Gettin' high in Mexico. Tekila, saule, jūra .. zemūdens dzīve. Marts Meksikā 2009.

  • 8 min lasīšanai
  • 62 foto
Kad, kur, kāpēc? 2009. gada marts, Meksika .. gluži vienkārši tāpēc, ka bija apnikusi LV ziema un KLMs piedavāja par puscenu aizlidot uz Meksiku, vienu no retajām Karību reģiona vietām, kur gribējās aizbraukt, bet vēl nebiju bijis. Vai bija vērts – JĀ! Vai brauktu vēlreiz – visticamāk, ka JĀ, bet tikai uz Karību piekrasti, nevis iekšzemi. Daivings + chill, gandrīz nekādas Meksikas. Iesākumā plāns bija gaužām vienkāršs – Meksika asociējās ar tekilu, sauli, tuksnešiem un kaktusiem. Tik vien un tik vienkārši. Tieši tādā secībā tad arī bija plāns iepazīt Meksiku, ignorējot visu tūrisma firmu piedāvājumus, vienkārši nopirkt lidojamās biļetes un pašu spēkiem, ar sabiedrisko transportu izbraukāt valsti, kur dzimst tekila. Pat pamanījos atrast vēl vienu, gandrīz tikpat „prātīgu” kā es ceļabiedru, jo divatā tomēr lētāk un jautrāk .. un pasākums varēja sākties. Maršrutu sastādījām tā, lai sanāk apskatīt gan Lielo Pilsētu – Mexico City, gan Meksikas iekšzemi .. gan arī, protams, aizmirsties no Baltijas pavasara un jau laicīgi trāpīt vasarā kaut kur Karību jūras malā. Tā arī viss izdevās .. lai nu kā – par visu pēc kārtas. Kā jau vienmēr, uz precīzu faktu un skaitļu atstāstījumu nepretendēju .. pāris miljoni cilvēju turpu-šurpu tāpat neko daudz nemainīs. Mexico City. Sākās viss kā jau parasti, izlidošanas rītā sakrāmēta mugursoma, iekšā otri šorti, čības .. pāris T-krekli, fotoaparāts un daudz brīvas vietas tekilai, ko atvest mājās. Gludekli līdzi nepaņēmu, jo ne čības, nedz T-kreklus gludināt prātā neienāca, uzvalku arī ne – jo arī iešana uz Lielo Balli prātā nebija. Lidojums Rīga-Amsterdama-Mexico City aizņem salīdzinoši maz laika, plus nāk par labu arī laika zonu starpība – rezultātā izlidojam no rīta no Rīgas, pēcpusdienā jau esam Meksikā. Pozitīvi .. pirmais iespaids kā jau gaidīju – miljoni cilvēku, karsts, sutoņa .. neliels pārsteigums, jo gaidīju kaut ko nedaudz mazāk civilizētu. Paņemam taksi un dodamies uz hosteli (Hostel Amigo, 2 kvartālus no centrālā Zocalo laukuma, gandrīz pa brīvu .. ļoti iesaku). Hostelī protams viss kā parasti – sienas, grīda, milzīgs logs un četras gultas, no kurām okupējam divas. Katram pa vienai, godīgi. No kaut kurienes parādas lidostā iegādātā tekilas pudele un Meksika var sākties. Sākumam ar apelsīnu sulu un bišku auksta ... jauki. Divos vārdos par Mexico City, ciemu, kurā kopā ar piepilsētām dzīvojot +/- 19 miljoni cilvēku, liela daļa no kuriem – metāla/māla/akmeņu mājiņās, par kurām vietējais gids stāsta „redziet tur tos kalnus, no šejienes līdz horizontam .. tā ir Mexico piepilsēta ar sazin’ kādu vārdu, tur dzīvo vismaz 8 miljoni cilvēku, varbūt arī vairāk” ... 8 miljoni cilvēku, ja nemaldos, tas ir tikpat, cik Latvijā, Lietuvā un Igaunijā kopā. Mērogi iespaidīgi. Iesaku apskatīt Mexico City vēsturisko centru, Zocalo laukumu ar apkārtni. Īpaši uz turieni braukt nav vērst, jo tāpat caur Zocalo notiek lielākā kustība un sanāk izstaigāties krustu-šķērsu pašiem negribot. Ja uzmācas slinkums, negribas braukāt ar metro un autobusiem, var turpat Zocalo noķert kādu hop-on-hop-off slinko tūristu autobusu un izbraukāt pilsētu gan dienā, gan arī naktī. Rezultāts diezgan iepriecinošs, autobuss tiešām zin kur aizvest cilvēkus, plus – neprasa miljonu par izvadāšanu. Tāpat, silti iesaku veltīt dienu un izstaigāt kājām Chapultepec rajonu – milzīgs parks, kalna galā sena-sena Meksikas virssaišu pils, iespaidīgi skati un salīdzinoši maz tūristu (vai arī varbūt viņus vienkārši nemana uz vietējo fona). Pēc Chapultepec pamanījāmies atnākt kājām līdz hostelim – puse dienas pagāja nemanot, bet pārgājiens bija tā vērts, pilnīgi droši. Pa ceļam iemaldījāmies parkā, kur svētdienās notiek tāda jauka veco ļaužu izklaide, ja tā to var nosaukt – danzon (tāda interesanta, samērā sarežģīta un sena deja) pasākums, kas izvēršas par burziņu visiem vecumiem visas dienas, ja ne vairāku dienu garumā. Bonusā – vietējie sajauca pirmo autentisko Meksikas kokteili – 0.5L plastmasas pudelē, vai glāzēs salej tekilu, brendiju, fantu un sodas ūdeni (ja neesmu aizmirsis), pasniedz ēnā atdzesētu .. ļoooti noderīga manta, ja diena pavadīta staigājot kājām no viena Mexico City stūra uz citu. Nepacietīgajiem, kas nevar sagaidīt par n’to pasaules brīnumu sauktās Chitzen Itza indiāņu piramīdas, vai arī vnk slinkums braukt uz Meksikas tālāko stūri, iesaku pa lētam naudām iegādāties pārgājienu uz Teotihuacan, vietu turpat blakus Mexico City, kur atrodamas diezgan iespaidīgas Saules un Mēness piramīdas. Detaļās neieslīgšu, bildes var atrast albūmā vai pajautāt gūgles tantei .. sakot īsi – esot otro dienu valstī un iepriekš neko līdzīgu neredzējušam cilvēkam, ļoooti iespaidīgi, patika. Pa ceļam var piestāt visādos, vairāk gan uz mārketingu/pārdošanu orientētos, sīkos kantorīšos, kur gan pastāsta kā taisa tekilu, keramiku, gan visādus citādus štruntus. Tīri ieskatam – interesanti, tomēr nav nekas iepriekš īsti neredzēts un negaidīts, un, par cik katras 30min tev kaut ko cenšas nopārdot, diezgan ātri apnīk. Nākamā diena paiet cīnoties ar tekilu, karstumu un sabiedrisko transportu Mexico City .. un gatavojoties pārlidojumam uz Oaxaca, ciemu Meksikas iekšzemē, kur ceram ieraudzīt „the real Mexico” Pārgājiens uz Oaxaca Rīts, ja nemaldos – tad diezgan pat agrs. Sakravājam matiņas, secinu – litrs tekilas nepilnās trīs dienās solo nav izlietojies. Tādu mantu ārā mest žēl, jāņem līdzi. Par cik lidmašīnās pustukšas tekilas pudeles salonā ņemt neļauj, nākas patērēt pusstundu iepakojot pudeli somā. Pusstundu tāpēc, ka šai tāds interesants korķis, kas lāga negrib turēties pie pudeles. Pusmetrs kaut kāda vada un lieta darīta, tinums sanāk ne pa jokam. Ņemam taksi, braucam uz lidostu un secinam .. kik, visas tās takšu cenas, kas iepriekšējās dienās likās „uhhh, labi nokaulējām, pa lēto atveda” ir nieks, salīdzinot ar to, cik oficiāli, pēc skaitītāja, maksā legālie taksometri – tas serviss izrādas plus/mīnus par brīvu. Iečekojamies, aizlidojam, izkāpjam ārā, aizved uz hosteli .. Pirmais secinājums – klausat valsts vadības piedāvātajam variantam - /ignore nelegālajiem/puslegālajiem taksometriem, ņemat legālos. Būs vairākas reizes lētāk un labāk. Par hosteli arī interesanta nianse – pirms braukšanas lasīju divus gadus vecā Lonely Planet rakstā, ka hostelis esot vnk urrrāaaa, tomēr viens mīnuss – paskaļš, jo ārā remontējot ielu. Kopš raksta sacerēšanas brīža pagājuši divi gadi, tomēr ielu vēlarvien remontē. Otrais secinājums – maigi sakot, Meksikā steiga nav raksturīga. Gluži tāpat, kā visās citās Karību reģiona, un ne tikai, valstīs kur esmu bijis. Būtu pārsteigs, ja būtu savādāk, tā kā viss savās vietās. Oaxaca salīdzinot ar Mexico City atrodas pilnīgi citā pasaulē .. miers, pat salīdzinoši klusums .. visa mājas divstāvīgas, trīsstāvīgas, nav nekādu debesskrāpju.. nav (vai vismaz nemana) sabiedrisko transportu. Forši .. viss pa īsto .. karsti .. Martā pa dienu +35 grādi, bez problēmām .. vēlreiz karsti. Pati Oaxaca ļoti atgādina Trinidadu Kubā, kam patika Trinidada – obligāti jāatbrauc arī uz Oaxacu, nenožēlosiet. Man likās nedaudz pa klusu, pa mierīgu un vecmodīgu, tomēr interesanti. Protams, ārpus Oaxacas centra sākas „kalni, kuros mazās mājelēs dzīvo cik-tur miljoni”, tomēr tas īpaši acīs nekrīt. No Oaxacas pieejama virkne pārgājienu, ar gidu mazās grupiņās. Populārākie – Monte Alban (kārtējās senās piramīdu drupas, no pārējām atšķiras ar izvietojumu skaistā vietā, kalna galā virs Oaxacas. Iespaidīgi skati, tomēr drupas paliek drupas). Tāpat, ir pārgājiens uz tekilas (meczal) darītavu/kkādiem vietējiem workshopiem kur kko nacionālu taisa, plus kaudzi senām baznicām un citām celtnēm. Tekilas darītavu protams apskatīt vajadzētu, pārējās sastāvdaļas gan diezgan garlaicīgas. Tomēr - no Oaxaca’s ļooti iesaku aizbraukt pārgājienā uz Hierve el Agua – pasakainā vietā esošu ūdenskritumu (skat. bildes), ar dabīgo peldbaseinu klints malā .. aprakstīt tā īsti nesanāk, tomēr ne mirkli nenožēloju iztērētos 20 USD vai līdzigi par veselas dienas pārgājienu. Superīga vieta. Trīs dienas Oaxacā paiet diezgan ātri .. turpinājums – ar autobusu atpakaļ uz Mexico City, un tad pārlidojums uz Yucatan pussalas pašiem austrumiem, Cancun / Playa del Carmen. Mare Carribean .. here I come. Cancun n’ Playa del Carmen. Pēc sešām-septiņām stundām pavadītām autobusā braucot no Oaxaca atpakaļ uz Mexico City, pēc maldīšanās ceļā uz lidostu, pēc pusotru stundu gara lidojuma, pēcpusdienā/vakarpusē beidzot esam Cancun’ā. Detaļās neieslīgšu, sakot īsi – Cancun bija diezgan FAIL. Varētu pat teikt, ka EPIC FAIL. Vienu pēcpusdienu/nakti/rītu novilkām, vairāk neizturēju. Visās malās n’to stāvu viesnīcas, visas pludmales privātas, visur pilns ar amīšu skolas/high-skolas vecuma pokemoniem, jo esam trāpījuši taisni uz spring-break .. FAIL. Nākamajā rītā saķeram autobusu un prom uz Playa Del Carmen, salīdzinoši nelielu ciemu, nedaudz uz leju no Cancun .. stundas brauciens un esam klāt. Izkāpjot no autobusa uzreiz saprotu, kāpēc tomēr ir vērts vēlreiz atlidot uz Meksiku .. turpat zemāk pa ielu, metrus 200 tālāk mirdz gaiši zila Karību jūra .. baltas smiltiņas .. miljons meiteņu īsos svārciņos, ja tā tos var nosaukt . .vai arī bez svārciņiem .. saule .. svaigs gaiss .. iiiiiiiiiiiiideāli. Kamēr vēl nav norāvis jumtu, iečekojamies kārtējā hostelī – Maria Sabrina Backpackers Hostel. Silti iesaku visiem, kas trāpījuši Playā .. 200m no jūras, pa logu no trešā stāva redzama pludmale .. praktiski centrālās gājēju (vienīgās) ielas malā .. pa lēto, pa skaisto. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Playā būtu jāizvēlas dzīvot kādā viesnīcā, ar hosteli pilnīgi pietiek un pāri paliek. Tā nu sēžu uz balkoniņa .. kājas pār malu .. TVNETā raksta, ka Latvijā sniega vētra.. man - tikko samaisīta Margarita vienā rokā, ananāsu kompots otrā rokā .. kaifs bezgalīgs .. saule .. jūra .. pietrūkst tikai tas, kas tūliņ parādīsies. Dredains amīšu students .. dzīvojot Playā jau mēnesi, vairāk .. stereotips izdara savu, apjautājos „Got somtin’ to smoke?” Pēc brīža amīts bremzēti pasmaida, pazūd savā istabiņā un iznirst biezā dūmu mutulī ar jointu rokās ... I luv’ Playa, I rly do .. chih-pih-chih-pih .. margarita strauji zaudē aktualitāti, zaļās smaržīgās un pīpējamās lietas tuvāk dvēselei tomēr. Mēģinu iepirkt materiālu arī turpmākajai nedēļai, tomēr neizdodas .. šamie tik mazus, džointos nevis kilogramos mērāmus, daudzumus tā īsti netirgojot ..nu nē, tad nē .. tomēr, izrādas ka tas Margarita Mix, kādus divus esmu veiksmīgi nopircis esot diezgan reta manta, tpc izdodas iemainīt vienu no diviem tādiem pret pīpējamo materiālu .. cool cool cool.. pēc brīža no tās pašas istabiņas iznirst cienījama vecuma amerikāņu kungs .. arī vieglā akmenī .. esot investīciju banķieris .. ar mājās esošu sievu, bērniem .. tomēr pāris reizes gadā braucot uz Playu atlaist .. savādāk pa darbiem galva plīstot pušu .. saprotu saprotu Lai nu kā - viens no lielajiem iemesliem, kāpēc braucu uz Playu ir zemūdens pasaule .. gan jūrā, gan iekšzemē. Meksikā atrodama unikāla lieta – cenotes, tādi iekšzemē, džungļos esoši pazemes alu veidojumi, ezeri, kas izveidojošies ielūztot zemes garozai un tukšumam piepildoties ar saldūdeni. Daivings vnk ideāls .. sirreāla sajūta .. 18m zem zemes, kkur tālumā spīd gaismiņa .. kristāldzidrs un vēss ūdens .. kosmoss. Programmā paredzēti divi-trīs daivi katru dienu .. divi cenotēs, divi turpat pa rifu Playā .. divi Cozumel salā, turpat pie Playas, stundu ar prāmi .. un viens shark-dive, paglaudīt haizivis. Salīdzinot ar to pašu Ēģipti, kur dzīvība ir ļoooti lielos skaitos, bet izmēri salīdzinoši nelieli, Karību jūrā (vismaz cik manīju) zivteles ir mazākā skaitā, tomēr krietni lielākas .. interesantāk. Miljons jūras bruņurupuču .. beigās atpeldēja arī haizivis .. cool cool cool. Vienīgais daivinga mīnuss – nevar no rīta ievilkt dūmu .. jābūt skaidram un smaidīgam .. 18m alās zem zemes, vai turpat 30m jūrā nav īstā vieta kur līst pārakmeņotā stāvoklī .. Tā paiet nedēļa Playa del Carmen .. katru dienu daivings, pēcpusdienā pēc ņurkošanas uz hosteli pārvilkt šortus .. un prom uz Fusion. Ideālākais iestādījums jūras krastā, kādā pēdējā laikā sanācis pabūt .. dzīvā mūzika, sākot nu blūza līdz turpat no Jamaikas atbraukušam regejam.. pa vidu franču blice iefīrē pāris stundas a’la lounge/bossanova .. ja sanāk trāpīties akmenī uz lounge .. vnk aiznes jumtiņu .. gruuviiii .. katru vakaru ugunsšovs .. ideāla paika .. ideālas caipirinhas/mojito .. ir labs, ir labs .. kkad naktī mājās, nākamajā rītā jāpamožas un prom uz daivcentru .. un viss sākas no gala .. _____ Tā pagāja divas nedēļas Meksikā .. žetons visiem tiem, kas pamanījās izlasīt līdz beigām .. bildes galerijās, jābūt trim galerijām, ja kāds nav izdzēsis .. nākamais pārgājiens šogad Novembrī. Pagaidām divi varianti – otro reizi uz Kubu ar salsu, vai arī uz otru pasaules malu – Palau, daivot. Palau = tā mazā saliņa.. tur, aiz Austrālijas .. klusā okeāna malā, ja nemaldos. Ja ir interese par braukšanu līdzi – welcome, rakstat .. tāpat arī par Meksiku, droši jautājat kas un kā .. iespēju robežās centīšos pastāstīt kā nekāpt uz grābekļiem ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais