No Mendozas mans ceļš ved tālāk uz ziemeļiem līdz nonāku Villa Union miestiņā, no kura es arī uzsākšu ekspedīciju pa pilnīgi neapgūto Argentīnas Altiplano reģionu Andu kalnos, kuru plašāk vietējie pazīst zem nosaukuma Puna. Tomēr pirms došanās augstāk Andu kalnos, man vēl paredzētas dažas vietas Villa Union apkaimē, jo šeit, nudien, ir ko redzēt. Es satiekos ar savu šoferīti un gidu, kuri nākošās 7 dienas mani pikapā-džipā izvedās pa šo Dieva aizmirsto nostūri, kur bez 4x4 jeb pilnpiedziņas rumaka nav ko darīt, jo lai izbaudītu šejienes dabas krāšņumu, būs jāpievar arī bezceļi.
Mana pirmā pietura Villa Union apkārtnē ir ar briesmīgu nosaukumu - Iščigualasto (Ischigualasto) dabas parks, kas tulkojumā no inku valodas nozīmē Mirušo jeb Nāves zeme. Tas cēlies no tā, ka inki Iščigualasto ielejā pamanīja daudz "dzīvnieku" kaulus, kas nāca ārā no smilšainās zemes, tāpēc iezemieši nosprieda, ka šeit ierodas zvēri, lai nomirtu. Tomēr tās nebija lamu vai citu dzīvnieku paliekas, bet gan dinozauru. Iščigualasto ir viena no lielākajām dinozauru kapsētām uz Zemes un palentologu paradīze, jo tikai šeit var vērot pašu pirmo zauru sugu kaulus. Ja citur pasaulē galvenokārt ir atrasti 145-199 milj. gadu senie Juras laikmeta dinozauru kauli, tad Inku iesauktā Mirušo zeme ir vienīgā vieta pasaulē, kur atrasti paši vecākie dinozauru kauli no 199-251 miljonus gadus vecā Triasa perioda. Šī vieta ir unikāla, jo piedāvā palentologiem un tūristiem visas Triasa perioda fāzes sākot no agrīnās līdz vēlīnai, tāpēc nav brīnums ka UNESCO šo dinozauru kapsētu ir paņēmis savā paspārnē. Te var redzēt gan dinozauru kaulus, gan arī Triasa perioda "goliātu" maketus pilnā izmērā, tomēr mani vairāk interesē parka dabas skati.
Ainava Iščigualasto parkā ir ļoti neparasta, tik neparasta ka gandrīz rada sajūtas kā Luisam Armstrongam izkāpjot no sava Apollo 1969. gadā. Patiesībā šis parks mūsdienās ir plaši pazīstams kā Mēness ieleja, jo amerikāņu palentologi, kas šeit ieradās 70-gadu sākumā un nesen bija redzējuši attēlus no Armstronga ekspedīcijas kosmosā, esot iesaukušies, ka šeit jau izskatās kā uz Mēness un no tā laika Iščigualasto tika piešķirta daudz vienkāršāk izrunājama iesauka Valle de la Luna (Mēness ieleja).
Parkā atrodas vairākas zonas - pirmajā ainava nudien liek uzdot jautājumu vai es tiešām atrodos uz Zemes? Pabraucot mazliek tālāk nonāku neparastā vietā, ko sauc par Cancha de Bochas jeb Bumbu laukums, kur man priekšā atklājas futbola bumbas izmēru un formu akmeņu lauks. Tomēr labākais ir vēl tikai priekšā, jo tuvojoties sarkanajai Cerro Los Colorados klinšu grēdai nonāku vietā, kur vējš un lietus iejuties tēlnieka lomā izveidojot interesantus klinšu veidojumus - viena dabas skulptūra atgādina sfinksu, cita zemūdeni, bet vispārsteidzošākā manuprāt, ir sēnes formas klints, kas pēcpusdienas gaismā labi kontrastē ar sarkano klinšu grēdu fonā.

Ar klinšu skulptūrām arī turpinās Villa Union apkārtnes iepazīšana, jo turpat blakus sārtās Cerro Los Colorados grēdas otrā pusē atrodas vēl viens UNESCO sarakstā iekļauts dabas parks - Talampaja (Talampaya). Tas ir vēl krāšņāks par Mēness Ieleju, tāpēc izbrīna tā apmeklētāju statistika - šeit pa visu dienu ierodas tikai 100-200 ceļotāju, protams, gandrīz visi no Argentīnas. Talampajas nacionālais parks atgādina "gabaliņu no Jūtas vai Arizonas", jo tik sarkani un stāvi kanjoni vērojami tik pāris vietās ASV Mežonīgajos Rietumos. Parka vizītkarte ir plašais Talampajas kanjons ar varenām 180 m augstām un ļoti stāvām klinšu sienām, kuras atkarībā no ēnām, dienas laika un saules staru leņķa atklājas rozā, oranžos un sārtos toņos. Savukārt blakus lielajam kanjonam ir vēl dažas mazākas un šaurākas aizas, bet pašā galā lepni stāv iespaidīgas dabas veidotas skulptūras, kurām sadoti reliģiski nosaukumi, kā Katedrāle, Priesteris jeb Mūks, Trīs Austrumu gudrie, totēms u.c. Šajā sausajā apvidū netrūkst arī eksotisku faunas pārstāvju - apkārt skraida guanako, lapsas, bruņneši, nandu strausi un lieli zaķi, kurus sauc par marām, klinšu sienās mājo papagaiļi, bet virs tām planē Andu kondori, kas meklē kādu, ko varētu vakariņās notiesāt.

Turpinam ar "Argentīnas Mežonīgo Rietumu" iepazīšanu - daba kārtīgi apskatīta, tad var aplūkot arī kaut ko no vēsturiskajām vietām, kas atrodas tuvumā, piemēram, zeltraču pilsētiņu Čilesito (Chilecito). Ainava šeit jau ir pamainījusies, bet, joprojām, nepamet Mežonīgo Rietumu sajūta - apkārt plešas plaši kaktusu lauki, fonā paceļas sausi, zaļi kalni un sniegotā Famatinas kalna virsotne, bet tā pakājē iegūlusies vairāk kā 100 gadus vecā Čilesito zeltraču pilsētiņa. Pilsētiņa gan ir daudz vecāka, bet zelta drudzis te sākās 19.gs.-20.gs. mijā, kad angļu un vācu kompānijas nolēma, ka La Mexicana raktuvēs augšā Famatinas kalnā ir pārāk daudz zelta un sudraba, tāpēc to vajadzētu pārvērst stieņos un monētās. Bet kā gan tām visām bagātībām tur augšā kalnā tik klāt? Labākie vācu inženieri 1903. gadā atrada risinājumu paveicot tā laika inženierijas brīnumu - 35 km garo Cable Carril gaisa vagoniņu no Čilesito dzelzceļa stacijas augšā uz Famatinas kalna raktuvēm. Treknie gadi gan te nevilkās ilgi, jo pienāca pirmais pasaules karš un angļi ar vāciešiem sagāja ragos, tāpēc ne viens, ne otrs neļāva iegūt dārgmetālus. Zelta drudzis bija beidzies un daudzie imigranti varēja doties mājās, tomēr Cable Carril stacijas ir saglabājušās un tūristiem apskatāmas, tāpat kā pašas raktuves un zeltainas krāsas upīte, kas plūst lejā no Famatinas kalna. Visbeidzot šī mazpilsētiņa dižojas ar vēl kādu vietu - Jēzus Kristus statuju, kas uzcelta kaktusu terasēm klātajā pakalnā paverot lieliskus skatus uz pilsētiņu un tās leģendāro, vairāk kā 6000 m augsto Famatinas kalnu.
Lai gan šis apvidus 21. gs. izskatās pamests un nevajadzīgs nostūris, tomēr pirms dažiem gadsimtiem tā nebūt nebija. Šeit Kalčakvi (Calchaqui) ielejā atradās Inku impērijas dienvidu provinces Collasuyu galvaspilsēta El Shincal, no kuras tika pārvaldītas plašas zemes uz dienvidiem no Kusko, kas ietvēra mūsdienu Argentīnas ziemeļrietumu daļu, Bolīvijas rietumu un dienvidu zemes, Ziemeļčīli un vēl Peru dienvidu reģionus. El Shincal tēlaini izsakoties ir kā "Argentīnas Maču Pikču" - nozīmīgākā arheoloģiskā vieta valstī, tomēr no drupām, gan maz, kas ir redzams, jo arheologi te nav daudz izvērsušies. Savukārt apkārtne gan tai ir ļoti ainaviska un raisa asociācijas ar Peru citadeli, jo El Shical drupas gandrīz kā bļodā izkaisītas amfiteātra formas kalnu grēdā. Te joprojām var redzēt noliktavu un māju drupas, pilsētas mūra paliekas, sargu torni un piramīdas formas Saules un Mēness tempļus, kur kāpnes ved pakalnu virsotnēs uz akmens platformām uz kurām atradās svētnīcas.
Tomēr vēsture ar Inku impēriju vēl nebeidzās, jo jau 1536. g., uzreiz pēc Kusko iekarošanas Francisko Pizarro labā roka konkistadors Diego de Almagro devās ekspedīcijā uz šo apvidu, bet divas dekādes vēlāk blakus El Shincal tika nodibināta otra vecākā pilsēta Argentīnā. Interesanti, ka to nosauca par Londres (spāniski Londona) par godu Spānijas karaļa un Anglijas karalienes Mērijas kāzām, tomēr diez vai dāma mūsdienās būtu pagodināta par to - Londres 21. gs. ir mazs, noplucis ciematiņš ar divām krāsainā baznīciņām, bet Dievs šo vietu sen jau kā pametis. Tās pievārtē notikuši asiņainākie notikumi Argentīnas vēsturē, kurus sauc par Kalčakvi kariem jeb Lielo Kalčakvi sacelšanos. Plašo Kalčakvi ieleju apdzīvoja divas ļoti kareivīgas ciltis, kas nebija mierā ar spāņu uzkundzēšanos un kristietības uzspiešanu, tāpēc 1630. gadā indiāņi sacēlās un sāka postīt un dedzināt spāņu apdzīvotās vietas, laukus un Londres pilsētu. Spāņiem Kalčakvi ielejā gāja smagi, nekur Dienvidamerikā viņi nesastapa tik sīkstu pretestību, un tikai pēc 14 gadiem un vairāku fortu uzbūvēšanas sacelšanās tika pilnīgi apspiesta. Tomēr 1657. g. pēc tam kad spāņi bija arestējuši un giljotinējuši tā saucamo "Viltoto inku", kurš uzdevās par inku imperatoru pēcteci jeb Hualpa Inca, atkal sākās kari un Londres tika nodedzināta. Vietējām ciltīm tas beidzās bēdīgi - spāņu armija šeit pilnīgi izkāva iezemiešus pastrādājot pirmo genocīdu Dienvidamerikas vēsturē, bet sākotnēji plānotā lielpilsēta Londres tā arī neatguvās no daudzās nopostīšanas.

Jānis Kreicbergs