noliekusies pār plaukstu, daļa aizrāvusies ar jaunmodīgu laika pavadīšanu — dzīslu (vēnu) raksta īpatnību izziņu. Ticējums — vēnu raksts uz kreisās rokas veido iemīļotā (-tās) vārda pirmo burtu. Egerā sadalāmies interesentu komandās. Vieni aizklejo baznīcu, piļu, parku un skulptūru meklējumos, otri saules karstuma vajāti, metas uz publiskajiem baseiniem. Abi pie autobusa pārrodas apmierināti. Baseini labi, tikai dažādas kvalitātes. Pilsētas arhitektūras baudītāji pakļaujas vadātājam un pazūd, lai ierastos ar pusstundas nokavēšanos. Sods par kavējumu, nekur nespruksi -autobusa priekšā jāiejūtas mazo gulbīšu dejā. Bet saulē, maigi izsakoties, tik ļoti karsti. Kājas pinas sviedru pilēs. Egeras vīna pagrabs. Burvīgs slāpju dzesēšanas vilinājums, visi tam ļaujas un pie autobusa ierodas gauži pavēlu. Prāti jautri un nemaz nav jāpaģēr, lai dejotu. Kājas pašas lidu lidām lec rakstā. Mutes gatavas dziesmai, runās iemēģinātas balsis. Kempings. Nakts. Vēsi un labi. Vakariņas sātīgas, miegs dziļš un maigs. Dievs ar visiem. Pavadīta skaista diena. Esam klāt pie pirmā galvenā ceļamērķa — Ungārijas augstākais kalns, bet iecerētās kāpšanas vietā piedzīvojam smieklus paši par savu aklību. Autobusam zem riteņiem plata, asfaltēta šoseja. Eiropeiskas, pat absolūtas ērtības, braucam un vērojam, kad sāksies kalnu ceļš, bet, diemžēl atjēdzamies skatu laukumā, kājām palikuši ejami vien pēdējie 100 metri. Kalna galā TV raidītājs. Kalnā kāpējiem paredzēta pretējā kalna puse. Tā gadās. Ceļš uz Budapeštu ved gar vīna dārzu plantācijām. Saulgriežu galviņa smaida, novākti labības lauki: blāvi dzelteni, koši zaļi, spilgti dzelteni kā lakati. Sēžu pēdējā krēslā viena un gauži apmierināta — kājas gaisā, galva brīva, acis vai nu piekaltas kārtējam romānam vai līksmo par garāmskrienošo ainavu. Karaļu rezidences ārpilsētas baseini nodoti tautai. Notraušam putekļus un nogurumu — esmu tīra un atpūtusies. Bija vērts pabūt dižā greznībā un to visu redzēt. No Budapeštas ilgs pārbrauciens. Nakšņošana teltīs. Pelde kempingā, kas var būt labāks par šo. Iedzeru miega zāles — tās atbrīvo no saspringuma. Zagreba — skaista, mīlīga, atbilstoša visiem Eiropas pilsētas standartiem. Skaists mozaīkveida baznīcas jumts. Sēžu baznīcas dārzā, ēnā un gaidu tirgus un veikalu klaiņotājus. Karsti un dzīve kā koša puķu dobe – spēj tik tvert raibumu. Atkal kempings, šoreiz esam ceļa malā, auto skaņa drāž cauri smadzenēm. Teltis uzsliet esam samācījušies kā rūdīti ceļinieki. Jubileja burvīgai jaunai meitenei — svinam, sveicam, sakām tostus. Dzeram konjaku, valodojam tukšības un mīlības. Laiks aizrit. Izdzeru miega tabletes. Miegs atbrīvo, miegs dara laimīgu. Mērkaķa ātrumā pagatavojam brokastis, pabrokastojam un novācam teltis. Plitvices parka zili zaļie ūdeņi, pasusējušie ūdenskritumi — skaisti, mežonīgi. Zivis krasta malā, smel kaut vai ar cepuri. Pāris laiski snaudošas čūskas. 70 m augsts ūdenskritums. Saules karstumā kā piecu vīru vienlaikus čura no 70 m augstas plikas klints. Jau aizritējušas desmit dienas, bet man šķiet, ka saules bagātības pietiek. Tās jau ir bijis tik daudz, ka esmu ar to apreibusi. Uz mirkli glābj brauciens kuģītī. Ūdeņi caurvējo un atkal atgriežas dzīvības spēks. Plitvices parkam esmu izgājusi, izklaiņojusi, izvizinājusies un lēni vilkusies, baudot ainavas no augšas. Ezeri zili bāli, ūdeņi saules karstumā izsusējuši, straumītes vārgas. Varu vien iztēloties, kādas šaltis gāžas pavasara sniegiem kūstot. Un tomēr te ir skarbi skaisti. Atrodam otro kalnu. Dināra. Karsti, saule ar prieku pārbauda sirds paguruma robežas. Dedzinošas akmeņu muguras, milzīgas pļavas. Jāpārvar vesela kalnu virtene. Šķiet virsotne jau sasniegta, bet nē, īstā ir tur tālāk, kalna turpinājumā. Kad sasniegta nākamā virsotne, mērķis atkal tikai gaida. Bet katra virsotne apmēram kilometra augstumā, lai tajā uzkāptu, jālīkumo pa akmeņainiem serpentīniem. Velkos pa klinšu krauju un asu akmeņu takām. Vietumis lēkāju kā kaza. Nē, aita. Kazu te nav. Kā glābiņš no akmeņu versmes kalnu pļava. Noliecos pār zemajiem augiem un neviļos - avenes saldas jo saldas, siltas un veldzējošas. Pielasu pilnas saujas, nogurums atņemts, saldā smarža spēcina. Bet sniega ūdens kalna virsotnē — augstākais vainagojums. Atvelkam elpu, pievārēti nepilni 3000 metri virs jūras līmeņa, taču iets ir stundas sešas. Jāsāk atceļš. Kājām grūti kāpt. Iezīmētā taka kaut kur pazūd. Esam apmaldījušies. Slāpstam, linu cepure sargā seju no uguns, sviedri plūst straumītē. Nesaprotu, kur galvā var rasties tik nerimstošs sviedru lāšu avots? Slāpst, pudelēm sapildītais sniegs sen izkusis un izdzerts. Pa aitu taku virzoties, atradām aku, smēlām spaini un cerējām uz valgmi. It kā smeltu no Latvijas akas dzīlēm. Bet atkal jauna zināšana — ūdens silts. Ir nu gan dzīve 46 grādu siltumā! Atceļā autobusam kaut kas notika, ass pagrieziens, nepieciešams domkrats, bet nevienam vietējam tā nav. Domkrats atrodas mūsējam — autobusa šoferim, kura autobuss pilns ar līksmiem ceļotājiem no Latvijas. Eleganti, esam no asfalta bedres ārā, riepa nomainīta. Adrijas zilie ūdeņi tumsnī saulrieta oranžajā milzu balonā. Deja jūras krastā. Dzeja arī. Pelde un pasakains saulriets. Divas dienas atvelkam elpu, peldamies, saduramies uz jūras ežu asajām adatām, ārstējamies, sportojam, peldamies un sauļojamies. Vienalga izskatāmies gaišāki par visgaišāko dienvidnieku. Aizceļojam uz Postojnes alām, pētījām salamandras un izbraukājām pazemi starp stalaktītiem un stalagmītiem ar vilcienu. Spēki atgūti, un jau esam ceļā uz Triglavu. Priekšā divu dienu kāpiens vienā no augstākajām un sarežģītākajām kalnu virsotnēm. Karstums jau mazliet pazīstams, asās klints atlūzas arī, asie ērkšķi nesaērcina. Zied kalnu pļavas, zaļi meži, ielejas kā Paradīze vai pasaku skaistums. Viens nevilšs solis un vari ievelties pa vertikāli un palikt uz mūžiem realitātē ieraudzītajā pasakā. Jo ielejas iekļauj nevis nolaidenas klinšu sienas, bet vertikālas. Taka gar pašu malu — izpratne par dzīvību un nāvi. Pa īstam. Bez jokiem un vieglprātīgi ironiskas ņirgšanas par it visu. Gribi apzināties dzīvības un dzīves jēgu – kāp kalnos. Gribi saprast, cik viegla ir dzīve Baltijā — kāp Triglavā. Pirmie nakts mītni sasniedz jaunie. Kad sākām kāpt, tur tālu lejā, termometrs rādīja plus 37 grādus. Te Triglava pakājē, 3000 metru augstumā pūš ass vējš, ir teju desmit grādi, aukstums kož kaulos, vējš triec gar zemi. Bet kalnu mājiņā ir omulīgi, te mēs varam atpūsties, ja ir nauda, vai iztērēt dažādiem gardumiem, ja nav, pašiem individuāli jāvāra putra. Gulēšanu ierāda trešā stāvā, pilnīgs bezgaiss, pie paša jumta divstāvu nāras. Naktī plosās pērkons, liekas, ka mājiņu saspers zibeņi. Bet pienāk rīts, viss kārtībā var kāpt augstāk. Dienas otrā puse paiet vēlreiz baudot skaistās ielejas. Kāju lejā un liekas ieslēdzu sirdī ielejas un kalnus. Bet varbūt tās ir tikpat skaistas kā mūsējās, tikai baisas, jo dzīvība un nāve tās apskāvušas. Pilsēta ar pili ezera vidū un pili klints virsotnē — Bleda. Vēlos turp doties, bet acis līp ciet, uzraušu otru guļammaisu sev virsū un beidzot kaut cik sasildos, ceru, ka klepus nepastiprināsies. Skaista saule, skaisti kalni iztālēm. Vai patiesi vakar vēl rāpos no tiem lejā? Viss sirreāls. Dodos uz pilsētiņu. Pļava kā Latvijas laukos, aiz tām kā filmas dekorācijā — kalnu figūras. Noieti septiņi kilometri triecot visādas asprātības un līdzenuma gardgudrelības. Apskaidroti ķiķinoši koķeta noskaņa. Pilsētas galvenā ēka — sens cietoksnis un pils. Smejamies, ka sen nav kāpts nevienā kalnā, jāizmanto izdevība un jātriecas gandrīz vertikālajā augstienē un taisni Bledas pilī. Tomēr atceramies vakardienas pieredzi un kāpjam apdomīgi, lēni, paldies Dievam pa dižu koku noēnotu ceļu. Uzsaucam labas dienas brāļiem leišiem, ceļotājiem. Aiz muguras paliek saules pārcepinātā pilsēta. Pēc nokāpšanas dzeram kafiju omulīgā koka sijām meistarotā krodziņā, tad baznīca. Oh! Bagāta, grezna, neviens brīvs laukums. Veikaliņi, rāmas pusdienas. Mans pirmais alus kauss. Laikam šai zemē paliks vienīgais. Atceļā mākoņi paguvuši ietīt kalnu virsotnes. Kā šifona šalles uz zaļa balles tērpa. Ilgi sēžu upes krastā, tad sauļojos, iebrienu aukstā, jo aukstā straumē. Tā rauj kā negants bērnelis, grūti pretoties, jāskrien vien krastā. Šorīt ceļos agri plkst. 5.30, jo es un vēl divi esam virtuveņi. Vāram putru, tēju un kafiju. Dodamies ceļā! Mājup ceļš liekas garš un nogurdinošs, bet mēs smaidam, stāstam jokus un dzeram vīnu. Ir izstaigāta Ļubļana un vēl vairākas burvīgas mazas pilsētiņas. Bratislavā divu stundu garumā cenšamies apskatīt vecpilsētu, iepazīties ar arhitektūras pieminekļiem, pili un krodziņiem. Vecpilsētas dēļ vien bija vērts te iebāzt snīpi. Bariņš cilvēku nokavējas, un mums laikā atnākušajiem, ir liels prieks noskatīties priekšnesumu — dziesmas un dejas. Iebraucam zemē, kur par tualeti atkal jāmaksā, un mūsējie cenšas apgūt jaunas meža teritorijas. Kempings, vakariņās garšīga zupa, to apēdam un dodamies pie miera. Rīt atkal jauna jauka diena. Ar labu nakti! Plkst. 17.50 autobuss ieducina Latvijā. Ir piepildījies viss, ko vēlējos. Lai slavēts mājupceļš! Šampanietis veldzē kā aukstais sniegs kalnos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais