Kurzemes jūrmalas romantiskais vilinājums

  • 5 min lasīšanai
Rit pēdējās augusta siltās dienas. Draiska drauga izvilināta no mājam, stāvu Bernātu pludmalē, klausoties mierīgajos jūras viļņos un domās kavējoties divu nedēļu attālajā notikumā – trīs dienu svētceļojumā gar jūras malu. Lai saprastu, kādēļ saucu to par svētceļojumu, atkāpe vēsturē. Pirms desmit gadiem, bariņš garlaicības māktu jauniešu vasarā sadomāja veidu kā divas dienas atslēgties no civilizācijas piedāvātiem labumiem. Lai gan toreiz pie tādiem varēja pieskaitīt tikai televizoru, un tāda ekstra kā dators un mobilais vēl nebija modē. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par idejas dzimšanas dienu – kolektīvu soļošanu gar Kurzemes jūrmalu divu dienu garumā ar gliemeža cienīgu ekipējumu uz muguras. Piedzīvojumi, romantika, savu spēju izzināšana, draudzības saišu stiprināšana un citas ...šanas uz fantastiska dabas fona bija spēriens pa pēcpusi šo ideju attīstīt un izvērst desmit gadu garumā. Mainoties maršrutiem, dalībniekiem, ejot līdzi laikmeta sasniegumiem, pasākums apaudzis ar kārtīgu leģendu un stāstu kārtu un ieguvis pat titulu „Expotīcija”. Šoreiz gribas pastāstīt šīs vasaras gājiena ainas un ainiņas. Pavasarim strauji tuvojoties, arvien biežāk jūtu, ka pārņem savāds nemiers. Šad tad sarunās ar idejas draugiem pazib pa teikumam, un ielecot atvaļinājumā jūtu, ka kaut kas ir jādara. Jūra un piedzīvojumi vilina tik ļoti, ka kādu vakaru kopā ar pasākuma dvēselīti Gundegu ķeram riteņus un laižam uz Grobiņas vēja ģeneratoru parku sacerēt aicinājuma tekstu iespējamajiem dalībniekiem. Vēja iedvesmotas, idejas raisās un nākamajā dienā katrs gribētais cilvēks savā e-pastā saņem šā gada programmu. Mazas detaļas: Tūrisma aģentūras ”EXPOTĪCIJA plus” pārstāvniecība Grobiņā organizē ikgadējos 3 dienu vides izzināšanas kursus „Nāc sev tuvāk!” Norises laiks: 2005.gada augusta pirmā nedēļas nogale. Maršruts: Liepāja – Pērkones kanāls – Bernāti – Jūrmalciems – Pape Dalībnieki: Ļaudis, kuriem patīk izzināt savu spēju robežas. Tiek uzskaitīti arī galvenie ceļā došanās motīvi un lietas, bez kurām neiztikt. Pienākot liktenīgajam mantu kravāšanas vakaram, uznāk mērena depresija, jo visu dienu nepārtraukti līst, atbirusi ir trešā daļa sākotnējo gribētāju, un pasākumam draud mērens fiasko. Taču ne jau nu veltīgas runas ir par kurzemnieku spītību: ja neiespītēs citiem, iespītēs sev! Somas tiek sakravātas, sagaidām ierodamies no Rīgas Kristapu - cilvēku, bez kura pasākums būtu kā zupa bez sāls. Pēdējā brīdī tiek atrasts arī katliņš (kā tad bez rituālās ēst gatavošanas uz ugunskura!). Nu un vēl kādi telefona zvani un tad, paļaujoties uz sinoptiķu solīto saulīti, dodamies pasapņot. Nākamais rīts, darot godu mūsu laika pareģiem, sagaida mūs silts un saulains. Iedvesmota un jautra piecu gara radinieku kompānija, tiekam līdz Liepājas robežai, pa ceļam ar lielajām somām izgrūstot sabiedriskā transporta Nr.912 pasažierus. Somas tiešām smagas – to saprotu jau ejot nelielo gabaliņu no pieturas līdz jūrai, un ... pārņem bažas par savu fizisko spēju robežām. Acu priekšā sagriežas kinolente ar dalībnieku sarkaniem noberztiem pleciem, sāpošajiem sprandiem, tulznām un tamlīdzīgām diagnozēm – kādā no Expotīcijas leģendām. Šobrīd prātā tikai viens – NEPADOTIES! Turpinām soļot. Jūra mūs sagaida fantastiski zila - ar baltām viļņu cepurēm, melnu jūras mēslu strēlēm, strauja un tāda kā dusmīga. Vējš - kā jau vienmēr Liepājā. :) Pirmie foto kadri, sakārtošanās un pārkārtošanās, un sākas mūsu ilgais ceļš kāpās. Par dienas mērķi un galapunktu ir nosprausts Jūrmalciems – neliels zvejnieku ciemats uz dienvidiem no Liepājas. Rēķinām, ka sanāks kādi kilometri 18-20... Mēģinām soļot kaut kādā nebūt sistēmā: stundu ejam – maza pauzīte, vēl stundu – lielāka pauzīte, atkal stunda, atkal pauzīte... Pa ceļam apstājamies apbrīnot lietus lāsēm izrobotu smilšu krokodilu un, aizpļāpājoties gandrīz saminam dzīvu zalktīti. Kristaps izmēģina arī rāpšanos kādā stabā. Atraktīvi un veiksmīgi! Fotoaparāti rijīgi ķer kadrus. Tādā veidā ampelējoties, neticami ātri pienāk Latvijas galējais rietumu punkts – Bernātu rags. Šeit nekavējamies, jo jātiek pēc iespējas tuvāk mērķim. Arī soma liekas kļūst arvien smagāka un kājas kā vārīti makaroni. Ik pa laikam uz kādas strēles jūrā mūs sagaida ievērojams bariņš kaiju, kuras mums tuvojoties, laižas peldus... Kā sērfotāji. Izrādās, arī kaijām mēdz pielipt iesaukas, un turpmāk, domāju, vārds „sērfotāji” izteiks pavisam ko citu, nekā to, ko parasti saprot ar šo vārdu. :) Dienas programmu izpildām godam, Jūrmalciems ir klāt un, sameklējuši veiksmīgu laukumiņu nakšņošanai, slienam augšā teltis. Tālākais jau notiek pēc tradīcijas: malkas sagāde ugunskuram, ūdens vārīšana... Beidzot arī kafija! Katrs no savas somas izvelk pa kādam konservam – griķi, rīsi ar gaļu, pa vidu iesprūk arī pa kādai pupiņai kopējā katlā. Garšo fantastiski un vakariņas pazūd neticamā ātrumā, atklājot tikai vienu – mazuma piegaršu... Tradīcijas lauzt nedrīkst un nākamais lietā tiek likts viens null sieben kā fons spēlei „klusie telefoni”. Njā...tad jau nav brīnums, ka Dženifera Lopesa kļūst par čemurlopu un mēle mežģās pie teikuma – kraukšķīga izčurkstināta šķiņķa šķēle... :) Saulrieta laikā rāpjamies kāpā to vērot, taču svaigā gaisa, noieto kilometru, un mazliet medus balzāma iedarbība ir apbrīnojama – kopā ar Gundegu un Lienu iekrītam smilšu bedrē, no kuras pašu spēkiem nevaram tikt laukā. Top foto „3 in 1” un zaļais saulrieta stars jāgaida citreiz. :) Vakara gaitā mums piebiedrojas sestais dalībnieks – Juris. Pēc nostrādātas darba dienas, dzenoties pakaļ ar autobusu un drusciņ nosoļojot, viņš paspēj tieši uz anekdošu maratona sākšanos. Katram jau savas mīļākās, taču vienu, kas kļuva par vispārēju jautrības avotu, atstāstīšu: Dzīvo kāds vīrelis, viens pats savā dzīvoklītī. Kādu dienu pie durvīm atskan zvans. Vīriņš pieiet, atver – neviena nav... Tad nejauši paskatās uz zemi. Stāv maza, maza nāvīte, ar izkaptīti... Vīriņš padomā: viss, beigas, nāve pēc manis atnākusi... līdz izdzird: „Paej malā, es pie tava papagailīša!” Nākošais rīts pienāk ar nospiestiem sāniem, neglābj ne līdzpaņemtais matracītis, ne guļammaiss, un naktī vairs nesaprotu uz kuru kauliņu vai mīkstumiņu labāk grozīties. Liekas, ka neesmu tāda vienīgā un vēl kāds izjūt to pašu. Tas priecē. :) Brokastu kafija ar maizīti, kravājamies un dodamies tālāk, pa ceļam ieskrienot Jūrmalciema bodītē „uztankoties”. Šodien jātiek pēc iespējas tuvāk Papei – mūsu maršruta galapunktam. Otrajā dienā nogurums ir lielāks, un vairāk sevi piesaka smeldzošas locītavas un muskuļi. Taču mēs saņemamies un duetā ar Lienu atraujamies no kompānijas, kļūstot par tempa noteicējām. Šodien arī pauzēs bezsamaņa kļūst arvien nopietnāka, un kādā brīdī visi esam atslēgušies no reālās pasaules. Pa ceļam mūs jau ierasti sagaida sērfotāji un pavada nez no kurienes uzradušies draudzīgi suņveidīgie, uzmācīgi aicinot draiskoties un tikpat veikli pazūdot. Cilvēkus gan nemana, jūrmala ir tukša un vientulīga. Ir tā retā iespēja sakārtot domas un jūtas. Jūra neticami nomierina, uzlādē un iedvesmo. Vakarā, atkal sekojot tradīcijai, nevaram atrast nakšņošanas vietu. Kapitālisma labums – privātīpašums... Ilgstoši klaiņojot jau uznāk izsīkums, līdz atrodam kāda īpašuma saimnieci, kura laipni mums ierāda nakšņošanas pleķīti. Aprunājamies par šo un to, jūtama interesanta izloksne un runas veids, zvejnieku sievas sīkstums, bet cauri visam vīd labsirdība. Tāpat kā kāpās atnākušajam vecajam zvejniekam ar garo bārdu, kas mūs sirsnīgi rāj par ugunskura kurināšanu un baida ar inspektoriem, ar binoklīti uz kāpas vērojot jūru. Par to nevar sapīkt, šie ļaudis ir Latvijas zelta fonds. :) Naktī mūs pārsteidz lietus, taču esam labi sagatavojušies, un no rīta samirkušas ir tikai pār telti pārsegtās plēves. Papes bāka tepat ar roku aizsniedzama, stundas laikā esam klāt. Ilgi nekavējamies, jo šai vietā ir būts, un mēs gribam izmest vēl riņķīti ar laivām pa Papes ezeru. Atrodam nomas vietu, un uz trīs stundām divas kanoe laivas ir mūsu lietošanā. Tagad priekšā jauns pārbaudījums – airēt... Kas to ir darījuši, mani sapratīs... :) Visu apgrūtina visur esošās niedres, sliktā redzamība un orientēšanās nespēja, kam sekas ir - uzsēšanās uz sēkļa. :) Uznāk arī lietusgāze. Nu ir sajūta, ka ir AUZAS... Otra mūsu kompānijas daļa ar Kristapu priekšgalā, Jāni pakaļgalā izvizina Lienu kā karalieni, viegli slīdot starp ziedošām ūdensrozēm. Kā viņiem tas izdodas? Mūsu galam tā arī nepielec airēšanas pamatprincipi... :) Papes ezers ir skaists, ar retiem putniem un ūdensrozēm - romantisks piedzīvojums ikvienam, ko nespēj sabojāt sīkas ķibeles. Priekšā vēl putnu vērošanas tornis un 8 km garš grants ceļš līdz autobusa pieturai Rucavā. Lai gan nogurums ir pamatīgs, brīnos, ka organisms tomēr atrod spēka rezerves, lai godam pieveiktu šo posmu. Palīdz arī kāds laipns lietuvietis, pa ceļam paķerot savā palielajā mašīnā. Protams, ka „iemūžinām” sevi ar foto objektīvu uz autobusa pieturas soliņa – tā arī ir tradīcija. Beidzot arī autobuss! :) Aiz muguras 50 km – noieti kājām ar smagu somu plecos. Daudz? Maz? Kas to lai zina, bet vēl šobrīd, jūtot pacilātību, liekas, ka ir pamats jaunai leģendai. Es zinu, ka nākošvasar atkal krāmēšu Ekspotīcijas somu. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais