Svētā un blēdīgā, netīrā un skaistā...

17.05.2006
37 min lasīšanai
243 foto

Parasta mugursoma un Lonely Planet (LP) ceļvedis (katra kārtīga ceļotāja bībele ar simtiem karšu, vietu aprakstiem, ieteikumiem, kur palikt, kur ēst, ko darīt, no kā uzmanīties, cik kas maksā, kur un kā nokļūt). Vai nebūs vientulīgi ceļot vienai, atbildu, ka Indijā dzīvo 1 miljards iedzīvotāju. Ceļojot vienatnē esmu atvērtāka pret pasauli, kā arī ir daudz vieglāk pieņemt lēmumus! Deli (05.03.2006.) Lidostā viss iet raiti un ātri vien esmu ārā, nu jāmēģina saprast, ko darīt un kas notiek. Ieraudzīju priekšapmaksas taksi būdiņu, taču tā bija kreisajā, nevis labajā pusē kā bija rakstīts LP. LP izrādās bija rakstīts par nākamo būdiņu, kas atradās ārā, it kā sīkumi, bet tikko nokļūstot svešā valstī, kur jau no visādām grāmatām esmu sasmēlusies gudrības, ka indieši neskatoties uz visu savu reliģiskumu, ir diezgan blēdīga tauta un ceļojošu naudas maisu (eiropeiska izskata cilvēku) tā vienkārši mierā neliks. Kad iznācu no lidostas visi metās virsū, man visu pēc kārtas piedāvāt. Gāju, papīru vicinādama, ka man jau par taksi samaksāts. Tad nu viens metās meklēt manu taksi, protams, ka takša ar tādu numuru, kā norādīts lapā, nebija, man bija jāiet uz būdiņu un atkal tika pierakstīts jauns takša numurs. Tas viss bija diezgan dīvaini, nu beigās it kā īstais taksis bija atrasts un es iesēdināta, nu džeks, kurš iesēdināja mani taksi pieprasīja latviski izsakoties, dzeramnaudu. Tā kā man nekādas sīknaudas nebija, tad izlikos, ka nesaprotu, ko viņš grib no manis. Šis bija sašutis, bet aizgāja prom. Tad nu tiku vesta uz New Delhi vilciena staciju. Vēl pirms tiku taksī, kāds man mēģināja iestāstīt, ka vilciena stacija tagad ir ciet un būs vaļā 10 no rīta. Ha-ha! Tā es viņam uzreiz noticēju! Es teicu, ka man vienalga jābrauc uz staciju. Šis jau gribēja piedāvāt viesnīcu, kur es varētu atpūsties, līdz „atvērsies” stacija, par ko nopelnītu komisijas maksu no viesnīcnieka. Tad nu beidzot biju tikusi līdz stacijai! Iekšēji mazliet sākās panika, nevarēju īsti saprast, vai braukt uz Džaipūru, vai palikt vienu dienu Deli. Tad nolēmu, ka jāsteidzas man nekur nav, lēnām izpētīšu, kas notiek stacijā. Nu, kas notiek stacijā, jau tāpat bija skaidrs. Pa staciju bija grūti pārvietoties, jo bija jākāpj pāri tur guļošajiem. Manu apjukumu, protams, pamanīja. Tika mēģināts piedāvāt palīdzību no visām pusēm. Daži vienkārši iet garām ļoti tuvu. Man tomēr izdevās ieņemt stāju, ka man neko nevajag. Tad izdomāju, ka jāmēģina nopirkt biļete uz Džaipūru. International Travel Office recomended by LP strādāja tikai no 8 rītā, bet bija pieci no rīta. Galvenais, ka vairākās vietās ir kases, kur it kā varētu pirkt biļeti, tad vēl pa vidu visu laiku jāsaka no, thank you. Negribējās kļūt rupjai, tikko ierodoties valstī.  tad nu izmēģināju vienu kasi, tur man biļeti nepārdeva, bet teica, ka jāiet kaut kur tur, kur es nesapratu, tik vien sapratu, ka kaut kur pa kreisi, gāju pie nākamās kases pa kreisi, tad uz nākamo telpu pa kreisi, beigās man iedeva kaut kādu lapeli, uz kuras bija jāsaraksta uz kurieni, no kurienes, un gandrīz vai kāpēc un, galvenais, home address jānorāda (tas laikam, kur nosūtīt ziņu radiniekiem par nelaimes gadījumu! Bija jau dzirdēts daudz par indiešu autobusu un vilcienu katastrofām, sīkums par drošību, galvenais, ka paziņošanas procedūra atstrādāta!) tad nu visu izpildīju un pat dabūju biļeti, vienīgi, no kuras platformas atiet vilciens, bija jāiet prasīt izziņās, kur neiespējams tikt klāt, visi mēģina iespraukties priekšā. Kaut kā noskaidroju, ka vilciens iespējams aties no 8. platformas, bet esot jāklausās paziņojumi. Tālāk jau visu diezgan normāli atradu: gan platformu, gan vilcienu, gan pareizo vagonu, uz platformas aizdomīga likās vienīgi žurka, kas laikam bija saodusi, ka man somā rupjmaize un siers Ullai, aizdomīgi šiverējās gar manu somu. Beidzot sēdēju vilcienā un priecājos, ka pametot Deli iekļaujos optimistiskajā ceļojuma plānā! P.S. Ulla - vēl trakāka par mani latviete, kas jau vairākus mēnešus dzīvojas pa Indiju kādā starptautiskā programmā. Vilcienā pa logu skatos, kā gar vilciena sliedēm saslietos graustos dzīvo cilvēki. Ir agrs rīts un cilvēki tīra zobus, mazgājas, gatavojas dienai. Esmu šokēta par drausmīgajiem apstākļiem, kādos šie cilvēki dzīvo. Tālāk no pilsētas lauka malās ir salieti teltīm līdzīgi veidojumi, kur acīm redzot arī kāds dzīvo, jo spēlējas ļoti nabadzīgi ģērbušies bērni. Ik pa brīdim redz, kādu pietupušos indieti, kas kārto savas darīšanas, garām ejošais vilciens tos šķiet netraucē. Džaipūra Esmu Džaipūrā, kāpjot ārā no vilciena, iepazinos ar diviem britiem. Šie uzreiz, izkāpjot no vilciena, gāja uz tūristu ofisu, lai visu noskaidrot, kur arī jau gaidīja viens džeks, kurš piedāvāja, palikšanu pa nakti viņa mājā, ka viņš aizvedīs pa brīvu paskatīties, ja nepatiks, atvedīs atpakaļ. Britiem piedāvājums patika man gan likās, ka es gribu palikt LP ieteiktā viesnīcā. Tad mēs gājām meklēt, kur var nopirkt biļetes, un mums atkal uzbruka pūlis ar vedējiem, tā mēs ar britiem pašķīrāmies. Devos kājām meklēt viesnīcu. Visu laiku bija jāizvairās no aizvest un pavest piedāvātājiem. Atradu viesnīcu. Uzreiz aiz manis ienāca kāds indietis, un man likās, ka saimnieks viņam samaksāja. Var jau būt, ka tā nebija, bet man likās, ka tas džeks vienkārši man sekoja un tad pateica saimniekam, ka šis ir atvedis mani tieši uz šo viesnīcu, līdz ar to dabūja par to komisiju. Apskatījos istabu. Bija OK. Dārgāk gan nekā LP (tas droši vien komisiju dēļ, bet tā kā tā bija man pirmā diena Indijā, un cenas starpība bija par kādu latu, tad negāju strīdēties, biju arī nogurusi un sapņoju par aukstu dušu un beidzot palikt viena uz kādu brīdi.) Mazliet atpūtos un devos uz pilsētu. Drausmīgs troksnis, auto rikšas, moči, takši, visi pīpina, visi sveicina, mēģina kaut ko runāties, kaut ko pārdot vai kaut kur aizvest, tad nu mēģināju no tiem atkratīties, kā nu mācēju. Visur gāju kājām, jo nekā nevarēju saņemties paņemt kādu rikšu, man likās, ka man uz pieres bija rakstīts, ka tikko esmu ieradusies valstī!!! Mājeles apdrupušas, visos galos sakarinātas reklāmas, viss netīrs, vietām lielāka, vietām mazāka miskaste, tur kur lielāka miskaste, dzīvojas govis (Indijas svētākais dzīvnieks) un cūkas meklējot pārtiku. Pa atkritumiem dzīvojas arī ļoti netīri un izspūruši bērni un sievietes. Par indiešu sievietēm nemāku pateikt, vai viņas ir skaistas, vai nē, bet kleitas (sari un tuniki ar biksēm) gan tām ir tik košas, krāsainas, rotātas zīmējumiem un izšuvumiem. Uz ielas gan pārsvarā redz tikai vīriešus. Sievietes redzamas vai nu kopā ar kādu vīrieti vai bariņos. Redz arī kādu vecāku sievieti vienu, bet reti. Tā nu es tur pastaigājos un teicu pa labi, pa kreisi, hallo, no, thanks. Bija jau diezgan smieklīga visa tā viņu uzmanība. Piesējās viens zēns, kāpēc baltās sievietes nerunājot ar indiešiem. Teicu, ka nav iespējams runāt, tāpēc ka visu laiku tiek kaut kas piedāvāts, tā mēs pagājām kādu gabalu tāpat parunājoties, gan jau, ka šis arī gribēja kaut ko pārdot, bet saprata, ka es neko nepirkšu un aizgāja meklēt nākamo upuri… Nonācu templī (templis – dievu mītne, svētnīca, celtne, reliģiskiem rituāliem un kulta piederumu glabāšanai), kur man viss tika pateikts, kā kas jādara: jānovelk kurpes, jānomazgā rokas. Sievietes un vīrieši bija satupušies atsevišķi, labi, ka laikus pamanīju, daudz netrūka, būtu apsēdusies pie džekiem ;) Divas sievietes dziedāja mikrofonā. Jāsaka, ka tas viss bija mazliet par skaļu, bet dziedāšana diezgan jauka, locīja dažādus meldiņus indiešu stilā. Arī tur man tika veltīta īpaša uzmanība, sievietes aicināja mani nākt sēsties tuvāk. Es mēģināju palikt aiz muguras pēc iespējas neredzama, bet praktiski tas nebija iespējams. Daži vīrieši un galvenokārt puikas pārsēdās uz aizmuguri, lai varētu blenzt man virsū. Tā ka sēdi un nezini, kur acis likt. Kad man tas viss apnika un gribēju iet prom, tas arī nebija vienkārši. Mani nostādīja rindā, kur laikam taisījās dot svēto ēdienu, visiem izdalīja saplēstas avīzes gabalus, un uz galda stāvēja lielas bļodas ar aizdomīga satura ēdienu. Tā ka man to negribējās pagaršot, tad nu es atradu kādu spraugu, kā aizlavīties līdz kurpēm. Pie manis pienāca vecs vīrs ar punktu pierē un teica, ka es neesot ēdusi… es viņam pateicos un teicu, ka man jāiet. Laikam jau nebiju īsti pieklājīga, bet ko lai dara. Kaut kā aizvilkos līdz viesnīcai un biju tā nogurusi, ka uzreiz aizgāju gulēt (ap kādiem 7-8 vakarā). Pamodos ap pusčetriem no rīta un likās, ka esmu izgulējusies. Ieslēdzu gaismu, paņēmu cigareti, guļu un domāju, ko tālāk? Pēkšņi pamanu, ka neesmu viena! Pa griestiem, pa sienu staigā kaut kāds ķirzakveidīgais 20 cm garumā, jau sniedzos pēc fotoaparāta, tikmēr tas aizlīda aiz gleznas. Sāku domāt, diez kur paslēpušies pārējie zvēri. Pārliecināju sevi, ka šie zvēriņi ir nekaitīgi un varu gulēt tālāk mierīgi. (Kādu citu rītu šāds zvēriņš bija man sapinies matos) Izejot uz ielas, atkal bija jābēg no uzmācīgajiem rikšām. Man sākumā no visiem bija bail, tāpēc es labāk gāju kājām. Beigās tomēr izdomāju sevi pasaudzēt un paņemu autorikšu. Viņš mani aizveda līdz pilij Hawa Mahal, bet ieeja man bija jāmeklē pašai. Izrādījās ieeja ir pavisam no otras ielas puses. Te arī man uzreiz uzradās pavadītāji. Ņemot vērā, ka tā bija pirmā pils, ko apskatīju, bija OK. Nebija jau nekāda super greznā, tomēr bija jauka ar visādām koloniņām un ciku caku izcakota, mežģīņotiem logiem un dīvainām lūciņām, pa kurām varēja palūrēt uz ielu. No pils varēja redzēt, ka netālu ir observatorija un mošejas tornītis. Nolēmu doties uz turieni, bet arī tas nebija vienkārši. Cirkulējot pa perimetru, beidzot izdevās atrast ieeju observatorijā. Tur bija visādi verķi, ar ko mērīt zvaigžņu un saules stāvokli. Daži no tiem bija tiešām lieli un iespaidīgi. Tos izmantoja astroloģisko kalendāru sastādīšanai. Tur mani uzrunāja kāda meitene no Nīderlandes. Tagad viņa ceļoja kopā ar draugu, bet viņa palikšot viena tālāk ceļot, tad nu gribēja zināt, kā tas ir ceļot vienai. Neko daudz es viņai nevarēju pateikt - 2. diena Indijā un pagaidām pilnīgs haoss ar kuru kaut kā tieku galā . Pēc observatorijas apskates vairākas reizes cirkulēju pa perimetru, meklējot ieeju mošejā. Sajūta apmēram tāda, ka esi centrāltirgū, kur pa vidu ir tornītis, tu mēģini tam tikt klāt, bet nevari, jo visur ir tikai veikali, veikali. Kādam uzprasīt arī bīstami, jo tad tu esi vai nu potenciāls pircējs vai arī tev tiks sniegts pakalpojums, par kuru saprotams, ka jāmaksā… Atradu tādu klusāku vietu (neticami!), kur var mierīgi pasēdēt un palasīt LP sadaļu par šeit apskatāmajiem objektiem. Nu, bet viens rikša Šeks, tomēr pamanīja mani. Pēc manām atbildēm un attieksmes šis saprata, ka nebūs viegli, tad nu ķērās klāt visam, ko vien mācēja, lai uzturētu sarunu. Man bija jāieraksta kaut kas viņa piezīmju blokā latviešu valodā. Tad viņš stāstīja, ka ir vadājis kādu no LP izdevējiem, kas rakstīja par Džaipuru! Vēl viņš piedāvāja par brīvu aizvest mani pie kāda samaņa uzlabot manu karmu. Šamanis esot ļoti labs un visu dara par brīvu! Tā kā es teicu, ka nevēlos, lai kāds no malas ietekmē manu karmu, tad viņš gribēja mani aizvest pie astrologa. Viss ir pa brīvu!!! Man tomēr nācās viņu sarūgtināt, ka man labāk patīk dzīvot, nezinot nākotni! Vēl viņš mani varot aizvest uz pili uz ezera mazliet ārpus pilsētas. Nē, arī uz pili es negribēju, jo taisījos iet uz pili, kas bija tepat blakus. Vēl viņš varot mani aizvest uz fabriku, kas ražo tekstila drēbes, lakatus, ka tur viss ir ļoti labas kvalitātes, jo tiekot gatavots eksportam. Beigās nācās viņam atteikt visus piedāvājumus un doties uz City Palace (pilsētas pils). City Palace bija izstādīti indiešu gleznojumi ar visādiem dieviem. Lielas un ļoti mazas grāmatiņas, vecas un ļoti vecas, dažas bija tik mazas un tik smalkā rakstā, ka izskatījās pēc maniem vidusskolas špikeriem , tad vēl zelta un koka ar rotājumiem klāti valdnieku krēsli-nestuves kā redzēti filmās, kur valdniekus nēsā krēslos ar jumtiņiem un visādiem grezniem aizkariņiem. Tur bija 2 lielākie pasaulē sudraba trauki, kādu pusotru vai pat divu metru diametrā un augstumā, viens no valdniekiem, dodoties uz Angliju, bija paņēmis līdzi savu svēto ūdeni no svētās upes Gangas. Kad iznācu no pils, Šeks jau gaidīja mani, apjautājās, kā man patika City palace un kādi man ir plāni, varbūt, ka es tomēr gribu aizbraukt uz to pili uz ezera . Tā kā man nekāda konkrēta plāna nebija nolēmu piedalīties viņa pasākumā ar braukšanu uz ezerpili un redzēt manufaktūras fabriku. Vispirms mani aizveda pie ezera-dīķa, kuram pa vidu bija pils. Ja senie latvieši būvēja ezerpilis, lai aizsargātos no uzbrucējiem, tad Indijā ūdens vairāk kalpoja kā dabīgā dzesēšanas iekārta. Vienīgais, ka viņi to ezeru-dīķi bija piemēslojuši, tā, ka tas smirdēja pa gabalu. Tikko mēs piebraucām, uzreiz bija klāt puišelis, kurš vēlējās vadāt mani ar ziloni, kamieli vai zirgu – tā ir mana izvēle. Tāds veikals! Tev ir trīs iespējas zilonis, kamielis vai zirgs, bet to, ka tu varētu negribēt nevienu no tām netiek pieļauta! Pateicu, ka man ir bail no lieliem dzīvniekiem un nekādu atrakciju ar dzīvniekiem nebūs. Gāju pastaigāt gar dīķi-ezeru. Tur sēdēja kāds vīrs, kurš spēlēja kaut kādu paša sameistarotu instrumentu. Spēlēja viņš jauki, par to es viņam beigās iedevu 5 rūpijas, bet instrumentu pirkt atteicos, jo es nemācēšu to spēlēt. Bariņš jauniešu gribēja ar mani nofotografēties. Sākumā pateicu nē, nemaz neklausoties, ko šie saka. Sēdēju, klausījos, kā vecais spēlē. Šie arī visi salasījās apkārt, atkal uzradās puišelis, kurš gribēja mani vizināt ar visiem tiem zvēriem un jau gribēja sākt ar mani vēlreiz sarunu, vecais uz viņu sakliedza un šis palika rāms, es hindu nesaprotu, bet man likās, ka vecais šo lamā, lai nejaucas viņa biznesā, es – potenciālā pircēja, klausos, kā šis spēlē un beigās nopirkšu kādu no viņa instrumentiem. Kad vecais beidza spēlēt, jaunieši-fotogrāfi saņēmās drosmi vēlreiz pajautāt, vai es nebūtu ar mieru ar šiem nofotografēties, tad nu nācās man piekrist . Bija jautri, bija vesela fotosesija ar diviem fotoaparātiem un katram vajadzēja nofotografēties divas reizes. Beigās es šos visus ar nobildēju vienā bildē. Kad nu biju izdzīvojusies pie ezera, mans rikša veda mani uz fabriku, ja tā to var nosaukt. Pagalms, kur vārās vairāki milzīgi katli, kuriem apakšā kurās ugunskurs. Man tas atgādināja pasaku, kur kāds nokļūst milžu miteklī, kur milžiem lielos katlos vārās vakariņas, bet šoreiz tās nebija vakariņas, bet katlos tika vārīti un maisīti ar lieliem kokiem krekli, vienā nikni zili, otrā sarkani. Tās esot dabīgas krāsvielas, krekli tiek pusstundu vārīti krāsvielās un sālī un tad skaloti, turpat sakarināti, pēc tam izgludināti un uz veikalu. Pats veikala priekšnieks izrādīja, kā top apgleznoti audumi, tie ir dažādi zīmogi, kurus vienu pēc otra iemērc dažādās krāsās un liek uz auduma. Nu jau biju gandrīz veikalā. Tur jau bija pāris citi upuri. Izstaigāju visu veikalu, apskatīju lakatus, sari, gultas segas, bet tā kā tā bija tikai otrā diena Indijā, nekādam shopingam nebiju gatava, arī manā mugursomā nekam liekam nebija vietas, nu, tomēr beigās par visu izrādīšanu nopirku vienu kreklu, lai viņi neliek man justies drausmīgi vainīgai par to, ka es neko nepērku. Tālāk Šeks par katru cenu gribēja mani vestu uz citiem veikaliem - varbūt lēts sudrabs un rotas lietas? Nē, es biju diezgan iepirkusies, teicu, lai aizved mani labāk uz Pērtiķu templi. Aizbraucām uz Pērtiķu templi, kur tiešām bija pilns ar svētajiem pērtiķiem. Vajadzēja nopirkt šiem pārtiku, varēja barot no rokas. Uzgājām augšā, kur pavērās skats uz naksnīgo pilsētu. Saule jau bija norietējusi. Nevarētu teikt, ka bija ļoti daudz uguntiņu, bet bija skaisti. Te tusēja ne tikai pērtiķi, bet arī govis un cūkas. Tā nu mēs sēdējām ar Šeku, runājām par pērtiķiem, šis sāk prātot, ka sēžot tik skaistā vietā ar tik skaistu meiteni viņam raisoties visādas domas. Pateicu, lai aizmirst par savām domām un ka nevēlos par šo tēmu vairāk neko dzirdēt. Tad nu puisis palika dīvains un nesmaidīgs, vairs negribēja vest mani uz hoteli, šim, redzi, mājās esot jābrauc, tā nu pilsētas vidū šis mani pārsēdināja citā rikšā. Beidzot nokļuvu līdz viesnīcai, tur apēdu diezgan garšīgas vakariņas - rīsus ar dārzeņiem, vienīgi dabūju cīnīties ar „mazajiem zaļajiem”, kas vēlāk noskaidrojās ir svaigs koriandrs, kuru es nevaru dabūt iekšā. Vēlāk ne reizi vien dabūju cītīgi strādāt: rīsi un dārzeņi pa labi, koriandrs pa kreisi. No viesnīcas mani free-service aizveda uz autobusu, kur man bija sleeper biļete autobusā. Tas ir īpašs indiešu izdomājums, bet jāsaka diezgan ērts autobuss ar plauktiņiem, līdzīgi kā vilcienos. Plauktiņam ir aizkariņi vai pat plastmasa durtiņas, tā ka var dabūt mazliet savu telpu un paslēpties no visiem, var gulēt, sēdēt, garākam pārbraucienam ļoti ērti! Udaipūra Udaipūrā ierados no paša rīta. Redzēju, ka ir sākusies pilsēta, bet nevarēju saprast, vai tā Udaipūra vai nav. Palūrēju apkārt, bet izrādās busā vairs neviena nav, bet pie autobusa jau dežurēja bariņš izsalkušu rikšu. Ātrā solī devos prom no autoostas, neskatīdamās ne pa labi, ne pa kreisi, tikai sakot no, no, no, no, thanks, no. Atradu mierīgu vietu krustojuma vidū, kur ir aplis ar zaļo zonu. Te krustojumā, kur liela satiksme, pat viņiem nav viegli apstāties un sākt man uzbāzties. Tad pie manis pienāca policists 10 rikšu pavadībā un jautāja, vai man vajag kādu palīdzību. Pēc pieredzes ar meksikāņu „izpalīdzīgajiem” policistiem un stāstiem, ka nekādas jēgas no policistiem Indijā arī nav, policista palīdzību gribēju vēl mazāk kā rikšu palīdzību. Teicu, ka palikšu šeit, ka man šeit patīk ,tad nu beidzot visi mani lika mierā. Mierīgi pasēdēju paskatījos LP, kur varētu atrast kādu viesnīcu. Pavēroju, kā notiek satiksme, kā visi steidzas, kur nu kurais. Likās dīvaini, viņi it kā visi kaut kur steidzas, bet nekas nenotiek… Beigās pati izvēlējos rikšu, kas sēdēja savā autorikšā un nemēģināja man uzbāzties. Sarunāju cenu un devos uz manis izvēlēto viesnīcu. Bija smieklīgi redzēt, kā izstiepās tiem 10 rikšām ģīmji, kas turpat netālu dežurēja, cerot uz peļņu. Paņēmu dārgāku istabu, bet ar logu un skatu uz ezeru un atsevišķu vannas istabu. Brokastoju kopā ar vāverēm, to te bija daudz, un tās iztīrīja šķīvjus, izdzīvojās ar pa kafijas krūzi. Varēju sēdēt kādu stundu, izbaudīt skatu uz ezeru, vērot ziņkārīgās vāveres, kas lodā pa maniem traukiem, un lejā pie ezera kādu indiešu ģimeni, kas izpildīja rīta mazgāšanās rituālus. Kafija (šķīstošā ) nebija īsti dzerama, bet pankūka ar sieru pa vidu, garšoja labi. Devos apskatīt pilsētu, jāpiebilst, ka pilsēta atrodas apkārt ezeram, un ezera vidu ir divas salas ar pilīm. Mana viesnīca atradās pašā ūdens malā ar jaukām terasītēm un skatu uz ezeru. Aizgāju uz pili – Udaipūras City Palace. Daudz un dažādas istabas un istabiņas, arkas, pagalmi un pagalmiņi, terases, balkoni, ļoti greznas un vienkāršas ar visiem Indijai raksturīgajiem rotājumiem un cakām. Skaisti pāvi taisīti no krāsainiem stikliņiem un apzeltīti. Bija interesanti apskatīt, jo Indijas stiliņš ir izdomas apveltīts un ļoti romantisks. Te man radās šādas pārdomas: ja valdnieki, nebūtu būvējuši šīs greznās pilis un būtu dzīvojuši vienkārši, ko gan mēs tagad brauktu skatīties, kas būtu tas mantojums? Reliģija, rituāli, tradīcijas, zināšanas? Droši vien valdniekiem arī bija diezgan garlaicīga dzīve, ja negribēja iet karot, tad bija jāuzbūvē vismaz kāda pils… citi gan gāja karot un laupīt un tad būvēja pilis… Negribēju maksāt 25 Rs, lai piekļūtu pie ezera, tāpēc devos meklēt apkārt ceļu. Pēc ilgas iešanas atradu saulrieta skatīšanās punktu, pakalnā ierīkotu skaists dārzs ar tropiskiem augiem. No turienes varēja arī fotografēt pili un tur bija kluss, un visi lika mani mierā. Nu gan kaut kā esmu iemācījusies tikt ar viņiem galā. Aizejot no dārza ar pirmo reizi neatradu viesnīcu, bet iemaldījos vienā no vietām, kur var piekļūt ezeram, tur satiku kādu meiteni no Izraēlas, kas arī ceļoja viena. Mēs kādas divas stundas nosēdējām ezera malā, runājoties par Indiju un skatījāmies, kā kāda veca sieva cītīgi velēja veļu. Mēs nevarējām vien nobrīnīties, kur tā vecā sieviete ņem tik daudz spēka šādi darboties. Katru lupatu tā burzīja pa rokām ar ziepēm un tad dauzīja ar lielu koka vāli. Kāda cita sieviete mazgājās, noģērbusies gandrīz kaila. Tad sāka pulcēties vietējie jaunieši, uztaisīja skatuvi un gatavojās rādīt kaut kādus priekšnesumus, kas bija sava veida akcija pret ūdens piesārņošanu, t.i., veļas mazgāšanu ezerā. Vēroju jauniešu rosīšanos un likās interesanti, kā tie bija ģērbušies: uz pasākumu ar moci bija ieradies kāds puisis baltā, caurspīdīgā kreklā un „baigajās” džinsās. Zem krekla bija uzvilkts apakškrekls. Viņš izskatījās, kā izkāpis no 60.-70. gadu filmas, un tas tiešām neizskatījās stilīgi . Bet starp jauniešiem bija arī divi stilīgie džeki, kas visu organizēja. Viens bija ģērbies indiešu platajās biksēs un baltā, garā kreklā un galvā tam bija raibs turbāns. Otram bija arī garš krekls ar īpašiem zīmējumiem un indiešu soma pār plecu, bet, galvenais, viņam bija ataudzēti mati un saņemti astē. Pārsvarā indieši šādi nestaigāja. Parasti džeki ģērbjas džinsos un kreklos, diezgan bieži tas viss nav īsti tīrs un sen nav jauns. Meitenes pārsvarā ģērbjas sari vai tunikā un biksēs. Tuniks un bikses parasti ir saskaņoti, gan krāsās, gan zīmējumos un tiem klāt vēl nāk šalle. Bet pilsētās varēja redzēt arī dažu jaunieti diezgan eiropeiski ģērbušos džinsos. Īsos svārkos gan nevienu nemanīju. Atnācu atpakaļ uz hoteli. 2. stāva terasē tusēja viens džeks ar grāmatu rokā, tad nu es viņam pievienojos. Pamazām saradās kompānija. Apspriedām, ko kurš pa dienu bija redzējis vai darījis. Nu mēs bijām pieci, kas devās vakariņās. Paņēmām divus rikšas un braucām uz restorānu. Vakariņas bija ļoti garšīgas. Pusstundu ņēmos, kamēr izstāstīju, ko tieši gribu: rīsus ar dārzeņiem un vistu un bez koriandra. Atpakaļceļā mēs visi paņēmām vienu rikšu. Tas bija jautri, vēl tik vajadzēja pieturēt pie dzērienu veikala un atgriežamies uz terases, kur mums pievienojās vēl pāris ceļotāji. Tā nu mēs runājāmies par šo zemi, par valstīm no kurienes nākam, skatījāmies saulrietu, dzērām alu… No rīta vajadzēja laicīgi izčekoties no viesnīcas, nevarēju vien pamosties. Nopirku biļeti uz Bombeju, pasūtīju brokastis un gāju ietusēt ar Krisu, kurš arī gatavojas braukt ar to pašu autobusu uz Bombeju. Aizgājām uz muzeju skatīties pasaulē lielāko turbānu. Nu nekas grande jau tur nebija. Nevarējām vien atrast, kurā zāles malā paslēpts. Tik daudz eju un telpu, ka varēja apmaldīties. Pēc muzeja apskates katrs gājām savās darīšanās, sarunājām satikties divos dienā Eizelveis kafejnīcā. Devos uz templi. Liels skaists templis akmenī izgrebtiem ziloņiem un cilvēciņiem. Tempļa vidū sēdēja sievietes un dziedāja, draudzīgi sasmaidījāmies, un es arī piesēdu paklausīties. Bija tik jauki vienkārši sēdēt vēsajā templī uz grīdas un klausīties dziedāšanu. Nopirku pāris augļus un puskilo riekstu, ko ēst autobusā. Atradu internetu, bet tas bija tik lēns, mana uzrakstītā vēstule pazuda…man likās, ka man kaut kas ir jāuzraksta, vismaz, ka esmu dzīva , bet tai pašā laikā bija tāds slinkums un nevēlēšanās kontaktēties ar to pasauli, no kuras tik veiksmīgi vismaz uz laiku biju aizbēgusi… Kafejnīcā jau tusēja Kriss un vēl divi vakardienas cīņu biedri. Te bija tikai tūristi, laiski dzerot svaigi spiestas sulas un ēdot vācu kukas (bet indian style). Mums garām pagāja zilonis, tad nu vajadzēja gaidīt, kad tas nāks atpakaļ, un visa kafejnīca turēja fotoaparātus gatavībā! Tad mēs atvadījāmies, es un Krisu devāmies uz autobusu. Autobusu nācās gaidīt vairāk nekā stundu. Tur jau sēdēja pāris ceļotāji un gaidīja. Starptiem bija kāda vāciete, kas uzsāka sarunu ar izraēlieti. Bija interesanti klausīties. Vāciete bija vairākus gadus strādājusi kādā labdarības organizācijā un dzīvojusi Izraēlā. Tagad viņa tur braucot apciemot draugus katru gadu, redzot kā Izraēla mainās, attīstās. Kārtējo reizi nākas pārliecināties, cik diemžēl maz zinu par šīm valstīm, jo presē jau raksta tikai par politiķiem, terora aktiem un naftas cenām… P.S. Man liekas, ka autobusā kāds pīpē zāli! Autobuss tikko bija pieturējos pitstopā, kur nenormāli smirdēja, jo visi čurāja vienkārši, kur pagadās. Ar lielām pūlēm man izdevās atrast tualeti. Apmēram tādu pašu kā kādreiz Rīgas autoostā. Šoferi pie reizes nomainīja riepas. Pitstopā parunājos ar citām ceļotājām. Viena francūziete pārsvarā dzīvo ASV, Canādā, Londonā un daudz ceļo. Vislabāk viņai patīk dzīvot Ņujorkā, jo tai pilsētā varot just, ka tā ir dzīva, kaut kas visu laiku notiek… Interesanta ir Udaipūra, ja vien nebūtu jāsteidz visu citu redzēt, varētu palikt vēl kādu laiku. Ir tomēr jauki, ja ceļo mēnešiem ilgi, tad tev nav jānēsājas apkārt pēc iespējas vairāk izdarīt, bet gan var mierīgi palasīt grāmatas, aiziet palūrēt kādu muzeju, padzīvoties kāda kafejnīcā vai uz kādas terases. Jauki! Gandrīz aizmirsu pierakstīt, ka mani sakoda odi, cerams, ne malārijas!!! Krisa stāsts: gājis garām vai jau bija iegājis kaut kādā veikalā, nezinu, sākumu neatceros, bet ideja tāda, ka indietis šim piesējās, ka viņam ir interesantas bikses ar kabatu. Viņš gribētu nozīmēt piegriezni, tad šis varētu šūt tādas bikses un šim būtu bizness. Tad nu Kriss, labā sirds, ļāvies pierunāties. Tālāk notikumi jau risinājās šādi: Krisam palūdza novilkt bikses, lai var nozīmēt piegriezni un tikmēr iedeva indiešu pidžāmbikses. Krisa bikses tika aiznestas kaut kur uz blakus telpu. Tad nu šis attapās veikalā kopā ar pārdevēju, kas piedāvā aplūkot preci, ne savās biksēs, un viņam radās sajūta, ka viņš savas bikses atpakaļ nedabūs, kamēr nebūs kaut ko nopircis!!! Smalki! Tā nu viņš nopirka somu, ko visiem izrādīja un kura tagad bija ar stāstu!!! P.S. Nu tā kārtējā pietura nekurienes vidū. Nesaprotu, kas tā par pieturu, kāpēc? Atkal kaut kas noticis autobusam vai šoferis vienkārši grib parunāties ar saviem džekiem, nevar saprast. Tā mēs tiešām divas dienas brauksim. Nē, tā izrādās ir dzelzceļa pārbrauktuve. Vīrieši pavisam normāli pie paša autobusa pačurā. Ar to nu Indijā vīriešiem nav problēmu viņi var pačurāt jebkur. Bet tā kā sievietēm ir paredzēts sēdēt mājās, tad sieviešu tualetes nav viegli atrast. Man viss šķidrums pārsvarā nāk ārā caur ādu, tad īpaši neuztraucos. P.S. Tikko autobuss izbrauca cauri kādai pilsētelei, un man radās jautājums: „Vai Indija ir miskaste vai nav?”, kā bija apgalvojusi, kā no draugiem.lv Indijas pazinēja. Esmu redzējusi, ka viņi slauka un mazgā savu daļu pie veikala, ja viņi kaut cik aiz sevis nevāktu, būtu galīgi līdz ausīm. Tik, cik es pamanīju, miskasti viņi ber konkrētās vietās, jāsaka gan, uz ielas, jo to, kas ir ēdams apēd govis, tad to izrakā bomži, kur tas viss nonāk tālāk, nezinu. Izplūdes gāzes no mopēdiem ir drausmīgas, iebraucot pilsētā, liekas, ka nav ko elpot. O! Pie pilsētas pamanīju arī normālas mājas… un diezgan daudz… un visas vienādas… (kaut kas pazīstams!!!!:) dzīvokļu jautājumos, kā jau visi dienvidnieki, tie īpaši neiespringst. Bombeja Iebraucot Bombejā, autobuss sabuktēja vieglo automašīnu, pēc sarunu augstās frekfences starp vadītāju un mašīnas šoferi varēja tikai nojaust, ko viņi viens otram saka hindu valodā. Tā kā indieši sāka pamest autobusu, varēja saprast, ka gaidīt, kad autobuss brauks tālāk, nav vērts. Ar Krisu un vēl vienu meiteni paņēmām taksi uz centru. Kriss, kas pa ceturtdaļai bija indietis, devās apciemot kādu savu radinieku Bomejā, bet es devos uz viesnīcu. Bombejā bija jautri. Dzīve un tusiņš viesnīcā bija lēns un jauks. No apskates objektiem apskatīju tikai Ziloņu salu, bet viss pārējais bija vien chilouts ar citiem ceļotājiem, iešana garās brokastīs, pusdienās un vakariņās, spēlēšanās ar ielu bērniem un atkaušanās no tirgotājiem. Uz Ziloņu salu (arī ziloņi šajā zemē ir svēti, bet uz salas tos nemanīja dzīvā veidā, ja nu vienīgi akmenī izkaltus) biju aizbraukusi kopā ar meitenēm no Jaunzēlandes un Zviedrijas. Mūsu lielais piedzīvojums bija šāds: mums uzbruka pērtiķis un atņēma ūdens pudeli, kuru, uzkāpis kokā, attaisīja un izdzēra. Vienu vakaru ar citām meitenēm bijām aizgājušas iedzert alu, kas bija interesanti. Sadzērāmies alu un runājāmies par dzīvi un piedzīvojumiem Parīzē, Amsterdamā un Rīgā. Vienu vakaru ietusēju ar Adriānu, kurš bija dzimis un uzaudzis Angolā, vecāki viņam bija francūzis un austriete. Tagad viņš dzīvo štatos un ir pārliecināts komunists kopš bērnības. Šis stāstīja, ka arvien atceras rītu, kad dzirdējis par Padomju Savienības sabrukumu un cik ļoti viņš esot pārdzīvojis to . Par komunismu viņa pārliecība ir tāda, ka to nevar noliegt, jo tam ir bijis pārāk maz laika, lai izpaustos. Tas gan nav izpaudies savā labākajā būtībā, bet kristietība arī ir nesusi miljoniem cilvēku upuru, bet to neviens nenosoda. Tāpēc viņš tic, ka kādreiz sabiedrība piedzīvos komunismu tā labākajā izpausmē, un vēl viņš gribētu pārceļot no Vladivostokas uz Portugāli, pāri visai Eirāzijai. Ar holandieti bijām aizgājušas uz kino, tai laikā bija ‘Kuprainais kalns”, gribējās jau paskatīties arī kādu Bolivudas brīnumu, bet tā arī nesanāca. Tur filmas vidū ir starpbrīdis!!! Holandiete vakarā aizgāja uz geju un lesbiešu pasākumu, viņai likās interesanti, kā šādi pasākumi notiek Indijā, un vēl pie tam Indijā šādi pasākumi ir it kā aizliegti. Tā kā otrā dienā Miriama vēl nebija atpakaļ viesnīcā, atstāju viņai zīmīti, lai viņa atsūta vismaz mailu, ka ar viņu viss ir kārtībā. Ulla man bija iedevusi Tapana telefonu (indietis, kurš dzīvo Bombejā un ir saistīts ar programmu kurā Ulla piedalās), lai viņš man palīdz dabūt autobusu uz Pačgani. Bija ļoti jautri, kā mēs braucām metro džeku vagonā. O, labi gan, ka viņš man palīdzēja, un man nebija vienai jākuļas un jāmeklē autobuss. Par pašu Bombeju. It kā tur ir portugāļu arhitektūra, bet tāda normāla (eiropiešu izpratnē) centra tur nav. Ir skaisti līči abās pusēs pilsētai, kur var ietusēt, skatoties jūrā. Gandrīz aizmirsu. Es taču piekritu filmēties, bet it didn’t work out. Sākumā teica, ka piecos, tad astoņos un tad izrādījās, ka ir vajadzīgas meitenes, kas stāvēs bārā kleitiņā uz lencītēm, lai visi var blenzt virsū. Paliku dusmīga, pateicu, ka es to nedarīšu. Žēl, ka nesanāca pafilmēties kādā Bolivudas seriālā. Citi ceļotāji, kas bija filmējušies teica, ka esot interesanti. Tik, cik es mazliet autobusā redzēju tos seriālus, tad tik baltus indiešus līdzīgi kā meksikāņus seriālos, tik baltus meksikāņus, uz ielas neredz. Bolivudas filmu taisītāji vāc no viesnīcām baltos ceļotājus saviem seriāliem un par to arī tiek maksāts!!! Nākamreiz!!!! Pačgani Pachgani ierados agri no rīta, vēl bija īsta tumsa. Autobuss nebija pieturējis pie Azia Plato (Iniciative of Change apmetnes vieta ar pāris trīsstāvu kotedžām – kopmītnēm, ēdnīcu, pāris saimniecības ēkām un skaistu dārzu). Šeit kalnos bija pavēss, es izkāpu ar guļammaisu rokās, satinos tajā un gāju meklēt Azia Plato. Bija mazliet bail, jo bija tumšs un uz ielas tikai ik pa brīdim pa kādam strangeram like me. Kādu laiku ejot, pavērās plašs skats uz Krišnas upes ieleju. Bija gandrīz pilnmēness, tāpēc varēja redzēt kalnu apveidus, ielejā vietām dega uguntiņas. Beidzot ieraudzīju Ullu. Viņa dežurēja pie Azia Plato vārtiem un māja katram autobusam, bet manējais šoferis, viņu redzot, nebija sapratis, ka ir jāapstājas, bet es tad vēl saldi gulēju. Aizgājām uz Ullas istabu nolikt mantas. Atdevu Ullai rupjmaizi un sieru. Ak, cik viņa bija priecīga, par tik vienkāršam lietām kā mūsu maize un siers!!!! Tad mēs gājām augšā uz plato skatīties saullēktu. Es pavadīju pie Ullas divas dienas. Mēs ļoti daudz runājām par Indiju par tās kultūru, par to ko viņa šeit dara. Staigājot pa plato, esot šajos plašumos, tā ir īstā vieta, kur meditēt, runāt par dzīves jēgu un kosmosu. Tā runājoties, noformulējās dažas domas: cilvēki, kas ir uzauguši kopā ar kādu reliģiju, viņiem tas ir un nav jāmeklē. Mēs post komunisma bērni esam kaut ko zaudējuši. Mūsu reliģijai vajadzēja būt komunismam, bet tagad tas ir sabrucis. Kā, lai tagad atrod ceļu uz pareizo reliģiju, kas spētu apmierināt dvēseles ilgas pēc kosmosa, visuma sapratnes un mīlestības? No Pačgani uz Puni braucu kopā ar kanādieti, kurš pameta Asia Plato, jo bija sapratis, ka viņa misija Indijā ir beigusies un ka viņam ir šobrīd svarīgākās lietas, kas dzīvē ir jāmaina. Vispirms viņš vēlējās atgriezties mājās un padzīvot kādu laiku kopā ar tēvu, kuru viņš būtībā nepazīst, jo viņa vecāki bija šķīrušies, bet līdz šim viņam pietrūka drosmes sev atzīt, cik ļoti svarīgs ir tēvs viņa dzīvē… Pune Punē neko īpašu nesadarīju. Diena jau būtībā bija piepildīta ar 3-4 stundu braucienu uz Puni un sarunām ar kanādieti. Nopirku biļeti uz Goa un devos apskatīt Osho centra dārzu. Osho centrs ir meditāciju centrs, kur brauc cilvēki no visas pasaules. Vienā dienā tur nav iespējams neko jēdzīgu sadarīt. Tur ir jāpavada vismaz nedēļa un tad vēl jābūt sagatavotai. Ņemot vērā, ka es no meditācijām neko daudz nesaprotu man šeit nebija ko darīt. Dārzos bija miers un skaisti ziedoši tropu augi, kur var mierīgi pasēdēt un padomāt par dzīvi. Vielas pārdomām man šobrīd pietika… Dienvid Goa - Palonen Baucu atkal sleeper busā. Diez ko ērti jau nebija, jo ceļš nebija nekāds līdzenais. Pitstopā iepazinos ar trīs citām pasažierēm, viņas bija no Krievijas. Viņas bija ieradušas Indijā, lai izietu dažādas attīrīšanās procedūras, pareizās masāžas un meditācijas. Viss tas mani mazliet biedē. Man īsti ar viņām neizdevās saprasties. Mēs pat paņēmām kopā taksi uz pludmali, un es apmetos tajā pašā viesnīcā, bet, lai kā es centos, tomēr kaut kāda robeža mūs šķīra (varbūt gudro politiķu radītā?). Nezinu kāpēc, bet tas ir bijis diezgan nepatīkami satikt austrumu kaimiņus. Nezinu, vai tas ir abpusēji, vai tie ir tikai mani kompleksi. Man nav izdevies saprast, vai es arī viņiem nepatīku Krievijas politikas dēļ. Esmu ļoti mierīgā pludmalē, kur nav partiju. Pludmale ir jauka ar baltām smiltīm, palmām, debesszilu jūru, no salmiem un koka saslietām būdiņām, kuras gan ir apklātas ar plēves gabaliem. Man gan sēdēšana saulē nekādu lielo baudu nesagādā. Peldēties ir jauki, ir ļoti silts ūdens, bet tas neveldzē. Tu kādu stundu nopeldies un jūties tāpat kā pirms peldes. Te ir ļoti karsts. No rīta un vakarā, kad nav tik karsts suņi savācas baros spēlējas. Hampi Autobusam tuvojoties Hampi un ieraugot lielos akmeņus, var sajust kaut ko nesaprotamu, kaut ko lielu. Autobusam piebraucot atkal nācās atkauties no rikšām kā jebkur, bet es zināju, ka te viss ir pietiekami tuvu. Atradu viesnīcu un devos izpētīt apkārtni. Tempļu apmeklējumu atliku uz otru dienu. Tā nu es gāju un atradu Mango koka restorānu. Ņemot vērā, ka bija karsts, tad šis restorāns tiešām ir kaut kas īpašs. No akmens izbūvēti lieli pakāpieni, uz kuriem salikti galdiņi. Tā ka var mierīgi dzīvoties un skatīties uz upi un lielajiem akmeņiem, un tas viss liela mango koka ēnā. Padzēros svaigi spiestu ananāsu sulu, mazliet atpūtos un devos pa kādu taciņu tālāk, un nonācu pie skolas, kur meitenes gribēja ar mani fotografēties. Meitenes bija katra savādāk ģērbusies, bet vispār Indijā skolās valkā formas. Katrai skolai ir savs formas tērps. Skoliņa bija maziņa uzbūvēta uz klints, izskatījās dīvaini, tualetes acīmredzot skolā nebija, par to liecināja saulē izkaltušas čupiņas visapkārt. Tālāk bija mazs ciems, zemām mājiņām bez logiem. Cilvēki dzīvoja ļoti nabadzīgi. Ciema vidu ierīkota aka, sievietes lēja krūkās ūdeni un nesa uz mājām uz galvas. Daži sēdēja mājas priekšā, noraugoties aizdomīgi uz balto sievieti vienu klīstot pa viņu ciemu, bet maģiskais vārds „namaste” (sveiki) lika atplaukt smaidam viņu sejās. Pastaigājos pa galveno ielu Hampi Bazaar, pa pašu Hampi centru. Tas ir viens liels templis, kur aleja starp diviem grandioziem tempļiem ir piemērota veikaliņiem, restorāniņiem, kā arī mājām. Ejot pa aleju, būtībā ej pa ciematu, kur visa dzīve notiek uz ielas, vakarā kāds puika pārdzen mājās kazu bariņu, turpat staigā gailis ar savu vistu pulciņu, divas govis mēģina savā starpā sadalīt kartona kasti. Pliki bērneļi spēlējas. Jauka lauku idille un miers. Pēc saulrieta noskatīšanās uz tempļu fona atgriezos viesnīcā, atradu kompāniju vakariņām: uz jumta terases tusēja kāda meitene no Parīzes un puisis no Kopenhāgenas, tad mums pievienojās meitene no Anglijas un puisis no Francijas. Meitene no Parīzes arī bija Indijā uz 1 mēnesi, taču viņa lēnām izbaudīja Indiju, nemēģinot redzēt visu valsti. Puisis no Francijas dzīvoja Deli un strādāja vēstniecībā. Sarunājām, ka tad, kad es būšu Deli, satiksimies, un viņš man parādīs vietas, kur iepirkties suvenīrus. Meitene no Anglijas ceļoja jau gadu pa Āzijas valstīm, mācot bērniem angļu valodu Kambodžā, mācoties jogu un reiki. Tā nu mēs pavakariņojām kādā restorāniņā uz galvenās ielas, redzējām daļu no kāzu rituāla, kad bars vietējo staigāja apkārt pa galveno ielu, bungas rībinādami, dejodami. Viesnīcā nogūlos uz terases grīdas, un aizsmēķēju cigareti un skatījos debesīs zvaigznes, tās šeit bija tik spožas un savādāk sagriezušās nekā Latvijā. Ir tik labi, šis miers, šī svētā vieta…laime to visu izbaudīt. Hampi netirgo alkoholu un īstenībā te arī to nemaz neprasās. Viesnīcas džeks atnāca un teica, lai mēs nepīpējam zāli, jo apkārt staigājot policija. Tas bija diezgan smieklīgi. Mēs teicām, ka mēs smēķējam tikai cigaretes. No rīta piecēlos noskatīties saullēktu, nebija nemaz tik sarežģīti pamosties, Latvijā piecelties uz darbu ir daudz grūtāk… Noīrēju riteni un taisījos apbraukāt visus tempļus, taču izrādījās, ka šajā karstumā tas nav nekāds patīkamais piedzīvojums, kā arī izrādījās, ka uz dažiem tempļiem nemaz nevar ar riteni aizbraukt, tāpat jāiet kājām. Aizklīdu līdz kādam mazam templim, kur bija sapulcējies indiešu bariņš. Šie uzreiz aicina, lai es nāku iekšā. Nevarēja jau nemaz iespraukties, jo visi gribēja tikt tuvāk. Izrādās, šeit notika kāzas. Nezinu vai tam pašam pārim, kuram vakar par godu bungas rībināja, vai citam. Līgava bija ģērbusies sarkanā sari, bet līgavainis baltos paltrakos, abi bija izrotāti ar ziedu virtenēm. Pie ieejas kāds vīrs stāvēja ar bļodu un visiem bija jāpaņem sauja rīsu, ko pēc tam bērt virsu jaunlaulātajiem. Tad šie sāka prasīt vai man nav fotoaparāts, tā man nācās kļūt par kāzu fotogrāfu  visi gribēja fotografēties. Pat tad, kad mūks-priesteris (nezinu, ka viņu nosaukt) lika līgavai ap kaklu ziedu virteni, kāds pamanīja, ka fotografējot šim roka bija priekšā līgavas sejai, tad nu nācās virtenes aplikšanu atkārtot, lai varētu skaisti nofotografēt, no vienas puses tas viss bija smieklīgi, bet no otras puses mazliet jutos neērti, ka it kā negribēdama iejaucos viņu gadu tūkstošiem vecajos rituālos. Tas izskatījās apmēram tāpat kā baznīcā jaunlaulātajiem liktu vēlreiz apmainīties gredzeniem tikai tāpēc, ka tas nav pienācīgi nofilmēts vai nofotografēts. Droši vien, ka fotogrāfa piedalīšanās viņu kāzās bija nozīmīgs notikums un laba zīme kopdzīves uzsākšanai , sākumā es viņiem piedāvāju, ka varētu bildes atsūtīt pa internetu, bet šie man iedeva pasta adresi, jo internets viņiem nav pieejams. Tā nu apsolījos nosūtīt bildes pa pastu, to droši vien arī izdarīšu. Pēc savu godpilnā fotogrāfa pienākumu pildīšanas uzkāpu kalnā un skatījos uz akmeņiem un tempļiem no augšās. Akmeņi izskatījās kā drupas no kādiem ļoti lieliem tempļiem, kas prātam nav aptverami, bet cilvēku celtie tempļi izskatījās kā rotaļlietas visā šajā ainavā. Ap pusdienlaiku biju galīgi nogurusi no karstuma. Satiku meitenes no viesnīcas un izdomājām iet pusdienās uz Mango koku. Tur mēs nodzīvojāmies visu pēcpusdienu, mums vēl pievienojās francūzis no vēstniecības. Man bija slinkums saņemties vēl uz kādu stundu aiziet apskatīt kādu templi, tā neredzēju visu kāroto… Nākamreiz! Hampi noteikti it vieta kur gribētu atgriezties! P.S. „Pat, ja viņi ir badā, esmu laimīgs, ka viņi ir dzīvi,” tā par savu ģimeni tikko teica puisis vilcienā. Indijā ir samilzušas problēmas ar Pakistānu un citām apkārtējām valstīm. Apkārtējās valstis tiek apgādātas ar ieročiem un tiek kūdītas pret Indiju. Vēl viņš teica, ka Indijā ir augsts bezdarba līmenis, ka pirms kara Irākā daudzi indieši brauca strādāt uz Irāku, bet, kad ienāca amerikāņi, visiem indiešiem vajadzēja pamest valsti. Tagad viņi ir atpakaļ, viņiem nav darba, nav iespēju nodrošināt savas ģimenes, nav brīnums, ka daudzi no viņiem kļūst par laupītājiem un pat par slepkavām. Augstais bezdarba līmenis veicina situāciju, ka darba devēji var izrīkoties ar strādniekiem pēc patikas, nemaksāt algas, atlaist, nesamaksājot algu utt. (šādi stāsti diemžēl ir dzirdēti arī Latvijā) un tāpēc ir daudz krāpšanas un par naudu var dabūt jebko. Eiropieši braucot uz Indiju pēc transplantiem, tos te varot brīvi dabūt, jo cilvēka dzīvībai nav vērtības. Indijā ir problēmas ar narkotikām, ko arī veicina augstais bezdarbs. Jautāju par reliģiju viņu dzīvē un kā viss, tikko teiktas iet ar to kopā. Reliģijas attiecas tikai uz privāto dzīvi, bet tai nav nekāda sakara ar biznesu. Tas ir atdalīts, tāpēc, lielās konkurences spiesti, cilvēki rīkojas pret reliģiju. Un vispār nekam skaistam, tai skaitā mīlestībai nav nekādas vērtības. Jā, puisis savos divdesmit gados vairākkārt ir saskāries ar nāvi, tad paliek maz vietas romantikai. Šī valsts man sāk likties vēl depresīvāka un bezcerīgāka nekā iepriekš. Ja man atbilde uz to, ko es mainītu Indijā, bija tas, ka es mazliet sakārtotu vidi, jo, neskatoties uz šodienas problēmām, mazliet jādzīvo ar skatu nākotnē, kādu vidi mēs atstāsim nākamajām paaudzēm, uz to man tika atbildēts, ka Indijā ir tik daudz visādu citu problēmu, lai domātu par ekoloģiju. Pirmām kārtām ir jāsakārto sociālā drošība, tad veselības sistēma un tad viss pārējais. Tā ka Indija nemainīsies tuvākajā laikā. Un ko nozīmē sociālā drošība? Tas taču arī ir pārāk relatīvs jēdziens… domāju, ka tomēr Indijai, tāpat kā jebkurai valstij, nav attaisnojuma pieķēzīt mūsu planētu… P.S. Rakstu ar kāda onkas pildspalvu, ko man laipni aizdeva, jo redzēja, ka manējā ir izrakstījusies. Vēl te, vilcienā, ir daudz tarakānu. Viens gribēja ielīst manā vakariņu šķīvī, es kliedzu pa visu vilcienu. Indieši droši vien nesaprata, kas notiek. Pirms tam runājos ar indiešu sievieti, kura ir matemātikas skolotāja. Indijā brīvas no mācībās ir tikai 10 dienas. Tad viņa ar bērniem (puiku un meiteni) brauc apciemos savus vecākus. Man patika, kā viņa līdzīgi nopirka gan dēlam, gan meitai pa ķemmei un pēc tam pa lentai ar uzlīmēm, tas man likās tik mīļi un līdzīgi. Stāstīju par Latviju, par aukstumu un sniegu, ko viņi tā īsti nevarēja iedomāties. Runājāmies arī par izglītības sistēmām Latvijā un Indijā. Indijā meitenēm ir bezmaksas skolas, bet zēniem par maksu, jo, ja meitenēm skola būtu par maksu, maz meiteņu tiktu sūtītas skolā, jo, lai rūpētos par māju izglītību nevajag. Vispār Indijā ir gadījumi, ka, piedzimstot meitai to nogalina. Ejot pa ielu, var padomāt, ka šādi incidenti ir bieži, jo sieviešu kārtas pārstāves tur īpaši nemana. Ziemeļ Goa Atpakaļ Goa, tikai šoreiz ziemeļu pusē. Nolēmu apskatīt slavenās Goa pludmales, kur notiek visi tusiņi, un mazliet pagulēt saulē. Nonācu Pandžim, kura likās pat diezgan eiropeiska. Portugāļi tur uzslējuši lielu baznīcu, kur svētdienas rītā jau no rīta septiņos, kāds sauca uz lūgšanām. Bet savādāk pilsēta bija diezgan klusa, tīra un baudāma. Ar autobusu aizbraucu līdz Kolganai, tā bija tūristu pārpildīta, vieta no kuras ātrāk gribējās tikt projām. Gāju gar jūru uz ziemeļiem, uz kādu klusāku pludmali. Satiku kādu armēni, kurš strādā un mācās Oxfordā gēnu inženieriju. Man tas tips nevisai patika, bet vienai iet pa klinšu taku nelikās droši, kaut arī viņš nekāds drosmīgais vīrietis neizskatījās…  vispirms nācās šķērsot upi, kas ietek jūrā, tad klintis. Bija jautri. Adžuta pludmale bija klusa. Restorānā, kur ēdām pusdienas, bija saliktas skābās sēņu un marihuānas gleznas, kā arī gaisā varēja just marihuānas smaržu, bet nekādus lielos rave partijus nemanīja, nebija jau laikam arī sezona. Parunājos ar vietējiem restorānu oficiantiem, viņi jau skaitīja dienas, kad beigsies sezona un varēs atgriezties mājās, kur nebija bijuši vairākus mēnešus. Indieši no citām Indijas daļām un pat nepālieši brauc peļņā uz Goa pludmalēm. Nepālietis gan īsti negribēja atgriezties mājas sakarā ar visiem nemieriem, kas Nepāla valdīja, viņš negribēja iet armijā… Vislielākā burzma Goa esot decembrī, janvārī un it īpaši uz Ziemassvētkiem, jauno gadu. Vēl mazliet pacepos saulē, pakaroju ar govi, kas gribēja izēst papīrus no manas somas, ēdu launagu, sēžot pie viena galda ar suni. P.S. Indijā vilcienos ir jāuzmanās no vīriešiem, kas ir pārģērbušies par sievietēm un sakrāsojušies, viņi staigā pa vilcienu un prasa naudu. Viņi uzvedās diezgan agresīvi. Puikam, kas sēdēja man pretī acīmredzot jau bija sagatavota nauda, ko viņiem dot, iepriekš. Kāds jauns vīrietis nedeva pārģērbtajiem vīriešiem naudu par ko viņam tika iesists. Pārsvarā visi viņiem deva naudu. Es par viņiem biju lasījusi, ka nevajag uz viņiem skatīties, jo varbūt tevi nepamana un tev nepiesienas. Kad man uzprasīja naudu, es paskatījos puiša sakrāsotajās acīs un pajautāju, kāds ir iemesls, kāpēc man viņam ir jādod nauda. Pārējie sāka kaut ko teikt, lai es labāk viņam iedodu naudu. Es paliku pie sava, teicu, ja man izskaidros, kāpēc man viņam ir jādod nauda, tad es iedošu. Puisis sakautrējās no mana drosmīgā skatiena un aizgāja. Apkārtējie mani uzlūkoja kā dīvaini. Var jau būt, ka mana uzvedība bija mazliet pārgalvīga, bet dot naudu tāpat vien jaunam spēcīgam vīrietim, kurš varētu iet strādāt, man negribējās. Te jau bija pietiekami bērnu un sirmgalvju, kas ubagoja. Bopala Nopirku jaunu pildspalvu, nu var turpināt! Bopālā ierados 4 no rīta. Ko var sadarīt 4 no rīta? Nolēmu tusēt līdz rītausmai stacijā. Nopirku čipsu paciņu un sēdēju uz soliņa sarāvusies, jo bija diezgan vēss. Laikam, kā tādam, Indijā nav nozīmes, tu vari mierīgi sēdēt ar atplēstu muti divas ar pus stundas un vērot, kas notiek apkārt. Kad palika gaišs, devos uz pilsētu. Pilsēta slavena ar to, ka 1983. gadā uzsprāga gāzes krātuve vai kaut kas tam līdzīgs un gāze izplūda pa visu pilsētu nogalinot 28 tūkstošus cilvēku un vairāk nekā pusmiljonu saindējot, un tas ietekmēja viņu un pēcnācēju veselību. No LP nepareizi sapratu uz kuru pusi jāiet un līdz ar to pilnīgi nesapratu, kur atrodos. Staigāju pa rīta ieliņām, visi uz mani blenza kā uz spitālīgo, kāds mēģināja diezgan agresīvi piedāvāt viesnīcu. Vēl kāds mēģināja kaut ko runāt ar mani. Šajā pilsētā ir vairākas mošejas (musulmaņu tempļi) un stūpas (budistu tempļi). LP izlasīju, ka te ir viena no ievērojamākajām mošejām Indijā un vēlējos to apskatīt, bet tā kā man neizdevās saprast, kur atrodos, tad nācās šo domu atmest un doties uz staciju. Mēģināju dabūt rikšu, tas nesaprata nevienu vārdu angliski, tāpēc nebija viegli tam iestāstīt, ka vēlos doties uz staciju. Nonākot stacijā, noskaidroju, kurā virzienā jādodas un devos meklēt autobusa staciju, pa ceļam noklīstot no galvenās ielas un nonākot augļu tirgū. Tas bija briesmīgāks nekā Rīgas centrāltirgus. Un visi šie skatieni. Visi uz tevi skatās, tu vienkārši izvēlies virzienu un ej, neskatoties nevienam virsu un mēģinot atstāt iespaidu, ka tu zini, kur tu ej un ko tu šeit dari. Autobuss uz Sanči bija pilns ar vietējiem un brauca nenormāli ātri. Ceļu remontēja, bija nenormālas bedres, un autobuss līkumoja no vienas ceļa puses un otru, no vienas bedres uz otru. Es stingri turējos sēdeklī un aizvēru acis katru reizi, kad tas aizdomīgi sasvērās. Man bija sajūta, ja nenokritīs ritenis, tad mēs vienkārši iegāzīsimies grāvī. P.S. Tikko vīrietis noslaucīja bērnam degunu un puņķus izsmērēja pret vilciena sienu. Kā lai pie tā visa pierod? Mazā sēž vīrietim uz pleciem, izskatās ļoti mīļa un turas pie ausīm diezgan stingri. Sanči Tomēr dzīva nokļuvu Sanči. Atradu LP viesnīcu ceļa malā. Dabūju ziepes un nodarbojos ar veļas mazgāšanu, iešanu dušā un mazu atpūtu. Veļa izžuva ātrāk nekā stundas laikā, bet neko daudz tīrāka pēc manas mazgāšanas neizskatījās, bet vismaz bija sajūta, ka ir tīra. Mani baltie krekli ir kļuvuši galīgi pelēki un neatmazgājami, tā ka mazliet jūtos tā bomzis, bet kaut kādā ziņā tā ir patīkama sajūta - ka tev ir pilnīgi vienalga, kā izskaties, un, jo bomzīgāk izskaties, jo labāk jūties, jo jūties, ka vairāk šeit iederies. Indiešu sievietes gan te staigā apkārt kā ar grāmatu uz galvas un ļoti kārtīgi un skaisti ģērbušās, bet tā kā sievietes šeit daudz neredz un vīrieši izskatās kā kurais, pārsvarā nevīžigi ģērbušies, tad tam kā es izskatos, nav nozīmes. Devos apskatīt Sanči stūpas (budisma sakrālās celtnes tips), kuras ir slavenas ar to, ka ir Indijas pirmās impērijas celtnes, daļēji saglabājušas no 3 gs. pirms m. ē. Stūpas ir atjaunotas un galīgi neizskatījās 2 tūkstoši gadus vecas. Tās ir trīspakāpju celtnes: terasveida pamatne, masīva centrālā daļa, atgādina kupolu un galā dekoratīvs tornītis. Tas grezno vārti uz visām debespusēm, izrotāti ar figūriņām, izgriezumiem. Staigājot pa šīm stūpām, likās, ka ceļotājiem pagājušajā gadsimtā bija daudz interesantāk ceļot pa Indiju, jo ik pa brīdim varēja atklāt kādus senus monumentus. Ieraudzīt, to varenību un izbaudīt pirmatklājēja prieku. Tagad vienīgais prieks ir atrast jauku tūristu vietu, kur pabūt un patusēt, bet arī tas nav vienkārši. Atgriezos ciematā. Ciemats ir ļoti mazs, te nav bijis daudz ārzemju tūristu, to var just, jo tev neviens nemēģina uzbāzties, lai kaut ko pārdotu. Visi sveicina. Izstaigāju vietējo tirdziņu, kur vietām smaržoja pēc marihuānas. Nopirku dažus augļus un riekstus. Rietēja saule un bija tik jauki būt šeit. Vienkārši iet pa ielu un ar visiem sveicināties, jo visi tev grib pateikt hello, pamāt ar roku, tā ka tev nekas cits neatliek kā māt pretī, smaidīt un atbildēt, bet tas viss ir tik labestīgi, tik primitīvi un brīžiem smieklīgi. Viena sieviete izgāja no mājas, tad ieraudzīja mani, apstājās, apgriežas uz riņķi un ieskrēja atpakaļ mājā. Tad no mājas izskrēja puika, mādams abas rokas un kliegdams bye, puika bija tik ļoti satraucies, ka bija sajucis, jāsaka hello vai bye. Tas bija tik smieklīgi. Vēl bija patīkami, ka bērni neprasīja ”pen, money, rupee”… Atgriezos viesnīcā, tā gribējās veselu kaudzi dārzeņu, jo tie bija tik labi smaržojuši tirgū. Viesnīcā palūdzu, lai man pagatavo dažādus dārzeņus, un devos uz istabu, kas atradās uz jumta ar terasi, nu varēju sēdēt uz terases un vērot ielu. Vakariņās dabūju savus dārzeņus, bet biju mazliet vīlusies. Tas bija kaut kas līdzīgs zupai, kur piparūdenī peld daži dārzeņi, buljons vārīts bez gaļas, bet kārtīgi sapiparots. Nevaru izbaudīt ēdienu, mēģinu to vienkārši dabūt iekšā, jūtot prieku, ja brīžiem starp pipariem jūtama kāda dārzeņa garša. Labi, ka biju nopirkusi augļus un riekstus, citādi šāda maltīte pēc visas dienas ilgās staigāšanas būtu krietni par mazu. Dodos agri gulēt, lai var agri celties, un, kamēr nav tik karsts, kaut ko padarīt, bet, no rīta pamostoties pirms saullēkta, ir diezgan vēss un negribas līst no gultas ārā, bet īsti izgulējusies arī nejūtos, jo ik pa brīdim naktī dzirdēju vilciena taurēšanu vai pa ceļu braucošo autobusu un moču pīpināšanu, kura uz rīta pusi pastiprinājās. Brokastu omlete un tousti izskatījās un garšoja labāk. Biju izdomājusi ņemt rikšu, lai brauktu uz Vidšu un netālu no tās esošajām alām, bet tā kā neviens nebija ar mieru braukt par manis piedāvāto cenu, tad braucu ar džipu (kind of sabiedriskais transports) tiku iesēdināta otrajā rindā, kur ir vieta 3 cilvēkiem, jau sēdēja 3 indieši un puika, tad nu es kaut kā tiku tur iestumta, bet pēc pāris metriem man blakus tika iestumta vēl viena sieviete. Jā, indiešiem nav nekādu problēmu ar kaut kādu cilvēka savas telpas vajadzību. Viņi var vienkārši tik daudzi cilvēki iespiesties vienā transportā. Vidšu Vidšu kartes LP nebija, devos pastaigā uz labu laimi, labi, ka man ir mazas somas, tad es pat šajā karstumā varu staigāt vairākas stundas ar visu savu māju uz muguras. Pilsētciemats lielāks par Sanči, vairāk cilvēku, lielāka burzma, netīrāks, bet arī šeit nav daudz tūristu bijuši, līdz ar to tikai daži bērni uzprasīja give me money. Mēs paši esam sabojājuši šo valsti un vēlāk brīnāmies, kāpēc tā. Izdevās atrast staciju. Gribēju paņemt rikšu, bet tas prasīja 100Rs, reāli tas varēja maksāt 20Rs, saskaitos un gāju tālāk, cik nu saskaitos, vienkārši pēc tādas nekaunības negribējās vairāk tirgoties. Nopirku biļeti uz Jansi, bet man vēl bija laiks paris stundas līdz vilcienam, tāpēc nolēmu apmeklēt alas. Pie stacijas dabūju autorikšu, kas aizveda mani uz alām pa 100Rs, šis gan sākumā prasīja 250… Alās nekā interesanta nebija, kaut kāds sapīpējies vecis, kurš māk tikai dažus vārdus angliski, tos pašus ar tādu akcentu, ka neko nevar saprast, nāca līdz par gidu. Labākās alas (pec LP) šis nemaz man neparādīja. Nākot atpakaļ, gājām cauri mazam, mazam ciematiņam, kur mājām durtiņas bija tik mazas, ka es pa tām nemaz nevarētu ielīst. Mājiņas zemas un ļoti nabadzīgas… pieaugušos neredzēja, tie bija uz lauka: ar sirpjiem vāca labību un sēja kūlīšos. Bērni, kad mani ieraudzīja skrēja klāt un sauca „give me pen”…Indijā laukus apstrādā ar vēršiem, un labību vāc ar sirpjiem. Reti kur redzēju kādu lauksaimniecības tehniku. Darbaspēks ir tik lēts, ka neatmaksājas iegādāties tehniku. Atnācu atpakaļ pie rikšas, šis saldi gulēja un nemaz nebija pamodināms  Kaut kā šo piecēlu un teicu, lai aizved mani līdz muzejam. Muzejā nekā neredzēta nebija: daudzas dievu skulptūras, izkaltas dažādos laikos, bet pēc mana redzējuma diezgan līdzīgas, tomēr katrai savs nosaukums, tā kā es neko daudz no visām tām dievībām nesaprotu, tad nejutos sajūsmināta, vienīgais, kas man ieskrēja prātā, ka Latvijā neskatoties uz to, ka arī bija pieejami akmeņi, tos pielūdza tāpat, tomēr nekādus dievus no tiem nekaldināja. Neatceros, ka Latvijā būtu redzējusi kādas akmens skulptūras no 5.-15.gs. Indiešu skulptūras atšķiras no maiju, olmeku vai ēģiptiešu figūrām, bet kaut kas tām tomēr ir kopīgs. Stacijā vairāki jaunieši visādi centās pievērst manu uzmanību, bet man nebija noskaņojuma atbildēt uz viņu 2 jautājumiem „What’s your name?” un „What’s your country?” Biļetes biju nopirkusi parastajā vagonā, bet kad ieraudzīju baru pie attiecīgā vagona, pārdomāju. Bija 3 pēcpusdienā, gaiss spiedīgs un ļoti karsts, es jutos nogurusi. Nolēmu piemaksāt un dabūt 2. klases vietu guļamvagonā. Konduktors mani ieveda vagonā ar gaisa kodicionieri, tur bija tik patīkami vēss un kluss, ka tas bija tas, ko vēlējos. Nekas, ka 5reizes dārgāk nekā parastajā vagonā. Te nu parādās mietpilsoniskums, vai nezinu, kas tas ir, bet kad tu esi apmierināts ar sevi, ka tev ir pietiekami daudz naudas, lai varētu maksāt par ērtībām, bez kurām kaut kā varētu arī iztikt… Tā nu esmu tagad ceļā uz Jansi. Tūlīt būs saulriets. Iešu uz tamburu pie vagona durvīm pasēdēt un pavērot krāsu maiņu debesīs. Džansi Džansi ierados vēlu vakarā, nolēmu uz viesnīcu iet kājām, atkal cīņa ar rikšām. Stacijas rajons, kā parasti, nebija nekāds patīkamais. Atradu viesnīcu, kas bija LP, bet diemžēl sakarā ar iekļūšanu LP cenas bija kāpušas, un es nolēmu meklēt nākamo viesnīcu. Iet pa tumšu neapgaismotu ielu nebija diez cik patīkami, beigās tomēr viesnīcu atradu. Šeit gan arī bija mazliet cēlušās cenas, bet 100 rūpijas par gultu bija OK. Vestibilā parunājos ar vienu indieti, kurš bija darīšanās. Kas tās par darīšanām, es tā arī nesapratu. Viņa hindu-english nebija saprotams un bija neērti pārjautāt. Tik vien sapratu, ka kaut kāda starptautiska kompānija un kaut kas saistīts ar lauksaimniecību. Vēl parunājos ar reception guy un devos uz istabu. Mani gliemežvāki bija sākuši smakot, nolēmu tos mazgāt. Ko gan citu varētu darīt vienpadsmitos vakarā Džansi? Bet tad pie durvīm kāds pieklauvēja. Tas bija reception guy. Šis bija atnesis vīraku pret odiem un gribēja ar mani runāties. Man kļuva neomulīgi. Sēdēt vienai istabā ar indietis, kas blenž virsū un grib it kā runāties. Sākumā es atbildēju, bet stāvot kājās. Šis vairākas reizes aicināja apsēsties, bet tā kā man nebija vēlēšanās sēdēt un runāties ar viņu, tad paliku stāvot, beigās viņš saprata, ka nav šeit vēlams un gāja prom. Palūdzu, lai pamodina mani pus piecos, jo piecos bija autobuss uz Kadžuaro. Visu nakti nevarēju gulēt, rādījās kaut kādi murgi, likās, ka vīraks, ko šis atnesis, droši vien ar kādu piemaisījumu un likās, ka dzirdēju visādas skaņas. Pēc četriem kāds klauvēja pie durvīm un piedāvāja rikšas pakalpojumus. Teicu, ka iešu kājām. Pusē piecos mani nāca modināt atkal kāds cits cilvēks. Tā ka neko no viņiem nevar saprast, savācu mantas un gāju uz staciju. Pieturēja viens rikša, piekritu pa 20Rs lai šis ved mani uz staciju. Nezinu, ko LP nozīmē deluxbuses, bet tas bija vietējais autobuss, kur normāli vienā pusē viena ar pusi un otrā pusē divas sēdvietas, bet indiešiem skaitās 3 un tad vēl var piestutēt kādus 5 bērneļus. Man bija beigusies sīknauda un nācās mainīt 1000Rs. Biļešu pārdevējs savāca manu 1000 Rs banknoti un kādu stundu mēģināja sastumt kādus 100 vai pat vairāk cilvēkus autobusā, kur vieta ir kādiem 50, un nemaz neizskatījās, ka taisījās man izdot atlikumu 900Rs. Tad nu nācās palūgt, par ko šis izskatījās diezgan neapmierināts. Viss šis mēdz izbesīt, it sevišķi, ja neesi izgulējies, neesi ēdis kopš iepriekšējās dienas pusdienlaika, esi iespiests starp 100 indiešiem un tev netiek izdots atlikums. 5-6 stundas šajā autobusa bija briesmīgākās visa ceļojuma laikā, es biju tā iespiesta, ka nevarēju pakustēties. Sāku pat domāt, ko es šeit daru, kāpēc es šeit atrodos. Tad vēl viena no blakus sēdošajām sievietēm sāka vemt, notika viņas pārvietošana pie loga, līdz ar to es tiku pabīdīta, tā ka man bija vēl mazāk vietas nekā iepriekš un vēl dabūju bērnu, kas sēž uz muguras. Man nav nekas pret bērniem, bet šajā brīdi man tik ļoti pietrūka telpas ap sevi.

Svētā un blēdīgā, netīrā un skaistā...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem