turpinājums

17.05.2006
12 min lasīšanai
243 foto

Kadžuaro Beidzot tiku līdz Kadžuāro un biju laimīga tikt ārā no autobusa, aizbēgu no rikšām, nopirku ledainu ūdeni un vilkos uz centru meklēt viesnīcu. Ik pa brītiņam pieturēja vietējie džeki ar močiem ar saviem diviem teikumiem. Teicu, ka man neko nevajag un man nav noskaņojuma runāties, lai liek mani mierā. Atradu viesnīcu, apskatīju single par 80Rs un dubulto pa 150Rs. Istaba pa 150Rs (2 Ls) bija lielāka un ar logu, tā ka man tik ļoti bija pietrūcis telpas, tagad biju laimīga būt viena lielā istabā ar fēnu. Pēc aukstas dušas likās, ka viss atkal ir ļoti labi. Uzgāju augšā uz terases restorānu. Te gan atkal bija ļoti karsti, uzprasīju karstu ūdeni, lai varu uztaisīt savu līdzpaņemto kafiju, ēst šajā karstumā negribējās. Tad uzradās viens džeks no Šveices. Šīs ceļoja ar vilcieniem no Šveices uz Indiju, caur Irānu, Pakistānu … Stāstīja, cik jauki šim gājis musulmaņu zemēs, ka šajās zemēs cilvēkiem ir lielāka pašcieņa, pašapziņa nekā Indijā. Kaut arī šīs valstis ir nabadzīgas, cilvēki palīdz un neprasa par to naudu. Indijā šis uzrāvies uz pāris indiešiem, kuri it kā sākumā izliekas par draugiem un sakarīgiem onkām, bet beigās tomēr uzprasa naudu. Tad nu šis bija kind of upset. Kaut kad iepriekš, laikam Budapeštā, viņš bija saticis kādu latvieti, kurš esot palīdzējis viņam ar pilsētas kartēm, naudas maiņu utt., tā ka vienīgais latvietis, ko viņš iepriekš savā dzīvē bija saticis, bijis ļoti jauks un atsaucīgs! To bija patīkami dzirdēt. Tas latvietis strādājot Eiropas Komisijā darbu, kas saistīts ar naudas atmazgāšanas novēršanu. Parasti neviens ceļotājs nevienu latvieti nebija saticis. Viens no ceļotājiem stāstīja, ka esot ar riteni braucis cauri Latvijai!!! Cilvēki laukos gan neesot bijuši atsaucīgi, neesot sveicinājušies!  Indiešiem pārsvarā teicu, ka esmu no mazas valsts Eiropā, neredzēju nekādu jēgu visiem izskaidrot, kur tāda valsts atrodas, jo sevišķi, ja tas ir tikai jautājums, lai uzsāktu ar tevi sarunu, lai tev varētu kaut ko pārdot. Viens indietis, kad es viņam pateicu, ka esmu no Eiropas teica: „Its a nice country!”, tā ka būtībā tu tur vari teikt jebkādu burtu salikumu, tam vienkārši nav nozīmes… Šveicietis un vēl viena kompānija domāja nākamajā dienā braukt uz tuvējo rezervātu skatīties tīģerus. Pieteicos piebiedroties, sarunājām vakarā satikties un iet kopā ar visu kompāniju vakariņās. Pie reizes šis izstāstīja, kuri tempļi ir tiešām tā vērti, lai apskatītu, jo šis jau bija izpētījis tuvējo apkārtni un bijis ar riteni aizbraucis arī uz dažiem attālākiem tempļiem. Devos apskatīt tempļus. Bija ļoti karsts. Ik pa brīdim man mēģināja piesieties kāds ar riteni vai moci kaut kur aizvest, kaut ko parādīt. Uz tempļiem bija ieradusies arī grupiņa indiešu, kuri staigāja pa templi un pie katras statujas sāka dziedāt. Tas viss izklausījās pēc balagāna un kaut kā īsti negāja kopā ar tempļu atmosfēru. Tempļi bija krāšņi, bet samērā jauni. Katrā nišā sēdēja pa kādam jogam (skulptūrai) lotosa pozā. Devos atpakaļ uz viesnīcu atvēsināties, lai var paspēt uz saulrietu galveno tempļu grupā, kurus visi brauc apskatīt (ar erotiskajām skulptūrām). Tempļi bija apmēram 1000 gadus veci. Kaut kā jocīgi iedomāties un saprast, 1000 gadus atpakaļ Eiropā valdīja drūmie viduslaiki, ar drūmajām viduslaiku akmens pilīm. Valdniekiem, kuri nemazgājās gadiem, katoļu inkvizīcijām. Indijā tai laikā cēlā greznus tempļus ar skaistām skulptūrām. Tur ir attēlota visa tā laika sadzīve: iešana medībās gan ar ziloņiem, gan zirgiem, gan kamieļiem, karavīri, muzikanti, bērni, sex. Skatoties šīs skulptūras, rodas priekšstats par tā laika harmonisko un priecīgo dzīvi. Šobrīd to diemžēl nevar pamanīt. Sabildēju visas pozas, tad saulrietu. Gar tempļiem staigāja arī mūki un kāds sieviešu bariņš gados, kuras es pasveicināju ”Namaste”, par to šīs bija ļoti priecīgas. Viņām patika, ka biju ietērpusies garos svārkos un satinusies šallē. Tad nu satiku viņas vēl kādas 3-4 reizes un katru reizi nācās sasveicināties un sasmaidīties. Viņas skatījās uz mani it kā es būtu citplanētiete, kas teikusi draudzības uzrunu planētas iedzīvotājiem. No tempļiem atgriezos viesnīcā super nogurusi un būtu gājusi gulēt, bet gribējās ēst, kā arī vajadzēja satikt kompāniju, ar kuru nākamajā dienā varētu doties uz rezervātu skatīties tīģerus. Pamazām kompānija saradās. 3 spāņu meitenes, spānis, meksikāniete - Berenice, amerikānis - Roberts, Šveicietis (?) devāmies vakariņās. Šie zināja vienu labu restorānu, gājām uz turieni. Vakariņas tiešām bija ļoti garšīgas, it sevišķi ”Butter nan”, nan ir kaut kas līdzīgs pankūkai, bet šajā vietā tā tiešām garšoja ļoti labi, laikam olas arī bija pieliktas un daudz sviesta, pārsvarā man šķiet tos nanus viņi cep tikai no miltiem un ūdens. Pēc vakariņa gājām sēdēt uz terases jumta, kur mums pievienojās divi džeki no Krievijas un viens džeks no UK. Izvērsās diezgan interesanta saruna ar vienu no krieviem. Šis gan nerunāja angliski, tad nu man brīžiem nācās tulkot. Tas tiešām nebija vienkārši. Šis bija ne tad žurnālists, ne tad redaktors, bet bija daudz ceļojis, rakstījis rakstus par visādām tēmām, atbalstīja Baltijas valstu neatkarību, kritizēja Putinu. Vēl viņš nodarbojās ar kaut kādu ūdens sportu ar laivām un bumbu, teica, ka katru gadu braucot uz sacensībām uz Trakai Lietuvā. Izgājām ārā pastaigāties. Klusums. Neviena cilvēka, miers, nakts, tad sāka riet suns un izbiedēja lielu baru putnu, kas sēdēja kokā, tie, skaļi klaigādami un spārnus švīkstinādami, pacēlās debesīs. Tas bija tik skaisti, viens mirklis, un miers bija iztraucēts, bet pēc mirkļa atkal viss bija noklusis. Aizgājām līdz tempļiem, tie mēness gaismā izskatījās vēl iespaidīgāki. Runājām par Indiju, par cilvēkiem, par to, cik Indija nabadzīga, ka būtībā briti izveda daudz bagātības no Indijas savā laikā un dažas ģimenes vēl joprojām dzīvo uz tā rēķina. Bet no otras puses, briti deva Indijai, valsts pārvaldes sistēmu, izveidoja ceļu tīklu uc. Ja mēs paskatāmies uz Spāniju un Portugāli, kas iekaroja Dienvidameriku un izveda daudz zelta uz Eiropu, diemžēl Dienvidamerikas bagātības neveicināja šo valstu uzplaukumu, drīzāk inflāciju un attīstības lejupslīdi. Secinājums, mēs nevaram teikt viennozīmīgi, ka Rietumeiropa dzīvo no labumiem, ko tā guvusi no iekarotajām teritorijām, kolonizatori savā ziņā tomēr veicināja šo valstu attīstību, protams, vai šīm valstīm ir vajadzīga attīstība rietumnieku izpratnē, tas ir cits jautājums. Bet jautājums paliek atklāts, kā tas notika, ka Rietumeiropa, kas bija daudz atpalikusi attīstībā no Indijas, šodien ir daudz attīstītāka? Tika izlemts, ka uz rezervātu nebrauksim, jo kāds bija teicis, ka īstenībā tur nekādu tīģeru nav. Izrādījās, ka 4 spāņi, meksikāniete un amerikānis, bija grupa. Šie bija satusējuši un jau kādas 2 nedēļas ceļoja kopā. Viņi taisījās uz Varanasi, bet gribēja braukt caur Satnu, bet man likās, ka jābrauc caur Mohabu, kas droši vien arī būtu bijis pareizāk, bet no rīta meksikāniete bija nopirkusi 6 biļetes no Satna uz Varanasi, neskatoties uz to, ka bija runa, ka es varētu pievienoties grupai, meitenes laikam ne visai gribēja redzēt mani pievienojamies grupai  Aizgājām brokastīs uz to pašu vietu, kur iepriekšējā vakarā, lai dabūtu brokastīs Butter nan. Pēc tam visi izčekojās no istabām. Nolikām somas vestibilā. Es gribēju vēl aiziet iepirkties uz tuvējo veikalu, kur biju gandrīz piekritusi pirkt svārkus. Vienu no baltajiem krekliem nācās izmest, jo tas vairs neviesa nekādas cerības tikt izmazgāts un pēc Ullas apciemojuma manā somā bija atbrīvojusies vieta arī dažiem pirkumiem. Pēc ilgas preces apskatīšanas un kaulēšanās tiku pie jaunām un galvenais tīrām drēbēm!  Tad ar pārējiem devāmies uz autobusu, lai brauktu uz Satnu. Satna Ceļš no Kadžuāro uz Satnu bija daudz interesantāks nekā uz. Mēs bijām grupa! Mums bija autobusā iedalītas vietas, un neviens nesēdēja uz kakla! Satnā spāņi aizbrauca ar rikšu uz vilciena staciju. Berenice, Roberts un es gājām kājām. Kad nonācām galā, sākumā nevarējām saprast, kāpēc visi sapulcējušies vienkopus. Izrādījās, tie ir mūsējie un vēl daži ceļotāji, kas sēž uz somu kaudzes, un apkārt aplī ir sastājies kāds simts indiešu un vienkārši blenž virsū. Tad vēl uzradās vecs, sirms indietis, kas spēlēja stabuli un dziedāja. Nu šovs gāja vaļā pēc pilnas programmas. Man izdevās nopirkt tikai parasto biļeti uz vilcienu, bet pārējai grupa bija waiting list biļetes, tas nozīmē, ka jāgaida, kamēr atbrīvojas vietas. Man un Robertam likās, ka mums negribas stāvēt visu nakti kājās un, ja vien mēs netiekam sleeper vagonā, tad paliekam Satnā. Mēģināju stacijā noskaidrot vilcienu sarakstu un par iespējām dabūt biļetes uz kādu citu vilcienu. Bet visi saraksti bija tikai hindu. Aizgāju uz izziņām un kādas 15 minūtes mēģināju ieskaidrot, ka man vajag visu vilcienu sarakstu uz Varanasi, man piedāvāja nopirkt lielu grāmatu ar visiem Indijas vilcieniem, bet man nebija nekādas vēlēšanās to staipīt apkārt, tad nu beigās uzrakstīju uz lapas SATNA – VARANASI mēģināju dabūt no šiem ārā laikus, kad vilcieni atiet, beigās tas izdevās!!!! Bet informācijas, kuros vilcienos varētu būt brīvas vietas, viņiem nebija , tad mēs mēģinājām citā vietā noskaidrot, vai ar savām waiting biļetēm mēs vismaz varam kaut vai uz grīdas sēdēt sleeper vagonā, šādu jautājumu arī neviens nesaprata… beigās pienāca vilciens, un mēs salikām somas sleepera tamburā. Tamburs bija briesmīgs, no izlietnes tecēja ūdens, tā ka grīda bija slapja un dubļaina. Turpat blakus esošā tualete arī smakoja. Mēs tur kaut kā iekārtojāmies un pēc pāris stundām vairs nejutām neērtības, vienīgi mocīja nogurums, un jau tā blīvajā tamburā mums piebiedrojās vēl daži ceļotāji no vagona, kā arī daži vietējie gribēja stāvēt tamburā un blenzt uz mums, no visiem trijiem vagona plauktiem, kāds bija pabāzis galvu un lūrēja uz mums. Sākumā tas viss likās drausmīgi, bet ar laiku pierod  Tā mēs tur notusējām 6 stundas, gaidot attiecīgo pieturu, kad dabūsim vietas, lai varētu kaut mazliet pagulēt (3 stundas). P.S. (Maskava, Šeremetjeva lidosta) Tikko izrakstīju džekam no bāra visu pildspalvu, nu nebija viegli dabūt jaunu vietā. Veikalos tikai kaut kādi stulbi suvenīri vai kaut kādas ekskluzīvās nenormāli dārgās. Mēģināju vēlreiz iečekoties uz savu reisu, bet vēl bija par agru, bet onka man kā prezentu iedāvināja pildspalvu!!! Vispār jau tie cilvēki šeit, Maskavas lidostā, ir teiksim - interesanti. Tualetē nebija papīra un es uzprasīju apkopējai, vai šeit nav papīra, šī man uzkliedza, vai tad nevarot 5 minūtes pagaidīt, kamēr viņa saliek papīru. Tas bija ļoti nelaipni, kā es varu zināt, ka viņa vispār gatavojas tur likt papīru. Veikalā, prasot pildspalvu, cerēju uz kādu atsaucīgu dvēseli, bet kas tev deva… i’m stupid foreigener even I speak russian. Bet šitik nelaipnus cilvēkus sen neesmu satikusi, izņemot vīrieti pie check in lodziņa, bet tas droši vien tāpēc, ka smaidīju, cik varēju un runāju krieviski, tādā veidā atkausējot viņā - labā un viesmīlīgā krieva dvēseli. Varanasi Ieradāmies Varanasi 6 vai 7 no rīta. Protams, ka atkal uzbruka rikšu bars. Paņēmām vairākus rikšas, jo tagad jau mēs bijām 9 cilvēku grupa! Mums bija pievienojies Teodors no Albānijas un Džims no Amsterdamas. Es tiku vienā rikšā ar Robertu un Teodoru. Pa ceļam kaut kas notika ar motoru. Degvielas caurule neturējās uz motora, krita nost, līdz ar to nevarējām tikt uz priekšu. Tad Roberts un Teodors ķērās klāt un piemontēja cauruli. Teodoram somā atradās papīra saspraude, kura ļoti labi noderēja šai pasākumā. Tas viss bija smieklīgi, kā šie ņēmās ap motoru, bet indieši –rikšas stāvēja un brīnījās. Tā nu mēs kaut kā tikām līdz hotelim, kurš izrādījās nav īstais. Rikšas bija mūs aizveduši uz kaut kādu savējo hoteli ar līdzīgu nosaukumu (kārtējais indiešu triks!), bet tā kā Džims jau bija bijis Varanasi, viņš tika izvirzīts par mūsu tour gide, un mēs devāmies gar upi uz viesnīcu, ko Džims iepriekšējā reizē bija atzinis par labu esam. Noguruši, neizgulējušies ar mugursomām izlīdām saulītē pie upes. Jauki… rāmi plūstošā Ganga, Indijas svētvieta Varanasi… Viesnīcā nebija vietas 9 cilvēkiem, nu mēs atkal bijām in waiting list. Varēja jau iet meklēt citu viesnīcu, bet bija slinkums, un viesnīca likās tiešam laba pašā Gangas krastā. Tā nu iekārtojāmies terases restorānā un gaidījām, kad pēc 12 (check out time) atbrīvosies istabas. Varanasi ir svētāka vieta Indijā uz kurieni katru dienu dodas tūkstošiem svētceļnieku no visas Indijas. Te ir vairāk nekā 1500 reliģisko celtņu un svētā indiešu likteņupe Ganga. No malas tā izklausās arī no vislielākās pretrunu pilsētas, bet, esot tur uz vietas viss, liekas tik dabīgi. Stundām ilgi var sēdēt upes krastā un vērot, kas tur notiek. Vienā vietā tiek mazgāta veļa, tas ir, saberzēta ar ziepēm un tad sista pret akmeni, tad izklāta uz trepēm. Visur spēlējas bērni, staigā govis un izkāmējuši suņi, kas pa dienu no karstuma izskatās pusbeigti. Citā vietā tiek mērkti upē mirušie un pēc tam dedzināti ugunskurā turpat pie upes un pelni bērti upē. Ja mirušajam ir vairāk naudas, tad tam tiek vairāk malkas, ja mazāk naudas, mazāk malkas… tas viss mazliet tā kā smaržoja pēc barbekjū… mirušas grūtnieces un govis ir tik svētas, ka tās nevar dedzināt tāpēc tām piesien akmeni un met upē tāpat. Un tad pēc tā visa ūdens ir tik svēts, ka katru saulrietu visi nāk mērcēties un peldēties svētajos upes ūdeņos (mazgāšanās un pelde Gangā attīrot no grēkiem). Daži arī dzer to ūdeni. LP bija teikts, ka baktēriju daudzums ūdeni apmēram 500 reizes pārsniedz normu ūdenim, kas atbilst eiropiešu standartam, kur varētu peldēties. Brokastis, pusdienas, vakariņas, pastaigas pa pilsētas šaurajām ieliņām vai gar upi, braucieni ar laiviņu pa upi, sēdēšana upes krastā, vērojot indiešu sadzīvi, spēlēs, rituālus, saullēktus un saulrietus. Vienu rītu arī aizgāju uz jogas un meditāciju nodarbību, kas bija patīkams dienas sākums. Vakaros sēdēšana uz terases ar citiem ceļotājiem, dzerot ūdeni, ēdot mandarīnus, spēlējot ģitāru un runājoties par pasaules problēmām. Biju plānojusi palikt Varanasi 2 dienas, pēc tam divas dienas Agra un 3 dienas Deli. Tiku pārliecināta, ka Agrā un Deli vairāk par vienu dienu nav ko darīt. Tā paliku Varansi līdz ceturtdienas vakaram, atstājot piektdienu Agrai, sestdienu Deli un tad mājās. Agra Ierados Agrā redzēt lielo mīlestības monumentu, bet izrādījās, ka tieši piektdienās Tadžmahals ir slēgts , nebija man lemts redzēts no iekšpuses vienu no pasaules septiņiem brīnumiem veltītu mīlestībai. Bet es apskatīju Agras fortu ar dažādām valdnieku pilīm, aizbraucu uz Akbara Mouzoleju ārpus Agras, safotografēju saulrietu, pērtiķus, pāvus, stirnas. Tadžmajalu varēju pavērot tikai no ārpuses. Neko darīt liktens nebija lēmis… Toties patusēju pie Tadžmaha sētas ar vietējiem tūristiem, kas arī mēģināja nofotografēt kaut drusciņ no monumenta varenības. Kāds bariņš indiešu sieviešu gribēja ar mani nofotografēties, kad piekritu, šīs sāka krāsot lūpas un pucēties un gribēja, lai bildē ir redzams, ka tās ir man aplikušas roku vai sadevušas ar mani rokās, kārtējais cirks ar fotografēšanos… Deli (01.04.2006.) Vēlu vakarā ierados Deli un uzreiz iekūlos piedzīvojumā. Stacijā satusēju ar vienu sievieti no Holandes. Kad gājām ārā no stacijas, atkal uzklupa takši un rikšas. Mēs teicām, ka mēs ņemsim priekšapmaksas taksi, šie atbildēja, ka te tāda nav… Tad es ieraudzīju vienu britu pāri. Sāku runāties ar šiem, šie teica, ka kāds atbrauks viņiem pakaļ, es iedomājos, varbūt mums pa ceļam! Un tieši piebrauca indiešu džeks savākt britus. Mēs ar holandieti arī klāt, bet nebija jau iespējams runāt, jo nu taksisti un rikšas rādīja, kur ir priekšapmaksas takšu būda. Holandiete aizgāja uz taksi. Indiešu džeks uzprasīja, kur man vajag, es pateicu pilsētas rajona nosaukumu, kas būtībā nebija tālu. Šis, redzot manu bezcerību cīņā ar taksistiem, teica, ka aizvedīs mani, es priecīga iekāpu mašīnā. Mēs sākām braukt, pēc kāda laiciņa indiešu džeks pateica, ka šis vispirms aizvedīs britus, tad mani. Tā, tā, tā, tas man jau nelikās forši. Izrādījās, ka briti bija noīrējuši tūrisma firmu, kas viņiem saplāno ceļojumu un aizved un savāc no vilciena stacijām. Tad nu biju tūraģenta nagos, bet šis laikam arī pamanīja, ka man ne visai patīk šī situācija, un teica, lai es neuztraucoties, ka aizvedīšot mani, kur vien man vajag!  Un aizveda arī, uz atvadām gan gribēja otrā dienā uzaicināt mani uz tēju. Bet es teicu, ka esmu Deli tikai vienu dienu un man ir daudz plānu, tā ka, diemžēl, nē. Tā nu es nokļuvu tur, kur man vajadzēja, un man bija iespēja satikt indieti, kam var uzticēties. Tas patīkami! No rīta izstaigāju Deli fortu, kas kaut kādā ziņā bija līdzīgs Agras fortam vienīgi lielāks un greznāks. Skaisti un grezni jau bezgala. Ar metro aizbraucu atpakaļ uz Kokonat vietu, netālu no manas viesnīcas. Deli metro ir jaunākais un tīrākais metro kādu jebkad esmu redzējusi!!! Tas gan vēl tiek celts un pagaidām tikko svaigi darbojas dažas līnijas. Piezvanīju Florentam, džekam no Francijas vēstniecības, ko satiku Hampi. Likās jauki satikt kādu atkal. Florents uzreiz arī bija klāt. Mēs braucām uz kādu valsts tirdziņu ar valdības noteiktām cenām. Tur bija tirgotāji no daudziem Indijas štatiem un uz precēm bija pielipināti papīrīši ar cenām, tas bija kaut kas neredzēts un tik patīkams, ka nav par katru sīkumu, ko gribi nopirkt, jātaisa lielā tirgošanās. Fonā spēlēja orķestris. Sapirkos visādus indiešu sīkumus. Tad Florents aizveda mani uz visdārgākās un greznākās vienīcas Deli restorānu iedzert alu. Tā tiešām bija iespaidīga ar senām gleznām, dzīviem ziediem, zeltītiem ornamentiem un spoguļiem. Tad mēs aizbraucām ēst uz restorānu ar skaistu skatu uz kādām pilsdrupām, dzīvo mūziku, grezni ģērbtiem pavāriem. Un tad jau man arī bija jātaisās uz lidostu. Lidostā kāds pāris no Maskavas mēģināja mani pierunāt, lai es reģistrējos ar viņiem kopā, jo viņiem bija par lielu bagāža (riteņi un daudzie suvenīri no Nepālas). Vispār jau tas man likās pret visiem drošības pasākumiem lidostā un izrādījās, ka es nevaru skaitīties, ka lidoju ar viņiem, kopā, jo mana biļete bija līdz Rīgai, nezinu, ka viņiem tur beidzās, jo vērojot pārējos pasažierus neviens neizskatījās ar mazu bagāžu. Es arī biju apkrāvusies ar visādām tašām un šahu, bet paziņoju, ka ņemšu visu līdz lidmašīnā, kas man arī tika atļauts. Nu, ko uz redzēšanos Indija: netīrā un reizē skaistā, nabadzīgā un greznā, reliģiskā un blēdīgā, depresīvā un tomēr cerību pilnā zeme! Mazliet par izmaksām: "Aeroflot" Rīga – Maskava – Deli abos virzienos, ar visiem nodokļiem - 420Ls Viesnīcas 1-5 Ls par nakti Veģetārās maltītes 0.40 – 1 Ls (ēdu tikai restorānos un pārsvarā neēdu gaļu, jo baidījos dabūt kādu zarazu, jo tur ir problēmas ar elektrību (attiecīgi - ledusskapjiem) un viņi paši pārsvarā ir veģetārieši) Nakts pārbrauciens autobusā vai vilcienā (2. klases sleeper) apmēram - 7Ls Ieeja apskates objektos - 3.5Ls, Tadžmajalā - 11Ls, nenozīmīgākos muzejos pāris rūpijas... Autorikšām tarifs bija apmēram 1km 10-20 santīmi, atkarīgs no pilsētas un mākas tirgoties, kā arī pārsvarā stacijās un viesnīcās var satikt kādu, ar ko braukt kopā un sadalīt izmaksas. Valūtas maiņas punkti bija visur, bet bankomāti, it sevišķi tie, kas pieņem starptautiskās norēķinu kartes bija pieejami tikai lielākajās pilsētās un arī tad nebija viegli atrodami.

turpinājums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem