22.11.2019. KHASĪ SIEVIŠĶĀ ĒDENE

Esam modušies turpat, kur aizgājuši gulēt – Čerapundži pilsētiņā jeb Sohrā, kas kādreiz bijusi khasī cilšu apvienotās karalistes galvaspilsēta. Atrodamies Austrumu Khasī kalnos, gandrīz pusotru tūkstoti metru virs jūras līmeņa, un mūsu viesnīca uzslieta un joprojām tiek celta gleznaina plato malā. Vakara nogurumā tikai vaidam un stenam par garšīgajām vakariņām un apbrīnojam mazmazītiņās sievietes, kas mūsu kungiem sniedzas knapi līdz padusēm, tāpēc ainavas labumi iet secen – ne tiem ir spēka, ne gaismas. No rīta atkal ceļamies pirms saullēkta, tādēļ savu līdzpaņemtās kafijas krūzi tukšoju uz terases virs vēl dusošās pilsētiņas – gribas saprast, kur īsti atrodos. Gaisma tikko svīst, no tumsas cenšas izkūņoties māju un mājeļu jumti, pa kādai izspraucas slaikas palmas, bet skatiens tālumā jau glāsta Bangladešas līdzenumus. Čerapundži plato ir vairāk kā sešsimt metrus augsts, tāpēc skatiens sniedzas tālu. Svīstošās gaismas mirgā tālie lauki izskatās kā ūdens klajums, kaut ilūziju rada vien pāris upīšu spoguļošanās rītausmā. Taču ūdens šajā subtropu klimatā ieņem ļoti nozīmīgu vietu, tik lielu, ka Čerapundži apvidus ilgus gadus ir slavējies kā lietainākā vieta pasaulē. Tas mērīts gan gada vidējo nokrišņu griezumā, gan pa mēnešiem - Čerapundži joprojām pieder pasaules rekords nokrišņu daudzumā, kas nolijis viena mēneša laikā, kamēr mūsdienu slapjākās vietas titulu pēdējos gados izcīnījis blakus esošais ciems ar grūti izrunājamu nosaukumu – Mawsynram.
Taču tagad ir sausā sezona un no lietus nav ne miņas pat šajā slapjuma karalistē. Daba gan sulo īpaši zaļa un auglīga, it kā ūdens rezerves tās barotu ar dubultu spēku. Seno nosaukumu ‘’Sohra’’ briti iemanījušies izrunāt kā ‘’čerra’’, kas galu galā vārdu pārvērtis pavisam, bet nozīme palikusi iepriekšējā – ‘’apelsīnu zeme’’. Jā, nebūtu uzcelto un pusbūvēto betona ēku, skats uz ieleju varētu raisīt kaut ko no iedomātās paradīzes sajūtas, apceru pie beidzamā kafijas malka, kad rītausmas plīvu ir pieskandinājušas arī putnu balsis. Viesnīcā šķirstītie bukleti ir sakairinājuši iztēli ar ūdenskritumu, zilu lagūnu, krāšņu tauriņu un dzīvo sakņu bildītēm, radot neskartas dabas priekšnojautu – tik ļoti gribas tai ticēt… Labrīt, Khasī Ēdene, mēs dosimies tev pretī!

Ceļa gals, kurā apstājam pēc mirkļa, ir ieeja Čerapundži nacionālajā dabas parkā. Nekādu būvju, vien šauri vārti un mazi, smaidīgi vīriņi, kas iznirst no rīta dūmakas. Nez kāpēc tieši šeit, uz neērtas betona malas, ēdam līdzi paņemtās brokastis, aiz sevis atstājot atkritumu kaudzes. Nē, ne jau uz zemes, bet kartona iepakojuma kastēs, tomēr nepiedien ne dabas parkam, ne iekšējai sajūtai. Gribas to ātrāk aizmirst un izstaigāties ar jaudu, tāpēc mīņājamies kā sacīkšu zirgi. Mazie khasī vīriņi smaida, bērneļi piedāvā nopirkt bambusa ceļa nūjas, gids biedē ar tūkstošiem pakāpienu, kas būs jākāpj vispirms uz leju, tad augšu, Guna instruē par laiku, kas mums atvēlēts, līdz skaistais piedzīvojums beidzot sākas. Mēs ar sporta apaviem kājās lecam līdzi vīriņam gumijas jēzenēs, kura pēda ir ne lielāka par mūsu plaukstu. Esam kalnu izveidotā dabas brīnumā, kas ir dziļa, abpus apdzīvota ieleja ar gleznainiem dabas skatiem un cītīgā darbā izbūvētām, neuzkrītošām kāpnēm – lai savienotu abas ielejas puses un ļautu apbrīnot sulīgo dabas skaistumu.

Pakāpienu ir tik daudz, ka pat nesākam skaitīt. Vispirms muskuļiem jāpierod pie to sīkā raksta un kāpiena intensitātes. Acīm jāļauj klejot un sirdij gavilēt, jo rītausma dabā vienmēr ir nedaudz dievišķs akts, kad kāds atkal ieslēdz sauli pie debesīm, palaiž gaisā putnu treļļus, atver eksotiskus, smaržīgus ziedus un izlej gaismu pār visu dzīvo. Pa vidu dabai te mostas arī cilvēki nelielās dabisko materiālu mājiņās, uzsāk dienas gaitas, dzīvo kā dabas daļa. Skrējienā iznirst arī zili balta baznīca, atgādinot, ka khāsi jau labu laiku ir kristieši. Bet tad arī sākas īstā ielejas burvība – straujas, akmeņainas kalnu upes, kam pāri karājas un šūpojas iekārtie tilti. Platākajās vietās tie drošības nolūkos veidoti no metāla trosēm, bet īstā vietas vizītkarte ir Meghalajas cilšu lepnums – tilti no dzīvām saknēm. Tādi ir tieši šajā reģionā, ap Šilongas plato, Meghalajas dienvidos un pa kādam blakus zemēs Bangladešā un Birmā. Tā ir khasī un džaintu cilšu īpašā māka, kad jau senie ļaudis iemanījušies gumijkoku strauji augošās saknes savīt, sapīt un ievirzīt augšanai pareizā virzienā. Uz vietas vairs nevar saprast, vai tas ir viens koks, kas pāraudzis upei pāri un iesakņojies otrā krastā, vai tie ir divi, kas kaislīgi sapinušies viens otram pretī, vai tas ir kopīgs erotisks sakņu mudžeklis, kur piederību konkrētam kokam vairs neizšķirt… Taču sajūta ir elpu aizraujoša, patīkama un droša, jo dabai uzticēties vismaz man šķiet pašsaprotami. Šādi tilti esot zināmi vismaz piecsimt gadus, runā, ka tik ilgs ir arī viņu mūžs. Garākais esot piecdesmit metrus garš, bet stiprākais varot izturēt piecus simtus cilvēku! Tie gan noteikti ir augumā un svarā nelielie khasī, tomēr sakņu spēks raisa patiesu respektu. Tilti, kas viens pēc otra iznirst mūsu priekšā, rada jūsmīgu brīvības sajūtu un prieku, ka agrajā rītā esam pirmie šī skaistuma vērotāji. Pirmā kulminācija ir vienīgais dubultais jeb divstāvu sakņu tilts, kas virs tirkīzzilas lagūnas uzmirdz fantastiskā rīta saulē. Kaut kas tajā ir no sirreālistu gleznām vai iztēles labirintu radītas animācijas, gaismēnās atmirdz holandiešu pastorāļu noslēpumainais, glāsmainais miers, sajaucas gadsimti un vietas, uzpeld Ēdenes iedomātais tēls un khāsu cilšu pazaudētās kāpnes uz debesīm… Varbūt arī tās ir bijušas no saknēm?
Mums ar Ivetu prieks ir dubultā, jo nepaklausīgi esam paņēmušas līdzi peldkostīmus. Šeit, brīnišķīgajā divstāvu tilta oāzē, var peldēt ar patiesu labsajūtu – ūdens ir caurspīdīgi tīrs, ne pārāk auksts un ne pārāk silts, no dažādiem stūriem līst dabiskas ūdens kaskādes, dziļums ir gan iekāpšanai, gan peldēšanai atbilstošs, zivtiņas ir gatavas veikt pedikīra pienākumus, ja vien ir vēlme tam ļauties… Ir veldzējoši un skaisti, arī biedējošos laika limitus esam pārspējuši visi. Šajā Ēdenē mums izrādās vēl pietiekoši daudz laika pastaigām, tāpēc, aprēķinājušas spēku un noskaidrojušas pareizo taku, ejam uz vēl tālāku mērķi – ūdenskritumu tiltu. Otra izvēles iespēja ir kopā ar katoļu mūķenēm doties apgaitā pa ciemu un apraudzīt khasī ģimenes, taču šoreiz daba uzvar. Un kā gan ne, ja takā izrādāmies pavisam vienas, taureņi lido visneiedomājamākās krāsās un formās, ūdens čaloņa saplūst ar putnu balsīm, bet saknes tiltos un krastmalās savijas fantastiskos mudžekļos – kā mežonīgas, temperamentīgu dievību savītas mežģīnes.
Khasī ir retā cilts, kurā valda matriarhāts. Tas nozīmē, ka meitenes ir tās, kas izvēlas vīru, sievas vecāku ģimene ir tā, pie kuras pārceļas dzīvot jaunais pāris, jaunākā meita ģimenē ir tā, kura manto ģimenes īpašumu un vienlaikus kļūst atbildīga par visiem. Bērniem ir mātes uzvārds, māte ir ģimenes galva un noteicēja pār svarīgajiem lēmumiem. Dēli dzīvo pie mātes tik ilgi, kamēr tiek izprecināti. Dēlu un vīru galvenais uzdevums ir palīdzēt uzcelt un uzturēt māju, strādāt mežā un uz lauka, gādāt naudu, palīdzēt pieskatīt bērnus. Kamēr citviet Indijā gadsimtiem ilgi jaundzimušas meitenītes ir pamestas džungļos par barību meža zvēriem, khāsiem par nelaimīgu tiek uzskatīta tā ģimene, kurai nav meitas – mantinieces un dzimtas turpinātājas. Šobrīd meitenes ir tās, par kuru izglītību mātes rūpējas vairāk, kamēr dēliem pietiekot ar amatu prasmēm. Sievietes ir tās, kas vada mazo biznesu un rūpējas, lai ģimene ir paēdusi. Tā ir bijis laikos, kad katra cilts valdīja pār sevi, tā ir šobrīd – kopīgajā Indijā. No citām valsts provincēm Meghalaja atšķiras ar īpašu tīrību un vardarbības trūkumu ģimenēs – ja sievietes laimi gribas, tad vīru tomēr jāciena un nedaudz jāpalutina, nevis jāiekausta… Ar aci visi izskatās smaidīgi un ar dzīvi apmierināti, skraida sprigani un palēkdamies. Sievietes pucē pagalmus kā uz baterijām uzvilktas, veļu mazgā bez pārtraukuma, bet, kad pašām apnīk, nokomandē savā vietā vīrus un dēlus. Arī areksas riekstus uzgrauž mundrumam, kad pienākumu nastai vajag atslodzi, tāpēc koši sarkanās lūpas papildina tikpat spilgti zobi un smaganas.

Khasī, dzīvodami kalnos un to radītajās ielejās, joprojām runā tik dažādos dialektos, ka savā starpā var arī nesaprasties. Khasī nav bijuši īpaši karotāji, tāpēc ātri ar visiem viņu zemju tīkotājiem noslēguši miera līgumus un rāmi dzīvojuši tālāk. Tikpat plūstoši un bez asinīm te kopš 1825.gada sākuši parādīties kristīgie misionāri, kas savai sludinātajai vēstij atraduši labu augsni. Viņi uzcēla skolas un medicīnas iestādes, mācīja uz labu un atrada atsaucību. Kristietība te ieauga it kā dabīgi, tomēr saglabāja reģionālās un nacionālās īpatnības – sieviešu dominante ir viena no tām. Khasī vienmēr ir bijuši monogāmi, taču pieļāvuši šķiršanos. Rituāls bijis vienkāršs – sieva devusi piecas govis un vīrs tik pat. Tad kopā aizdzinuši vispirms pie viena, tad otra, atkal sadalījuši uz pusēm un miers… Cita reģionālā īpatnība ir attieksme pret pēcnāves dzīvi – arī kristieši būdami, khasī lielākoties mirušos kremē un pelnus izkaisa Bramaputrā.
Čerapundži ielejā dzīve pagalmos rit acu priekšā un šķiet pavisam harmoniska. Ar labdabīgu skaudību nolūkojamies uz vientuļajiem ceļotājiem, kas mostas ielejas ‘’home-stay’’ būdiņās, dzer rīta kafiju uz pītajām terasēm, varbūt uzgrauž riekstus vai uzpīpē zāli, bet dara visu lēnām. Kad mēs jau skrienam atpakaļ no tālākā gala mērķa, laiskie mugursomnieki tikai dodas ceļā, un mums ir prieks viņus iedrošināt – būs skaisti, iedvesmojoši, brīnišķīgi! Pulkstenis gan signalizē par norunātā laika beigām, tāpēc, atceļā apskatījušas vēl pārīti tuvāk izvietotu tiltu, uzsākam stāvo kāpienu uz izeju. Šajā ielejā mums ir paticis pilnīgi viss, tāpēc uz matriarhātu lūkojamies bez aizdomām. Ja jau visi ir apmierināti un apkārtne glīta, tad kāpēc lai sieviete nebūtu noteicēja?
Braucot uz Bangladešas robežu, kur sākas rūpnieciskā zona, skats ir citāds, bet savdabīgi kairinošs. Te ir krietni kailāka ainava ar spocīgi pamestām rūpnīcām, raktuvēm, dažādiem rūpniecības reliktiem un dīvainas arhitektūras būvēm, kas liecina par kārpīšanos zemes dzīlēs. Bizness, izejvielas, nauda, grābt no dabas vēl un vēl, kad izsmelts, tad pamest un sākt no gala… Te redzama cilvēces rijīgā daba, bet blakus samiernieciski plīvo veļas karogi – uz katras sētas, katra jumta, katrā uzbūvētā un vēl topošā mājā, katrā līkumā, laukumā, pļaviņā, pie privātām un sabiedriskām būvēm, uz krūmiem, žogiem un plikas zemes ir veļa, veļa, veļa… Braucot skatīt septiņus ūdenskritumus uz Bangladešas robežas (sausajā sezonā gan saredzami tikai trīs), pa ceļam ir kāda tradicionāli pa pusei vien uzcelta māja – pirmais stāvs pabeigts, otrais vien sastatnēs ar tādiem kā pīķiem debesīs – un virs šī jumta, iepretim baznīcai ceļa otrā pusē, miera vējos lepni plīvo septiņas sarkanas sieviešu apakšbikses… Skats ir tik konceptuāls, ka gandrīz izmežģu kaklu - skaists un ietilpīgs nekarojoša feminisma karogs! Kur gan vēl tam vieta, ja ne pie khāsu matriarhāta cilts?
Skaisto ūdenskritumu virknē Meghalajas sievišķības stafetē uzdāvinām sev mazu odziņu – izmantojam iespēju uzvilkt khasī tautas tērpu un ar izstieptu puķu grozu nopozēt uz kalnu plato malas. Ģimeniskā idille šajā tūristiem domātā rūpala vietā enerģētiski ir ļoti patīkama – tā arī uzpērk. Vīrs smaidīgs darina tautas tērpa metāla rotas, dēlēns skraida ar koka automātu un ar interesi pabaksta telefonu, sievietes sapucējušās pašas un kārdinoši izkarinājušas košos tērpus. Vēlīgas, neuzbāzīgas, savu vietu pasaules kārtībā izbaudījušas ar pilnu krūti, viņas ucina mazu meitenīti, čalo un nekur nesteidzas. Ģimenes galvenā dāma ir sazīmējama uzreiz, un viņas rokām ir patīkami ļauties. Tikpat laba sajūta ir košajā tērpā, kurā šķiet iekodēta khasī sievišķības būtība – esi galvenā, bet proties arī ko dāvināt. Ziedus, smaidu, mieru, pārliecību par sevi… Šī koši sarkanā krāsa dod enerģiju sev un citiem, bet tā ir dzīvesprieka pamatā.
Enerģijas poti saņēmušas un ar fotosesiju devušas citiem, ar gandarījuma sajūtu dodamies uz Šilongu. Tur mūs gaida gan pilsētas eksotiskā burzma, gan smalkākā ceļojuma viesnīca, kurā mūs simboliski apsveic ar sarkanā punkta triepienu uz pieres. Tā ir šakti, sievišķās enerģijas zīme, kas Meghalajai, khasī matriarhāta ciltij, piestāv jo īpaši.