No Gruzijas līdz Rumānijai...

  • 8 min lasīšanai
  • 117 foto
No čigānu ciematiem līdz Čaušesku pilij; no gulēšanas mašīnā līdz dārgākajiem numuriņiem viesnīcā; no serpentīniem līdz automaģistrālēm, no Karpatu kalniem līdz Melnajai jūrai. Ceļojums uz Rumāniju iepriekš nebija plānots. Domājām pirms tam doties uz Gruziju, bet pēkšņu militāro konfliktu dēļ, braucienu nācās atcelt. Ņemot vērā to, ka atvaļinājums jau bija noformēts un sēdēt mājās negribējās, ātri bija jāizlemj kurp doties. Par Rumāniju iepriekš neko daudz nezinājām- vienīgais, kas bija dzirdēts, ka tā ir krimināla un nelaipna valsts, ar zemu ekenomisko stāvokli un daudzajiem čigāniem. Taču Rumānija piesaistīja ar faktu, ka atrodas Melnās jūras otrā krastā, pretī Gruzijai, kurp iepriekš gribējām doties. Tādēļ daudz neprātojām un nopirkām aviobiļetes uz Bukaresti. Mums bija dota tikai viena diena, lai sagatavotos braucienam, izīrētu mašinu, apskatītos aptuveno brauciena maršrutu un mazliet iepazītos ar Rumānijas kultūru. Šīs astoņas pavadītās dienas Rumānijā bija pārsteigumiem bagātas un emocionālas. Un varu droši teikt, nevienu mirkli es nesajutos neomulīgi. Patiesībā rumāņi ir ļoti smaidīga, draudzīga un viesmīlīga tauta. 16. augustā ap 12.00 esam laimīgi nonākuši galamērķī- Bukarestē. Bet ceļojuma sākumā, protams, neiztikām bez ķibelēm. Nepietika ar to, ka viena soma nenonāca līdz Bukarestei, bet palika Prāgā, autonomā mums paziņoja, ka neko nezin par mūsu auto rezervāciju, ka šis apstiprinājums, kuru saņēmām nav derīgs, jo ir vajadzīgs cits un viņiem ir pilnīgi vienalga tas, ka esam internetā samaksājuši par mašīnas autonomu. Autonomas puisis mums ieteica zvanīt uz nomas starptautisko biroju, lai noskaidrotu šo starpgadījumu. Tā nu mums nekas cits neatlika, kā noīrēt citu mašīnu- Dacia Logan ( 266 euro par 7 dienām). Rumānijā Dacia ir valsts zīmols un vispieprasītākā mašīna, jo tās detaļas ražo tur uz vietas. Tā mēs tikām pie Dacias un varējām sākt mūsu ceļojumu pa neiepazīto Rumāniju. Mūsu pirmais galapunkts bija – Sinaia ( kūrortpilsēta Karpatos, kas ir ļoti iecienīta pašiem Rumāņiem). Starp citu, visa ceļojuma laikā, mūs ne mirkli nepameta doma- ka esam vienīgie ārzemju tūristi..... Vēl Rumānijā ir paradokss, ka nekur uz ielām nav norādīti ielas nosaukumi, vismaz mēs tā arī tās neieraudzījām. Tāpēc mazā kūrortpilsētiņā pat izmantojot karti un prasot katram gājējam palīdzību, vari maldīties četras stundas. No visādām mēlēm esmu dzirdējusi, ka Rumānijā ir bīstami- čigānu valsts, kriminālogēna situācija, lielceļu laupītāji, zagļi, čigānu valsts, tur ar mašīnu esot bīstami braukt, cilvēki neviesmīlīgi, bet jau no pirmās dienas, atrodoties tur, manis dzirdētais priekšstats pagaisa. Pirmajā dienā sanāca izbraukt arī cauri pirmajam sastaptajam čigānu ciematam un ar atplestām mutēm, skatījāmies uz viņiem, kā uz pasaules brīnumiem... šķības un noskrandušas koka mājiņas. Krāsainās lupatas rotā mājas fasādi, izpušķotie zirgi, paklausīgi stāv pie mājas sliekšņa. Bērni ģērbti netīros krekliņos skraida pa ceļu un priecīgi taurē. Braucot cauri, tik ļoti gribējās to visu nofilmēt, fotografēt, bet tomēr kaut kā iekšēji bija bail. Pēc lielas maldīšanās ap 23.00 beidzot esam nonākuši Karpatu kalnu viesnīcā Hotel Pestera. Noguruši no brauciena, negulējuši, neēduši un nedzēruši, priecīgi soļojām viesnīcā, bet.... nākamais mūsu iepriecinošais teikums- „brīvu vietu mums nav!!!!” Mazliet sākās panika, kur gulēt? Netālu citā viesnīcā brīvu vietu arī nebija. Telts ar guļammaisiem un matračiem ir drauga somā, kura atrodas Prāgā, visas Matīsa drēbes arī tur, bet kalnos bija auksts, naktī plus 8 grādi. Nedēļas nogalēs kalnos sabrauc rumāņi un tad tur izveidojas miljonu telšu pilsētiņa noklāta ar daudzām, daudzām teltīm, ugunskuriem, rumāņu karogiem, rumāņu mūziku un jautriem sēdētājiem pie ugunskuriem. Domājām, ka novietosim mašīnu starp kādām teltīm un vērosim šīs nakts gaitas. Braucam zālē starp divām teltīm, bet te pēkšņi blāc, un redzējām, ka esam iebrukuši grāvī!!!! Asaras šķīda uz visām pusēm- vai tad tiešām var tā neveikties.... bet nepagāja ne minūte, kad seši lieli stāvi ( rumāņi) ņēma un mūsu nelaimīgo mašīnu izvilka ārā no grāvja. Nākamajā rītā mani pamodināja zvanu skaņas. Atverot acis redzēju lielu buļļa galvu, kura ziņkārīgi noraudzījās uz mani. Kalnu mežos sastapt govis, aitas un cūkas tur ir ļoti pierasta lieta. Ar smaidu uz lūpām devāmies uz viesnīcu Pesteri, jo iepriekšējā vakarā rezervējām numuriņu. Pārģērbjamies, nomazgājamies un devāmies uz viesnīcas restorānu piebāzt tukšos vēderus. Pēc vēlajām brokastīm sākām savu gājienu pa kalniem. Pagājušies jau kādu gabalu, pēkšņi dzirdējām, ka no aizmugures kāds sauc. Īsti nesapratām vai tas domāts mums un turpinājām ceļu, pēc kāda laiciņa saucējs pieskrēja pie mums un iepazinās. Viņš ir Pauls no Rumānijas ( dzīvo pie melnās jūras), studē teoloģiju un nākotnē plāno kļūt par mācītāju. Angļu valodu viņš zināja slikti, bet centās ar mums visu laiku sarunāties rumāniski. Tā mēs gājām kopā, īsti pat nesaprotot kur. Izdomājam, ka tomēr gribam iet divatā un nez kur viņš mūs aizvedīs, teicām viņam, ka iesim tomēr uz to kalnu pusi, pretējā virzienā kā gājām. Viņš sastostījās, paskatījās un teica- okei, go,go! Un gāja mums līdz. Netālu atradās aitu ganu mājiņa. Gājām tai garām, bet mūsu jauniegūtais draugs pēkšņi skrēja taisnā ceļā iekšā mājas sētā. Kā sastinguši stāvējām, līdz viņš arī mūs iesauca iekšā. Pēc tam sarunājoties ar Matīsu, nospriedām, ka abiem tajā mirklī bija pilnīgi vienāda doma galvā (mūs grib pārdot melnajā tirgū ( būsim laikam, saskatījušies par daudz šausmenes)), bet patiesībā, Pauls sarunāja ar vietējiem aitu ganiem, lai mūs uzcienā ar rumāņu nacionālo ēdienu- mamaligu ( ar kukurūzas putru), ar rūgušpienu, un sieriem. Bijām pārsteigti par tādu draudzīgu žestu. Kalnos Pauls mūs iepazīstina ar vēl diviem rumāņiem. Kopumā kāpām 5 stundas līdz nonācām pie Pasaulē lielākā krusta, kurš atrodas kalna galā un naktī viņš ir izgaismots ar lampiņām tā, ka no kalnu pakājes skatoties, izskatās, ka debesīs lido krusts. Ceļš, kāpjot kalnos, bija grūts, daudzos momentos, ja kāja būtu paslīdējusi, tad bremzēšanas ceļš būtu tikai pēc kādiem 2000 metriem. Pēc tam turpinājām kāpienu lejā no kalna. Laiks gāja uz priekšu un pienāca vakars. Rumānijā deviņos jau ir tik tumšs, ka metru attālumā neredzi, kas notiek apkārt. Visapkārt bija tumšs, stāvs kalns, klintis un akmeņi, lukturīšu mums nebija, apkārt neko neredzējām, un tikai lēnām soli pa solim kāpāmies uz leju. Pirms pusnakts tomēr laimīgi nokāpām līdz viesnīcai. Nākamajā rītā turpinājām mūsu Rumānijas apceļošanu. Mūsu tā rīta plāns bija redzēt abas Drakulas pilis. Divu stundu laikā jau tikām līdz Sinaiai, tad braucaām cauri Brašovai, un drīz vien jau esam Branā. Bran ir ciemats, kurā atrodas karalienes pils ( 1377.g.), kurā divus mēnešus dzīvoja arī grāfs Drakula. Drakula nav lielais varenais vampīrs, bet gan Valačijas apgabala princis, kurš dzīvoja Rumānijas teritorijā 15. gadsimta vidū. Tikai 1897. gadā īru rakstnieks Abrahams Stokers uzrakstīja slaveno šausmu noveli par vampīru Drakulu. Rakstnieks iespaidojies no īstā Vlada Drakulas nežēlīgajiem ieradumiem, un tāpēc arī nokristījis savu vampīru šajā vārdā. Šī pils ir ļoti labi saglabājusies, tāpēc arī pārtaisīta par tūrismu objektu. Visapakārt tiek reklamēts, ka tieši šī ir Drakulas pils, bet īstenībā, īstā Drakulas pils atrodas pirms slavenā serpentīna- transfergēlas ceļa. Esot Brana pilī, noteikti pēc tam jāiegriežas tirdziņā un jānopērk slaveno tūristu suvenīru sarkanvīnu- Vampire. Pēc Brana apmeklējuma, devāmies tālāk uz Poienari, kur atrodas īstā Drakulas pils. Pa kalnu ceļiem ir ļoti grūti braukt. Lai gan ceļu kvalitāte ir ļoti augstā līmenī, mums Latvijā par tādiem ceļiem vēl tikai sapņot. Rumānijā vispār ceļi ir nesalīdzināmi labāki par Latvijas ceļiem, pat mazi kalnu ceļi ir daudz kvalitatīvāki par mūsu 1. šķiras ceļiem. Ar ko Rumānija gan nevar lepoties- tās ir zīmes, kuras ir nesaprotamas un ļoti slikti izkārtotas. Ap 24.00 braucam pa ceļu, pabraucam garām motelim, domājam, brauksim vēl tālāk. Ceļš jau palika baisāks, jūtam, ka braucam pa aizas ieleju un ieraudzījām pēkšņi zīmi- 20 km akmens nobrukumi. Nodomājam: „nē, griežam riņķī un paliekam pa nakti motelī”. 19. augustā, no rīta pamožoties un izejot uz balkona, redzējām, priekšā kalnā lepni stāv īstā Drakulas pils! Kā Matīss teica, viņu vakar Drakulas balss lika apgriezties un braukt atpakaļ. Līdz pilij jāmēro 1400 pakāpieni, kas nemaz nav tik maz. Un pie tam pēc kalnu kāpelēšanas, kājas neklausīja nemaz. Tiekot augšā, redzējām, ka ieejas maksa ir 3 RON, bet fotoaparātiem 5 RON, bet videokamerām 30 RON. Mēs kā godīgi eiropieši, devām visu lielo summu, bet pils sargi dīvaini uz mums paskatījās, pasmējās un paprasīja no mums kopā tikai 20 RON. Laikam neviens rumānis nemaksā atsevišķi ne par fotokameru, ne videokameru. Tālāk devāmies uz slaveno serpentīnu- transfelgēras ceļu (šī serpentīna skaitās tik bīstama, ka no pulksten 21.00- 07.00 vispār tiek slēgta), pa ceļam apskatot arī Rumānijā slaveno hidroelektrostacijas aizsprostu. Tās sienas augstums ir 170 metri. Pēc tam vēl braucām četras stundas augstākajā kalnā Rumānijā Modolvjānī ( 2500 m), lai pabrauktu pa slaveno serpentīnu. Brauciens bija tik lēns, bet skati ir tik interesanti un skaisti, ka ik pēc 200 metriem jāpiestājas un jāfotogrāfē. Braucot tās ilgās stundas pa dienvidu nogāzi, beidzot iebraucām tunelī. Braucām pa tuneli vismaz 500 metrus un izbraucām ārā mākoņos un miglā. Tik dīvaina sajūta, ka esi iebraucis kalnu ieplaciņā, kas notur mākoņus un kur arī ir kalnu ezeriņš. Protams, arī šī vieta nevar atkauties no tūkstošiem tūristu ( tikai rumāņi). Nobraucot no serpentīnas devāmies Buzau virzienā ( pametām Transilvāniju un devāmies uz reģionu- Moldāvija, kas ir praktiski identiska Moldovai, jo atrodas tieši blakus). Uz Buzau dodamies, lai apskatītu slavenos dubļu vulkānus, kuri pasaulē sastopami tikai Rumānijā, Itālijā, Islandē, Jaunzēlandē un Centrālamērikā. 20. augusta rītā braucām uz dubļu vulkāniem. Vulkāni bija iespaidīgi. Nemaz nedomāju, ka tādā Rumānijā varētu būt tāda dabas parādībā. Pie ieejas onkulītis arī stingri aizliedza pīpēt, jo citādāk viss var uziet gaisā. Pēc tam braucām cauri vēl vienam čigānu ciematam. Fotografējot zosis, pie mums pieskrēja čigānu zēns, pilnīgi pliks savā valodā kaut ko stāstīja. Saprotām, ka viņš prasa mums naudiņu, iedevām 1 lari, bet šis nerimās un prasīja vēl. Aši vērām ciet logus un laidāmies lapās. Braucot cauri, izdomājam ģeniālu plānu. Iebraucam tuvākajā kafejnīcā, izmainījām naudiņu un braucām atkal cauri kolorītajam čigānu ciematam. Izdomāju uzfilmēt māju, bet nepagāja ne 10 sekundes, kad mašīnu jau aplenca čigānu pūznis un mazās čigānēnu rociņas jau sniedzas pēc stūres, matiem, sejas. Pēc čigānu ciemata devāmies uz Bukarestes lidostu, lai beidzot saņemtu mūsu dikti gaidīto somu. Pēc lidostas mūsu mērķis bija beidzot nokļūt pie Melnās jūras. Braucot uz Konstanci, mums sanāca braukt pa Rumānijas automaģistrāli, kas sniedzas 200 km garumā. Pavisam jauna- pirms diviem gadiem sākuši celt un tā steigušies, ka nepaspējuši uzcelt benzīntankus. Šeit mums ar netrūka piedzīvojumi. Izdomāja, ka benzīnu ņemsim uz automaģistrāles. Starp citu Bukarestē ir tik daudz korķu, ka mūsu Latvijas korķi ir vēl mazi... mēs 4 stundas pavadījām uz Bukarestes apvedceļa.... Apmēram vienos naktī, nokļuvām mūsu galamērķī- Konstancē. Tā ir lielākā ostas pilsēta Rumānijā pie Melnās jūras. Un tur atrodas pats slavenākais kūrorts- Mamaia. Pa nakti palikām viesnīcā, kura jau vairs nebija tik lēta kā iepriekšējās, tomēr no 7. stāva istabiņas skats bija labs. Nākamo dienu pavadījām pie jūras. Rumānijā pie Melnās jūras smiltis sastāv no- 90%- sadrumstalotu gliemežvāku, 10%- no končikiem. Nokļūstot Mamaia- kļuvām mēmi, tur apmēram ir 500 viesnīcas pie jūras, bet vēl trakāk- 5 miljoni tūristi ( atkal tikai rumāņi). 4 stundas meklējot brīvu numuriņu viesnīcās, atradām tikai vienu brīvu vietu- apartamentu par 110 latiem pa nakti... toties skats tieši uz jūru, un līdz tai jāmēro tikai aptuveni 50 metri. Vakarā mēs satikām kalnos jauniepazītos rumāņus. Rumāņiem tipiski ir tas, ka viņi saviem viesiem ne par ko neļauj maksāt. Tā viņi par mums visu maksā gan restorānā, gan nākamajā dienā pie jūras. Nākamās dienas vakarā devāmies uz Bukaresti, lai pēdējā ceļojuma vakarā apskatītu Rumānijas galvaspilsētu. Ar lielu maldīšanos apmeklējām Drakulas restorānu. 23. augusta dienā jau atlidojām uz Prāgu, kur septiņās brīvajās stundās apmeklējām visas tūristu iecienītākās vietas. Paēdām pusdienas restorānā, kurā mūs ļoti pievīla. Atnesa čeku- saskrandušu lapiņu sarakstītu ar visādiem cipariņiem... Šēdējām un brīnījāmies, bet viesmīlis tikai skaidroja- tas par ēdienu, tas par aliem, tas par servisu, tas par galdiņu, salvetām, maizi... un summa rezultātā divreiz lielāka nekā tai jābūt... un paziņoja, ka čeku izsist lūk nevarot, jo viņiem nav kases aparāta. Redz pie kā vecā Eiropa nonākusi. Apvainojušies par servisu un miljons tūristiem, dodamies uz lidostu, lai savu ceļojumu beigtu…


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais