20.12.2019.
PIEDĒKĻA VIDŪ PIE SIEVIŠĶĀ SĀKUMA

Siltā gaisa vilnis, izejot no lidostas ēkas, mūs pārklāj ar lieglaimes paladziņu. Man šo ierašanos ir ar ko salīdzināt. Ceļojot 2015.gadā, šajā pat lidostā, pie tiem pašiem vārtiem un pat atlidojot ar to pašu reisu, ierados pavisam slima – ceļā saķēru bacili, kas manu imunitāti nomaitāja ne pa stundām, bet minūtēm. Vai nu mudru toreiz nebija vai es tās nepamanīju, taču jutos kā atvesta uz soda izciešanas vietu. Nekas neiejūsmināja, grasījos saļimt turpat un vienīgais, ko atceros no atpestījošā autobusa ierašanās, bija trekno samteņu virtenes, ko gids mums uzkāra kaklā… Tagad veselība ir kārtībā, un tas sniedz dubultu prieku.

Ne autobusu, ne samtenes negaidām, mūsu uzdevums ir tik vien, kā pāriet uz vietējo lidojumu terminālu. Sagaidām pavadoni, es triecu valodas ar Ievu, kas mums pievienojusies Deli lidostā un kopš mūsu kopējā brauciena uz Kašmiru pabijusi Indijā vēl trīs reizes. Šī viņai kopā ar Gunu ir piektā, un valsts atklātās un slēptās tūrisma rezerves ļautu ceļot vēl un vēl… Runājoties ejam pa kādām ieliņām, tuneļiem, sastatnēm uz priekšu, līdz es attopos, ka plecos nav mugursomas, bet tur ir pilnīgi viss – pase, maks, fotoaparāts… Kā dzelta atdodu lielo koferi Ievai un skrienu atpakaļ. Laukums, kur stāvējām labu brīdi, tagad ir tukšs. Somu neviens nav redzējis. Kioska tirgotājs noziņo armijas vīram, tas brīdi aptaujā tuvumā esošos un autoritatīvi paziņo, ka neviena soma te nav atstāta. Mani, nez kāpēc, nomierina viņa ūsas un elegantā stāja. Ir sajūta, ka situācija tiek kontrolēta. Tagad apjūku, kā atrast atpakaļceļu, eju pēc intuīcijas, ne atmiņas. Pēc brīža Ieva nāk man pretī, jo grupa jau uzbraukusi uz vajadzīgo ieeju un viena bez biļetes es to neatrastu. Man ir nojauta, ka ar somu viss ir kārtībā, un tā arī izrādās. Princese Iveta somu nešanu plecos uztver zem sava goda, tāpēc stumj ar ratiem. Sarunas karstumā viņa arī mani ir aicinājusi nestāvēt ar kravu uz muguras, bet vēlāk draudzīgi aizstūmusi visas somas vienkopus, arī manējo. Fū, mazais stresiņš aiz muguras, taču sākas nākamais. Pavadonis, šķiet, nevis mums palīdz, bet piesaista papildus uzmanību, un mūsu somas vietējam reisam tiek svērtas gluži pa gramiem. Lielajām somām limits ir 15 kilogrami, bet visi ietūcījuši vairāk. Iveta autoritatīvi noskalda, ka ‘’15,9 – tā pieņemts apaļot civilizētā pasaulē’’, un kašķīgie svērēji negribīgi piekrīt. Nekādam grupas kopējam svaram viņi nepiekrīt, tāpēc katrs plosās atsevišķi. Arī mana plecu soma paliek vēl smagāka, lai lielajai nodzītu liekos gramus. Fū, tas nu ir paveikts, bet drošības kontrole manī atmodina vulkānu. Acīgie ierēdņi pamanījuši manu izšūšanas komplektu, kas sagatavots pēc pasaules aviokompāniju standartiem un bez problēmām izceļojis vairākus reisus. ‘’Starptautiskie noteikumi atļauj ņemt līdz šķērītes ar asmeņiem līdz četriem centimetriem’’ mierīgi skaidroju un aizstāvu savu rokdarbu rīku, bet tas nevienu neinteresē. Pirmais saka, ka šķērītēm kopumā jābūt ne vairāk kā četrus centimetrus garām, kas mani nokaitina – lai man parāda tādas! Tas taču ir absurds! Esmu gatava iet pie priekšnieka, bet tas ir vēl ietiepīgāks un šķērītes konfiscē ar pamatojumu, ka pasaules noteikumi viņu neinteresē, jo ‘’Indijā ir savi likumi’’! Scēna beidzas ar manu zaudējumu, kamēr Iveta iemanās ienest divas rokas bagāžas, katru divreiz smagāku par atļauto.

Tad nu par spīti atkal šuju un diegus kožu ar zobiem. Arī šis reiss jāgaida piecas stundas, bet rokdarbu iedvesma (niknums) ļauj neaizmigt. Tad jau arī indiešu virtuve pievilina un ajūrvēdas bodītes, vienīgajā veikalā žilbina kleitas, visu gribas apčamdīt, paostīt… Valodas vedas un norimst, līdz divarpus stundu ilgais reiss uz Guvahati ir klāt. To operē vietējais aviopārvadātājs GoIndia, kas ik dienas veic 375 iekšzemes reisus. To izlasu borta žurnālā un pat gaisā sajūtu bijību pret šo zemi – tā tiešām ir neaptverama!

Mūsu ceļš ir atvedis uz tādu kā piedēkli klasiskās Indijas augšpusē. Tie ir septiņi ziemeļaustrumu štati, kurus no kopīgā Indijas rumpja atdala Bangladešas ielāps. Guvahati ir Asamas štata apdzīvotākā pilsēta, bet štats ir šajā daļā lielākais un atrodas piedēkļa viducī. Štatus dēvē par septiņām māsām, kam ir viens brālītis. Ceļojuma sākumā šie nosaukumi skan tikai kā melodija, tomēr pamazām iemācāmies gan to izrunu, gan saprotam savdabību. Indijas lielo kontinentu ar šo daļu savieno tāda kā nabas saite pasaules kartē – šaura josla starp Nepālu un Bangladešu. Administratīvi tā pieder Rietumu Bengālijas štatam, bet pēc tam sākas Ziemeļaustrumu kolorītā Indija citu zemju pierobežā.
Asamas province ir lielākā un ziemeļos robežojas ar Butānu, bet pulksteņa rādītāja virzienā to aptver sešas pārējās māsas: Arunāčala Pradēša, Nāgālenda, Manipura, Mizorama, Tripura un Meghalaja, kas pieguļ Ķīnai, Mjanmai un Bangladešai. Augšpusē, starp Nepālu, Butānu un Ķīnas kontrolēto Tibetu ir ieslēpies šīs Indijas daļas vienīgais ‘’brālītis’’ – Sikhima – noslēpumains augstkalnu apvidus. Līdz tam šoreiz netiksim, bet no Guvahati sākas mūsu ceļojums, kas aptvers četras no māsām – Asamu, Meghalaju, Arunāčala Pradēšu un Nāgālendu. Pēc vairāk kā 24 negulētām stundām to visu ir grūti aptvert, tāpēc koncentrējamies uz taustāmām vērtībām – mašīnām, kas mūs sagaida un kurās jāieņem vietas divu nedēļu braucienam. Mūsu stratēģija ir vispirms nolūkot uzticamāko šoferi, tad ieņemt vietas un gaidīt līdzbiedrus. Drudžaini tiek meklētas dažādas priekšrocības, uz kurām visi būtu kāri, bet beidzot ir tā, kā ir. Somas tik un tā būs jāsien uz jumta, bet kādam uz maiņām jālien minivena bagāžas aizmugurē. Mūsu piecinieks izveidojas veiksmīgs – mēs ar Ivetu, Gunta, Dace un Inese, visas runīgas, ar humoru un spēju organizēties. Ātri izveidojam rotācijas kārtību, kam arī bez ierunām sekojam. Šobrīd gan gribētos uz viesnīcu, bet programma ir strikta – vispirms uz templi!

Ja godīgi, pirms brauciena neko neesmu pētījusi, tādēļ viss ir atklājums, pārsteigums un neviltotu emociju avots. Kamakhya Mandir templis izrādās īstā, spilgtā, dziļā, neizprotamā Indija, tās daudzslāņainais hinduisma gars, kura brīvajā, dogmu nesavažotajā izplatījumā eiropietis var pazaudēt orientierus, prātu un sajēgu. Šajā pasaules senākajā dzīvajā reliģijā viss ir tik krāšņs, daudzgalvains, mistisks, neuzminams, līdzās pastāvošs, ka pie kārtības pieradušais kristietis vienkārši apjūk – tāds plurālisms citviet nav pieredzēts nevienā vēstures posmā. Šī reliģija patiesībā ir daudzu jo daudzu reliģiju apvienojums, kam nekad nav bijis viena aizsācēja, institucionalizētas vadības un striktu noteikumu. Virzieni un kulti vienas reliģijas ietvaros atšķiras tik ļoti, ka kristietībai un islāmam izrādās daudz vairāk kopīgā, nekā dažādiem hinduisma atzariem. Šis senais, uz Vēdu mantojuma izaugušais reliģiju konglomerāts gadu tūkstošiem un simtiem ir attīstījies brīvi, radoši, neapspiežot citus, nekarojot un nemoralizējot, kā krāšņa, mistiska kosmisko spēku luga pulcējot visfantastiskākās radības un radot rituālu sekotāju tūkstošus, kas nebeidzas un nepārstāj ļauties šai mistērijai arī mūsdienās. Ne tāpēc, ka kāds spiestu vai apakšā būtu kāds racionāls aprēķins, drīzāk lai ļautos enerģiju plūsmai, kas nes, kārto un sakārto. Ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā, bet pielūgt savus daudzos dievus to daudzveidīgajos svētkos un izpausmēs noteikti ir cerīgāk, nekā to nedarīt. Hinduisms nesludina askēzi, bet pielūdz un veicina vitālās dziņas, dzīvelīgus padarot arī tempļus un to apkārtni.

Piebraucot pie senā tempļa rajona pilsētas bildīte strauji nomainās – drudžainā un pārapdzīvotā steiga iegūst reliģisku nokrāsu. Veikaliņi, bodītes, letes un ielu tirgotāji piedāvā simtiem ziedojuma priekšmetu – krāšņas puķes, samteņu krelles, spoži iepakoti augļi un saldumi, vīraki, maskas, tik daudz dažādu spožu priekšmetu, ka acis var izmežģīt. Bet to nedrīkst, jo ir jau strauji satumsis, mums jākāpj pa trepēm, jāizvairās no sarkani iezīmētām upura kazām, kas klīst zem kājām un steidz zelēt nepiesietās ziedojuma krelles, jāskatās, lai neuzmītu kādam ubagam vai pusplikam askētam, jāpatur acīs zaglīgie mērkaķēni un jāizvairās ne tur iekāpt ar apautu pēdu. Acis vajag saudzēt, jo šo spilgta apgaismojuma un reliģisko dziņu caurausto ņudzekli gribas nofiksēt kaut uz mirkli. Apavus sametam maisā un zeķītēs vai basi ejam pa vārtiem iekšā, lai kopā ar citiem pielūgtu dievietes maģiskos dzimumorgānus – tieši to mītiskā atrašanās šajā vietā noteikusi tempļa izveidi.

Šaktisms ir hinduisma virziens, kas pielūdz un dievišķo sievišķo enerģiju, jo visus varenos dievus tomēr ir dzemdējusi sieviete. Tas ir vienkāršo cilvēku valodā, bet mitoloģiskajā izplatījumā viss ir krietni sarežģītāk. Šakti pielūgsme sakņojas leģendā par Satī, kas bija varenā dieva-valdnieka Dakšas meita un pārmaiņu jeb auglības un iznīcības dieva Šivas sieva. Bargais tēvs nebija mierā ar meitas izvēlēto vīru un pazemoja abus ar to, ka neielūdza piedalīties rituālos, kas bija veltīti augstākajām dievībām. Tajos notika pielūgšana caur uguni, un reiz, kad Saī niknuma mērs bija pilns, viņa pati ielēca liesmās, lai tēva veikto ziedojumu padarītu netīru. Tā kā viņa bija visu spēcīga sievišķā un mātišķā enerģija, tad viņa ugunī iemeta tikai savu ķermeni, bet gars uzreiz pārdzima par dievieti Parvatī. Tikmēr Šiva bija sāpināts un satriekts par sievas zaudējumu. Viņš izvilka no uguns Satī apdegušo ķermeni, pārlika pār plecu un uzsāka savu tandavas jeb kosmiskās destrukcijas deju, ko dejoja cauri padebešiem un negrasījās beigt, kamēr sievas ķermenis nebūs pilnībā satrūdējis. Citas dievības bija pārbijušās, ka arī viņus pašus piebeigs Šivas destrukcija un pierunāja Višnu viņu nomierināt. Tā viņš slepus sekoja Šivas dejai un piedabūja, ka Satī ķermenis sadalās ātrāk. Tas pēkšņi nokrita no Šivas pleciem un izbira pa Indijas zemi piecdesmit vienā gabalā. Šiva atkal bija satriekts un nosēdās dziļā nožēlā, kamēr Satī mirstīgo atlieku vietas kļuva svētas un pielūdzamas. Te, kur uzcelts Kamakhyas templis, no debesīm nokritusi Sati vulva jeb ‘’avots’’, un tieši to arī dienu un nakti pielūdz daudzie svētceļnieki.

Mēs esam ieradušies ap pieciem pēcpusdienā, kad vietējie lūdzēji sastājušies garum garā rindā, lai tikai apietu reālistiskajam dzimumorgānu atveidam apkārt, liktu uz tā ziedus, spraustu vīrakus, izrotātu ar pārlauztiem kokosriekstiem un mazos trauciņos liesmojošu eļļu. Garā rinda stāv nožogotā koridorā, kas plūsmu vada precīzi, kurp vajag. Mēs ejam no citas puses un redzam tikai daļu svētvietas iekšpuses, kamēr arī ārpuse liek izbrīnā un līdzpriekā tvert ik senatnīgā kompleksa stūri.
Iespaidīgais templis vispirms uzcelts 8.gadsimtā, bet beidzamo veidolu ieguvis 1645.gadā. Tas cirsts sarkanīgā smilšakmenī, veidots kā simetrisks izstieptu kupolu kopojums un viss ir noklāts ar izteiksmīgām skulptūrām un bareljefiem. Templis veidots tradicionālajā svēto kalnu formā, kur zem lielākā kupola atrodas galvenā svētnīca, bet zem citiem – lūdzēju, sakrālo deju un ēdamzāles. Visapkārt templim stiepjas speciāla rene upurējamo dzīvnieku asiņu pareizai notecēšanai, kas tur ieguļas gluži dabiski. Komplekss it kā iegrimis zemē, tāpēc šķiet kā no pazemes izšāvies cilvēcisko kaislību kopums. Jā, kaisle te ir sajūtama it visā, kā jau sievišķās enerģijas templī pienākas. Dievība Kamakhya ir daudzveidīga un visu spēcīga, tai ir īpaša vieta tantriskajā panteonā, ko īpaši pielūdz šeit – Himalaju kalnu pievārtē. Viņu slavina un identificē dažādos tēlos, arī kā briesmīgo dievieti Kali, taču galvenās viņas darbības jomas ir radošais spēks, visu vēlmju piepildījums un sievišķīgā auglība. Kā lai šādam brīnumam neceļ templi, ja galvenie tantriskās mācības teksti ‘’Kalika Purana’’ un ‘’Yogini Tantra’’ to izceļ jo īpaši?

Templī un ap to kūsā dzīvība. Kas fotografējas ar ģimeni, kas pielūgsmē klanās, kas noskata upurēšanas kaziņu vai padzen nost draiskos pērtiķēnus. Baložu starp skulptūrām satupis tik daudz, it kā slepenās iedobēs būtu sabērti īpaši pievilināšanas graudi. Smaržas, murdoņa, krāsas, spilgti melnas debesis un asins sarkanie triepieni uz skulptūrām, kas tāpat kā punkti uz pieres apliecina sievišķo enerģiju – Šakti, ko pielūdz arī vīrieši. Visi, kas hinduisma krāšņajā dievību panteonā izvēlējušies sekot tieši Šaktismam - ticēt, pielūgt, upurēt, svinēt… Kad dievībai Kmankahyai ir īpaši svētki, tad viss templis pāri griestu jomam no ārpuses tiek pilnībā izdekorēts ar viskrāšņākajām ziedu virtenēm, veidojot dzīvu puķu pārklāju, bet svētceļnieki plūst no visas Indijas. Visiem pietiek vietas, prieka un pielūgsmes spēka, kuru mēs, eiropieši vai kristieši, spējam uztvert vien kā dekoratīvu krāšņumu. Hinduisti par mūsu attieksmi galvu nelauza, jo viņu reliģiskā dzīve bez dogmām pieļauj milzīgu viedokļu daudzveidību. Katram sava karma, lai lūdzas, kā grib!

Mēs drudžaini cenšamies iekļauties notiekošajā, bet nogurums dara savu. Braucam uz viesnīcu, kas mūs sagaida ar mākslīgiem ziediem izrotātu arku, krietnām vakariņām un tuvējās ieliņas iepirkšanās šarmu – kad jāiet pēc indiešu ruma, augļiem un ajūrvēdas brīnumiem, spēks piepeši atgriežas. Medikamentu lāviņā kļūstam nevaldāmas, gribam visu, kaut neesam slimas un netaisāmies tādas būt. Iveta apgrābsta vienas burciņas, es citas tūbiņas, spaidām zobu pastas, ošņājam eļļas, ar telefonu rēķinām rūpiju kursu, līdz kopīgi prasām kaut ko priekš ‘’bjūtī’’. Saimnieks atplaukst un uzreiz sniedz kādu grabošu Himalaju tablešu burciņu. Iveta ar iepirkšanās profesionāles tvērienu rēķina svaru, tablešu skaitu, pēta derīguma termiņu un brīnumainā auga bildīti līdz ar latīnisko vai hindu nosaukumu, kas mums tāpat neko neizsaka. Taču abas ķeram ciet, medījumu vajag! Jā, tūlīt mūsu ‘’bjūtī’’ uzplauks vēl nebijušos krāšņumos, abas esam pārliecinātas, līdz pirms gulēt iešanas ar smieklu lēkmi ieraugām, ka katra esam nopirkušas krietnu devu laktācijas veicināšanai – nu īsts sievišķās enerģijas pirkums! Pēc tam gan izslēdzamies kā ar slēdzi – no rītdienas sākas agro rītu maratons.