J.Krūmiņa apraksts ceļojumam uz Indiju

31.12.2004
38 min lasīšanai

Atvainojos, ka pievienoju cita cilvēka rakstu, bet tas[raxts] man likās gana interesants, lai arī citiem dotu iespēju kaut uz mirkli pasapņot par Indiju. Uzreiz brīdinu - ĻOOOTI garš teksts Publicēts no trase.lv 1. diena Es un Zaigai iekapju Maskavas autobusā. Pamājam pa logu pavadītājiem. Apkalpotāja ļoti nelaipna, iedod blankas, kuras jaāizpilda kiricā, autobuss kratās, un mūsu rokraksti izskatās kā 3 gadus veciem bērniem. Pa tv rāda kaut kādu vardarbīgu Gibsona filmu. Gulēt neērti. No rīta izkāpjam Maskavā pie "Rīgas Vokzāla". Ar metro, kurš tā pat kā 2 gadus atpakaļ taisa ar mani jokus, aizbraucam lidz centram. Staigājam ap kremli. Parkā ēdam Zaigas šokolādi un zjāvētas aprikozes. Staigājam vēl, ieejam pašā centrā mazā, mazā baznīciņā, kur dedzina tievas, garas svecītes - tik klusi un jocīga, pilnīgi cita mikropasaulīte metropoles sirdī. Ieejam ēstūzī, man vārītu pelmeņu podinš ar sēnē un sieru, Zaigai salāti. Dodamies uz lidostu - metro līdz "Rečnoj Vokzal", tad autobuss. Izkāpjam Seremetjava-1, izrādās ka vajadzēja Seremetjeva-2. Esam dusmīgi, tomēr Aeroflot autobuss mūs aizved bez maksas līdz 2. Esmu pa ceļam pazaudējis savu lidmašīnas biļeti, lidz izlidošanai 1.5 stundas - biki uzstresojam, bet par laimi samaksājot Ls20 sodu izdodas dabūt biletes kopiju. Skrienam uz registrāciju, priekšā rinda ar ķīniešiem, nostāvam kādas 5 min kamēr saprotam, ka tā nav rinda vienkārši ķīniešiem patīk tusoties tur, kur ir registrācija, stulbie kīnieši! Skrienam tālāk, registrācija, pasu kontrole, muita, atā Krievija. Lidmašīna baigā barzja - rindā 7 benķi! Apēdam smieklīgo lidmašīnu vakariņu porciju. Mūsu benķos austiņas nestrādā, tādēļ filmai skaņu nedzirdam - Aeroflot... Ejam gulēt. Apkārt pilns ar indiešiem, viens man blakus skaļi spiedz - nevaru pagulēt. Tāda kā Indijas demo versija :) 3. diena Izkāpjam agri no rīta, izstāvam rindu, esam iekšā! Gaidam somas - nav. Biki nervozējam, kad jau liekas, ka somas būs aizlidojušas uz kaut kādu tur Abu-Dabi, pamanam ka tās stāv blamus slīdošajai lentai noliktas zemē, fuū... Izejot ārā uzreiz sajūtam indijas gaisu - grūti to paskaidrot, pēc karija, pēc vīraka, pēc visa kā cita. Taksometristi mūs mēgina savanģot, bet mēs mājasdarbu esam izpildījuši un zinam, ka taksisiti baigie blēzji, tāpēc kāpjam autobusā, tur iepazīstamies ar Slovāku, kuram plāns tieši tāds pats kā mums - pēc iespējas ātrāk tikt uz Jaipuru, radzjastānas galvaspilsētu. Ielas ir tieši tādas, kādas tās liekas visstereotipiskākajam rietumniekam - tur brīvi klaiņo govis, daudz govis, ielu malas nosētas ar mazām bodītēm, veikaliņiem, pilns ar netīriem bērneļiem, kāda noplukusi tante no mašīnas kravaskastes, kamēr tā stāv pie luksofora, nočiepj paaris zjagaru, vairums sieviesu staigā sarī - tradicionāja apģērbā. Pieplacis pie loga vēroju brīnumpilno pasauli, kura mūms tūlīt tūlīt pavērsies. Izkāpjam starpšstatu autobusu pieturā. Uzreiz mūs ielens bars indiešu, kas tik tiko saprotamā valodā mēgina uzzināt kur mēs brauca. Uz Dzjaipuru, ok, šitais autobuss 200 rūpijas (Rs44 = 1USD). Neuzticamies viņiem un pēc pamatīgas meklēšanas un tincināšanas nopērkam bijetes kasē pie 44 platformas (laikam Rs125). Indiešu angļu valodu ļoti grūti saprast. Pirms izbraukšanas vēl uzmodinam aizmigušu ūdens paardevēju un nopērkam ūdeni - ūdeni dzersim tikai no pudelēm, jo man jau ir ļauna pieredze ar šī regiona zarazām... Izkāpjam ārā Jaipurā, drausmīgs karstums (kādi 40C), nogurums pēc lidojuma un 4 stundu kratīšanās uz autobusā, plus vēl uzmācīgu velorikšu bars, viņi velkās pakaļ un visu laiku piedāvā aizvest uz viesnīcu. Cenšamies viņus ignorēt, bet tas nav tik viegli kā varētu likties, īpaši Zaigai, kura šādu uzlidojumu vēl nekad nav pieredzējusi... Kaut kā atkratam vajātāju baru un aizejam līdz pusotru kilometru attālajai viesnīcai. Jaipura ir liela pilsēta - 2.3mļ, tā ir Radzjastānas štata galvaspilsēta. Apmetamies pieticīgajā iztabiņā, kurā ir vieta ir tikai 2 gultām un ventilatoram, kurš rinķo virs mūsu galvām - bez tā te laikam vienkārši nav iespējams dzīvot! Nomazgājamies dušā un dodamies 1. pastaigā, gribam apmainīt naudu, bet tā kā ir svētdiena tas laikam nebūs nemaz tik vienkārši. Turpinam atkauties no rikšu un citu "toutu" (no agļu vārda tout, nezinu kā to varētu iztulkot, tas ir cilvēks, kurš tev palīdzēs atrast "lētāko" un "labāko" viesnīcu, veikalu, taksi, jebko un tev aiz muguras par to saņems pamatīgu komisijas naudu no tevis iztērētās naudas, līdz pat 50%). Maiņas punki slēgti, tādēļ ļaujam kādam velorikšam vest mūs uz sava "drauga" veikaliņu, kurš varot samainīt piķi. Tas ir mazs ūķītis vecpilsētā, naudu mums samaina un piedāvā iedzert tēju. Tēju Indijā dzer ļoti saldu un ar pienu. Drīz vien mūsu namatēvs saak stāstīt par savu juvelier veikalu un briesmīgi labajām un lētajām cenām, kuras vinš var piedāvāt - iekšeēji pasmaidu, tieši pie Dzjaipuras LP bija maza sadaliņa, kurā tika aprakstīta šī shēma, ar kuras palīdzību lētticīgajiem un vieglas bagātības tīkojošajiem tūristiem tiek iesmērēti stikļa gabaliņi briļantu vietā un kāds bronzas sakausējums zelta vietā. Vinš piedāvā mus par brīvu izvadāt ar savu mašīnu, parādīt ievērojamākās vietas un vēl nez ko, jo vinš esot īsts draugs. Piekrītoši māju ar galva, tomēr pret piedāvājumu atnākt ciemos vēlreiz vakarā izturos rezervēti, saku, ka varbūt atnāksim, varbūt nee... Turpinam staigāt pa "Rozā pilsētu", tāda ir Dzjaipuras kļička, kuru tā ir ieguvusi pateicoties rozā namiem, kuri dominē vecpilsētā. Ielas ārkārtīgi trokšņainas un pilnas, protams ka luksofori, gājēju paarējas un satiksmes noteikumi neeksistē. Lai škērsotu ielu nākas paarvietoties maziem gabaliņiem un aizturot elpu jāgaidīt braucamrīku straumes vidū līdz nākamanam 1-2 soļu izrāvienam. Pa ielām kopā ar paarējiem transporta līdzekļiem reizēm paslīd garām arī kāds kamielis, reizēm pat zilonis! Ekstrēmi. Nopērkam vakariņām mandarīnus - Ls 0.11/kg. Satumst ļoti strauji, dodamies uz māju pusi. Pa ceļam kāds vīrs piedāvā mums parādīt Krišnas templi, ļoti jauks vīrs - viņam ir sava fiška un laba humora izjūta - padzirdot ka Zaiga ir zjurnāliste vinš plēš jokus un stāsta, ka viņa tūlīt viņu nofotografēs un sarakstīs visādas mulķības. Vēl vinš stāsta ka pīpēt nedrīks, jāmazgājas biezji un alus viņam garšo. Viš saka, ka rīt būs baigais festivāls un mums jānāk pie viņa ciemos to skatīties. Viss liekas fantastiski līdz tam brīdim, kad vinš ieminās par savu dārglietu darbnīcu, bļē tas nu gan ir viens slīpēts blēdis - tikai pēc stundu garas pļāpāšanas vinš taā starpcitu piemin to, kas viņam patiesībā aiz ādas. Sakam, ka varbūt rīt atnāksim un notinamies. Viesnīcā kamēr tusojamies pa istabiņu, to apsēzj gaismas pievilininātie odi. Negribās malāriju dabūt jau pirmajā naktī, tādēļ sasmērējamies ar pretodu krēmu un ejam gulēt, skan salūta dārdoņas un bungas - laikam indieši vinēja kriketa maču pret pakistāņiem. 4. diena No rīta noīrējam riteņus (Ls0.35 par dienu) un dodamies trakajā satiksmē, esmu traki jau ir bet galvenais jābrauc līdzi straumei un tad jau viss ir kārtībā, patīkami, pūš vējinš, nav tik karsti un arī velorikšas nepiesienas, kad esi pats uz saviem riteņiem. Samainu naudu - par 100 dolāriem dabūju 44 100 rupiju banknotes - baigais zjūksnis, kuru nav kur īsti likt tādēļ sastūkējam visu Zaigas somiņā. Braucam uz mērkaķu templi, kamēr tiekam līdz turienei Zaigas etuziasms kraukt uz tālajiem cietokšņiem augstajos kalnos ir pilnībā noplacis. Arī es esmu paarkarsis un arī no šīs pakalna skats uz pilsētu, kura atrodas zem mums ļoti jauks, ēnā sēzj makakas un visapkārt klaiņo govis un svētie vīri, tūristu ļoti maz. Dodamies atpakaļ uz viesnīcu atpūsties, kādā krustojumā nākas apbraukt apkārt zilonim, baigi jocīgā sajūta apdzīt tādu kustīgu kalnu! Atpūšamies, ieeju dušā, ēdam mandarīnus, kurus Zaiga nomazgā ar ziepēm - viņai dikti bail no indijas slimībām, par kurām draugi un radi viņu ir pamatīgi sabiedējuši. Vīnogas jāēd man vienam pašam. Dodamies uz festivālu, bet tā kā aizkavējāmies redzam tikai pašas trokšņainās procesijas beigas. Ejam uz Dzjaipuras pili, kuras vienā spārnā joprojām dzīvojot maharadzjas pēcteči. Ēeja Ls 2 no deguna. Baigi smuki un pils pagalmos nemaz nav jaušami tie trokšņi un burzma, kas valda ārpusē. Dodamies uz tālāku pili, kāds motorikša piedāvā aizvest uz "Ezera pili" par Ls 0.06, nezinu kur tas ir, aizdomīgi tas viss liekās, bet kāpjam iekšā. Vinš mūs aizved baigo gabalu, ārā no pilsētas uz ļoti smuku vietu, tik tiešām pusizzjuvuša ezera vidū atrodas smuka celtne, kura aizmugurē rietošās saules sarkanīgās gaismas apspīdēta izskatās īpaši smuka. Dzjeks mūs solās vest atpakaļ, bet ieved mazā saanieliņā un saka, ka jāiet skatīties viņa drauga drēbju darbnīcu, negribam, vinš saka ka jāiet, saceļu traci, jo man reiz arī tās viņu blēdības līdz kaklam, iedodu viņam apsolītās 5 rupijas un dodamies prom. Esam pieblēdījuši blēdi, hehe. Nezinam, kur esam, bet ātri noķeram vietējo autobusu, kurš sola mūs aizved uz Dzjaipuru. Kamēr tiekam atpakaļ ir jau satumsis, izkāpjam kaut kur ārā, bet gudrāki netiekam, tumsā viss izskatās tik vienāds. Neviens nerunā tik saprotami angļu valodā lai kaut ko varētu saprast, tomēr tas netraucē visiem mums uzmākties un piedāvāt savus pakalpojumus. Besis. Beigās tomēr kaut kā noorientējamies. Ieejam kādā ēstūzī, jo esmu izbadējies, tomēr dāls, diezjēl nav das pats kas dāl bhāts Nepālā un jūtamies mazliet ieberzušies ar saviem paarpiparotajiem pusatdzisušajiem zirņiem. Kad esam beiguši ēst uz ielas atsācies festivāls. Pa ielu iet gājiens, onkas mundieros spēlē taures, tiek nesti podesti uz kuriem tiek nestas, dievus attēlojošas bildes un lelles. Interesanti, tomēr esam paarāk paarguruši lai spētu to visu pa īstam novērtēt. Vakara programā mums ieplānot indiešu kino. Paņemam velorikšu, kurš mūs pa Ls.025 aizved līdz kinoteatrim, nopērkam biļetes un ejam uzgaidāmajā telpā. Te ir patīkami vēss un interjers ir vienkārši neaprakstāms, LP saka ka tas ir no 19gs Viktorijas stils, bet izskatās tiešām pēc 19gs, indijas un futuristiska stila sajaukuma, ļoti mierīgi salīdzinājumā ar trokšņaino ielu, jo kino laikam tomēr ir biezo pasākums. Mūsu filmas nosaukumu nemaz nezinu, bet vai tad tam ir kāda nozīme? Viss tā pat ir skaidrs, 1/3 filmas vīri šauj, 1/3 filmas vīri kliedz un blauj, 1/3 filmas viņi raud un punķojas. Laikam tās ir tās 3 lietas, kas indiešu supermenam ir jāprot. Pa vidu protams tiek iesprausts arī pa kādai slavenajai indiešu kino dejai un dziesmai, kas skan kā atbalss tukšā mucā. Vispārējai jautrībai ir vēl tāda fiška kā angļu epiteti - piemēram galvenais varonis kaut ko stāsta "bla bla bla", tad pēkšņi, "look man this is very important" un atkal "bla bla bla". Pašā romantiskākākajā brīdī galvenais varonis pa vidu hindi valodas plūdiem iesprauda "I love you!", hehe. Bet nu jebkurā gadījumā fantastisks gabals - tik daudz emociju, škiet ka valoda ir traucējoš faktors šādas filmas uztveršanai, jo saturam nav nozīmes, tikai emocijām. Arī auditorijja ir fantastiska - tā pavada varoņu vārdus un darbību ar skaļiem izsaucieniem, mobilie telefoni arī pīkst pa labi un pa kreisi. Filma iet 3 ar pus stundas, Zaiga uz beigām pat aizmieg. Ir 01:00 naktī, dodamies uz mājām ar velorikšu, ļoti ērts transports, ja slinkums staigāt. 5. diena Guļam ļoti ilgi, esam baigie slinķi. Nododam riteņus un dodamies uz autoostu. Gribam braukt uz Randthambhores nacionālo parku skatīties tīģerus un citus zvērus. Braucam uz Tonk, tas ir ilgs ceļš un kā jau indijā lēns ceļš - autobuss piestāj katrā miestā, pie mūsu loga visu laiku klapējās augļu un saldējuma tirgotāji. Tonkā paarsēzjamies autobusā, kurš brauc uz parku. Laikam pieļāvu kļūdu un vajadzēja braukt pa citu ceļu, kartē attālumi izskatījās līdzīgi, bet dzīvē viss var būt savādāk. Nonākam galā tikai pievakarē. Bērneļi rausta Zaigu aiz somas lencēm un pamūk tikai tad, gad es pagriezos un uztaisu dusmīgu seju. Norezervējam rītdienas braucienu un tā kā Zaiga ir sagurusi, piekrītam vīram, kurš piedāvā mūs aizvest uz savu viesnīcu, tā ir samērā dārga Ls4.50 par 2 vietīgu numuriju, toties tā ir lieliska, tīra ar foršu dušu, lielu gultu un galvenais tā ir patīkami vēsa. Zaigai uz rokām baigi apdegusi āda, tā ir saplaisājusi un izskatās baigi nejauki, sarunājam ar saimnieku, lai vinš mūs aizved ar dzjipu pie ārsta. Par laimi nekas traks neesot, vienkārši paarsauļots, vinš izraksta paaris pretsāpju tabletes un krēmu. Saimnieks atsakās no manis piedāvātās naudas par palīdzību, Dzjaipurā jau likās ka visi indieši blēzji un grib tik izspiest naudu, tomēr tagad saaku atgūt ticību tam, ka viņi ir jauki čufas, varbūt tikai reizēm mazliet blēdīgi... Viesnīcā sēzjam uz jumta, dzeru svaigi izspiestu citronu ar mierālūdeni, baigi labais un ēdam rīsus ar sēnēm un olu. 6. diena Celamies 5:15, jo mūsu safari saakas ar gaismiņu. Zaiga joprojām vārga un rokas neizskatās jauki. Nabadzīte. Kamēr Zaiga krāmē mantas piīpēju un klausos kā dzjipi pa tumsu traucās garām mūsu viesnīcai, tie visi dodas uz parku meklēt tīģerus, kuri pēc nakts medībām vēl nav nolīduši migā, tomēr iespējamība kādu ieraudzīt esot maza - ap 25% iespējamība viena safari laikā. Mēs nebraucam ar dzjipu, jo tas ir daudz dārgāk un tas jārezervē kādu mēnesi iepriekš, brauksim ar tādu kā autobusu, kuram noplēsts jumts. Iebraucam parkā, gids knapi saprotamā angļu valodā stāsta par parku, tā kopējā teritorija ir vairāk kā 1500 kv. km., te dzīvo ap 40 tīgeriem, bet mēs brauksim uz vietu, kurā ir iespēja redzēt tīgereu mātīti un tās 1-2 gadus vecos mazuļus, kas reizēm staigā ar to kopā, reizēm paši par sevi. Parks ļoti smuks, dzīvības ļoti daudz, saakot ar paaviem un dadzjādām stirnām un dazjādām antilopēm, kas ganās uz katra stūra, bezkaunīgi tuvu ceļam, reizēm pat to aizškērsojot, un beidzot ar baltajiem mangustiem, mezacūkām, krokodiliem. Redzējām visādus zvērus, bet tīģeri neredzējām, tomēr palikām apmierināti ar redzēto. Atceļā vel piestājam pie koku puduriem, kuros ļoti trokšņaini dīdās mērkaķu bars - šitie ir savādāki nekā makakas, viņiem ir melnas sejas un garas astes. Braucam atpakaļ, mūsu gids vēl mēgina mūs piečakarēt un noplēst 50 rupijas par ceļu līdz dzelzsceļa stacijai, bet mēs nelaujamies. Līdz Dzjaipuras vilcienam atlikušas dazas minūtes, steigā ar kāda vīra palīdzību nopērkam biļetes un ielecam viņa norādītajā vagonā. Tur no mums mēgina noplēst vēl pa latam. Nav skaidrs, vai tā ir blēdība vai tā tiešām ir, aprunājušies ar vairākiem cilvēkiem, izstrīdējušies, redzējuši apliecību, dabūhuši kvīti, tomēr samaksājam naudu - esam iekāpuši kaut kādā krutākā vagonā, kurš maksā dārgāk. Nekā īpaši kruta gan nav tomēr atškirībā no vakardienas 150km garo ceļu līdz Dzjaipurai veicam 2.5 stundās, vagonam cauri iziet muzikanti, kuri spēlē bungas un skaisti dzied, iedodu 10 rupijas. Dzjaipurā paarsēzamies autobusā, kurš brauc uz Puškaru, mazu, skaistu, svētu, bet backpackeru apsēstu pilsētiņu. Šeit autobusā kratamies līdz pat vakaram. Zaigai grūti, viņai saap rokas un viņa ir sagurusi. Puškarā ir pavisam cita gaisotne nekā Dzjaipurā. Cilvēki relaksēti, viņi piedāvā savus pakalpojumus, bet nav uzstājīgi, ja pasaki nē viņi tālāk neuzmācās, labi runā angliski - kaut arī saakumā nesaprotam kur esam, viegli atrodam ceļu ar vietējo palīdzību līdz noskatītajai viesnīcai. Nonākot uz galvenās ielas uzreiz atceros Katmandu - tas pats stils, tie paši tūristi - post-hipiji, tie paši košie drēbju stendi, tā pati mierīgā, tomēr tūristainā gaisotne, kas savijusies ar vietējajiem hindu elementiem. Viesnīcnieks relaxeets: "Hi, maān, Howr you...". Viesnīca noplukusi, bet ļoti skaista vietā, pašā pilsētiņas centrā, no jumta skats vienkārši fantastisks, redzams ezers, kuru radījis pats Brahma un ap kuru izveidojusies šī svētā pilsētiņa ar 400 tempļiem un 14000 iedzivotājiem, kuru vismaz reizi mūzjā apheklēt esot katra hinduista pienākums. Dzīvojam otrajā stāvā un pa mūsu balkonu skraida mērkaķi - viens pat mēģina ielīst istabā, bet Zaiga veikli aizcērt viņam deguna priekšā durvis. Ejam vakara pastaigā, pieejam pie ezera, tā krasti no visām pusēm ir izklāti akmens kāpnēm. Kāds jaunietis piedāvā iemest upē puķīti, lai uzlabotu karmu. Esmu par šo blēdību lasījis - iemet puķīti pēc tam daudzsimt rupijas, nē nee. Kad vinš neatstāj iedodu viņam LP izlasīt par sevi, vinš mazliet samulst, mazliet sakautrējas un liek mūs mierā. Aizejam līdz kāpnītēm ezeriņa austrumu krastā, šo vietu ir apsēduši tūristi, to te tik daudz, ka pat govīm nav vietas, bet skats tikuntā fantastisks - ja Dzjaipura bija Rozā pilsēta, tad šī ir Baltā pilsēta, jo visas mājas visi tempļi ir balti. Ieēdam vakariņas, kādā vietā, kur pa ir zviedru galds ar dazjādiem gardumiem, diezgan jau tāds tūristu variants, bet garšīgi gan, īpaši pupiņu sautējums. Ejam apkārt ezeram, kādā nomalē mūs aprej suņi, suņi Indijā guļ uz katra stūra, bet ka kāds no tiem rietu dzirdu pirmo reizi, hehe. Nonākam pie tilta, rakstīts, ka šeit jānoauj kājas, tā arī daram, ejam paari un cenšamies neiekāpt nevienā suņu, govs vai putnu mēslā. Skaļo trokšņu pievilināti dodamies uz centrālo templi, kur par godu Krišnam notiek baigais fests, visi sasēdušies uz zemes, nāk garām mūki un dod paiku, no saakuma kaut ko saldu, pēc tam kaut ko saaļu. Rīt arī arī fests, tikai tas būšot par godu Krišnas Zirgam vai kaut kā tamlīdzīgi, īsti nesapratu. Beigās kad lielākā tautas daļa izklīdusi uz nelielas skatuvītes dzied un dejo par sievietēm paarģērbušies dzjeki, rēcīgi. Pa ceļam uz mājām mani mazliet sabada govs, neko sev svētais dzīvnieks! 7. diena No rīta dodamies uz kalnu, kurš atrodas kalnā, pilsētiņas nomalē. Kad esam uzkāpuši līdz kalna pusei, mūsu ceļu aizškērso mērkaķu bars, atlaidies paēnā aiz kāda klints bluķa, tie nebaidās no mums, rūc, rāda zobus un netaisās laist garā. Tikai ar vēl kādas tūristu trijotnes palīdzību mums izdodas aizbiedēt tos prom. Skats no kalna uz balto pilsētiņu, kuras vidū ezerinš ļoti jauks. Nokāpjam lejā, ejam ēst. Apkalpotājs sajauc manus rīsus ar Zaigas rīsiem, kā rezultātā viņa dabū paarpiparoto paiku, bet man normāls "tourist spicy", hehe. Mainam naudu, labs kurss - Rs 44.5 par dolāru. Saakam iepirkties - es nopērku nelielu somiņu, tajā kā reiz pietiek vietas pīpei, LP, fotoaparātam un litrīgai ūdens pudelei. Zaiga savukārt uzsāk dāvanu pirkšanu - paaris "taiger bami" (tas kas pie mums agrāk saucās Zelta Zvaigznīte un ko vairs nopirkt nevar), smuki blociņi ar krāsainām lapām un pati sev kreklu ar garām piedurkēm, lai nebūtu apdegušās rokas jācepina saulē. Kamēr es laikoju kreklu, pa abiem kopā pamanamies iemest manu fotoaparātu kanalizācijā, Zaiga knapi to noķer, kamēr tas vēl nav aizpeldējis. Super, man tagad ir pati "smarzīgākā" kamera pasaulē - labi ka vismaz strādā... Kādu stundiņu pavadam interneta kafeinīcā, aizejam paņemam audobusa un vilciena biļetes, kuras vakar pasūtījām kādā kantorītī - rīt agri no rīta dosimies uz Dzjodhpuru un tad pa nakti tālāk Dzjaisalmeru. Vakarā saakas pamatīgs fests, pa ielām tiek stumts baigais podests, kurā ved Krišnu un viņa zirgu, notiek nemitīga uguņošana - saakot ar nekaitīgām pepardēm un beidzot ar tādām bazukām, ka ausis krīt ciet, kas tie tādi drošības noteikumi viņi laikam nezin - brīnums ka neviens necietš, īpaši jau sīči, kas lēkā ap uguņojošajām bundzjam dazu soļu atālumā, lai pirmie pagūtu savākt izsprāgušās čaulītes. Pa ceļam uz viesnīcu iekāpju svaigā govs sūdā - brīnums ka tikai tagad, jo govju te škiet gandrīz vairāk kā cilvēku. Kamēr tīru kāju, kāds bullis man iebada - tā vienkārši pagrieza galvu un iebadada, nahāls. Laikam es neesmu paarāk svēts tāpēc arī svētie radījumi mani abizjo. Vakarā uzkāpju vēl uz jumta uzpīpēt - baigi smuki, visapkārt gaismas. Celš kalnā uz templi, kuru šorīt apmeklējām, izskatās pēc līkločainas zvaigzņu virtenes, kas uzkāpj debesīs. 8. diena No rīta agri dodamies uz autobusu - līdz agrai pēcpusdienai kratamies līdz Dzjhodpurai. Ar motorikšu aiztransportējamies līdz dzelzsceļa stacijai, pa ceļam mūs noķer ceļu policists par kāda ceļu satiksmes noteikuma paarkāpumu (lidz šim pat nedomāju ka tādi vispār eksistē...) un mūsu šoferīts tā vien liekas, ka dabūja aiz stūra iedot kukuli (indijā to sauc par "bakšiš"). Atstājam bagāzu glabātuvē un ejam staigāt - baigi karsts. Dzjodpura ir liela pilsēta - otra lielākā aiz Dzjaipuras, tomēr te ir patīkamāk - kaut arī uzmācās diezgan daudzi, no tiem tikt vaļā ir daudz vieglāk nekā Dzjaipurā. Aizejam līdz tirgum - Zaiga grib nopirkt garšvielas suvenīriem un par mums notiek niknas kaujas starp garšvielu tirgotājiem - LP norādītais veikalinš saucas "MVS Spice" - tam tieši blakus "MVP Spice", viens saka ka jāiet pie viņa, cits uzreiz pieskrien, nosauc pirmo par "comission boy" un velk pie sevis. Gala beigās tomēr Zaiga nopēr veselu garšvielu kalnu pie trešā - nabadzīte, viņai jau tā paarbāzta soma! Man atkal uznācis fotogrāfējamais - karri un čilli kalni izskatās koši, arī viss paarējais raibs. Ieejam kādā kfeinīcā, kur pirmo reizi noriskējam pamēgināt lassi, tādu atspirdzinošu, vēsu, saldenu pienveidīgu koktēli - baigi labs - uzreiz pasūtu vēlvienu. Nākamais mūsu programā iespaidīgais forts, kurš plešas kalnā paari vai visai pilsētai. Kāpjam augšā. Skats burvīgs - Dzjodhpura ir "Zilā pilsēta", jo tajā dominē zilas kantainas mājiņas, kas skatoties no augšas veido dazādu zilo toņu mozaīku, plus vēl zilas debesis un tālumā pa kādai majestātiskai pilij - fantastika! Tā kā lai ieietu forta jāmaksā gandrīz Ls3 no deguna nolemjam iet tam apkārt, nevis iekšā. Apsēzamies paēna - vērojam jauko skatu, mums apkārt rosās dzīvība - ūdenskrātuvē vardes, gaisā balozji, zemē ķirzaka uz forta sienām un akmeņiem tādi mazi, zjiperīgi, vāverēm līdzīgi zvēriņi - tā ir vesela izklaide mēģināt tos noķert miera stājā un nofotografēt. Nokāpjam lejā pilsētā, ielu labirintā - cilvēki jauki, ne tā kā Dzjaipurā - pasmaida, pamāj ar roku, bērni arī vienkārši skrien pakaļ, mēģina paspiest roku, bet nedīdz un nediedelē. Škiet ka šo vietu "devīgie" tūristi vēl nav paguvuši samaitāt. Nāk vakars, atgriezamies kādā restorāniņā, kura saimnieku satikām pa dienu - vinš bija pirmais cilvēks Indijā, kurš zināja kas tā tāda Latvija un ka tā ir blakus Igaunijai!!! Zēzam jumta restorāniņā, vērojam fortu, klausamies ielu klaigās un baudam thali - tradicionālo indiešu ēdienu (rīs un paaris dārzeņi, katrs savā trauciņā) - tam ir tāda kā "lai patiktu tūristiem" piegarša, tomēr tas ir lielisks - pagaidām gardākā maltīte Indijā. Pēc ēdiena pēc kārtas pie mums nāk saimnieka dēls, meita, mazmeita - visi izmanto mūs par angļu valodas apguves boksamaisu. Ejot atpakaļ nomaldamies, jo ir jau tumš, tomēr drīz vien ar vietējo palīdzību atrodam ceļu līdz centrālajam tirdziņam, kur nobaudu vēl vienu lassi - baigi iepaticies man šis padzēriens. Pa ceļam uz staciju redzam neglīto pilsētas seju - pustumšas rokšnainas ielas malā strīpa guļ desmitiem, simtiem cilvēki - veci, jauni, cits uz segas, cits vienkārši uz zemes... Kā absolūts kontrasts ir LP rekomendētais barčons, kur nosist laiku līdz vilcienam - škiet ka pēkšņi esam iekāpuši britu impērijas laikos - tīri baldi galdauti, gaumīgs interjers, indzjas saģērbti kā sulaiņi un apmācīti galantām manierēm, tomēr neskatoties uz to alus kā jebkurā citā vietā Radzjastānā, kurā ir strikti pretalkohola noteikumi, Ls1 par 640ml pudeli. Iekāpjam vilcienā, viņiem 2. klases kupejā ir 3 stāvi guļvietām. Uzrāpjamies savās vietās un es praktiski uzreiz parubos - gara diena padevās. 9. diena Izveļamies no rīta Dzjaisalmerā, lielākajā pilsētā, Pakistānas robezjas tuvumā. Kāds vīrs uzdodas par lētu taksistu, bet tomēr arī izrādās viens no viesnīcas īpašniekiem un/vai aģentiem, kuru armija mūs sagaidīja stacijā neskatoies uz agro rīta stundu (ap 6:30). Tomēr viņa piedāvājums ir ļoti pieņemams - cena ok, duša iekšā, istaba atrodas tieši slavenā Dzjaisalmeras forta iekšienē, mums ir mikroskopisks balkoniš/logs pa kuru tūlī pat noskatamies pasakaino saulēktu, kur paver mūsu skatam lejā dzelten-brūnās mājiņas. Tas ir apbrīnojami kā katra pilsēta šeit var būt citā krāsā. Noskatījušies brīnišķo dienas saakumu, tomēr tūlīt pat parubamies - laikam jau nebija tas vilciens nekāda ideālā guļasvieta. Pamostamies kaut kur ap 11-12, mūsu saimnieks tūlīt saak mums spiest virsū savu kamieļu safari - tā viņi te dara, jo konkurence liela un klients jānoķer labāk uzreiz. Ir vēl divas meitenes, kuras mums stāsta ka tiko atgriezušās no viņa safarī un tas esot tiešām baigi kruts - stāstinš liekās tik salds un raits, ka pilnīgi liekās, ka viņas par to kaut ko saņem... Bet nu neskatoties uz visu viņa piedāvājums nav slikts - Ls13 no katra par 2 dienām, iekļauta visa paika, kalns minerālūdens un 60km ceļš, kuru mūs ar dzjipu ieved tuksnesī. Nevaram ar Zaigu kādu brītiņu vienoties vai mums safari vispār vajaga - laika maz un varētu varbūt apskatīt kaut ko citu kamieļu un tuksneša vietā, tomēr beigās man izdodas Zaigu paarliecināt, ka mums vajag tieši kamieļus un neko citu. Sarunājam uzreiz arī autobusa biļetes uz Ahmedabadu - mūsu starpposmu ceļā uz kādu no Arābu Jūras pludmalēm. Ejam pilsētā - man vajag iegādāt cepuri, lai tuksneša saulē neizceptu savas smadzeņu kripatas, tomēr ātri vien saprotu ka man vajag turbānu nevis cepuri - ja jau Indijā tad turbānu! Sarunāju pirkt, bet mums nav naudas, ejam mainīt piķi bet kurš ir slikts - dolārs nokrities par kādiem 4-5%, ejam meklēt tālāk, kamēr beigās nonākam līdz kādam veikaliņam, kur ir ļoti jauks paardevējs, kurš sola naudu samainīt par nedaudz labāku kursu, arī turbānu te var dabūt 2 lētāk tādēļ nopērku to šeit - man paaris reizes parāda paaris variantus kā tas jāsien, bet gudrāks netieku. Zaigas acis savukārt tiek zjilbinātas ar dazādiem saari - indiešu sieviešu tradicionālo tērpu, vienu nopērkam - tas viņai ļoti labi piestāv - īsta indiešu daiļava :) Ejam tālāk pastaigā pa mazajām ieliņām - arī šeit cilvēki jauki, "vajāšana" no tirgoņu un bērnu puses nav paarāk izteikta un ir vairāk patīkama kā uzmācīga. Aizstaigājam līdz ezeram, kuru pamanījām jau no rīta no mūsu viesnīcas. Noīrējam pedāļlaivu un graukājam apkārt - ezera vidū mazs templītis, kuru jauki izgaismo mierīgā vakara saule. Braucam fotogrāfēt putnu baru, braucam braucam, fotogrāfējam, fotogrāfējam, kamēr uzsēzjamies uz sēkļa. Neskatoties uz Zaigas protestiem dabūbu izkāpt ārā "aizdomīgajā" ūdenī, lai iestumtu mūs dziļāk. Izkāpuši krastā vērojam zivis - veseliem bariem no dzelmes peld uz augšu kādus 20cm gari samiņi (vai kas tamlīdzīgs) un kaut ko tvarsta ūdens virspusē. Vakarā viesnīcā uzsienu turbānu - škiet ka sanāca tīri neko, jo izgājis ielās saņemu atzinīgas atsauksmes no garāmgājējiem. Ejam klaiņojam pa forta teritoriju, kurš atškirībā no citām vietam te ir apdzīvota vieta un viena no aktīvākajām pilsētas daļām. Vakariņās apēdam thali, bet šis tā īsti negaršoja, jo neskatoties uz to, ka prasījām bez sīpoliem un kiplokiem, tam ir piegarša, kas atgādina šos dārzeņus, kuri ne Zaigai, ne man neiet pie sirds. Arī lassi viņiem bez cukua - garšo pēc skāba piena. Vēl izmetam loku pa forta teritoriju - līdz brīniškīgi izgaismotajam dzjainu templim un dodamies pie miera. Rīt kamieļi! 10. diena No rīta ceļamies agri un ļoti negribīgi... Satiekamiem vestibilā mūsu safari ceļa biedrus - dzjeks Jaunzēlandietis, meitene no UK. Viņi ir jauki un liekas, ka kopā būs interesanti. Kādu stundu garš brauciens dzjipā līdz mūsu starta pozīcijai. Tur jau mūs priekšā gaida mūsu 3 pavadoņi, īsti tukšeša vējos un saulē norūdīti vilki - saakumā likās, ka tādi jau tok angliski nerunā, bet izrādījās, ka tik trakti nav - runā un pat tīri neko. Ir arī 5 kamieļi, fantastiski radījumi, viens izskatās nikns un kozj otram, kurš ēd no tā paša siena maisa. Trešajam vienkārši pašapmierināta un smieklīga sejas izteikše. Fascinējoši radījumi. Nu ko, ieedam brokastīs kādu ugunskurā apceptu grauzdiņu, kādu banānu, vārītu olu un aiziet. Protams, ka man tiek tas niknais, kurš kozj! Zaigai smieklīgais, hehe. Pavadonis pieiet pie kamieļa, liek tam apsēsties sakot "Dzju" uzsēzos, vēlviens "dzju" un kamielis pieceļās - lai nenokristu pamatīgi jāturās. Saakam čāpot - forši skatīties uz pasauli no augšas! Mums, katram ir savs kamielis, bet visi pavadoņi sasēzjas uz nabaga 5 kamieļa - tas neganti brēc. Jā, es arī brēktu, ja man uz muguras mēginātu uzlīst 3 vīri. Vēlāk gan noskaidrojam, ka jamais bļauj ne jau dēļ svara bet dēļ tā, ka vinš ir jauns un tiek vēl trenēts un tādēļ arī ar visu neapmierināts. Manējais gan nebļauj, bet paarāk skriet arī negrib. Kad mūsu pavadoņi saak dzīt savu kamieli riksī arī mūsējie saak skriet - baigā kratīšanas, bet jautri. Iebraucam kādā mazā ciematiņā - bērneļi prasa plastmasa pudeles un foto, par laimi Jaunzēlandietim ir digitālā kamēra un viss "shows" veidojas ap viņu un mūs liek mierā. Interesantas mājeles - no māliem un kamieļu vai govju sūdiem (vismaz tā es sapratu). Braucam tālāk. Ak jā, mūsu komandā ir arī suns, kurš vienmēr skraida mums apkārt, te pēkšņi tas paveras tālē un aizjozj - redzam kā tas tālumā dzenā Indijas gazeli, tomēr liekas, ka mūsu korišam nav cerības - antilope ir lēkšo ātrāk un šķiet, ka bez sevišķas piepūles. Piestājam padzirdīt kamieļus - mans kamielis (vārdā Morja) kļūst krietni zjiperīgāks un saak rikšot naskāk. Saakas tāda kā skriešanas visi mēģina viens otru apdzīt, tomēr tas nav viegli, jo kamieļiem patīk turēties vieman aiz otra. Ap 12:00 piestājam paēna pie kāda koka - pusdienas paartraukums līdz 15:30. Ēdiens tiek gatavots uz ugunskura - arī čapati (indiešu maizes plācenīši) tiek cepti uz apaļas pannas. Maltīte garda, tomēr Zaigai pēc tās sasāpās vēders. Atlikušo laiku līdz 15:30, kad karstums mazliet pierismst pavadam pļāpājot, gulšņājot, lasot, spēlējot Jaunzēlandieša mikroskopisko ģitāriņu. Tā protams ir labroču ģitāra, kas man kā kreilim daudz prieka nedod - tik uzdzen nostalģiju pēc man "Hohnera". Dodamies tālāk. Skriešanās turpinās, bet manam kamielim, tomēr visi kamieļi ir labi paēduši, padzēruši un visu laiku gremo, tādēļ nekādas sacīkstes viņiem nav prātā. Bet nu baigi forši tā patās tāds miers un vientulība, neskatoties uz karsto sauli, ir veldzējoša paarmaiņa pēc trokšņainajām pilsētām. Vakarā nonākam līdz mūsu naktsvietai - smilšu kāpu pakājei. Uzskrienam kāpā - esmu vīlies tā ir tikai maza kāpu saliņa smilsaini krūmainās apkārtnes vidū. Es biju iedomājies, ka viss tuksnesis ir vienas kāpas - kā filmās... Bet nu arī te ir labi, kamēr mums gatavo vakariņas, guļam vēl siltajās smiltīs, pašā augstākajā kāpā un vērojam saulrietu - no klusuma pilnīgi sīc ausīs. Paari kādai attālākai kāpai aiztipina lapsa - skaisti. Satumst strauji, kā jau dienvidos, paēdam, pamuzicējam, viens no pavadoņiem uzdzied pakistāniešu dziesmu par nenotveramo viskija kontrabandistu, kurš kopā ar savu bruņoto bandu vāra kāpostu un apšauda armijas vienības. Laiks gulēt, vienīgā bēda ka visas smiltis pilnas ar vabolē. Angļu meitenei no tām dikti bail un kad viena no tām uzlien viņai uz sejas viņa paarbīstas ne pa jokam, raud un ilgi nevar nomierināties. Mēs ievīstamies savos guļamaisos un pa mazām šķirbiņām vērojot zvaigzņu paarpilnās debesis laizjamies miegā. 11. diena No rīta jaunzēlandietis un angliete biški sakaškējušies, kas padara visu mazliet klusāku. Pabrokastojam un dodamies ceļā. Šodien mēs ar Zaigu jūtamies drošāk savu tuksneša rumaku mugurās un rīkojam sacensības. Pat miermīlīgā Zaiga, kura vakar man apvainoja nezēlīgā attieksmē pret kamieli (kaut arī es viņu tikai vieglītēm, vieglītēm iepliķēju, biezāk gan tikai vicināju pavadu pa gaisu), reizēm biški ievicoja savam pa kaklu. Tā nu mēs skrējām, kurš uzvarēja tā arī nespējām vienoties. Manuprāt jau mēs ar Morju - "Ātro vēju" ielikām Zaigai un viņas "Lēnajai pēdai", bet viņai ir cits viedoklis... Redzējām antilopju baru. Pēcpusdienā atkal atpūšamies kā vakar. Mūsu pavadoņi tiešām ir baigi jauki - viņi mums visu ko pastāsta par kamieļiem, par tuksnesi. Jaunzēlandietis savukārt vienam māca spēlēt ģitāru. Pēcpusdienā mēs ar Zaigu un pavadoni, kurš ir mūsu abu kamieļu saimnieks, startējam agrāk, jo mums pa taisno uz ceļmalas jānoķer autobuss uz Ahmedabadu. Saimnieks uzsēzjas uz kamieļa man aiz muguras un lopiņš uzreiz kļūst paklausiīgāks. Iebraucam vēl kādā no mazajiem tuksneša ciematiņiem - kamielim tiek nopirkts siena maiss par Ls0.25 - vinš to izēd vienas dienas laikā - lētāk nekā benzīns tomēr sanāk. Pie ūdens dzertuves satiekam īstus tuksneša dzjigitus - vienam plecā plinte - liekas ka tādai vieta būtu muzejā. Vēl pēc kādas stundas raiti rikšojot sasniedzam ceļu. Iedodu saimniekam pieklājīgu dzeramnaudu, sagaidam autobusu un ar to mūsu tuksneša prieki ir galā - mēģinam iemikt trokšņainā, paarbāztā, neērtā kastē... 12. diena Mazliet aizguļos un pabraucam garām Ahmedabadas dzelzsceļa stacijai, nākas ņemt motorikšu un braukt atpakaļ. Ir tikai 05:00, bet lai mēs varētu norezervēt biļetes Zaigai atpakaļ uz Deli, man tālāk uz bombeju, mums jāgaida līdz 09:00. Sēzjam stacijā uz somām un gaidam... Izmetam nelielu lociņu, tomēr ar somām staigāt nav liela prieka un pilsēta arī neizskatās paarāk vilinoša - liela, trokšņaina, netīra, bez kāda īpaša šarma - lielākā Gudzjaratas štata pilsēta. Kādu pus stundu mokamies, kamēr beidzo saprotam, kas un kur jāraksta, rezervācijas veidlapaā - mums galīgi nav noskaņojuma spaidīties rindā - par laimi tūristiem ir speciāls lodzinš un tālāk viss notiek bez problēmām. Mums vajaga autobusu uz Diu - tā sauc mūsu noskatīto pilsētiņu. Rikša piedāvā aizvest uz autoostu, bet aizved uz kādu privātu kantori, kurš paardod biļetes. Autobusi uz Diu esot jau aizgājuši - var braukt uz Radzjulu - kādus 50km no Diu. Nu ko, brauksim uz Radzjulu. Kratamies visu dienu līdz pat vakaram. Skats pa logu pamazām mainās - tuksnesīgās un izkaltušās Radzjastānas vietā pa logu redzamas kokosu un banānu palmas, zaļi lauki - patīkama paarmaiņa, kas Zaigu sajūsmina, tomēr man gribas ātrāk tikt galā. Radzjulā paarsēzamies uz vietējo autobusu, kurš jau tumsā mūs aizved uz vēl kādu citu miestu - nu jau tikai 10km no galamērķa. Man beigusies pīpes tabaka, kuru nekur šeit neesmu redzējis, tāpēc gaido autobusu nopērku biddi, indiešu smēķus - satītas tabakas lapiņas - tīri neko un maksā 5 santīmus paciņa! Vēl pēc kādas pus stundas esam Diu, satiekam kādu brazīli, kurš bezrūpīgi vizinās ar skūterīti, vinš mums iesaka kādu lētu vietu, kur palikt. Aizejam, bet nu vieta nav diezko laba - dikti netīra, kas Zaigai neiet pie sirds un viņa ir sapīkusi - pat neieiet dušā. Es gan ar lielu prieku nokasu 3 dienas krājušos netīrumus. Labi. 13. diena Zaigai arī no rīta viesnīca nepatīk - meklēsim kādu citu. Ejam cauri pilsētiņai, kuru vakar redzējām tumsā. Tai ir tāds kā koloniālās laiku un hindu sajaukts šarms. Atrodam viesnīcu - nedaudz dārgāka, toties krietni tīrāka, vieta arī laba. Ejam vēlā rīta pastaigā - tirgū nopērkam pa kokosriekstam - puisis ar baigo mačeti tam nocērt galu, ieliek salmiņu - tāds patīkams, saldens ūdentinš. Satiekam atkal brazīli, vinš mums ierāda kādu jauku restorāniņu, kur pabrokastot. Ēdam masalu - tādu kā biezu eļļainu pankūku, kurai iekšā salikti dazādi dārzeņi - škiet, ka neskatoties uz mūsu lūgumu tur ir arī sīpoli, bļē. Toties saimnieks ļoti jauks - iedāvinam viņam 10 santīmu monētu un uz papīra uzrakstam, kas par valsti un kas attēlots ģērbonī. Brazīlis tiešām labais, tāds relaxeets keks, kurš ceļo jau 6 gadus, neparko neiespringst, vinš mums pastāsta, kur uz salas (Diu atrodas uz salas) ir pašas labākās pludmales Zaigai liekas, ka mums vajag mopēdu noīrēt, es gan neesmu tik droš vai tā ir laba ideja, jo nekad neesmu vadījis nevienu motorizētu transporta līdzekli. Tomēr, kad brazīlis saka, ka mopēdu var izīrēt par Ls1.20 dienā, man nekas neatliek kā piekrist vienu izīrēt. Nu ko, ejam īrēt mopēdu... Ielejam vēl bendzju par Ls 0.80 un aiziet. Saakumā jūtos dikti nedroši, īpaši mazajās, satikšē mudzjošajās ieliņās, bet pamazām saaku piešauties. Drīz jau Zaiga dzelzaini iekrampējusies manā vēderā blauj, lai braucu lēnāk, bet man āķis lūpā - mopēds tā ir ģēla! Celš gaigi interesants un eksotisks, pa ceļam mazi salmu māju ciematiņi, kokoss palmu mezji. Aizbraucam līdz kādus 10km attālajai pludmalei - pludmale gara gara un tajā vāļājas tikai paaris tūristi - jā, laikam galīgi nav sezona, bet mums jau tikai labāk. Iestumjam mopēdu smiltīs - brazīlis brīdināja, ka veiklie puikas, varot notecināt benzīnu viens divi, ja atstāj braucamo uz ceļa - viņam tā 2 reizes esot gadījies un stumties atpakaļ nu galīgi neesot bijis forši. Ejam peldēties - forši vilņi, var bodyseerfot (nu tipa laisties līdzi vilnim un tas skalo tevi uz priekšu). Pēc tam saulojamies. Pēc tam atkal bodyseerfojam - Zaiga atdauza šņukuriņu, nedaudz sabrāsts, bet būs dzivotāja. Es atdauzu muguru. Un vispār esmu laikam pamatīki apdedzinājis muguru, seju, plecus. Braucam atpakaļ pa otru salas pusi. Man viss sūrst, un galvu arī laikam esmu paarkarsējis. Braucam aplūkot portugāļu mantojumu - baznīcas. Saakumā domājām, ka te ir viena, vēlāk, ka divas, bet beigās atradām vismaz kādas 4. Baigi interesanti - tās ir baltas (nu tādas kādas es istēlojos Spāņu konkiskadoru baznīcas Karību Jūras salās), mazliet noplukušas, piesūkušās ar pagātnes dvesmu. Vienā baznīcā tante veic jokainu rituālu, tā dauza svētnīcā kokosriekstu un skaita kaut kādu lūgsnu, ejot ārā iedod arī mums pa kokosa gabaliņam. Škiet, ka te kristietība 5 gs. laikā ir daudz ko aizguvusi no vietējām parašām. Vēl baznīcu griestos mājo balozji, kas spudz šurpu turpu, radot vēl spookīgāku noskaņu. Aizbraucam arī līdz fortam - tas ir baigais cietoksnis, bet diemzēl slēgts, jo ir jau pievakare. Ieēdam augļus - izēdam arbūzu ar karotīti, paaris banānus. Braucam skatīties saulrietu, kaut arī saule pazūd kaut kur starp palmu zariem, skats ļoti skaists. Man tikai to grūti baudīt, jo esmu paarkarsis, man ir dulla galva un nespēks. Nobraucam gar kādu vietu, kur ir mākslīgi izveidots, izgismots kaskādveida ūdenskritums, skaisti, bet diemzjēl dazjas mīnūtes pēc mums, kā pēc burvju mājiena sarodas vesels indzju bars, kurs izjauc visu burvību Aizbraucam vēl vakariņās uz to vietu, kur brokastojām, bet es noko nevaru dabūt iekšā - škiet pirmo reizi mūzjā redzu, ka Zaiga apēstu vairāk kā es. Nododam mopēdu, un ejam gulēt, man dikti neērti, jo visas malas apdegušas. 14. diena Mani pleci, aā! Kā jau vakar likās, esmu konkrēti apcepies - sarkans kā vārīts vēzis. Neko darīt. Kamēr Zaiga dušojās, aizeju uz tirgu, paņemu augļus, arī nedaudz tādus, kas atgādina mazus apaļus kartupelīšus, man gan tie paarāk neiet pie sirds, paarāk saldi, bet Zaigai gan laikam garšo. Problēmas ar autobusu, cerējām, ka varesim braukt rīt no rīta, bet laikam būs jākratās jau šovakar 19:00. Zaiga sadrūmusi, viņas dienas Indijā ir praktiski ir galā un varu ļoti labi saprast viņas vēlmi pavadīt šajā tropu varadīzē vēl vienu vakaru. Ko darīt, jāizmanto vismaz tas laiks, kas mums ir. Paņemam atkal mopēdu un laizjam uz jūru - pa ceļam ietinu savu feisu turbānā, lai neapdegtu vēl vairāk. Kā man patīk nesties, nepatīk tikai kad Zaiga kniebj apdegušajos plecos, kad viņas prāt paarāk ātri iebraucu līkumā... Es peldēt negribu, jo man tas būtu saapīgi, Zaiga gan taisās, taisās iet iekšā, bet tomēr neieiet. Braukājam pa mazām smilšu taciņām, kas ved cauri maziem salmu māju pudurīšiem un palmu birzstalām, savienojot asfalteēto ceļu, kas apjozj salu. Baigā jautrība, paaris reizes gandrīz nozaujamies, paaris reizes iestiegam miltīs. Braucam apskatīt kaut kādas alas uz kurām vakar redzējām norādi, tās gan ir vairāk nevis alas, bet tādas kā plašas nenoteiktu formu teļapas, kuras nesaprotamā veidā izveidojušas klintīs, šiet ir klusi, tikai es joprojām esmu vājš un ātri sagurstu no staigāšanas dienas vidus karstumā. Vēlā pēcpusdienā dodamies uzšikot uz mūsu ierasto restonāniju - pasūtam kingfišu, nezinu kas tā tāda par zivi - izskatījās pēc kaut kādas mencas. Grilēto zivi, kopā ar rīsiem, frī un sautētiem darzeņiem mums atnes vesela delegācija, pašā vidū ir vesela no sīpoliem izveidota dekoratīva puķe!!! Par to mēs gan ierēcām, mēs šam 3 reizes pateicām, ka nekādus sīpolus nevajaga. Un šis ko - nu labi ja ēdienā nevar tad vismaz vajaga izrotāt... Vēl vinš pats palūdza fotoaparāt, lai varētu mūs nofotagrēfēt kopā ar šo vareno kompozīciju, hehe. Bet nu labi neskatoties uz visu, zivs bija fantastiska - sulīga un bez sīpoliem :) Vēl mazliet pablandamies pa pilsētu un pienāk laiks doties - sakravājam mantas, ejam uz autoostu. Kā parasti dabūnam gaidīt pus stundu, jo privāto autobusu kompānijā mums nosauca agrāku laiku. Bet nav naida, jo arī autostā sēzjot uz soliņa var redzēt saulrietu - tas ir tik jocīgi - škiet ka Indijā 2 nedēļu laikā esmu redzējis gandrīz tikpat saulrietus un saullēktus kā visā savā atlikušajā mūzjā kopā. Gulēšanā autobusā kā parasti - sūdīga. 15. diena Ierodamies Ahmedabadā agri no rīta. Gribam nomazgāties un atpūsties, pirms mūsu vakara vilcieniem, tādēļ paņemam meklējam viesnīcu. Pirmā galīgi netīra, otrā padārga - Ls3.50, bet ciešama. Nomazgājamies un parubamiem. Kad pamostamies, ir jau agra pēcpusdiena - ejam pastaigā pa netālo tirdziņu. Zaiga saņēmusies uzvilkt sari, viņai tiešām piestāv - visi indzjas baigi noskatās, tantes smaida: "Sari, sari!". Ieejam kādā lakatu vairumtirgotāju veikalā, kur mūs ļoti laipni uzņem. Zaiga par smieklu naudu piepērk vēl pēdējos suvenīrus - paaris krāšņus lakatus un plānas pludmales segas. Es nopērku sev jaunas ūziņas pa latu - manām vecajām, Turcijā pirktajām, kājstarpē izplīsis nepieklājīgi liels caurums... Ieejam vēl kādā ēstūzī papusdienot un pienāk laiks kravāt mantas. Ejam uz staciju. Nabaga Zaiga biki satraukusies, jo viņai līdz Deli lidostai vēl pusota dienas vienai pašai jāpavada - par laimi dabūjām viņai vismaz biļeti sieviešu kupejā, kurā sēzj smaidīgas tantes. Vēl pēdējās atvadu minūtes un vilciens kopā ar Zaigu aizbrauc no trokšņainā perona. Esmu palicis viens un sajūtos ļoti vientulš, tādēļ dodos uz interneta kafeinīcu, kurās patiesībā nemaz tik daudz neesmu pavadījis mūsu saspringtā grafika dēļ, un rakstu vēstules draugiem, kā arī beidzot nopietni ķeros pie dienasgrāmatas rakstīšanas. Pēc 3 stundu klabināšanas arī man laiks doties uz vilcienu - uz Bombeju. Kupejā iepazīstos ar kādu austrieti, viņam ļoti patīk Indija un vinš te atgriezas katru gadu. Viņam ļoti interesē mani stāstiņi par tibetu, jo vinš mācās tibetiešu valodu un gribētu uz turieni aizbraukt. Ejot gulēt esmu nomierinājies un atguvis dzīvesprieku, kuru pieslāpē vienīgi ventilātors, kurš gandrīz ierauj manus matus... 16. diena Esmu Mumbajā jeb Bombejā jeb vienkārši sakot 15 miljonu ieedzīvotāju mudzjeklī. No rīta gan nav paarāk traki - atstāju somu bagazas nodalījumā un izvairījies no kada blēzja "izdevīgā" piedāvājuma atrodu vietu, kur iegādāties bijeti uz Hampi par pieņemamu cenu Ls2.80. Mumbajā palikt negribu, tomēr man ir paaris stundas laika, lai izmestu nelielu loku. Iekāpju pilsētas vilcienā - par metro to saukt nevar, jo tas iet virs zemes. Vagoni pilni, vīri stāv durvju caurumos (pašu durvju nav, tikai caurumi) un vēdinās. Nonācis centrā saaku pastaigu, šādas tādas baznīcas, parki, muzeji - nekā īpaša. Paceļam izsūcot paaris kokosriekstus un paaris limonādes, aizstaigāju līdz jūrai - līcim otrā pusē redzami debeskrāpji, gaigā metropole - gandrīz ta ka tāda Honkonga. Atgriezjos stacijā, svācu somu un eju uz autobusu, kuram jaātiet 2:00, bet kurš protams kādu stundu aizkavējas. Braucu, pa televizoru rāda indiešu klipus, kuri mani ļoti uzjautrina. Indzjas itkā baigi konservatīvie, sievietes uz ielas ģērbjas ļoti godīgi, bet klipi tajā pašā laikā krietni provokatīvāki un erotiskāki nekā Kristīnai Aguilerai. Pēc tam rāda kādu garlaicīgu filmu, kura apraujas pusē - tehnika. Pa ceļam vēl piestājam kādā ēstuzī iekosts, tad tālāk un tad jau tumš un mēģinu gulēt. 17. diena ("maza" ķūdija iepriekšējā dienā - braucu nevis uz Hampi, bet uz Goa) 04:30. Pamostos, jo esam apstājušies kādā vietā - izkāpju ārā uzpīpēt, izrādās, ka esam Mapusā - vietā, kur vajadzēja gribēju kāpt ārā. Ātri savācam mantas, kāds vecis ar motociklu piesakās mani aizves par Rs 50 līdz Vagatorai - 15km attālai pludmales pilsēti, kuru esmu noskatījis par savu bāzes vietu Goa. Tikai kad esmu jau uzsēdies uz moča sajūtu, ka vija dvašu - dzēris. Sajūta diezgan baiga sēzjot uz moča aiz iereibuša tipa, kurš baisā ātrumā nesās pa kalnu serpentīnu - augšā, lejā - priekšā redzams tikai mazs pleķītis, ko apgaismo motocikla lampa. Esam vagatorā, bet kā jau varētu gaidīt tik agrā rīta stundā viss ir tukš un tumš. Eju eju - nesaprotu, kur atrodos, tomēr beigas nonāku pludmalē, kurā bez manis ir tikai viens mīlnieku paarītis - apsēžos tā patālāk no viņiem. Sēzju, pēkšņi liekas, ka zeme kādā vietā sakustas, tad vēl kādā, vēl un vēl. Kad mēginu tuvoites kustoņiem tie pazūd - paslēpjas mazās aliņās smiltīs. Apsēzjos pie vienas, ieslēdzu lukturīti un gaidu - izlien ārā krabītis plaukstas lieluma, bet pamanījis mani tūlīt atkal noslēpjas. Skraidu pa pludmali ar lukturīti pakaļ krabjiem - viņi ir baigi ātrie. Kļūst gaišāks un es dodos meklēt viesnīcu, atrodu kādu baigi šiko maksā gandrīs Ls2, bet nu duša tīra, milzīga gulta un telpa arī liela - man vajag plašumu, atrodas jaukā pagalmiņā, atsevišķā namiņā. Nomazgājos, īsta svētlaime. Eju pastaigā, nopeldos - vilņi te sūdīgāki kā Diu, bet nu bīčš vēl smukāks, viss krasts palmās, mazliet tālāk kalns, kurā redzams portugāļu forta sienu paliekas. Atceļā paņemu uz 3 dienām skūteru pa Rs300 - vīrs man neprasa ne pasi, ne ķīlu, ne ko - jocīgi. Saaku vizināties apkārt - mazinš bet škiet ka jaudīgāks nekā mans iepriekšējais braucamais. Baigi foršie mazie celiņi, palmas, vienīgi šeit nav tāda exkluzivitaates sajūta, jo katram otrais pretīmbraucējs ir tūrists un biezi nevis uz skūterīša bet uz pamatīga moča! Aizbraucu līdz Mapusai, līdz Čaporas dokiem no kuriem gaidot saullēktu redzēju aizbraucam veselu karavānu zvejas laivu. Paēdu un eju mazliet nosnausties - nemāku es tajos autobusos izgulēties. Eju atkal peldēt - pludmale pilna ar indzjām, jo viņiem ir brīvdiena - eiro-tūristu gan maz. Vakarā aizbraucu aiz Aņunas līdz kādam barčonam kurš ierīkots jūras smiltiņās un noskatos saulrietu - te gan mudzj no tūristiem. Braukāju apkārt pa tumsu. Tā kā ir pilnmēness un Goa ir slavena no hipiju laikiem ar saviem "Pilnmēness tusiņiem" mēģinu sekot kādam turistu/motociklistu bariņam, gandrīz uztaisu avāriju. Nee, labāk palikšu bez tusa, bet palikšu dzīvs. Samierinos ar mierīgu pasēdēšanu bāros, kuri šeit pa pilnam, kaut kā baidi strauji piedzeros - 3 ali un saprotu, ka esmu vafelē ar skūterīti kādus 5km no viesnīcas, neko darīt ļoti uzmanīgi un lēnam aizducinos līdz viesnīcai un eju gulēt savos karaliskajos apartamentos. 18. diena Esmu ieplānojis tālu ceļus veikt ar savu mopēdu - uztankojos ar benzīnu (Rs35 par litru, kas velk 30km) . No saakuma aizpurkškinos līdz Mapusai, tad tālāk līdz Panadzji, štata galvaspilsētai - diezgan bailīgi braukt pa šoseju ruš-houra laikā. Tālāk braucu gar lielas upes krastu uz Old Goa - vietu, kurā alkatīgie portugāļu konkiskatodiri 16 gs. sakumā izveidoja savu galveno apgetni, drīz tā kļuva par vienu no bagātākajām un lielākajām tā laika pilsētām. Tagad šeit ir palikušas tikai paaris pamatīgas baznīcas - sienu gleznojumi un stiklu mozaīkas ir ļoti iespaidīgas, tomēr šīm bazīcām trūkst tā šarma, kas bija aplupušajām, visu aizmirstajām Diu baznīcām - šeit sajūta kā muzejā. Īpašu uzmanību piesaista "Bomzja Jēzus" baznīca (nu labi labi - Basilica of Bom Jesus, laikam tulkojās biki savādāk - vienkāršais, vientiesīgais, labdabīgais vai kā tamlīdzīgi) - tajā glabājās sķirsts ar Fransisa Xaviera pīšļiem, kuri brīnumainā kārtā it kā neesot trūdējuši, tomer jau 17gs. svēto relikviju medniekus šis fakts sajūsmināja tik ļoti, ka lielākā daļa svētā iekšu un citu ķermeņa daļu esot izvazātas pa visu Āziju. Braucu tālāk pa līkločaino ceļu līdz Šri Mageš templim, kura priekšā atrodas mazs netīrs dīķītis. Iekšā templī milzīgs dauzums cilvēku, kas pulcējas pie ieejas. Izstāvu rindu, ieeju iekšā, arī man uz pieres tiek uzpilināts svētais ūdentiņš :) Atceļā Old Goa piestāju vēl pie kādas baznīcas drupām, grūti iedomāties, ka te bijusi plaukstoša pilsēta, kas kļuva bagāta tirgojot Eiropā garšvielas, bet tad tā vienkārši izčākstēja, mainoties tirdzniecības ceļiem. Iebraucu Pandzji, gribu izņemt naudu. Tā kā laikam esmu aizmirsis vai sajaucis pinkodu, tad jāmeklē kur var dabūt "caš advance" nevis ATM. Apbraukāju vairākas bankas, bet visi mani sūta tālāk. Beigās nonāku Tomasā Cookā, bet te man pasaka, ka ar karti ir problēmas, man jāzvanot bankai. Nu gan sūdi, 100 dolāri man vēl ir, bet visādi citādi piķis iet uz beigām... Padomāju un izdomāju, ja nekas cits nesanāks, tad mēģināšu sazināties draugiem paarskaitīt piķi caur Western Union. Gribu uz rītvakaru pasūtīt autobusa biļeti uz Hampi, aizbraucu līdz autoostai, man nepatīk cena, ko nosauc it kā tūristu informācijas biroja darbinieks - aizdomīgi. Braucu uz Mapusu, klusi pabraucu garām kārtejam policijas postenim, viņiem tūristi bez tiesībām esot populārs bakšiša (kukuļa) avots. Apstaigāju visus biļešu kantorus un par briesmīgajām Rs350 nopērku bijeti. Duša, aā - tik patīkami pēc sviedrainas dienas, kurā pa briesmīgajiem indiešu ceļiem nopļurkškināti kādi 100-150km. Izeju ārā, mans kaiminš īrs sēzj savā namdurvē un tā pat kā vakar spēlē bungas, vinš ir jautrs vīrs, tikai ātri runā un grūti viņu saprast. Izdzeram pa alam, tad pa vēlvienam. Tads vinš piedāvā uzpīpēt zālīti, ok. Pīpējam, pīpējam, kamēr paarpīpējos - vella zellis baigi blīvo kāsi uztina! Galīgi sareibstu, vājums, knapi aizstreipuļoju līdz istabai, dušā - saak palikt labāk. Kaut kas klauvē pie durvīm - īrs - nabags galīgi paarbijies, ka tik man kas nenotiek - atnesis man 2 pudeles ūdens. Viss ok, mazgājos tālāk. Atkal klauvē. Īrs joprojām stresains, atnesis man mandarīnus: "Are you really ok, man?!". Viss ok, mazgājos tālāk, nu jau jūtos labi. Izeju ārā, pieklauvēju pie īra durvim, tagad vinš dušā, saku, ka atnācu pateikt, ka man viss ir ok - paarsmejamies, pēc tam vēl paaris stundas pļāpājam, īrs man pastāsta (kādas reizes 3) kā vinš reiz pazaudēja savus ceļošanas čekus, kā vinš indiešu autoostā šmigā dejojis kails (vinš nepamanīja, ka viņam nokritis gurnu auts), kā viņam dušā reiz ielīdusi liela indīga varde un vēl daudz ko citu. Es vairāk klusēju, jo man stīva mēle. Eju gulēt, protams pirms tam vēl duša. 19. diena Pamostos 09:00, galva vēl mazliet jocīga. Ņemu skūteru, gribu aizbraukt līdz cietokšņa drupām, kas atrodas kalnā, pašā jūras krastā, netālu no mana ciema. Braucu, braucu - kādu gabalu tomēr nākas iet kājām. Skats labs, iedomājos, kā portugāļi no šejienes vērīgi skatijās, vai netuvojas kāds neģēlīgo holandiešu kuģis... Pēc kādām 10 minūtēm manu vientulību paartrauc kāds brits, vēl pēc kādām 10 min sulu tirgonis. Brits vairāk aiz zjēluma, ne slāpēm nopērk vienu suliņu. Purkšķinos tālāk gar krastu caur maziem, palmu ieskautiem ciemiņiem, viss pilns ar "spēd breakeriem", tas ir tāds paugurs vai pauguriņu virkne visa ceļa platumā, kuru tiešām gribās sķērsot lēnām, ja vien ir kaut mazliet zjēl savas pakaļas un/vai braucamrīka - tādi ir visā indijā, sķērsot tos ir nepatīkami, bet ātrumu pilsētās tie piebremzē, varbūt arī mums tādus vajag... Braucu atpakaļ, jo bail, ka beņa beigsies. Čapatora ieraugu kādu vietu, kur dod caš advanci - manu karti paņem un izsniedz Rs5000! Jūtos, kā vinnējis loterijā un ātri apslaku uzvaru ar dubulto lassi un vēsu sulu. Jā, lassi nu jau ir ierasts rituāls, diena bez lassi nav diena. Iebraucu arī restorāniņā netālu no viesnīcas un apēdu pasakaini gardu zivi un izdzeru alu. Viesnīcā satieku lāga īru, atkal pasmejamies par vakardienu. Ejam kopā uz pludmali, kur mūs nākas atsist vesels lupatu, saulesbriļļu un citu sūdu tirgoņu baru, paņemam pa alum un guļam zem saulessargiem kā jau dīgdienīgiem tūristiem pienākas. Peldamies, bet vilņi joprojām nav paarāk iespaidīgi, toties ūdens saaļš kā vienmēr un drausmīgi kozj acīs un degunā. Aizvedu īru ar savu mopēdu līdz frizierim Čaporā - viņam ir īsi matiņi, kurus vinš grib nodzīt pa visam. Matu skūšana izvēršas par veselu pasākumi - indzja viņam ne tik nodzen matus, bet iesmērē to ar kādām 4-5 smērēm, izmasē, izknaiba, izklapē, izdauza. Īrs smarzjo kā smarzju veikals un jūtās kā no jauna piedzimis - gandrīz pašam sagribējās matus nodzīt, hehe. Esam ar īru tā satusējuši, ka negribas pat braukt prom, tomēr pēc īsās iekšējas dillemas izšķiros braukt - tik daudz ko citu vēl vajag redzēt! Paņemu moto-taksi līdz Mapusai. Autobuss kā parasti kavējas - gaidu mikroskopiskā parciņā, kurā pievakara saulē izlaidušies vesels bars indzju. Aizved mani līdz Pandzji, paarsēzjos citā autobusā un kā jau parasti man autobusos tas gadās guļu sūdīgi. 20. diena No rīta ierodos Hampi, tā ir neliela pisētiņa, kas savulaik 14-16 gs. bija "Vijayanagar" impērijas sirds un galvenais bastions, kas 2 gadsimtus sargāja hindus no musulmaņu sirojumiem. Iespējams, ka pateicoties tai Idija ir tāda kāda viņa ir nevis vēl viens islama emirāts. Atrodu lētu viesnīcu ar jauku pagalmiņu un pieticīgu istabiju. Noīrēju riteni un dodos izbraucienā pa vēsturiskajām vietām - ritenis sūdīgs - braukt karstajā laikā nepatīkami, bremzes ari nestrādā. Pa ceļam visi sulu un saldējumu tirgoņi mēģina pievērst manu uzmanību. Nonācis vienā no drupu sektoriem nesteidzīgi aplūkoju veseli virkni tempļu - steigties galigi negribas, jo ir baigi karsts - pat priekš Indijas. Paarsteidzoši daudz indiešu tūristu - laikam brīvdiena, man jau sen dienas sajukušas. Paguļu vēl vēsajā karalienes "vannas istabā", kas ir neliela kvadrātaina celtne, kurā prasmīgi izveidotie nelielie lodziņi rada patīkamu caurvēju un braucu atpakaļ. Esmu paarguris, eju gulēt diendusu, kā bērnudārzā, hehe. Paēdu vakariņās ceptus rīsus ar dārzeņiem un sēnēm un eju vakara pastaigā uz citu tempļu kompleksu. Satieku pie viena tempļa ieejas savdabīgu tūristu, sicīlieti - arī vinš negrib maksāt ieeju (šeit ir tikai 2 tempļi, par kuru apskati jāmaksā). Kad tuvojas krēslas stunda beidzot nonāku kādā lielā templi, kur esmu viens pats - krēsla, kusums - tikai es un templis, kura sienas un kolonnas izrotātas dazjādiem tēliem - sievietēm, vīriešiem, zvēriem. Beidzot sajūtos tā kā man patīk sajusties vēsturiskās vietās. Atgriezies pilsētā noskaidroju ka internets visur maksā Rs60, nu nē tas ir par traku. Staigāju apkart pa naksnīgajām ielām, kuras ir paarsteidzjoši ļauzju paarpilnas un trokšņainas. Nu jā, kārtējais festivāls - netālu no manas viesnīcas kāda paša lielākā tempļa pakājē ir taisnstūrveida, ūdensrozēm aizaigusi ūdenstilpne - tai apkārt 4 vīri airē nelielu kvadrātainu laivu, kurā iesēdināta kāda dieva statuete - krastā viena otru skaļumā cenšas paarspēt 2 mūziķu kompānijas, daznedazādas bungas un stabules. Vēl tam pa virsu dīķī salec vesels bars ar bērniem - tie spraucas cauri ūdensrozju lapu mudzjeklim un plūc ziedus. Pēc paaris apļiem "dievu" izceļ krastā un nes uz pilsētas centru, pa priekšu iet smaidīgs zilonis, kuram visi dod augļus - es arī smaidītu, ja man visi na haļavu mutē bāstu banānus. Zilonis paņem banānu un tad noglauda devējam galvu - tā laikam svētība. Es arī pa Rs2 paņemu 2 banānus un iebaroju zilonim. Vēl biki pastaigāju līdzi trokšņainajai procejijai, bet tad nogurums mani salauzj un es dodos uz viesnīcu, palienu zem moskītu tīkla, kurš paarvilkts paari visai gultai un eju gulēt. 21. diena Ņemu no rīta atkal riteni un kamēr nav vēl besīgi karsts cenšos apbraukāt vēl šādas tādas vietas, aizbraucu līdz kāda nomaļa tempļa pakājei, vēl tāds neliels sviedrains kāpieninš un esmu augšā! Tur jau pa gabalu dzirdu mūziku, izrādās, ka vēsturiskajā templī ir neliela ašrama. Ašrama tā ir tāda kā cilvēku grupa, kurai ir savs garīgais līderis (guru jeb baba) un kuri dzīvo vienotā kopienām pēc saviem iekšējiem noteikumiem. Visi ir hindi, bet dazjādās ašramās var būt atšķirīgi principi, vispār man hinduisms šķiet kaut kas vairāk kā viena religija - tas ir drīzāk daudzu religiju kopums, kuras plūstoši paariet viena otrā un neskatoties uz it kā acīmredzamām pretrunām no rietumnieku viedokļa, nekonfliktē savā starpā. Ašramas var būt ļoti dazjādas saakot ar veseliem ciematiem (piemēram kā slavenajam Sai Babam) vai arī kā šeit - tikai dazji sekotāji. Viens no sekotājiem mani pieaicina uzspēlēt kopā ar viņiem, situ kopā 2 mazus vara šķīvīšus un cenšos uzķer ritmu, mēģinu arī uzdziedāt līdzi, bet diez ko jau man laikam nepadodas... Atnāk pac baba - tāds vīrs ietinies dzeltenā lupatā, gariem izspūrušiem matiem - vinš mani ieved svētnīcā, parāda Šivu un vēl šo to (viņa anglene ir neskaidra un es nesaprotu ko) un uzsmērē man uz pieres sarkanu pleķi un uzlej uz galvas svēto ūdentiņu - protams prasās pēc ziedojuma, bet tā kā šis laikam ir godīgs pravietis, tad vinš nesmādē arī 10 rupijas. Apeju apkārt tempļa mūrim, no kkalna rietumu nogāzes fantastisks skats uz apkārtējo klinšaino apkārtni, kurā pa vietām pavīd zaļas zāles un palmu virtenes. Aizbraucu uz vēl kādu tempļu kompleksu - saak man jau niņi tā taka mazliet apnikt - visur tās pašas kolonnas, tās pašas akmenī izgrebtās figūriņas. Kad aizbraucu līdz viesnīcai ir 12:00 un ir jau neciešami karsts. Duša, augļi. Ķeros klāt latīņu valodas mācībām, nedomāju ka līdz tam nonāks, bet ir tāda sutoņa, ka negribas atstāt vēso patīkamo viesnīcas pagalmiņu. Man saak iestrādāties rezjīm - no rīta un vakarā actions un ēšana, pa dienas vidu miers vai gulēšana, jo ir tāds zjarons, ka laiku nevar izmantot pat tam lai paēstu, jo galīgi nav apetītes. Ap 16:00 paēdu, papļāpāju ar holandieti ar kuru kopā atbraucām uz Hampi - šis sūrojas, ka netiek uz Nepālu, jo tur maoisti beidzot esot ķērušies klāt arī tūristiem - vo laiki pienākuši! Nopērku rītdienai biļeti uz autobusu un kāpju pašā iespaidīgākajā kalnā, kura galotnē kā bats uzgalis spīd mazs balts templītis. Pamatīga svīšana, bet nu skats ir tā vērts - vakara saule tik traki vairs nekarsē un ir patīkami vērot apkārtējos kalnus, kuri izskatās kā vulkāniskas salas vienmērīgajā zaļo palmu jūrā. Apkārt protams dīdās mērkaķi. Uzrāpjos vēl augstāk uz kāda klints bluķa un vēroju kā saule riet tieši aiz pilsētas - sarakstīju pat mazu dzejolīti: Uz granīta bluķa kalnā guļu Zem manis lejā kokoss zaļo Hampi pilētā vakara klaigas Aiz tempļa tūlīt saule rietēs, Man ir labi. Pēc saulrieta kāpju lejā, atgriezjos viesnīcā un uzsitu klačju ar 2 jaukiem austriešiem pēc tam vēl vakara pastaiga, mans iecienītais rīs ar olu, duša un gulēt. 22. diena Gribēju piecelties tā paagrāk, bet nu nesanāca - izkasos tikai ap 09:00. Došos uz otru upītes krastu, kur tālumā, kalna galā, mani arī vilina kāds templis, patiesībā jau vairāk skati uz apkārtni. Paar upīti paarceļos laivā, nevis parastā laivā bet tādā apaļā bļodā, kuras diametris ir ap 2.5m - puikam airējot laiva griezjās uz vienu, otru pusi. Šādas laivas te esot bijušas jau Vijayanagaras impērijas laikā. Nav īsti skaidrs, kur tālāk jāiet, tādēļ uzsāku vienu no saviem slavenajiem šortkatiem, kurš kā parasti mani ieved aizvien dziļākā un dziļākā pakaļā... Tad nez no kurienes uzrodas sunītis, kurš droši skrien man pa priekšu un pa laikam apstājas, lai uzgaidītu mani - gluzji kā rādīdams man ceļu. Man labāka varianta nav uzticēšos sunītim - kāpjam pa klints bluķiem klātu taciņu. Nonāku līdz ciematiņam, kur mans pavadonis mani pamet, paldies sunīti. Tālāk brienu pa rasaino zāli, kas aug uz šaurajām taciņām, starp maziem 4-kantainiem rīsa lauciņiem - forši. Beidzot izbrienu kādā sētā, kur mani aprej suņi, un tad arī uz ceļa. Kalnā kāpiens grūts jo ir jau 10:30 un saule, kaut arī nav vēl sasniegusi savu pilno potenciālu, karsē kā traka. Tuvu augšai piesēzju atpūsties, skats ģeniāls, kā jau parasti. Satieku uz kāpnē francūzieti, ar kuru cēlāmies kopā pari upītei - augšā esot maza ašramiņa, kur vīri kūpinot zāli no māla pīpītes. Uzeju, pīpēšana beigusies, bet saakusies drausmīga trokšņošana - mazajā templītī visi mācekļi - tādā kā afekta stāvoklī (laikam no zāles) dauza dazjādos ritmos dazj ne dazjādus izstrumentus - cits mazu zvaniņu, cits bungas, cits milzīgu vara di

J.Krūmiņa apraksts ceļojumam uz Indiju

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem