Tālajā ceļojumā dodamies ar patriotiskā ziņā tīru sirdsapziņu – ‘’Dvēseļu putenis’’ izraudinājis, Brīvības piemineklis slīkst ziedos, armijas parāde norībinājusi krastmalu, salūts ielīksmojis acis un vairāk vai mazāk afišēts prieks par brīvību saviļņojis sirdi tieši tā, kā 18.novembrī pieklājas. Mans dēliņš stāvējis goda sardzē pie Brīvības pieminekļa - staltu muguru, nesatricināmu seju, spīdīgu durkli pie sāniem, un man ir lepnums, nudien. Patriotisms uznāk viļņiem, un šobrīd esmu tā aizkustinošajās putās. Krāmējot ceļa somas, pat nenojaušu, ka mūsu eksotiskajā ceļojumā uz Ziemeļaustrumu Indiju par valstisko neatkarību nāksies piedomāt arvien un arvien no jauna – daudzām lielākām un kareivīgākām tautām sava valsts ir tikai sapnis. Citiem nostaļģiski samierniecisks, bet citiem aktīvi gruzdošs - ar separātiskām idejām, partizānu būdiņām džungļos un terora aktiem pret varai lojālajiem cilts brāļiem. Ne tas vien liks ar pateicību un lepnumu atcerēties dzimteni, kas drēgna, dubļaina un tomēr mīļa būs palikusi trīs ar pus stundas vēlākā laika zonā – Eiropā, Rietumos, pelēcīgā civilizācijā, kam nav Indijas košo vaibstu, daudzveidīgo reliģiju, dažādo valodu, eksotiskās dabas un tādu pat tikumu, bet ir… Katram savs! Tāpēc arī dodamies ceļā, lai pasauli nemērītu pēc sava ciema mērauklas, bet ļautos tās daudzveidībai. Indijai tās netrūkst, par to pārliecināti esam visi, kas 19.novembra pirms pusdienā esam sapulcējušies Rīgas lidostā. ‘’Uz Nāgalendu!’’ lepni atbildam ziņkārīgajiem, un tieši gaidīto izbrīna grimasi saņemam pretī. Kopā ar grupas vadītāju Gunu esam 21 – acīte, kam līdz pirmajai naktsmītnei jālido ar trīs lidmašīnām. Esiet sveicināti ceļā!
Helsinkos ielidojam pusdienlaikā, taču ārā ir tik pelēka, nīgra pustumsa, ka gaidāmās piecas stundas šķiet nieks – galvenais tikt tuvāk gaismai, siltumam un krāsām, izkārpīties no tumsnējās zampas. Gaidīšanas stundām esmu sagatavojusies īpaši – līdzi ir smalks izšuvums, kuru vēlos cakināt, laiku nezaudējot veltīgi. Atrodu kādu ērtu zvilni, iekārtojos, ņemos ar savām adatām un zelta diegiem, pārslēdzu domas, ieeju rokdarbu meditācijā… Nekur tālu tomēr netieku, jo no blāvā apgaismojuma sāk sāpēt acis, apkārt klīst eksotiski pasažieri, kas gribot, negribot, pievelk skatienu, arī pašu grupas biedri kļūst arvien runīgāki… Raiti un Raivi pazīstu no brauciena pa Vidusāziju, atmiņas ņem virsroku, un čaklās mātesmeitas tieksmes pamazām izplēn. ‘’Ko adi, nāc ieraut!’’ kungi ir neatvairāmi savā tiešumā, un, nedaudz paklīrējusies, bāžu vien savu rokdarbu somā. ‘’Skatītāju nav!’’ ironiski būtu nokomentējis mans dzīvesbiedrs, bet viņa šeit nav un reizēm labi, ka tā. Esi sveicināta, ceļošanas brīve!
Tā nu valodas raisās, un tas ielīksmo – ne jau klusēt un bozties braucam. Raitis mani īpaši sajūsmina ar jauniem tetovējumiem aiz ausīm, ko pamanu Rīgas lidostas rindā un novērtēju kā ekstravaganti stilīgus. Te, Helsinkos, uzzinu, ka tās ir bijušas dēles slikto asiņu nosūkšanai, ko Raitis vienkārši aizmirsis noņemt! Tagad izrāvis, bet asinis sakaltušas biezā krevelē. Tetovējumi pazuduši, toties asinis tīras un skats uz dzīvi pavisam jautrs. Drīz vien sarunās pārklājas visi ceļojumi un mājas dzīve vienlaikus, esmu jau teju piekritusi doties apkārt Kailašam ar visu klanīšanos un atbalstu brašos ceļotājus viņu vēlmē nomest svaru – lai var locīties kā īsti budistu svētceļnieki - ‘’sprīžumetēji’’, kā tos iesaucām sensenā braucienā pa Tibetu. No manis piedāvātajām liķiera konfektēm abi tiešām atsakās – šokolādes, ne alkohola dēļ, bet es jau gaidu Finnair vakariņas…
Lai arī reiss ir vēlā vakarā, pabaro mūs bagātīgi. Pēdējā brīdī ir atspurgusi mana istabas biedrene Iveta, kuras rudā galva ir ceļošanas zinību un viltību pilna. Viņa dzīvo Helsinkos, tāpēc pēc Rīgas reisa vēl skrējusi mājās pēc čemodāniem, paspējusi paēst, taču apetīte viņai, tāpat kā man, izrādās labu labā. Viņai ir Finnair zelta karte, taču mēle ir vairāk vērta. ‘’Jums taču porcijas paliks pāri, atnesiet mums katrai vēl vienu’’ viņa uzrunā stjuartu ar tādu pārliecību, it kā būtu Radžastānas princese un kā vienīgā sēdētu biznesa klasē, nevis būtu ietūcīta ekonomiskā salona viducī. ‘’Un vīnu gan baltu, gan sarkanu, un iepirkšanās katalogu arī’’ viņa nodod komandu un – gods kam gods – ātri saņem visu prasīto. Es sildos viņas enerģijas saulītē un ēdu, dzeru, cik lien. Hermaņa Heses ‘’Sidrharta’’ paliek pirmajā puslapā, taču filmu gan atrodu atbilstošu vismaz ceļošanas garam, ja ne kontinentam. Tā vēsta par slaveno norvēģu polārpētnieku Roaldu Amundsenu un ievelk baltā, aukstā, dramatiskā arktisko ekspedīciju izplatījumā. Ziemeļpols, Dienvidpols, ambīcijas, risks, sacensība, slava, kreditori, nejauks raksturs un pasaules mēroga sasniegumi, sniegs, ledus, aisbergi… Spēcīga personība un atkal iedegta tieksme uz Ziemeļiem, sapnis ar nomodu kopā. Gaisā sajūk diennakts stundas, miegs ar nomodu cīnās, locekļi tirpst, ķermenis samocīts un galarezultāts vienmēr līdzīgs – noguruma un uzbudinātas enerģijas sajaukums, kas, nez kāpēc, liek iemīcīt somā arī lidmašīnas pledu. Dodamies taču ekspedīcijā, kas zin’, kas tur ārā sagaida… O, krāsas un siltuma vilnis pa apziņu iesit uzreiz, šie košie sari, krāšņie turbāni un zeltītie karekļi pamodinās pat mironi… Viss čum, ņudz un spoži laistās pat agrā rīta stundā, kad gulēt vajadzētu gan kuplajām ģimenēm ar spriganiem bērneļiem, gan eksotiskajos paltrakos satītajiem svētceļniekiem, gan sikhu biznesmeņiem ar čalmu galvā, gan modernajiem guru ar stilīgi savītajām bārdām, gan budistu mūkiem un pasaules globālajam ceļotāju rasolam piedevām. Nē, neguļ, visi kustas - esi sveicināta, New Deli!
Lai cik saņurcīta arī nebūtu sajūta, mudras es pamanu uzreiz. Braucot ar eskalatoru uz formalitāšu kārtošanas stāvu, zeltītais sienas bareljefs ar plaukstām divu cilvēku augumā perfekti noskaņo valsts kamertoni – varenība, atvērtība, tradīcijas, skaistums, gigantomānija, dziļa kultūra, kurai pietiek gudrības pat plaukstās vien. Mudras ir sensena prakse no Vēdu laikiem, kad pirkstu kombinācijas spēj noskaņot, ievibrēt, atraisīt, uzlādēt ķermeni un garu. Nevajag neko daudz – sēdi, aizver acis, saliec pirkstus mudrā un redzēsi, kā enerģijas cirkulē, atklāj tev pašam sevi, atklāj slēptas pasaules gudrības un dievišķo ātmanu – substanci, kas ir pilnīgi visā dzīvībā. Zvaigznēs. Tevī. Dievos. Govīs. Akmeņos. Indijā!
Pirmā no attēlotajām ir Shuni mudra, kas tiek lietota intuīcijas, modrības un juteklisko spēju uzlabošanai. Tā attīra emocijas un domas, iemieso Gaisa un Uguns stihijas. Tā ir viena no desmit spēcīgākajām mudrām, bet Indijas hinduisma un budisma kultūrā to ir vismaz simts. Jā, mudras der un pieder visiem, tās aicina, sveicina un brīdina atvirzīt materiālo realitāti nedaudz otrajā plānā. Veram vaļā trešo aci vai vismaz Lielo Pieņemšanu – Indija pat globālajā laikmetā saglabā savu daudzveidīgo ‘’es’’, kam iebraucēju stereotipi nerūp ne tik, cik kazas apēsti vai pērtiķa nočiepti ziedojumi templī. Dievi un aizstāvji taču ir visam, lopiņiem jo īpaši! Tāpēc atmetam rietumnieku daudzos jautājumus un nervozo kārtības izjūtu, ievelkam elpu un saliekam pirkstus kādā no simts viedajām kombinācijām - esi sveicināta, mudru zeme!