Cauri alām, pilīm, pāri kalniem un līdz jūrai

02.07.2009
6 min lasīšanai
37 foto

Alpi, Adrijas jūra, ap 8500 alu, kalnu ezeri un krāčainas upes, senas pilis un baznīcas, automaģistrāles un serpentīni... un tas viss vienā valstiņā, kas 3x mazāka par mūsu mazo Latviju. Šī piepildītā valstiņa ir SLOVĒNIJA, kas ērti iekārtojusies starp savām lielajām māsām - Austriju, Itāliju un Horvātiju. Daudzi jauc Slovēniju ar Slovākiju. Arī es sākumā jaucu un neko vairāk kā nosaukumu nezināju. Slovēnijā jau vairākus gadus dzīvo mana mazā māsa, kuru ļoti gribējās apciemot. Un pagājušogad, braucot cauri Austrijai un ieraugot Alpus, man vēderā sāka knosīties taureņi, kas parasti notiek, satiekot ko satraucoši vilinošu. Smaidot piemiedzu ar aci Alpu sniegotajām virsotnēm (ar domu – „gaidiet ciemos!” : )). Tā nu māsa un Alpi šogad sagaidīja mani - savu ciemiņu, ar melnu čemodānu pie rokas, ceļojuma plānu padusē, noīrētu auto blakus un tradicionāli neizzūdošo brīvdienu smaidu sejā : ) Brīvsolī pa Jūlija Alpiem Man ceļojums ir nebeidzamas brīvības, bez-problēmu, plašuma un lidojuma sajūta, kad nepārtraukti gribas smaidīt. Šī sajūta pavadīja arī, izbraucot no Mariboras – kad ātrums, braucot pa automaģistrāli, ir krietni virs 120, kad tālu priekšā gluds ceļš un sānos skatam paveras pirmie kokiem noaugušie kalni (ko slovēņi sauc tikai par pakalniem : )), saule, pirmie vīnogulāji un baltās senlaicīgās baznīciņas (ja nebūtu pie stūres, būtu smukas bildes : )). Runājot par ceļiem – viscaur Slovēnijai ir automaģistrāle, kas jau pati par sevi nodrošina labu braukšanu. Ir vērts nedaudz pamaldīties arī pa pārējiem ceļiem, kas ir šauri un līkumaini, bet vēl joprojām labi. Kad iemanās braukt, tad var atslābināt saspringti ieplestās acis un pievērst tās sakoptajiem ciematiņiem, baznīciņām, pilīm, pilsdrupām, vīnogulājiem, apiņiem, kazām un ‘pakalniem’, kas ir neatņemama šo ceļu sastāvdaļa. Slovēnijas ceļus gribētu nosaukt arī par interaktīviem – piemēram, ir radari, kas uzrāda Tavu braukšanas ātrumu un ja samazini to līdz atļautajam, tad parādās uzrakstu ‘Hvala’= (‘Paldies’). Vai arī ceļa remonta gadījumā ir zīmes ar bēdīgu sejiņu pie ierobežojumu sākuma, un pēc katriem 2 ceļa remonta posmā nobrauktajiem kilometriem sejiņa paliek arvien smaidīgāka. Un pie pēdējā kilometra tā jau smejas. It kā sīkumi, tomēr patīkami : ). Bleda ar pīļukiem, gulbjiem, airētājemi un piepildāmām vēlēšanām. Pirmā pietura – Bleda. Te ir ezers ar zili dzidru ūdeni, nedabīgi lielām zivīm tajā, apkārt pilns pīļu un gulbju ģimenītēm. Ezera vidū ir pakalns ar baznīciņu. To, ka tā ir sala, var tikai ieraudzīt, uzkāpjot Bledas pils kalnā. Uz baznīciņu ved senlaicīgas laivas un spēcīgi, nosauļojušies slovēņu airētāji ;). Kad pārvarēti 99 pakāpieni, nokļūstam baznīciņā, kur pa vidu ir garš virves gals – iedomājamies vēlēšanos, pieliekam (ne)daudz spēka un zvanam zvanu (un vēlēšana piepildās ;)). Ja vēlēšanās nepiepildījās – arī nekas, piepildīsies vēlāk, tikmēr jābauda Bledas skaistie skati. Bet ko es te stāstu! Apskatieties paši - http://www.bled.si/en/ : ) Turpat netālu (3.5km) no Bledas ir Vintgar gorge – tūristu taka 1,6km garā aizā, gar kalnu upīti. Taka beidzas pie 26m gara ūdenskrituma. Kaut kur pa vidam ir iespēja pasēdēt pie kāda ainaviska skata un padzerties aukstu aliņu (pēc pastaigas karstā laikā tas atvēsina tikpat labi kā tas 26metrīgais ūdenskritums : )). Bohinjas ezers Jūlija Alpu apkārtnē (Triglava Nacionālajā parkā) divi ainaviskākie ezeri ir Bledas, ko mēs jau apskatījām, un Bohinjas ezers. Bledas ezera apkārtne ir vairāk pilsētnieciska, turpretī Bohinjas ezera apkārtni rotā kalni, vietējie ciematiņi un kalnu takas – vienvārdsakot tas kas mums vajadzīgs, lai izbaudītu ainaviskos kalnu skatus un reizē nenoklīstu no civilizācijas ;). Jāpiebilst, ka par civilizācijas trūkumu te nav jāuztraucas, jo pie ezera ir ciematiņš ‘Ribčev Laz’ (tulk.kaut kas līdzīgs ”zvejniekciemam”) ar ēstuvēm, ūdensprieku nomām un tūristu informācijas centru, kur visu smuki pastāsta, parāda un iedod materiālus. Pat kalnos ir mājiņas (kočas), kur var paēst, pagulēt un pazvanīt. Un jāpiebilst, ka paši slovēņi ir ļoti izpalīdzīgi un pretimnākoši. Apmeklējam Savicas ūdenskritumu (A burta formā) un dodamies uz viesnīcu, kur arī ir ainavisks skats no balkoniņa, uz kura nobaudīt kādu vietējo vīnu un pasapņot par rītdienas kalnu takām ;). Kalnu takas Biju izslāpusi pēc kalnu mežiem un upītēm, tāpēc jau agri no rīta esmu mašīnā un slīdu pa šaurajām un līkumainajām ciematu ieliņām uz kalnu takas sākumu. Kalnu takas sākumā, kur jāatstāj mašīna, mani gaida pārsteigums. Mēģināšu uzburt ainu - neliels grants stāvlaukums, apkārt zaļa zāle, kur ganās govis, kā jau laukos kaut kur mētājas govs pļekas un stāvlaukuma stūrī - tīrs, moderns parkošanās automāts zilā krāsā, kas prasa iemest 1Eur par stundu : ))) Pirmā kalnu taka vijas gar, ap un pāri krāčainai kalnu upītei (Mostnicai) pa kalnu ieleju. Te ir smilšaini grants celiņi un mazi akmens tiltiņi. Te ir gan rāmas un dzidras, gan putainas, gan izkaltušas upītes. Te ir arī mazi kalnu strautiņi ar vēsu, dzidru un saldu ūdeni . Meži ir atvēsinoši un klusi (ja neskaita upi). Ir saulainas un ziedu pilnas pļavas ar raibiem taureņiem un sienāžveidīgo čirkstināšanu. Ielejas galā ir ūdenskritums, kura šļakatas patīkami atvēsina un dod spēku doties atpakaļ. Bet ne viss bija tik ideāli kā izklausās ;). Ikdienā mana profesija saistīta ar netradicionālu ceļu meklēšanu un te nu izpaudās mana profesionālā slimība – pati sev nemanot, nogāju no takas (cēlu mērķu vadīta – būt tuvāk upītei) un attapos nogāzes vidū. Atcerējos teicienu „pat ja Tevi apēd, Tev ir 2 izejas”. Arī man bija 2 izejas - vai nu ripot lejā upē vai kārpīties pa nogāzi augšup. Izvēlējos pēdējo variantu (paldies zemē ieaugušajiem akementiņiem, kociņiem un maniem garajiem nagiem). Lai nokļūtu tuvāk sniegotajām virsotnēm, izmantojam pacēlāju. Un virsotnē mūs sagaida vējš, lietus un 11 grādi : ). No pastaigām kalnos bez dabas veltēm atmiņā palikuši arī cilvēki, kurus satiku. Katrs nāca pretī smaidot ar sirsnīgu ‘Hello’ vai ‘Dober dan’ un pat arī vēlāk ‘zvejniekciemā’ (t.i. ciematā -Ribčev Laz) viņus satiekot mēs sasmaidījāmies, sasveicinājāmies un pamājām viens otram ar roku kā veci paziņas : ). Vai Latvijā Jums ir tā gadījies? Man ne. Varbūt kalni dod to apziņu, ka cilvēks no cilvēka nemaz tik ļoti neatšķiras, lai arī kādā valodā mēs to savu ‘zvejniekciemu’ nosaucam. Bet varbūt vienkārši tā ir cita mentalitāte : ). Autovilciens Jūras krasti Slovēnijā ir tikai 40km (Latvijai - 530km. Varētu kādu daļu iemainīt pret kalniem, ne?). Ja paskatīsieties kartē, tad redzēsiet, ka Itālija ir neloģiski aizņēmusi jūru, kas drīzāk varētu piederēt Slovēnijai. Ceļā no Triglava nacionālā parka uz Piejūras reģionu izmantoju autovilcienu – ne jau tāpēc, ka ekonomēju kilometrus, bet tādēļ, ka tas likās interesanti. Un tā arī bija. Mūs - šoferīšus ar mašīnām, sasēdināja garā strīpā vilciena garumā, kas čunčināja gar pakalniem un cauri tuneļiem. Garākais no tiem (Bohinjas tunelis) ir 6km. Varbūt neizklausās daudz, taču pietiekami, lai paliktu nedaudz baisi. Sajūtas? Acīs - tumsa, pilnīgs aklums, zem dibena viegli kratās mašīna, ausīs un galvā dzirdama vilciena dudināšana, nāsīs sajūtama mitru akmeņu smarža - kā alā. Un visbeidzot - atvieglojuma sajūta, ieraugot tuneļa galā gaismu. Ceļā uz ‘Puķu ostu’ Tālāk - lai netērētu laiku, braucot pa jau pierastajām zaļo pakalnu ainavām, ir vērts braukt pa ceļu gar pašu jūru, caur Itāliju. Ceļš tiešām labs, nu jau ar jūras cienīgām ainavām. Baudīju ceļu, kamēr iebraucu pilsētā vārdā ‘Trieste’ un attapos uz 5joslu ielas, kur katrai joslai sava virziena norāde. Tā kā pilsētas kartes man nebija, tad vadījos pēc principa ‘tuvāk jūrai’. Un tik priekšzīmīgi to darīju, ka iebraucu ostā, kur vienīgais ceļa turpinājums bija uzbrauktuve uz daudzstāvu kuģa. Labi, ka apmaldījos, savādāk būtu izpalikusi saruna ar autentiski blondo itāli, kas izteiksmīgā itāļu, angļu un žestu valodā skaidroja kā man no šejienes izkļūt : ). „Puķu osta”, saule un izklaides Pēc laipnā itāļa skaidrojumiem, kreisā pagrieziena pāri 4joslām un vienas stundas nokļuvu Slovēnijas populārākajā kūrortā Portorožā (tulk.-‘puķu osta’). Te nav smiltiņu kā mūsu jūrmalā, bet mākslīgi veidoti celiņi abu kūrortpilsētu garumā (otrā ir Pirana). Citādi – kūrortā kā jau kūrortā – saule, zilas debesis, peldes un pastaigas gar jūru, atslābums, kokteiļi un jūras veltes, puiši un meitenes raibos peldkostīmos. Tikai vakarā, kad satumst, peldkostīmi tiek nomainīti pret tīrām, rūpīgi koferos ielocītām drēbēm. Un tiek apmeklēti piejūras restorāni vai veiktas pastaigas gar jūru. Tā lēni un cienīgi ar nelielu svinīguma pieskaņu – vīrieši taisnām mugurām, sievietes elkoņos ieķērušās, bērni pie rokas un suņuki pavadā. Un vēlākā vakarā, kad vēl vairāk satumst, rosība sākas piejūras klubos. Man patika - laba mūzika, jauka publika un daudz izskatīgu puišu – tā ka, meitenes, pakojat somiņas ;). Pazemes brīnumi Ja nemoka klaustrofobija, ir jālien Slovēnijās alās. Visiespaidīgākās, manuprāt, ir Škocjanske alas – ~5km garas alas vairāk kā 100m dziļumā, ko vairākus gadu tūkstošus ir skalojusi upe, un Postojna alas – stalagmītu un stalaktītu alas, uz kurām aizvizina īpašs ‘alu vilcieniņš’. Atbilstoši wikipēdijai Slovēnijā ir reģistrētas ap 8500 alu un katru gadu vidēji tiek atklātas 100 jaunas (neticams skaitlis, ņemot vērā Slovēnijas platību) Pilis, pilsētas un pilsētiņas Esmu redzējusi daudz un dažādas pilis, tādēļ likās, ka ar tām mani nepārsteigsi. Taču mani pārsteidza Predjama pils – klintī ‘ieaugusi’ pils, kur vasarās notiek bruņienieku cīņas ar pīķiem. No pilsētām ievērības cienīga ir vissenākā Slovēnijas pilsēta Ptuja – akmens mūri, sarkani dakstiņu jumti un šauras ieliņas. Arī galvaspilsēta – Ļubļana, tieši vecpilsēta. Vislabāk, ja pirms tam kāds pastāsta, ka tur nav ko redzēt. Tad Ļubļana Jūs pārsteigs. Ar mani tā bija. Vecpilsēta pavisam nedaudz atgādināja Venēciju - ir kanāliņi, taču mājas nav iegrimušas ūdenī. Ēdienkarte No wikipēdijas biju izdrukājusi sarakstu ar slovēņu nacionālajiem ēdieniem. Jāsaka, ka publiskajās ēstuvēs ir maz tādu palicis, taču vairākus no tiem izdevās nobaudīt, pateicoties māsas drauga ģimenei. Un TOPs (t.i. ir vērts pamēģināt) ir šāds: 1) Musaka – lazanja, kur makaronveidīgo kārtu vietā ir olā un miltos apceptas plānas kabaču šķēles; 2) Prekmurska gibanica – mīksta kūka no kārtainās mīklas, ar biezpienu, āboliem un magonēm; 3) Cmoki – knēdeļi no baltmaizes; 4) Obara – dārzeņi, gaļa un klimpas, kaut kas pa vidu sautējumam un zupai; 5) Bograč – kaut kas līdzīgs gulaša zupai; 6) Kaša – kas nebija nekāda putra, bet griķi apcepti ar speķi un sēnēm. Pasniedz kā piedevu pusdienām. Un, protams, – austriešu strūdeles, itāļu picas, french fries, cepti cāļi amerikāņu gaumē un jūrasveltes. Varētu vēl rakstīt un rakstīt (par kalniem otrpus nacionālajam parkam, raftingu utt.), bet tā jau par garu sanāca : ). Sveiciens tiem, kas izturēja līdz beigām! ;)

Cauri alām, pilīm, pāri kalniem un līdz jūrai

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem