Ievadam.

Un tā, šoreiz stāsts par to ,kā es īstenoju savu sapni pievienoties dabas un pārgājienu mīļotājem un tā nopietnāk pastaigāt pa kalniem. Bet par visu pēc kārtas.

Nu jau uzkrājusies vairāku gadu pieredze individuāli ceļojot ar auto, bet arī kļuvis skaidrs, ka mana dzīves un ceļojumu biedre nav gatava kam ekstrēmākam. Bet mani visu laiku dīdīja tāds iekšējs velniņš- pakāpties kur augstāk, pārvarēt zināmas grūtības, lai beigās baudītu dabas skaistumu un kalnu varenību. Un tā šogad pamazām sāku īstenot savu sapni. Vispirms ziemā izbraucu vienas dienas ekskursijā pa Ziemeļvidzemi un Dienvidigauniju(bildes galerijā- Virs koku galotnēm). Maija svētkos vēl viens brauciens ar potencionālajiem ceļa biedriem nākotnē pa Ziemeļkurzemi(galerijas Ziemeļkurzeme I, II, III).

Vasarā brauciens ar bērniem un mazbērniem uz Polijas Tatriem(apraksts- Sapņi piepildās. Rysy.).

Un beidzot oktobrī iecerētais brauciens uz Rietumu Tatriem Slovākijā.

Pirmā diena. 20.10.2019. Valka- Valmiera- Rīga- Varšava- Kelce.

Startēju no Valkas jau sešos. Pie Valmieras kultūras centra jau priekšā Rita- pazīstu no kurzemes brauciena. Varu atstāt somas un aizbraukt līdz meitai, atstāt mašīnu. Žiglā solī atpakaļ un tad jau arī autobuss ir klāt. Pagaidām esam tikai astoņi ieskaitot šoferīšus. Pārējie pievienosies pa ceļam uz Rīgu, Rīgā un kaut kur pie Ķekavas. Beigās esam visi astoņpatsmit un ceļojums var sākties.

Skrējiens cauri Lietuvai un Polijai ar īsām pauzītēm un pusdienām daudziem latvijas ceļotājiem labi zināmajā "Abro" pie Augustovas. Kelcē nonākam vēlā vakarā. Man istabas biedri divi Juri. Laiks nomazgāties, iekost vēlās vakariņas un gulēt. Rīt brokastis jau septiņos.

Otrā diena. 21.10.2019. Kelce- Liptovski Mikulaš(SK).

Esam agrīgi. Jau pirms septiņiem ar istabas biedriem pirmie gaidām uz bokastīm. Man nav pieredzes naksņošanai hoteļos un ēdināšanai , bet manā ieskatā, zviedru galds bija izcils. Nu nezinu ko vēl latvietis "vidējais" varētu vēlēties. Izbraukšana paredzēta 8ņos, bet reāli startējam ap 8.30. Ir laiks vēl pastaigāt pa apkārtni. Tieši blakus Krakovas bīskapu vasaras rezidence.

Tālak vairs neiet tik raiti. Apbraucot Krakovu iekļūstam vairākos sastrēgumos un pirmo pārgājienu Rietumu Tatros Slovākijā varam sākt ar pāris stundu nokavēšanos.

Beidzot sasniegta man jau no 2013.gada ceļojuma pazīstamā Rohače ieleja. Torez apmeklējām tikai brīvdabas muzeju Zuberecā, tagad turpinām ceļu līdz Zverovkai. Un tā ar pāris stundu kavēšanos sākam pirmo pārgājienu.

Laika trūkuma dēļ maršruts tika pricipiāli saīsināts. Faktiski vienīgais maršuts ko veica visa grupa. Beigās daļa atgriezās Zverovkā pa to pašu taku, ekstrēmisti nomauca pa taiso un protams bija pirmie.

Pirmā reālā ceļa biedru iepazīšana. Ko tad katrs spējam? Paldies dievam, pagaidām turos kaut kur pa vidu. Par mūsu ātrajām kājām vēl kometēšu vēlāk. Un pēc ne tā vieglākā gājiena sasniedzam ceļa mērķi- sedlo pod Osobitoi(1521m).

Uzraksti gan brīdina, ka tālāk nav tūristu taka, bet mūs tas neattur- virsotni sasniedza gandrīz visi. Lejā, kā jau teicu, ekstrēmisti pa taisno, pārējie atpakaļ.

Te laikam prasās maza atkāpe un paskaidojumi turpmākajam. Pēc mūsu organizatora, vadītāja, gida klasifikācijas mūs var sadalīt trīs grupās: Ātrās kājas- veiks jebkuru maršrutu un vēl papildus kādu līkumu; kalnu mīļotājs parastais- spēj veikt paredzēto maršrutu; dabas mīļi- vieglākas pastaigas ar skaistiem skatiem. Atvainojos- Guntars to neteica nevienā mirklī, mana iterpretācija, bet diezgan atbilstoša.

Un tā pirmais pārgājiens veikts. Jau labā tumsā ierodamies naktsmītnē Mikulovski Mikulaš. Iekārtojamies numuriņos, pa kausam alus un dodamies iepirkt pārtiku rītdienai. Vakarā vēl ar večiem pasēžam pie glāzītes. Nebija tas labākais risinājums, ņemot vērā rītdienas maršrutu.

22.10.2019. Trešā diena.

Ceļamies kā parasti 6.00.Brokastis pieticīgākas kā polijā, bet normāli, man viss pietiek. Izbraucam ap 8.30. Šodien paredzēta garākā diena. No autobusa stāvvietas līdz maršruta sākumam apmēam 30min.

Sasniedzam maršruta sākumpunktu un pirmais pārsteigums. Maršruts slēgts- notiek meža izstrāde. Mūs gan tas neapturēja.

Tātad šodienas maršruts- Nižni Ostredok(1674,2m), Nižna magura(1919,7m), Ostredok(2049,7m), Vyšna Magura(2095,2m), Jakubina(2193,7m), Hruby Vrch(2136,9m). Līdz šejienei jātiek četrās stundās- respektīvi līdz 13.00. Tālāk jau uz leju vēl četras stundas. Sākām no busa 889m augstumā.

Taka drīz vien kļūst ļoti stāva un diezgan drīz sasniedzam mežistrādes zonu. Šeit sākas viens no grūtākiem posmiem- garš, stāvs pacēlums gar koku transportēšanas trosēm kalnos.

Jā, neesmu neko minējis par laika apstākļiem. Pārsteidzoši, bet oktobra beigās kalnos, līdz pat 2000m augstumam, bija pārsteidzoši silts- pat karsts. Siltās drēbes tā arī palika somās nelietotas, bet šortu pietrūka.

Atrās kājas sen jau gabalā. Esmu kopā ar dažām meitenēm un kautkur tepat mūsu gans- Guntars.

Un tā sasniegta pirmā virsotnīte- Nižny Ostredok(1674m). Daba kļūst interesantāka un protams neliela foto pauze.

Tālāk seko neliela sedliene un sākas kāpiens Nižna Magura(1919m) virsotnē.

Kā jau iepriekš minēju, laika apstākļi brīnišķīgi, ir pat karsti. Nav viegli un kad nejauši noklausos mūsu Takziņa sarunu ar otru vecāko pāri sāku pārdomāt. Jā ,kungs manos gados, pirms gadiem pieciem staigājis Kaukāza takas, bet šodien atzīst, ka par grūtu. Viņi dodas atpakaļ. Man arī neiet viegli. Ir jau ap 12-tiem un esam veikuši tikai ap trešdaļu ceļa līdz sāksies nokāpšana. Un galvenais esmu šodien vieglprātīgi devies ceļā bez pienācīgām ūdens rezervēm. Esmu pakāpies līdz apmēram 1700m augstumam un neskatoties uz ceļa biedreņu pierunāšanu nolemju doties atpakaļ. Vienojamies ar Guntaru sazvanīties un informēt par veiksmīgu nokāpšanu. Cepuri nost Guntara priekšā- lielāko daļu grupas viņš pazīst no iepriekšējiem ceļojumiem, es esmu jauniņais un reizē vecākais grupā, Paldies par uzticēšanos!

Vēlāk nevienu mirkli nenožēloju šo lēmumu. Lejā biju ap 15-tiem, satiku Danutu un Aivaru, paklaiņojām pa apkārtni. Pie busa ierados ap 17-tiem. Te piebilde, ka šajos platuma grādos satumst ļoti ātri. Pēc 18-tiem noriet saule un 18.30 ir gandrīz jau tumšs, Šī diena tā arī beidzās sagaidot pēdējos varoņus tumsā. Labi, ka pēdējās 2h pa ieleju, pa ceļu nevis kalnu takām. Nebija vīlušās arī tās dāmas, kuras no rīta aizgāja pa ieleju- Račkove plesa un cik sapratu arī kalnos pakāpās.

Urā! Šovakar mums arī vakariņas. Nu tāda īsta Slovāku lauku virtuve. Man patika. Zupiņa, otrais. Nav vairs pašam jādomā par vakariņām.

23.10..2019. Ceturtā diena.

Jau ierastā rīta rutīna. Mēs veči ceļamies ap 6.00 un atkal esam pirmie uz brokastīm.

Šīs dienas maršruts- Hordren pod Bielou skalou(940m), Sivy vrch(1805m), Bobrovecka vapenica(750m). Patīkams pārsteigums no paša rīta- Rita prezentē abiem Daiņiem pa šokolādei vārda dienā. Vēlāk kolektīvs apsveikums no visiem ceļa biedriem konfekšu kastes ar pildījumu izskatā. Paldies!

Otrs Dainis(šoferītis un ātro kāju īpašnieks) cienā mūs visus, bet es risinu problēmu- divi varianti- paredzētais maršruts, vai ar busu atgriezties maršruta beigu punktā un iet pa vieglākām takām. Pēc vakardienas fiasko ir zināmas bažas, bet izšķiros iet pilnu maršrutu. Ir laika rezerve- maršrutu paredzēts veikt 6h. Ceru, ka tikšu galā. Atkal 584 ceļš,kuru veicām jau otrajā dienā, bet tumsā. Tagad paceļoties kalnu pārejā iespaidīgi skati uz miglā grimstošo ieleju un Liptovska Mara. Sasniedzam maršruta sāuma punktu. Vēlāk no fotogrāfijām secinu, ka atpakaļ aizbrauca pieci no grupas, tātad esam vienpadsmit. Maršruta skaistāko daļu kopā veicām sešatā. Tātad piecas ātrās kājas atkal aizskrēja nezin kur.

Šoreiz izkāpjot no autobusa nav jāveic gājiens pa asfaltētām takām stundas garumā. Uzreiz sākam kāpienu kalnā pēc smukuma. Un uzreiz jāsaka, ka ši bija skaistākā diena visā baucienā, ko nenožēloju ne mirkli.

Sāku pašā astē kopā ar Ritu un Kristīni. Kaut kur priekšā dzirdam un reizēm manām pārējos un sasniedzot pirmās skaisto skatu vietas apvienojamies- noķeram Guntaru, Innu un Sandru. Turpmāk pamatā ejam kopā.

Kautkad šajā brīdī izskan doma- mēs neejam ar kājām, ejam ar acīm. Un tiešām nesteidzoties, baudot dabu un brīnišķīgos laika apstākļus mēs veicām šo maršrutu.

Labākai ilustrācijai atļaušos izmantot dažas Guntara fotogrāfijas.

Un tā sasniegta arī kulminācija- Sivy vrch. Pusdienu pauzīte un mūs no pretējās puses sasniedz arī otrs Dainis- šoferītis un manuprāt visātrākās kājas. Nu ko fotopauze.

Nu ko, skaistākā vārda diena manā mūžā beigusies. Protams vēl ceļš līdz autobusam, bet tas jau tā- arī pēc skaistiem mirkļiem jāpārvar zināmas grūtības.

Satiekam citas ceļa biedres, kuras izvēlējušās vieglāko maršrutu. Man šodienai pietiek un kopā ar vēl divām meitenēm velkam pa taisno uz busu.

Interesanti- kalnos turu līdz meitenēm, bet uz leju manu tikai pēdas nozibam. Nē, nu lejā bijām kopā, bet es ar grūtībām tiku līdz. Beigās vēl pārgājiens pāris km vienā virzienā pa asfaltētu ceļu. Katastrofa- knapi aizvilkos. Kāpēc man visgrūtākie tie itkā vieglie posmi? Sevišķi vakarā. Nu ūdenskritumu tomēr redzēju.

Beidzot visi busā. Ceļš uz naktsmītni Mikulovski Mikulaš. Urā, mājās. Dušiņa, vakariņas. Izskatās, ka daži gatavojos svinēt Daiņus? Es šoreiz pass. Rīt lielais izaicinājums.

24.10.2019. Piektā diena.

Ceļamies kā parasti, rīta procedūras un 8.30 esam maršruta sākuma punktā. Kā parasti Guntars iepazīstina ar vairākiem alternatīviem maršrutiem, lai katrs var izvēlēties savām spējām un vēlmēm atbilstošāko. Tātad šodienas galvenais maršruts- Plačlive(920m)- Žiarska chata- Jalovske sedlo(1858,4m)- Prislop(2141,9m)- Banikov(2178m)- Hruba kopa(2166m)- Tri kopy(2136.3m)- Smutne sedlo(1962m)- Žiarcka chata- Plačlive. Kopējais laiks maršruta veikšana 9h. Jau mājās esmu papētījis video ieakstus par grūtāko posmu- Banikov- Hruba kopa- Tri kopy. Klintis, stāvas kraujas, šauras kores, ķēdes. Cik zinu vakar arī Guntars pārējiem parādījis video. Un tā esam tikai pieci drosmīgie. Pārējie izvēlas alternatīvo maršrutu uz Barenec(2184m)- Žiarske sedlo- Žiarska chata. Ar Guntaru jau vakar esam vienojušies- eju līdz Banikov un ja iekļaujos laikā un jūtos labi veicu visu maŗšrutu, ja nē, dodos atpakaļ.

Sākums atkal 1:30h pa asfaltētu ceļu. Nu nepatīk man. Žiarska chata un sākas kāpšana kalnā. Banikov man jāsasniedz 12:30.

Sāku iet pirmais, drīz vien mani panāk un apsteidz Dainis un Juris. Bet Elīna un Guntars vēl aiz manis. Tas nomierina un turpinu savā tempā virzīties uz augšu.

Jalovske sedlo, šeit mani panāk Elīna. Guntaru pagaidām nemana.

Labi redzama līkloču taka, neizkatās tālu, bet tās ir 15-20min. Beidzot sevi manīt sāk vējš, laiks vilkt mugurā vējjaku. Beidzot arī virsotne. Pagaidām izskatās, ka iekļaujos laika normā. Tālāk nokāpšana nelielā sedlienē un šeit es sapinos. Sākas klintis, sekoju takas apzīmējumiem un vairākas reizes atjēdzos uzrāpies klintīs ar problemātisku nokāpšanu. Un no augšas labi redzams vieglāks variants metrus 2-5 zemāk. Bet ātrās kājas jau tikmēr sākušas kāpt Banikovā. Par laimi Guntaru vēl nemanu. Vai nu aizrāvies ar fotogrāfēšanu, vai tīšām nesteidzas, lai ļautu man bez stresa sasniegt Banikov.

Nu ko- izskatās ka veikšu visu maršrutu, jāsāk gatavoties sarežģītākiem posmiem. Kur mani cimdiņi? Klintis un feratas ar kailām rokām pārvarēt nav patīkami.

Maza atkāpīte. Ilgu laiku nesapratu terminu- feratas. Tātad tās ir kalnu trases aprīkotas ar trosēm skavām un kāpnēm, lai veiktu sarežģītus kalnu maršrutus. Parasti šos posmus veic ar speciālu nodrošinājumu. Šinī gadījumā īsti nezinu vai konkrētais maršruts atbilst defenīcijai, jo šajā maršrutā parasti drošības sistēmas nelieto, tā vietā tavas rokas un veiklība, bet praktiski var lietot arī nodrošinājuma sistēmas, tikai ar ķēdēm tās lietot grūtāk, kā ar trosēm.

Urā! Esmu virotnē. Mani sagaida Elīna. Viņa jau puišus panākusi, bet tie atkal aizsteigušies tālāk. Norunājam, ka sagaidu Guntaru un tālāk ejam kopā. Šausmīgs vējš. Iekārtojos aiz kalna kores nelielai atpūtai. Uzkožu enerģijas batoniņu, fotoaparātu mugursomā un tad jau Guntars arī klāt. Tālāk sarežģītāko posmu no Banikov līdz Smutne sedlo, divu stundu garumā,veiksim kopā. Reizēm priekšā es, reizēm Guntars. Ilustrācijai, kā man tur gāja atļaušos izmantot Guntara foto.

Domāju, ka tiku galā necerēti labi. Protams palīdzēja pieredze, ko guvu vasarā uzkāpjot kopā ar bērniem un mazbērniem Rysy. Paradoksālākais, ka grūtākās bija šaurās korītes bez kāda nodrošinājuma. It kā nekas traks- kore 1-1,5m platumā, vienā pusē nogāze varbūt grādi 70-75, otrā praktiski vertikāla siena. Cik tur bija līdz lejai nebija laika novērtēt. Bet man jau līdzsvara sajūta un kustību kordinācija sen vairs nav, kā jaunībā. Tāpēc viennozīmīgi labāk jutos posmos ar ķēdēm. Kā ne kā papildus atbalsta punkts.

Un tā lielais izaicinājums pieveikts. Atliek nokāpt ielejā un garlaicīgais ceļš līdz busam. Kaut kur taku krustpunktā satiekam mūsējos, kuri veica atšķirīgu maršrutu. Arī Daini un Elīnu. Viņi paspējuši vēl līdz Plačive(2124m), Žiarske sedlo. Tas ir vēl gandrīz divu stundu maršruts. Cepuri nost mūsu ātrajām kājām.

Bezgala garā nokāpšana. No kalna liekas, cik tad tur tālu, bet ej un ej un ej... Man diemžēl iznāk maz komunicēt ar pārējiem. Viņiem atpūtas pauze, bet es pēc brīža turpinu uz priekšu. Nu nav mans temps tik ātrs, ko mēģinu kompensēt ar minimālu atpūtu un neatlaidīgu virzīšanos uz priekšu. Beidzot arī Žiarska chata un veldzējošs alus malks. Un atkal pirmais dodos ceļā, kamēr pārējie vēl bauda atpūtu. Citādi neglābjami atpalikšu. Nevaru turēt tempu pa asfaltu.

Beidzot arī stāvvieta un mūsu buss. Daži jau priekšā un arī pārējie drīz klāt. Dalāmies iespaidos. Neapmierināto, kā vienmēr nav. Nogurums pamatīgs. Atgriežamies naktsmītnē un pirmais darbs ir 50gr slivovicas. Nomazgāties, pārģērbties un tad var atļauties relaksēties bāriņā. Atklāju priekš sevis borovičku. Itkā uzlējums ar kadiķu garšu, kaut kas līdzīgs džinam. Vakariņas un pelnīta atpūta. Bija šodien , protams, arī brīnišķīgi kalnu skati. Tikai man šoreiz svarīgākais bija pieveikt maršrutu. Nu nebija laika jūsmot un bildēt. Gan jau Guntars publicēs savas bildes. Un pavisam citā kvalitātē. Es jau tikai tā, priekš atmiņām.Bet gandarījums milzīgs. Nu varu es vēl kaut ko.

25.10.2019. Sestā diena.

Šodien vēl pēdējais pārgājiens un pēcpusdienā sākam ceļu mājup. Tātad- Liptovska Anna-Pravnač- S. Rovne- Svorad- Prosiek. Daļa grupas izkāpj Liptovska Anna, daļa brauc uz Prosiek. Nu esam pieci, kuri neies visu maršrutu. Man šodien brīvdiena. Pat neapģērbjos pārgājienam. Pastaigāšu pa miestiņu, paiešos pa aizu. Galu galā pastaiga izvērtās 7km uz vienu pusi un ņemot vērā manu apģērbu, brīžiem pat ekstrēma. Bija skaisti. Šoreiz tiešām pastaigājos bez steigas. Interesentiem bildes manā galerijā- Prosiecka dolina, ar komentāriem. Un tad jau ceļš uz māju pusi un pazīstamo naktsmītni Kelcē.

26.10.2019. septītā diena.

Ko vēl uzrakstīt? Visa diena Polijas plašumos. Iebraucot Lietuvā jau jāmeklē siltāks apģērbs. Atvasara beigusies. Bija ļoti skaists un piesātināts brauciens. Priekš manis skaistākās certurtā un piektā diena. Gan ar skaistajiem skatiem, gan pieveikto grūto maršrutu. Un kolektīvs! Nevienā brīdī nemanīju kādu neapmierināto. Visi elpo vienu elpu.

Un tomēr secinājums, ka priekš manis intensīvas piecas dienas bija par daudz. U tai pašā laikā tas kalnu āķis ierīts vēl dziļāk. Parakstos uz jeb kuru no veiktajiem maršrutiem, tikai, ja varētu atmest tos km no rīta un vakarā līdz īstajam kāpšanas sākumam. Vai vēl braukšu? Ja būs iespējams noteikti, tikai ar korekcijām. Izvēloties sev piemēroto un kautko ekstrēmāku tikai labos laika apstākļos un ja ir pietiekoša laika rezerve.

Paldies visiem grupas dalībniekiem, protams Guntaram un mūsu šoferīšiem. Ceru, ka šis nebija pēdējais kopīgais piedzīvojums.