Nesteidzīgs rīts ar tradicionālajām turku brokastīm. Pēc tam tikpat nesteidzīga pastaiga pa Kašas mazajām ieliņām un 7 km garo pussalu ar brīnišķīgiem jūras skatiem. Bet vakaru pavadu Līkijas senajā amfiteātrī, vērojot kā saulrietā puisis bildina meiteni vietējo jauniešu aplausu sveikts.

Neskatoties uz atpūtas dienu, nosoļoti 15 km.

Esmu ieliekusi feisītī savu nedienu aprakstu “Sundance” kempingā. No rīta sabiruši ap 100 komentāru, pārsvarā turku valodā. “Nu kā tā var, nu kā tā var!” visi sašutuši ne pa jokam un jūt man līdzi, kāds iekomentējis līdzīgu pieredzi. Dabūju ielūgumu uz divām dienām bez maksas viesoties kādā Finikes pansijā, atstāts arī telefona numurs, taču man jau ir sarunāts “randiņš” ar Mehmetu. “Kur Tu esi, kad būsi, es Tevi gaidu”, nāk ziņas viena pēc otras, jo pēc manām Facebook aktivitātēm jau ir sapratis, ka esmu Turcijā.

Šodien plānoju doties uz Demre un tad uz Üçağız, (izrunā kā Učāz). Beidzot iemācījos, jo turki visu laiku mani laboja. Ar Geyikbayırı izrunu arī gāja tikpat traki, bet tagad varu pateikt bez stostīšanās.

Līdz autobusam kaut kur vēl jāpaklaiņo. Bet tad piezvana Mehmets un saka, ka braucot uz Kašu un mani savākšot. Ideāli! Mehmets ir Misters Noproblem, jo viņš spēj atrisināt jebkuru problēmu, prot vairākas valodas un draugi viņam ir malu malās. Es arī kaut kā nejauši esmu iekļuvusi starp tiem. Iepazināmies pagājušā gadā, tajā kritiskajā brīdī, kad veselības problēmu dēļ nācās pārplānot ceļojumu.

Aizeju vēlreiz līdz amfiteātrim, tik ļoti man tas patīk. Satieku Moniku, vācieti, kas dzīvo Anglijā vai arī otrādi un viena otru sabildējam.

Mehmets ir klāt kā solījis, dodamies uz Boğazcık. Plāni atkal mainās, bet nu jau esmu drošās rokās un ne par ko vairs nav jābēdā. Viņš ir sarunājis man nakšņošanu par 100 lirām, piekodinot lai citiem saku, ka samaksāju 150. Kas tad man, ko drauga labā neizdarīsi. Pļāpājam it kā tikai vakar būtu šķīrušies un drīz jau esam Boğazcık. Šobrīd te vēl ir jauns puisis Emre, pēc tautības turks, bet dzīvo Vācijā, komunicē vāciski, turciski, angliski. Klausos kā viņi ar Mehmetu sarunājas gan turciski, gan vāciski. Drīz vien ierodas pieci skaļi kanādieši un tā kā viņi ir vairākumā, tad par galveno valodu kļūst angļu. Divus vakarus klausījos turku valodā, tagad vismaz kaut ko sapratīšu. Ar Emres palīdzību sarunāju, ka varēšu asistēt saimniecei pie katliem. Neraugoties uz to, ka katra runājam savā valodā, nesaprotot otras teikto, vakariņas izdodas lieliskas un man ir iespēja ielūkoties turku virtuves noslēpumos.

Uzdāvinu Mehmetam “Rūjienas vēstnesi” ar iepriekšējā gada ceļojuma aprakstu, kurā publicēta mūsu kopējā bilde, lai var palielīties, ka iekļuvis ārzemju presē. Un ilgi nav jāgaida. Nākamajā dienā kāds no viņa viesiem jautā:”Vai jūs esat tā lietuviete no laikraksta?”

Rīts nedaudz pavēss, bet diena solās būt karsta. Pēc brokastīm kopā ar Mehmetu braucam uz Üçağız. Palīdzu sanest kanādiešu mantas, iedzeram tēju un viņš no mana Facebook profila turku valodā izsaka pateicību visiem par atsaucību, neaizmirstot pareklamēt savu naktsmītni. Nu kā gan citādi!

Lietas sakārtotas, varu doties apskatīt seno pilsētu Simena. Pagājušajā gadā redzēju to tikai no jūras puses. Skaisti! Un tāds miers! Labi, ka paspēju izbaudīt atmosfēru pirms parādās pirmie tūristi. Pamaldos pa mazajām ieliņām un ielūkojos kuģīšu piestātnē, cerot satikt vēl vienu iepriekšējā gada paziņu, bet nekā, laiva ir, paša nav. Sezona beigusies.

Uz ciemata ceļa pieklīst suns un cītīgi seko pa pēdām, bet, par laimi, ierauga kompāniju, kas brokasto un veiksmīgi tieku no tā vaļā. Turcija ir īsta klaiņotāju paradīze, suņi un kaķi tiek baroti pat lielpilsētas centrā. Vistu arī te netrūkst, pat Kemerā pretī šikai viesnīcai atradās neliels “putnu būris”. Nezinu cik tam var ticēt, bet Džabadžaba stāstīja, ka vistas turot, lai tās apēstu no kalniem ieklīdušos skorpionus un čūskas, olu ieguve ir otršķirīgs process.

Diena kļūst arvien karstāka. Neapskaužu kanādiešus un Emri, kuri tagad ar somām čāpo no Boğazcık. Bet es klaiņoju pa Mehmeta dārzu un gudroju ko varētu apēst. Piedāvājumā ir apelsīni, mandarīni un greipfrūti. Cik jauki, ka beidzot var neko nedarīt, nekur nesteigties, bet baudīt vēl atlikušo laiku līdz mājupceļam.

Vakariņas ir karaliskas, kā jau solīts - zupa, cepti dārzeņi un garneles.

Neesam ar Mehmetu vēl vienojušies par nakšņošanas cenu. Draudzība ir draudzība, bet bizness ir bizness. Ar vienu ausi dzirdu, ka no kanādiešiem viņš prasa 180 tl, jeb 30 eiro. Man nemaz tik daudz nav. Lai dodot cik ir. Kautrīgi velku laukā savas pēdējās 100 liras, esot ok. Zinu, ka nav ok, bet gan pārdzīvos, bez tam naudu viņš man samainīja par vissliktāko kursu, esam kviti un draugi galu galā.

Dodu vēl pēdējos norādījumus kanādiešiem par naktsmājām, jo viņiem ceļš turpinās, bet manējais ved māju virzienā, uz Antāliju.

Pāris stundas autobusā, kurā atkal jāpakomunicē ar kādu vācieti, neliela ekskursija pa ceļam uz hoteli, pēc tam skrējiens pa gardumu veikaliem un “Uz tikšanos, Turcija”.

Iepriekšējā gadā jau aprakstīju galvenās atklāsmes, kas rodas ceļojot vienatnē, tāpēc šogad tikai daži papildinājumi.

Neraugoties uz cenu kāpumu, precīzi iekļāvos pagājušā gada rāmjos. Biju mazdrusciņ viltīga un centos nokaulēt iepriekšējā gada cenas.

Labāk orientējos apkārtējā vidē, iespējams, pieredzes dēļ, iespējams, norādes bija labākas.

Pieveicu atlikušos 200 km un vēl 100 km bonusā. Līkijas ceļš ir noiets, bet šī noteikti nebija pēdējā reize Turcijā.

Žēl, ka nesanāca vairāk pamācīties turku valodu, ļoti noderīga netūristu rajonos.

Izgāju vēl vienu izdzīvošanas skolas līmeni un secināju, ka izdzīvot protu jebkādos apstākļos. Kas attiecas uz dzīvošanu... “Nūūū, visi jau nevar dzīvoties pa Turciju trīs nedēļas”, skan teksts no kāda paziņas. Laižu gar ausīm ironiski skaudīgo toni, bet “pieķeros” vārdam dzīvot. Lai gan pirmajā brīdī pat neaptveru tā dziļāko jēgu un teicējs jau nu nepavisam nelika akcentu uz to. Es patiešām braucu tur DZĪVOT. Nevis ekskursijā, nevis izklaidēties, nevis iepirkties, pat ne ko jaunu redzēt, bet tieši dzīvot. Dzīvot šeit un tagad, pieņemot lietas, kādas tās ir konkrētajā situācijā, risinot sīkas ikdienas ķibeles, ja tādas rodas, nekrītot panikā par sīkumiem, jo rīt atkal būs jauna diena un jaunas ķibeles.

Lai cik ilgi tu ceļotu, ikvienā nākamajā ceļojumā sastopies ar kaut ko jaunu, līdz šim nepiedzīvotu.

Nesūdzies par garlaicību ceļojumā, tas ātri var pārvērsties tādā piedzīvojumu mutulī, ka maz neliksies.

Pēc iespējas vairāk komunicē ar vietējiem iedzīvotājiem, uzzināsi informāciju, kas nav izlasāma nevienā ceļvedī, ne grāmatā, par Googli nerunājot. Jo tas būs kāda cilvēka personiskais stāsts un, jo vairāk šādu stāstu savietojas tavā apziņā kā kaleidoskopā, jo plašāk spēj paskatīties uz cilvēkiem un pasauli.

Esi atvērts jebkuram izaicinājuma, tikai tā uzzināsi, uz ko patiesībā esi spējīgs. Piedzīvojumu, ko pats esi sev sarūpējis tīši vai netīši, tev nepiedāvās neviena vislabākā tūrisma aģentūra, lai cik tu samaksātu. Jo tā ir tava pieredze un neviens un nekad tev to neatņems. Tā būs tava mūžīgi mūžos un āmen.