21.11.2019. KĀPNES UZ DEBESĪM

Ar šodienu sākas agrie rīti. Ceļamies pirms saules, kas ap pieciem rītā jau iededz gaismu visai dzīvībai – tur lejā. Esam uz zemes, turamies pie tās, dodamies ceļā. Ar pirmā rīta pārcentību cenšamies koferus vēl saiņot lielajos atkritumu maisos un savažot ar līmlenti, bet drīz mums tas apniks un ļausimies ceļa putekļiem.
Vēl esam pilsētā, tāpēc brokastis ir pie galda. Oficiantu, kas nakšņojis turpat ēdamistabā, pamodinu vēl pirms galdi klāti - lai iedod nazi vai sagriež vakar kāri nopirkto papaiju. Virtuvē instruments neatrodas, tāpēc sniedzu viņam apaļo galda nazi un pārliecinu, ka tiks galā. Jā, viņam izdodas, un mēs ar baudu izgaršojam principiālo un garšīgo vitamīnu devu - labsajūta vienmēr ir pašu rokās, tāpēc ir vērts nedaudz piepūlēties.

Mūsu ceļš šodien ved uz Meghalaju - vienu no Indijas Ziemeļu austrumu štatiem, kas par tādu kļuvis 1972.gadā. Tikko nokļuvuši Asamā, jau braucam no tās ārā, bet bez pārvietošanās nekur netikt. Tā nu sākam ceļojumu, kurā ceļmalu vērošana kļūst par ikdienas rituālu. Pirmais secinājums, kas nebūt nav pārsteigums, ir – pilsēta nebeidzas, tās nomales pāriet nerimtīgā būdiņu, darbnīcu, konteineru un nekad neapsīkstošas tirdzniecības virtenē, kad simtiem, tūkstošiem mājokļu un dzīvju nemitīgi ir ceļinieka acu priekšā – kā pastāvīga ņirboņa cīņā par eksistenci. Mūs sveicina simtiem krāšņie kravas auto, kas ved neskaitāmas tonnas preces, ved no kāda, kas iegūst izejvielas un ražo, kādam, kas glabā, kas tirgo, kas pērk, kas izmet… Milzīgs, nepārtraukts preču aprites cikls triecas mums garām, lej degvielu, labo riepas, steidzas, dūmo, veido sastrēgumus, rada drudžainu dzīvošanas ilūziju. Tam visam tiek cirsti, būvēti un remontēti ceļi, tas viss maina un pakļauj pasauli. Mazapdzīvotības nebūs, vismaz šeit, saprotu jau pirmajās pāris stundās, kad, acis no tramīgās snaudas atverot, eksistences cīņa arvien ir acu priekšā. Nē, kliedzošas nabadzības te nav, bet skudru pūžņa sajūta gan – katrai skudriņai (cilvēciņam) savs baļķis jānes, lai visa saime kopumā būtu paēdusi. Apakšējās skudras līdz augšai nekad netiks, bet viņiem ir skaidrs uzdevums – nest, kamēr krīti vai kāds lielāks nesamin. Indijā šim dzīves skudru pūžņa attaisnojumam ir vismaz trīs tūkstoš gadu sens filozofiskais pamatojums – kastu sistēma, kad sociālās struktūras plauktiņi ir strikti sadalīti un vēl mītiski pamatoti. Bramini – priesteri, ārsti, skolotāji, juristi un citi izglītotie, kšatriji – karotāji, valsts vīri, ierēdņi, zemes īpašnieki, vaišjas - tirgotāji un zemkopji, šudras – strādnieki, amatnieki un visu augstāko kastu apkalpotāji - tāda dzīves kārtība ir bijusi dzelžaini noteikta, dominējusi teju trīs tūkstošus gadus un šobrīd, demokrātiskajā republikā, it kā tiek ierobežota un nīdēta, tomēr zemapziņā joprojām ir dzīva. Par ‘’kastām’’ šo sistēmu nosauca pirmie eiropieši, portugāļi, kamēr paši hindi lietoja apzīmējumu ‘’varna’’, kas nozīmē ‘’krāsa’’. Piedzimt tajās jau bija veiksme, jo varēja pasaulē nākt arī ārpus tām un kļūt par ‘’nepieskaramo’’. Mūsu brauciens savā ziņā ir tieši pie nepieskaramajiem, jo visas iedzimto ciltis klasiskajā Indijā automātiski nonāca šajā sociālā skudru pūžņa apakšā. Tagad, kad cilvēktiesību karogs tiek vicināts vietā un nevietā, cilšu ļaudis saņem zināmu kompensāciju par iepriekšējo gadsimtu ciešanām – viņi ir iekļauti valdības ‘’scheduled tribes’’ sarakstā, kas nozīmē dažādas privilēģijas, dotācijas, īpašāku attieksmi, atbalstu, kvotas izglītībā un darba vietās. Viņiem tiek dota iespēja izkārpīties no apakšas, ja vien ir nojausma, kurp doties tālāk.

Brauciens uz Meghalaju mums ir iezīmējis brīnišķas priekšnojautas – štata nosaukums sanskritā nozīmē ‘’Mākoņu zeme’’, bet britu kolonisti šo novadu dēvējuši par ‘’Indijas Skotiju’’. Viss liecina, ka jābūt kalniem un ezeriem, dzidram gaisam un brīnišķai dabai, bet vienīgais, ko no tā jūtam, ir serpentīna veida ceļš ar bedrēm un nepārtrauktiem līkumiem, kas vienlaikus iemidzina un tracina. Mēs jau esam izbraukuši štatu robežu, kur ceļmalas mitekļu slogu ir nomainījuši zaļi apauguši pauguri ar bambusa būdiņām starpā, taču krasu izmaiņu ceļmalās nav un atelpas no ļaužu gūzmas arī ne – cilvēku paklājs nav tik blīvs kā pilsētā, tomēr viņi ir daudz… Īsā pietura ceļmalā pie ezera, kas patiesībā ir ūdenskrātuve un baro teritoriju ar elektrību, ir pārlieku īsa, lai uzmundrinātu. Turpinām ceļu, kas ieilgst, jo, tuvojoties štata galvaspilsētai Šilongai, sākas spazmu veida sastrēgumi. Ceļi ir šauri, satiksme vētraina, izdarīt nevar neko, bet krāšņie iespaidi gāžas garām kā brīvsolī palaists ūdenskritums. Skolas bērneļi dažādos formas tērpos, kas baltās zeķēs brien pa remonta gružiem, vaļējas gaļas tirgotāji ceļmalās, sievietes krāšņos sari, sīksīciņi melnstrādnieki savā nogurdinošajā darbā, būdeles un villas blakus, dažādi krusti un lūgšanu nami, ģipša dievmātes un krucifiksi ceļmalās, palmas, milzīgās puaensijas jeb ziemassvētku zvaigznes, kas te kuplo nevis podiņos, bet milzīgu krūmu apmērā, it visur izkarinātā veļa, kas plīvo saulē un putekļu mākoņos, cilvēki ar maskām jeb uzpurņiem, kam visu dabas un civilizācijas labumu ir par daudz, pilsētas dalījums kastās, kad turīgāku ielu kā ar nazi nogriež neredzama roka un pārvērš atkritumu savākšanas un pārstrādes geto, kur sagruvušas mājas pirmajā stāvā kā melnas elles caurumā sēž tumsnējs stāvs, nepieskarams visās nozīmēs, un pustumsā bakstās telefonā, trīsriteņu tuktuki, kas joņo bez noteikumiem, govis, kas savās gaitās klīst arī šajā 85% kristiešu štatā, naivi Ziemassvētku rotājumi, kas izslejas blakus milzu plakātiem ar vietējās aviokompānijas reklāmu un turpat arī pati lidmašīna, kas uz postamenta uztupināta milzum liela, dzeloņdrāšu apvīta militārā garnizona priekšā, parki, kur dzīro klaiņojoši suņi, nebeidzamā tirdzniecība ceļmalās un pēkšņi arhitektūras brīnumi ar koloniālās celtniecības atmiņām un dīvainām skulptūrām to priekšā, policisti, kas uz apaļa postamenta krustojumu vidū ar zizli regulē satiksmi un neviena luksofora…

Šilongai tikai izmīcāmies cauri, pat nepiestājam, lai šo kalnaino un eklektisko brīnumu iepazītu tuvāk. Varbūt piecām mašīnām kopā vienkārši nav vietas? Varbūt tā izpaužas mūsu protests pret dzīves koncentrēšanos pilsētās, kas ir globālisma neizbēgamā blakne arī šeit – ‘’Mākoņu zemē’’? Te, mērenu kalnu ielejās, virsotnēs un džungļos mīt trīs no savulaik apspiestajām ciltīm – khāsi (khasi), garosi (garos) un džanti (jaintias), katra ar savu valodu, kultūru un ierašām, bet pilsētā to vaibstus atšķirt grūti. Braucam pie saknēm!
Magalajai mēs tikai paveram durvis, jo plānotajās divās dienās neko vairāk izdarīt nevar, taču ‘’saknes’’ tam ir īstais simbols. Mūs gaida satikšanās ar khāsi cilts ļaudīm, kas ir slaveni ar savu māku veidot dzīvo sakņu tiltus. Tā kā ieleju ir daudz, tad šī māka ciltij ir atvieglojusi dzīvi – koku saknes tiltus uzvijušas videi draudzīgā veidā bez nekādiem papildus materiāliem. Bet kā ir uzradušies paši khāsi?
Šī etniskā grupa pusotra miljona cilvēku apmērā kompakti dzīvo tieši šeit – 1,4 miljoni Megalajā un pa mazam bišķītim blakus provincē Asamā un kaimiņvalstī Bangladešā. Vēsturiski visa šī teritorija ir piederējusi Birmai, ko trīs secīgos karos laikā līdz 1885.gadam iekaroja briti, pievienoja Britu Indijai un padarīja par savu koloniju. Tas laiks ir aiz muguras, bet khāsi šobrīd bauda privilēģiju izkļūt no skudru pūžņa apakšas un veidot sev pieņemamu dzīvi. Viņu etniskā grupa ‘’scheduled tribes’’ sarakstā kotējas kā viena no cerīgākajām – ar augstāku izglītības līmeni, attapīgāki, čaklāki, centīgāki un … tīrīgāki! To mēs vēl redzēsim par Āzijas tīrāko dēvētajā ciematā, bet kopumā to var manīt pat ceļmalās – acīmredzama miskaste te nerēgojas. Pamazām sākam atpazīt arī pašus khāsus – maza auguma, pabiezām lūpām, melnīgsnēji un sprigani, līdzīgi birmiešiem, mierīgi, laipni, bet savās vajadzībās gana uzstājīgi. Jo īpaši to izbaudām tirdzniecības vietās un labierīcībās, kas tūrisma vietās ir cieminieku privātmāju atvērtās tualetes, kurās kāds ģimenes loceklis notver ciemiņu un strikti pieprasa savas desmit rūpijas… Šo sadzīves tradīciju iepazīstam, kad dienas laikā paviesojamies trīs – četros tūrisma objektos, kas izrāda dabas veltes.

Pirmā pietura ir pie Laitluma kanjona, no kurienes paveras plaša panorāma uz apkārtnes kalniem un lejām, bet uzmanību vairāk piesaista bērni, kas pa stāvo kalnu nes cementa maisus būvniecībai un vēlāk ar trīsi laiž vajadzīgajā virzienā. Mazākajam puišelim nav vairāk par pieciem gadiem, bet acīs un stājā jaušams dzīves spars kopā ar jau urdošo jautājumu par dzīves kārtības ēnas pusēm. Otrā pieturā pie vairāku ūdenskritumu oāzes spieto un kā aušīgi bērni izklaidējas indiešu tūristi, kam ļoti patīk bildēties pašiem un vēl kompānijā aicināt mūs – balto eksotiku. Trešā pietura ir pirmais mudžekļainais dzīvo sakņu tilts un kaut nelielā taka līdz tam – augums tik ļoti ir saguris no sēdēšanas, ka gribas skriet visos virzienos. Pie ceturtā ciema ar neizrunājamu nosaukumu Mawlynnong piebraucam īsi pirms saules rieta, un atrodamies Āzijas tīrākajā vietā. Lai arī daudzējādā ziņā tas ir mārketinga triks tūristu pievilināšanai, ciematiņš tiešām ir ļoti glīts un mājīgs. Kaut kur fonā čalo moža upīte, starp ziedu krūmiem sidrabainus tīklus noauduši lieli, bet nekaitīgi zirnekļi, krēslas gaismā pazib īpaši koši un daudzveidīgi tauriņi, bet līdz ar kristīgo baznīcu un tās krustu debesīs iezīmējas dažādi zaru un sakņu pinumi – te tiltiņš augstu kokos, te būdiņa un skatu punkts, te sarežģīta zaru un auklu pinuma takelāža, lai uzkāpjot līdz koku virsotnēm, varētu skatīt saulrietu kaimiņzemē Bangladešā.

Taču mūs tik ved un ved tālāk, paspējam tik nogaršot vietējos ananāsus ar sāls un čilli piedevām un izstāvēt rindu uz tualeti. Taču milzīgie koki, klinšainās taciņas, kalnu līganie stāvi aiz loga, mazie cilvēciņi savās ikdienas gaitās un koši leknais zaļums visapkārt kopā ar saules gaismas un siltuma poti iededz mūsu, ziemeļnieku, sirdīs dziļi slēptu pateicības liesmu. Ir labi būt pasaulē, kurā neesi skudru pūžņa apakšā, vari pārvietoties un domāt brīvas domas, skatīties ainavā starp debesīm un zemi, kam Radītājs sagādājis tik daudz un dažādas dekorācijas. Tā, ceļa serpentīnos un strauji iedegtajā zvaigžņu mirgā pie debesīm, jo īpaši dzīvi var iztēloties leģendu par mūsdienu khāsi cilšu rašanos, kas notikusi tā…

Dzīvoja reiz šajā pasaulē sešpadsmit khasī ciltis, dzīvoja tieši tepat, dzīvoja laimīgas, jo viņām bija tiešās trepes uz debesīm, pa kurām tie staigāja augšup, lejup. Labi bija uz Zemes, bet debesīs, protams, vēl labāk. Khasī kosmosu bija radījis gailis, taču pārvaldīja citi augstākie spēki. Cilvēki bija laimīgi, jo klausīja gan visvarenajiem debesu iemītniekiem, gan gailim, pielūdza svēto dzīvības koku un vienmēr, kad zemes dzīve nedaudz apnika, varēja pakāpties pēc gaismas debesīs. Bet kā nu gadījās, kā ne, kādi no khasī ļaudīm kļuva lepni un savā augstprātībā nocirta svēto dzīvības koku. Tas tik ļoti saniknoja augstākos spēkus, ka tie par sodu pārgrieza trepes uz debesīm. Deviņas ciltis palika augšā, bet septiņas uz visiem laikiem iesprūda uz zemes, kur atrodas joprojām. Vai tieši ar šo septītnieku skaidrojams khasī cilts nosaukums, kas nozīmējot ‘’Cilvēki no septiņām būdām’’ – nezinu, bet tā nu šis cipars klejo pa zemi, kamēr citi khasī uz visu noraugās no augšas – no mītiskajām debesīm, kam savi rēķini un sava skaidrība par visu.