19.08.19. Mantas sakravātas jau vakar (tas izlemts, katru dienu vilkšu mugurā ko citu!), maizes kule arī piebāzta līdz plīšanai - gurķi, tomāti un tamlīdzīgi pudiņi, vēl ar Galactico karti vakar sapirkos Alfā gardum gardās ēdalietas, kafija padzerta, līdz autoostai aiziesim arī kājām, ja RS ampelēsies kā pērn; devos kā Pumpurs no Daugavas līdz Donavai, bet neviens transporta līdzeklis kā nenāca, tā nenāca, lai gan pēc saraksta bija jānāk.. .Nekā nebija, RS spices un astesgala vīri, šoreiz vairs nepārsteigsiet nesagatavotu!

Buss jau stāvvietā, ceļabiedri arvien vairāk, vairāk kopā lasās, gaidām gidi. Āre, tieši tur jau viņa nāk, tā taču ir Ilze Treija, tas tik būs brauciens! Vēl šodien atceros pērno maršrutu ar tīksmi, un šis jau nebūs sliktāks. Precīzi noliktajā laikā izbraucam no autosstas, pieturas visas parastās, vieta man laba - var redzēt gan sānskatā, gan priekšskatā. Ar vienu ausi klausos Ilzītē - nu i viszinis! šad tad pametu acis logā, laiku pa laikam iebāžu degunu grāmatā - cara laiku Maskavas kriminālpolicijas priekšnieka Arkādija Koško memuāros. Apbrīnoju viņa krāšņo valodu un pieeju darbam - lai atrastu slepkavu, kurš nogalināja Penzas sīkpilsones - atraitnes/pārdevējas - meitiņu, Kriminālpolicija nežēloja apmēram 2000, 00 rubļu, kas toreiz bija milzu nauda. Kā to nosaukt ? Par veselo saprātu; ja tādus neizķers un neneitralizēs, viņi turpinās savus nodarījumus, no kuriem nav pasargāts neviens. Slapkava dabūja 20 gadus, viņa piedzīvotāja, palīdze, līdzzinātāja 15 gadus katorgā, bet līdzdalībniece 3 gadus cietumā. Tai mātītei gan varēja iedot vairāk. Džinnnnkkkss! ā, mobilais, kas tad nu?! Bankas numurs, ko šie man teiks? Urrrā!!!! Pārskaitījums no 1 bad debtor + procentiņi, nākamā īsene, gara atvainošanās vēstule - tā un šitā, ļoti atvainojos, ka nokavējos. Ir jau labi, tagad man pašā reizē, un kā teica Jēzus ? Tev būs piedot savam brālim 7x7. Tagad par naudas trūkumu nav ko raizēties, šādi tādi kapitāli vēl manā kartē arī bija vēl pirms tam. Kater's dārbiš pamāc mūs, strāde, raker, ta'tev būs!

Pusdienojam pie pana Jaceka, fļaki, + cepti kartupeļi ar sēnņ mērci + 1 aliņš, lai nepampst kājas. Pārbaudīts līdzeklis, neesmu alus cienītāja, bet garšo it labi, un svētai lietai jau var.

Nakšņojam *** viesnīcā pie Legnicas, man atsevišķs numurs, izplājos kā lauva savannā.

20.08.19. Dodamies ceļā it laicīgi, busiņš tusnī vien, tik smagi esam ēduši pie zviedru galda, šodien iztiks bez pusdienām. Braucam cauri skaistajai, kalnainajai Saksijai. Ne viens vien austrumvācietis, riskēdams ar dzīvību, rāpās pāri stāvajiem klinšu kalniem, lai nokļūtu no komunisma paradīzes kapitālisma ellē. Nez, kāpēc šāda kustība nenotika no otras puses...?

Jau Bavārijas pusē izlokām kājas, apskatām, kur zirgi stāv. Piezvanu G., balss tonis nav nekāds saldais, bet lietišķi laipns, paldies par to pašu. Mans ir apmēram tāds pats, nudien, kā uz plāna ledus! Eh, somugri paliek somugri!

Kad iebraucam Minhenē, laiks samaitājies, bet Olimpisko parku tomēr gribas redzēt, kopš 1972. gada Vasaras olimpiskajām spēlēm tur saglabājies olimpiskais ciemats, iepirkšanās centrs un gleznains parks ar ezeru. Skats no augšas - iespaidīgi, žēl, ka tik riebīgs laiks, maz var sabildēt.

Braucam tālāk, drīz nonākam nelielā, jaukā viesnīcā, kas pieder mūsu tautietei. Rīt dodamies uz Noišvānšteinu (Neuschwanstein), pasaku karaļa Ludviga II pili. Bavārijas karaļvalsts pastāvēja no 1806.(?) līdz 1918 gadam; Bavārijas erchercogs Maksimiliāns IV Jozefs 1801. gadā kļuvis par Francijas sabiedroto, nekavējās izmantot situāciju, un Napoleona militārie panākumi radīja iespēju karalistes pasludināšanai. Valsts bija konstitucionāla monarhija ar divkameru parlamentu. Augšpalātu veidoja augstmaņi, valsts ierēdņi un baznīcas bīskapi, kamēr apakšpalātā bija vēlēti deputāti. Katram Vitelsbahu dinastijā piemita kāda īpatnība, bet mani vienmēr saistījusi karaļa Ludviga II - Pasaku karaļa personība. Bērnībā tas puika kopā ar savu brāli Oto dabūja pašu vellu redzēt ; viņa tēvs Maksimiliāns II Jozefs audzināšanā bija stingrās līnijas piekritējs - nekādu dāvanu, nekādas mīlestības izpausmes, vispieticīgākais apģērbs un pārtika (i to pie reizes varen noskopoja!), nekādas rotaļlietas un spēlēšanās pa parku, kā papa teiks, tā būs! Kad Ludvigs ar savu brāli gribēja saņemt kaut kripatiņu mīļuma, viņi meklēja to pie kalpotājiem, bet atradās redzīgas acis, dzirdīgas ausis, Maksimiliāns II Jozefs uzzināja visu un vēl vairāk, tad puikas norāvās pa koko. Māte - Habsburgu princese Matilde šad tad mēģināja ko iebilst, bet laulātais draugs ātri vien ieskaidroja, wer hier das Sagen hat1. Un ko šī labsirdīgā, biklā, diezgan aprobežotā būtne varēja lielu panākt? Tikpat kā neko, bet Ludvigs savā bērna sirsniņā domāja, ka varējusi gan, un viņa attiecības ar mammu palika diezgan vēsas visa atlikušā mūža garumā. Pēc savas kronēšanas Ludvigs ļoti aizrautīgi piedalījās valsts pārvaldē, kā zēns, kas spēlējas ar alvas zaldātiņiem. Taču ātri vien viņam tas apnika, un jaunais monarhs atrada sev citu sirdslietu - daiļās mākslas un visu, kas ar tām saistīts; Rihards Vāgners - ģeniāls mūziķis un tikpat ģeniāls draņķis, pa visu Eiropu mukdams no saviem kreditoriem krusta nemetis, attapās Rīgā, atrada Ludvigā II devīgu mecenātu. Karalis pastāvīgi maksāja Vāgnera parādus, un ko šis ? Pateica paldies un aizskrēja taisīt jaunus. Tas vēl nebūtu nekas, bet Noišvānšteinas, Lindenhofas, Herrenkimzē (palika nepabeigta) piļu celtniecība izmaksāja tik dārgi, ka ministri un parlaments sāka uztraukties, kamēr Ludvigs II tam tērēja tikai savu karaļa algu, šie vēl cietās- pats jau mēneša beigās grašus skaitīsi, uz algas pielikumu vari necerēt! Bet karalis sāka šiverēt pa valsts kasi. Tas jau bija daudz sliktāk, bez tam Ludvigs II pat nedomāja gādāt troņmantnieku, un tas jau bija ultima ratio2; kā tā var! Tāds smukulītis, ar tāāāādu piekrišanu pie dāmām, bet sirdsdāmas nevienas, tikai tādas aktrisītes un atraitnītes puiša cilvēka padarīšanām! Agrā jaunībā tas grēka pagale bijis iemīlējies kādā no mātes galmadāmām un baudījis arī pretmīlestību, bet kas neiet, tas neiet! Mésalliance3 !!!! Vēlākās attiecības ar nākamo Austrijas ķeizarieni Zizī un viņas māsīcu nevainagojās panākumiem. Ludviga noslēgtais dzīves veids, nevēlēšanās pavadīt laiku Minhenes augstmaņu sabiedrībā, tad arī radīja iemeslu aizdomām par viņa garīgajām novirzēm. Juzdams pret viņu vērsto sazvērastību, Ludvigs II labprātīgi piespiedu kārtā atteicās no troņa, kopā ar savu ārstu tika deportēti uz netālo Bergas pili pie Štarnbergas ezera, kur abi nākamajā dienā tika atrasti noslīkuši ezerā pavisam nelielā dziļumā. Aizdomīgi, ņemot vērā, ka ārsts un sevišķi Ludvigs bija labi peldētāji, turklāt tajā dienā laiks bijis tik auksts, ka bez silta mēteļa un cepures ārā nerādies. Viņu drānas pazudušas, paši atrasti ezerā, ģērbušies tikai garos kreklos. Tika izteikti minējumi, ka Ludviga vietā apglabāts kāds cits, bet pats karalis aizgādāts uz Transilvāniju, kur piedzīvojis laimīgas vecumdienas. Vismaz nebija kā Bavārijā jāsten un jāpūš :"Kāpēc man jāsatiekas ar cilvēkiem, kuri man nepatīk un jārunā par lietām, kas mani neaizrauj." Nu sakiet, bij'viņš traks vai nebij'?

21.08.19. Miglains, miegains rīts, bet tā te ir parasta parādība, migla vēlāk klīst. Ceļš nemaz nav tāls, drīz vien esam galā. Mūsu priekša paveras karalienes Matildes, Ludviga II mātes, pils. Daudz necilāka par Ludviga pili, tāda tā celta pēc viņa rīkojuma; saņem, mammīt, ka bērnībā dancoji pēc papa stabules, tagad dancosi pēc manējās ! Galva pilna savu domu- G. man neatzvanīja, tiesa, solīts nebija, bet vai tad nesaprotami, ka mans vakardienas zvans bija draudzīgi pastiepta roka...? Neies jau lūgties, tā tikai vēl trūka, taisnība taču ir man! Autobusa pieturā var dzirdēt visas pasaules valodas, vesels bars ķīniešu. Ilzīte piesaka, lai turamies visi kopā, kad nāks autobuss uz pili, vai tad mēs nezinām, tāda KĀ CĀĻU MĀTE! Pienāk autobuss, un kristāla tautas (kā Gēte dēvēja ķīniešus) dēli un meitas grūstoties, spārdoties, nekādu kārtību nevērojot, metas uz busu. Mūsu padomju cilvēku rūdījums atpaliek tikai drusku, lai nu kā, iekšā esam tikuši visi. Ilzītei bija taisnība, kas nu būs? Ilgi nav jāgaida; fīrers baigi lecīgs, kliedz, dīdās, grūstās, labi, ka nenodarbojas ar ķīniešu nacionālo sportu - spļaudīšanos. Viena sīka, dzeltena perpele bukņī mani ar elkoni, pavirzos tālāk, šī sāk spārdīties, man ar' pietiek, es sadodu atpakaļ, dzeltenģīme pie fīrera, tas brēc kā aizkauts, viens mūsējiem nobasē pa visu autobusu :"Ej d...!" Vai saprata vai ne, bet kļuva jūtami klusāks.

Noišvānšteinas pils vislabāk redzama no tiltiņa pāri straujai kalnu upītei. Ja no tāda nokrīt... Arī šeit gādā, lai mums jautrības netrūktu - kristāla tauta sāk žvangalēt tiltiņu, tas šūpojas tā, ka laikam drīz piezemēsimies bez izpletņa. Kāds bavārietis pusbavāriski, pusangliski mēģina ieskaidrot, ka tā nu gan nevajadzētu, fīrers niknas acis bola, muldoņam pa rīkli sola. Mūsu vīri nostājas blakus, un iestājas relatīvs miers. Jūsmoju; tas bija gaidāms, lops nav labināms, bet baidāms, nu nē, rīt uz Cūgšpici nebraukšu, man pietiek ar šodienas kultūru komunikāciju, to vēl ilgi atcerēšos.

22.08.19.Braucam uz Cūgšpici, tomēr došos augšā, vakar Minhenē HofbräuhausIlzīte pierunāja (1000X paldies par to!) - trosu ceļš paliek trosu ceļš, un visur jau negadīsies kristālskaidri cilvēki. Vakar izstaigājām Noišvānšteinu, un man radās iespaids, ka Ludvigs II nemaz nebija ārprātīgs, viņam tikai bija drosme pateikt to, ko citi klusībā pie sevis domāja, bet nekad nesacīja. Burvīgs ceļš! Redzam Alpu goslopus, kas paši tik gudri, ka zin, kad mājās nāk - kolhoza laikos t5ādi būtu zelta vērtē. Klāt Seilbahn - bet nu nemaz nav bail, un ķīnieša neviena ar nav. Braucam augšā, redzam visu - glečerus, mežus un pārējo, ja kristu zemē, skaista nāve būtu! Esam augšā, un dīvaini - lejā bija migla, šeit spīd saulīte, sveicu Tevi! Skaisti! Cūgšpicē pirmo reizi cilvēki uzkāpa 1820. gada 27. augustā, lai nospraustu dabīgo robežu starp Bavāriju un Austriju. Tagad te var uzbraukt ikviens, kāda jēga būtu, ja nebūtu izvēles iespēju? Redzam ļautiņus kā mazus punktiņus, kas velkas augšā gaitā lēnā, tā vecas mušas ēnā. Malači. Mēs braucam lejup, sagaida mūs skaistulis Eibsee, izskatās tā, it kā pats Dievs te būtu iespļāvis. Mums ceļš ved uz Linderhofas pili, kur Ludvigs II uzturējās biežāk, šodien visa diena paiet viņa zīmē. Īpaši Vāgnera operu izrādēm ierīkotā stalaktītu ala, mauru namiņš, ar zeltu rotātās istabas- tā ir investīcija, ne velti Ludvigu II pavalstnieki mīlēja un mīl vēl tagad. Traks jau nu viņš bija; varēja apbalvot jebkuru, kas labi paveica savu darbu, bet varēja pēc tam varen nolamāt(labi, ka balvu neatņēma!). Izskrienu parku , apbrīnoju skaisto, pēc Versaļas parauga

celto pili, tad braucam tālāk, uz Etāles klosteri. Kā teica mazā Dārta? Šīs tak ir pilis, bet pilsētās tik mājas vien. Kas atliek? Vien piekrist. Vox populi - vox Dei4.

23.08.19.Šodien paredzēta Nirnberga, ir te būts, bet gribu apciemot Dīreru, viņa namiņā, kur viņa sieva Alma stāsta par viņu. Jā, vellla vecis ir bijis arī viņš. Vāgnera līmeni gluži neaizsniedz, bet daudz vairs netrūkst. Nu un tad? Bieži lielam garam piemīt arī tās lielākās cilvēciskās vājības, vai tāpēc apspļaudīt viņu veikumu? Spļaudīšanās ir mietpilsoņu maize, jo paši spēj strēbt vien ko dod un čāpot, kur rāda. Ja kāds tā nedara, tas ir sodāms, vai vismaz nosodāms. Uzremšos pilskalnā, nobildēju Nirnbergu no augšas, laiks doties tālāk , lai vēl šo to var apskatīt, šovakar sakām sveikas Bavārijai, dodamies uz Saksiju.

1Kuram te ir teikšana (vācu val.)

2Pēdējais, kas var būt (latīnu val.)

3Nepiedienīga savienība (franču val.)

4Tautas balss - Dieva balss (lat.)