Izbraucis caur Antofagasta de la Sierra ciematiņu, es atkal pametu jelkādas civilizācijas pazīmes un turpinu noslēpumainā Puna reģiona izpēti tālu Argentīnas Andu kalnos.
Pēdējas divas dienas šeit tika veltītas, lai iepazītu Puna reģiona ziemeļdaļu un mērotu tālo, bet ļoti gleznaino ceļu uz nākošo mazu ciematiņu Argentīnas un Čīles pierobežā - Tolar Grande. Jau atkal nākas secināt, ka Argentīnas daba ir pārsteidzoša, jo pabraucis tikai simts kilometrus tālāk, tā kārtējo reizi ir sagriezusies ar kājām gaisā un piedāvā, ko jaunu un neredzētu.
Puna apvidus ziemeļdaļai raksturīgi sāls līdzenumi jeb tuksneši, kas viens aiz otra ķēdītē izkaisīti starp Andu kalniem, tuklāt katram no tiem ir sava ‘’odziņa’’. Uzlavierējis ar džipu augšā kalnā, man priekšā atklājas satriecošs skats un pirmais no sāls tuksnešiem – Salar de Antofalla. Vairāk kā 150 km garais Salar de Antofalla ir pats garākais sāls līdzenums uz Zemes, kas iegūlies ielejā starp divām Andu grēdām pašā Čīles pierobežā. Pēc skata tas atgādina ‘’baltu fjordu’’ no kura kā saliņas lien laukā mazi vulkānu krāterīši, bet no abām pusēm to ieskauj varenas, tumšas vulkānu sienas ar 6409 m augsto Antofalla virsotni priekšgalā. Viennozīmīgi šādu panorāmu no kalna augšas nekur citur pasaulē nevar ieraudzīt! Turklāt šim sāls līdzenumam ir vēl kāda interesanta iezīme, jo tā vidienē no zemes spraucas ārā Ojos del Campo dabas baseini, kas pateicoties dažādiem minerāliem iekrāsojušies dažādās krāsas – no oranžiem un ziliem, līdz dzelteniem un zaļiem.

Šķērsojot Salar de Antofalla, gandrīz vai visā tā garumā, un pa ceļam fotokamerā iemūžinot apkārt skraidelējošās savvaļas vikuņjas un Dienvidamerikas strausus, nandu, es uzreiz nonāku pie nākošā sāls līdzenuma – Salar de Arizaro. Arī Arizaro tāpat kā Salar de Antofalla pieder pie lielākajiem sāls tuksnešiem pasaulē - tas ir tik liels, ka tajā mierīgi varētu ietilpināt visu manu dzimto Jelgavas rajonu. Lai gan Salar de Arizaro tikai vietām ir balts, jo daļēji to klāj sārti-brūna dubļu kārta, ko veidojuši Andu vēji, atpūšot apkārtnes smiltis, tomēr tieši šeit var baudīt, iespējams, visfotogēniskāko skatu Argentīnas ekspedīcijā laikā – gluži kā ''vulkāniska sala, kas iznirst no baltā un sarkanbrūnganā okeāna'' virs Salar de Arizaro sāls līdzenuma paceļas perfektas, piramīdas formas Cone de Arita vulkāna konuss.
Arī blakus Salar de Arizaro no Zemes dzīlēm nāk laukā pazemes avoti ar skaistu nosaukumu Ojos de Mar (Jūras acis), kur šoreiz kristāldzidri, tirkīzzilas nokrāsas baseini kontrastē uz baltā sāls lauka fona. It kā ar to jau nebūtu gana, daba izdomājusi vēl šim līdzenumam piešķirt izcilu fonu ar vismaz desmit sniegotām Andu virsotnēm, kas rindiņā sastājušās viena pie otras un iezīmē robežu ar kaimiņzemi Čīli. Priekšplānā te redzams 6082 m augstais Aracar vulkāns, pa malām sastājušies citi 6000-nieki, bet tāluma saskatāma arī slavenā Llullaillaco kalna sniega cepurīte. 6739 m augstais Llullaillaco lepojas ne tikai ar ceturtā augstākā vulkāna un otra augstākā aktīvā vulkāna tituliem uz Zemes, bet arī ar to, ka tā virsotnē 1999. g. tika atklātas trīs līdz šim vislabāk saglabājušās inku mūmijas pasaulē, kas tagad izstādītas Saltas pilsētas muzejā.

Visbeidzot trešais no sāls līdzenumiem, Salar de Pocitos, ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar baltāko no visiem sāls laukiem, tomēr tas ved uz manu pēdējo Puna apvidus vietu un, manuprāt, arī vienu no visfotogēniskākajām - Desierto del Labirinto, ko vietējie labāk pazīst kā Desierto del Diablo, jeb Velna tuksnesi. Man priekšā te atklājas plašs, sarkans līdzenums, kuru no visām pusēm aptver sārti-oranži pakalni, kas veidoti no sāls, ģipša un dubļu sajaukuma. Andu vēji un lieti miljoniem gadu laikā šiem sārtajiem kalniem ir piešķīruši neparastas un citur neredzētas formas, kas raisa neglābjamas asociācijas ar Marsa planētu. Velna tuksnesī ainava visapkārt ir tik sirreāla, ka gribot negribot ir jāuzdod sev jautājums "vai es tiešām atrodos uz Zemes?". Ja šīs rindas lasa kāds Holivudas darbonis, tad varu galvot, ka Desierto del Diablo ir perfekta skatuve nākošai filmai par marsiešiem vai citiem galaktikas mošķiem, turklāt te apkārt nav neviena dzīva radība, kas traucētu un iemaldītos kadrā.
Ar to Puna reģiona izpētes brauciena daļa ir noslēgusies, trīs fotostāstos es atklāju tikai daļu no šī apvidus gleznainajām dabas vietām un ainavām, bet esmu drošs, ka ar to jau bija gana, lai pierādītu, kāpēc šis nomaļais Argentīnas Andu kalnu nostūris ir viens no elpu aizraujošākajiem stūrīšiem uz planētas un pēdējais lielais Dienvidamerikas noslēpums!

Turpinājums sekos...

Jānis Kreicbergs