Turcija. Atvērties brīnumam.

30.06.2009
7 min lasīšanai

Kā jau cilvēki, kas sataisījušies ceļot uz vēl mazpazīstamu zemi, arī es pirms brauciena uz Turciju ievācu informāciju par to, kas tur apskatāms, darāms, kas jāņem līdzi un no kā jāuzmanās. Jāsaka, ka priekšaizspriedumu bija saradies daudz – sākot no caurejas draudiem līdz uzmācīgiem turku vīriešiem, no kuriem ne atkauties. Līdz ar to manā prātā jau bija izveidojusies bilde – vidējais statistiskais tūrists no Eiropas ierodas Turcijas pludmalē, noklājas uz zviļņa zem saulessarga, atgaiņājas no melnīgsnējiem ļaudīm, kas to vien grib kā mūs blondās Austrumeiropas sievietes ievilkt tuvākajos krūmos vai vismaz ģērbtuvēs un tad izrīkoties pa savam prātam un temperamentam, vakarā protams ir jādzer daudz aktīvās ogles vai jaudīgāka pretcaurejas līdzekļa, lai paliktu pie skaidra prāta un nevajadzētu iztērēt miljonu vietējā klīnikā par apskati. Tad vēl domas dalījās par to, cik ļoti turki to vien grib kā apkrāpt katru tūristu, kas sper kāju pāri viņu zemes robežām. Tā kā ģeogrāfija un vēsture nekad nav bijuši mani mīļākie priekšmeti skolas laikā, tad biju palaidusi garām arī informācijas gūzmu par tām kultūras vērtībām, kas Turcijā aplūkojamas. Rezultātā – apbruņojusies ar ģīmi vīriešu atbaidīšanai un piepildīta ar kultūras informācijas vakuumu, devos uz Turciju. Laikam pasauļoties, bet vispirmām kārtām – vienkārši atpūsties no Latvijas, politikas un aukstā laika. Pirmais karstuma vilnis sejā bija vairāk kā aplaimojošs, kaut arī, pametot Latviju, rīts bija salīdzinoši silts. Pēc tam jau ieraugot kalnus, atkal un atkal mani pārņēma tā sajūta, ka esmu kaut kur aizvējā un drošībā. Un saule... visam pāri – silta saule, karstums, tveice un laimes sajūta... miers. Patiešām mani šajā valstī pārņēma dziļš miers, taču sākotnēji uz to skatījos ļoti piesardzīgi – tomēr modrība jāuztur, ja nu pēkšņi uzpeld kaut kas no sliktā scenārija. Manā kompānijā bija draudzene ar savu meitiņu un arī vēl mana meitiņa – abas +/- 5gadnieces, arī izslāpušas pēc siltuma, saules un peldēšanās. Devāmies uz Kemeru, palikām 3zvaigžņu viesnīcā „Wassermann.” Ja pārlieku neiespringst uz to, ka apkalpojošā personāla valodas zināšanas (krievu/angļu) bija samērā vājas un tas brīžiem radīja pārpratumus, kā arī faktu, ka pie galdiņiem un citās publiskās vietās ir atļauts brīvi smēķēt, kas mums – nesmēķētājiem nepatika – taču visticamāk, ka tāda ir Turcijas politika attiecībā uz smēķēšanu: diemžēl nav tādu ierobežojumu kā Latvijā, viesnīca un tajā/ ap to valdošā atmosfēra bija lieliska. Par ēdieniem biju lielā sajūsmā – daudz zaļumu, kazas piena produktu, lieliski dārzeņu sautējumi, izlejamais vīns un citi garšīgi un veselīgi produkti. Vienu vakaru gan drošības pēc atsaiņoju aktīvās ogles krājumus, jo šķiet, ka biju ‘’pārdozējusi’’ baltvīnu, taču ar to arī pietika un nekādu problēmu ar pārtiku vairs neradās. Draudzene gaļēdāja gan teica, ka viņai prasījies lielāka izvēle gaļas ēdienos. Bet – kā jau saka, par gaumi nestrīdas. Jo īpaši man patika dažādi saldie sacepumi, ko viņi gatavoja. Meklēt pēc receptēm, protams, varētu mēģināt, taču tad visticamāk to nevarētu paveikt bez viņu zemē nopērkamajām garšvielām, kas garšo ļoti atšķirīgi no LV nopērkamajām. Ekskursijas arī ir interesanta tēma, jo, manuprāt, šodien jo īpaši būtiski ir ietaupīt, kur tas vien iespējams, lieki nepārmaksājot par starpniecības pakalpojumiem. Mūsu tūroperators bija „Novatours” – visnotaļ neko sliktu negribu teikt, viss bija noorganizēts lieliski – transfērs uz viesnīcu, autobuss ar kondicionieri, plašāka informācija no „Novatours” pavadošās darbinieces. Taču viens moments – viņu piedāvātās ekskursijas, kas būtībā ir citu biroju un gidu piedāvātas, vien ar minētā tūroperatora starpniecību, par ko viņi prasa salīdzinoši lielu cenu. Es tomēr klausīju draugu padomam un gāju uz pilsētu meklēt kādu vietējo ceļojumu biroju, kuru cenas bija nesalīdzinoši labākas. Te nu arī gribu nedaudz plašāk pastāstīt, ja nu gadījumā noder kādam, kas vēl to nezina. Piemēram, viena „Novatour” piedāvātā ekskursija vienam pieaugušajam +5gadīgam bērnam izmaksātu aptuveni tikpat cik 3 ekskursijas vienam pieaugušajam + 5gadīgam bērnam pie vietējā ekskursiju operatora (mēs izvēlējāmies „Ginza Travel”), gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka bērniem līdz 7 gadiem ekskursijas ir par brīvu, kamēr „Novatours” prasa no 10 – 25 eiro par bērnu un pusotru reizi no šīs cenas par pieaugušo. Tiesa gan, ja ņemat ekskursiju vietējā birojā, uzreiz noskaidrojiet visas detaļas – kas ceļojumā iekļauts un kas nāk par papildus samaksu. Parasti vismaz viens ceļojuma objekts nav iekļauts, jo iespējams, ne visi vēlas to apmeklēt. Šeit var minēt Svētā Nikolaja baznīcu maršrutā Kekova-Mira, kas maksāja papildus 9$, vai arī Kleopatras ārstniecisko baseinu apmeklējumu ekskursijā uz Pamukali, kā arī delfīnu šovu, kas ir pieejams par atsevišķu samaksu akvalandes apmeklējuma ietvaros. Parasti arī ekskursijā iekļautajās pusdienās ir sava īpatnība – dzērieni ir jāpērk atsevišķi, bet pieredzējušākiem ceļotājiem tas varbūt arī nebūs pārsteigums. Runājot par „Ginza Travel” – gides bija lieliskas (runāja krievu valodā), ļoti zinošas un visu izstāstīja tik saistoši, ka pat man – organizēto ekskursiju nīdējai lika pārvērtēt iepriekšējo pieredzi un pamainīt savu viedokli šajā sakarā. No viņu stāstītā un pašas redzētā, manām acīm sāka pavērties aizvien citādāka un interesantāka Turcija. Turcija, kurā glabājas tik daudz kā noslēpumaina, kas ir atradusies tādu interešu un kultūru krustugunīs, kas to padara arī tik pievilcīgu. Šo divu ekskursiju laikā es ieskatījos tikai mazā mazītiņā daļiņā no tā, ko vēl iespējams un ko vēlētos uzzināt par Turciju un tās vēsturi, jo vēsture bieži vien ir atslēga uz to, lai labāk saprastu, kāpēc šodien tā ir tāda, kāda ir. Mani ļoti pozitīvi pārsteidza arī Turcijas politika attiecībā uz tūrisma popularizēšanu. Vismaz „Ginza Travel” ekskursijai uz Pamukali par degvielu, kas ir salīdzinoši dārga, maksā valsts, jo pirms Pamukales apciemošanas, ir divas ekskursijas valstij piederošos uzņēmumos – paklāju rūpnīcā un tekstilrūpnīcā. Manurpāt, tas ir daudz labāks ieguldījums, nekā mazu reklāmu ievietošana avīzēs vai citos plašsaziņas līdzekļos. Uz šīm ekskursijām devos ‘’gariem zobiem’’, taču tikai līdz brīdim, kad atrados jau aiz fabrikas durvīm. No tā skaistuma, ko ieraudzīju – es vienkārši paliku bez vārdiem. To patiešām nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Sākot no aitas vilnas vērpšanas, tepiķu rakstu ieaušanas, ko varēja vērot klātienē, līdz zīdtauriņu kokonu atšķetināšanas un dzijas krāsošanas un brīnumainu paklāju demonstrēšanas – tas viss bija pilnīgs baudījums acīm. Ja kādreiz man paklāji šķita palieka no pagātnes, tad tagad es pavisam zinu, kādu paklāju kādreiz sev gribētu buduārā, kad man tāds būs. Pavisam līdzīgi bija tekstilrūpnīcā, kur gan mēs neredzējām tekstila izgatavošanas nianses, toties izstrādājumi bija tik ārkārtīgi skaisti, atkal bija iespēja pasapņot, ko varētu nopirkt, ja pie rokas pagadītos lieki 200 dolāri. Kāpēc jau senajā Grieķijā tik liela loma tika pievērsta ķermeņa veselībai, labsajūtai? Kāpēc ir paruna – veselā miesā vesels gars? Tādēļ, ka taisnība vien ir – ja labi jūtas ķermenis, tad labi jūtas arī pats cilvēks, lai arī kā nu kurš šo ‘’otru elementu’’ sauktu – par garu, dvēseli, prātu. Par to bija iespējams pārliecināties turku pirtī, masāžās un procedūrās, ar ko Turcija visticamāk ir pietiekami slavena. Atkal neliela atkāpīte par „Novatours” piedāvāto VIP pirts apmeklējumu, kas maksāja, ja nemaldos no 40 eiro uz augšu. Tur gan bija arī pēdu masāža taizemiešu izpildījumā, taču – taizemiete ar ļoti lieliskām masieres prasmēm un par ļoti pieņemamām cenām ir pieejama arī Rīgā, salonā „Aditi.” Tomēr Turcijā gribējās izmēģināt, ko spēj un iespēj viņu iezemieši. Mums palaimējās, ka pašu viesnīcā atradās arī – kā pie mums teiktu: salons vai spa – kur bija gan turku pirts ar pīlingu (starp citu ļoti laba lieta pirms ķerties pie intensīvākas sauļošanās), gan masāžas, dūņu procedūras, garšīga tēja un patiešām dabiskas masāžas eļļas. Esmu ļoti jūtīga pret ķīmiju un parasti, ja man uzkrāmē virsū kaut ko, kam klāt pieliktas sintētiskas vielas, man uzreiz sitas ciet elpa. Šajā salonā es neko tādu nenovēroju, kaut arī man uz muguras lika sildošas, dedzinošas un kādas tik ne eļļas. Viss patiešām bija dabisks. Ar nelielu atkāpīti līdzīgi var teikt arī par ēdienu – ir tik patīkami, ka Turcija vēl nav Eiropas Savienībā – jo, lai arī cik skumji nebūtu, ES ar saviem standartiem sabojā produktu garšu, smaržu un sastāvu, nez kādēļ domājot, ka ķīmija ir labāka par dabisko, jo ir ļoti paredzama. Tad nu lūk, ja pirms masāžas kursa es domāju, ka man jau ar muguru nav nekādas īpašas problēmas, tad pārliecinājos par pretējo, vai arī, vēl precīzāk runājot – man vēl nebija līdz šim gadījies pie tik zinoša masiera, kas ar roku pārvelkot pār muguru, varētu pateikt, ar ko es nodarbojos, ko ēdu, un cikos 3dienas rītos ceļos. Kad man bija uznākušas kaut kādas galvassāpes, uzspiežot uz 4 punktiem, viņš mani no tām atbrīvoja nepilnas minūtes laikā. Pēc pirmās procedūras, kas bija turku pirts plus masāža, es divas stundas gulēju kā pusbeigta, jo bija iekustināti kaut kādi procesi. Toties, cik slikti jutos šīs divas stundas, tik aizvien labāk sāku justies pēc tam. Arī draudzene izgāja šo masāžas kursu un viņas atsauksmes bija tieši tik pat sajūsmas pilnas kā manas, jo gluži vienkārši: rezultāts pārspēja to, ko ikviena no mums varēja gaidīt un cerēt. Un cenas arī bija pat ļoti labas – 10 $ par vienu masāžu, kas varēja ilgt no 30 min līdz pat stundai, jo masieris neskaitīja minūtes, bet gan bija orientēts uz to, lai pēc masāžas būtu rezultāts. Katrā ziņā ļoti patīkama ir tāda pieeja, kur patiešām galvenais ir klients nevis samaksātā nauda. Naktsdzīve Turcijā ir kā nerimstošs pulss. Tirdziņi, saldējuma pārdevēji, mākslinieki, viesmīļi, kas aicināt aicina uz bezmaksas tēju, pārdevēji, kas par visām varītēm vēlas parādīt savu vislabāko un lētāko preci un no kuriem visvieglāk atkratīties ir paņemot viņu vizītkarti. Un šeit atkal mana līdzšinējā nepatika pret iepirkšanos pazuda kā dūmi gaisā. Varbūt arī ne tik daudz iepirkšanās kā procesa vērošana – kā viņi cenšas pārliecināt, piedāvā bezmaksas tēju, pagaršot to un šito, pielaikot vēl kaut ko. Un jāsaka, ka atšķirībā no LV pieejamās produkcijas un cenām, Turcijā patiešām staigāšana pa veikaliem sagādā estētisku baudījumu. Sākotnēji gan man nepatika, ka tikpat kā nekur nav klāt cenu vai arī ka ciparam klāt nav pierakstīta valūta, taču ar šo situāciju apradu samērā ātri. Vēl atgriežoties pie vizītkartēm, tomēr nākas izdarīt vispārīgākus secinājumus par to, cik Turcijā cilvēki ir atvērti un draudzīgi. Vizītkartē viņi norāda savu personīgo informāciju – ne tikai mobilo telefonu, bet arī skype vārdu, e-pasta adresi. Ja salīdzina to, cik diskrēti esam mēs un cik ļoti cenšamies pasargāt savu personīgo informāciju... ir atšķirība un to jau laikam ‘’jānoveļ’’ uz mentalitāti. Septiņu dienu laikā, ko pavadīju Turcijā, tā arī nesastapu banālu vai nepatīkamu uzmākšanos no turku puses, kas bija paredzēts ļaunajā scenārijā, gluži otrādi – atkal un atkal secināju, cik šie cilvēki ir sirsnīgi, atvērti, draudzīgi un gatavi palīdzēt. Mani cilvēkos vienmēr ir valdzinājušas šīs īpašības. Ļoti lielā mērā tādēļ, ka latviešiem tās piemīt ļoti selektīvi. Visi šie iespaidi, sajūtas, pieredzētais, izjustais, izgaršotais ... tas viss veido nebeidzamu vēlmi atgriezties tur atkal un atkal. Gulēt pie atvērtām balkona durvīm, kad ārā ir +28 grādi, saklausīt palmu lapu čaukstināšanu vējā, cilvēku laipnos skatienus, kādreiz ieraudzīt arī jauno mēnesi ar zvaigzni starp ragiem, saklausīt imama hipnotizējošo dziedājumu, aicinot uz lūgšanu, uzzināt vēl un vēl par šīs zemes tradīcijām, kultūru un ikdienu. Pa septiņām dienām nevar uzspēt daudz uzzināt, taču septiņas dienas ir pilnībā pietiekamas, lai iemīlētos... iemīlētos Turcijā un gribētu tur atgriezties.

Turcija. Atvērties brīnumam.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem