Ceļojuma piezīmju fragments

  • 3 min lasīšanai
1. Diena Piektdiena, 2009. gada 22. maijs Ielidojam Venēcijā pēcpusdienā. Tikko izkāpjam no lidmašīnas, kad mūs apņem mitri silts gaisa mākonis. Gluži kā Taizemē. Piezvanu mūsu viesu mājas saimniecei, kas sakās mūs gaidot un piebilst, ka mēs nebūsim ātrāk kā pēc pusotras stundas. Tātad tas ir visai patālu. Izstāvam rindu, iegādājamies ūdens transporta biļeti, kas, mūsuprāt, ir visai padārga ( katrai 13 eiro). Atrast ūdens transportu nav nekādu problēmu, atliek tikai sekot zīmēm un uzrakstiem, kas norāda pat attālumu, kas vēl mērojams. Citi izvēlas ūdens taksometru, mēs esam pieticīgākas un sekojam zīmēm „water bus”. Kuterītis drāž kā traks, ūdens šļakstās uz visām pusēm un patīkami mūs spirdzina. Pēc pāris pieturām pie citām salām ( Murano, Sv. Helēnas sala), dzirdam nosaucam mūsējo – Lido, vienā no romantiskākajām pasaules vietām . Labi, ka neesam vienīgie pasažieri un varam paspēt izkāpt. Jābrīnās, cik organizēti ir apkalpotāji. Visas ceļa somas sašķirotas atbilstoši pieturu secībai, lai nav steigā kas jāpārkrāmē. Laimīgi izkāpjam krastā un cenšamies noskaidrot, kur tad ir mūsu necilā viesnīca ar cēlo nosaukumu „Villa Elisabetta”. Pētām karti gan ar brillēm, gan bez un izšķiramies par kļūdu un meklējumu metodi. Sala jau nav nemaz tik liela, kājas vēl klausa, gan jau kādam pavaicāsim ... Kad esam velti izvaicājuši vairākus garāmgājējus, saprotam, ka bez informācijas biroja neiztikt. Kas tiem itāļiem par modi nerakstīt ielu nosaukumus uz katra ielas stūra??? Informācijas biroju gan atrodam pēc kartes viegli, bet laipns itāļu zēns iesaka ņemt taksi, jo tā būšot ērtāk. Jā, par to jau šaubu nav, to varējām darīt arī uzreiz. Taksis tiek izsaukts pa tālruni un pēc pāris minūtēm ir klāt. Piecu minūšu brauciens ( 10 eiro) un esam klāt pie mūsu mītnes: veci, apsūbējuši metāla vārti, sena celtne ar drūmiem slēģiem, aizaudzis dārzs. Nu nekas te neliecina, ka tā varētu būt mūsu viesu māja. Izskatās, ka tā ir gadsimtu veca māja, kurā vismaz pēdējā gadā neviens nav kāju spēris. Interneta bilde bija pavisam cita. Bet lai vai kā, ka tikai ir kur atvilkt elpu, noskaloties un ... Mani māc šaubas, vai maz esam pareizā vietā. Sīks uzraksts uz vārtu staba „Villa Elisabetta”mūs iedrošina iet iekšā. Stumjamies ar saviem „ močadāniem” vien iekšā. Vēroju Viju un cenšos uzminēt viņas domas par mūsu viesnīcu, kurā mums nāksies pārlaist 3 naktis. Knapi valdu smieklus, jo arī viņas sejā lasu apmulsumu par to haosu, kas valda ēkas dārzā un mājas patrepē. Tā ir pilna ar veciem krāmiem, salauztām mēbelēm, veciem riteņiem un saimniecības piederumiem. Varbūt gaida atkritumu savācēju... Tāds , lūk, pirmais iespaids. Mājā mūs sagaida kupla saimniece, kas labi runā angliski. Mums tiek ierādīta istabiņa mājas otrā stāvā. Tā ir tīra, ar augstiem griestiem ( vismaz 4 metri ), divas atsevišķas gultas, senas mēbeles, vecmodīgi spoguļi. Logs ar senlaicīgiem slēģiem, mazs balkoniņš ar slēģiem. Skats no otrā stāva jau ir daudz optimistiskāks: aiz loga veca, liela egle, liels, kupls saldo ķiršu koks, kurā par lielāko ķirsi skaļi plūcas putni, kaimiņu dārzā ziedošas bugenvilijas, vīnogulāji . Savādas putnu ūjināšanas, laikam jau tie ir baloži. Vannas istabu un tualeti būs jādala vēl ar diviem kaimiņiem. Gods kam gods, tās ir tīras, labiekārtotas un visai plašas. „Smalkajām” Latvijas dāmām nācās atzīt savu nekompetenci lietot senlaicīgu ūdens nolaišanas mehānismu tualetē. Kurš gan varēja iedomāties, ka Itālija, kura ir slavena ar savu moderno santehniku, vēl ir saglabājusi gadsimtiem vecu mehānismu. Princips jau ir tāds pats, kādu lietojām agrāk mēs, kad bija jāparauj ķēdē iekārts rokturītis, tikai šis iemontēts sienā un kloķis ar spēku jāvelk uz leju. Nezinu, kāds troksnis ir pie Niagāras ūdenskrituma, bet iedomājos, ka apmēram tāds, kā noraujot kloķi šajā tualetē. Dārdēja visa māja un beigās vēl šo troksni noslēdz it kā dziļā vakuumā ieraujoša gaisa skaņa. Saprotam, ka nakts laikā pie katras ūdens nolaišanas visi mājas iemītnieki būs sēdus savās gultās. Atvelkam elpu, noskalojamies, pārģērbjamies un dodamies apskatīt Lido salu. Bez ceļa somām un piemērotā apģērbā spējam pilnībā novērtēt salas skaistumu. Tā ir Venēcijas kūrortsala. Skaistas savrupmājas, iekopti dārzi un, protams, arī kanāli ar tiltiņiem. Uz centrālās ielas, kas savieno ūdens transporta pieturu ar otru jūras krastu, pārsvarā kafejnīcas, restorāni, viesnīcas, veikaliņi. Kā ievērojamāko jāmin Lido salas "Hotel des Bains", kur savulaik Viskonti filmēja "Nāvi Venēcijā" vai "Hotel Danieli", kur reiz nakšņojis Marsels Prusts. Izvēlamies vienu no ielas kafejnīcām un ieturam maltīti, kā arī iedzeram pa glāzei vīna. Baudām sauli un mazo krodziņu piedāvātos izcilos ēdienus. 10 minūšu gājiens un mēs esam Lido balto smilšu pludmalē. Kaut arī ir pievakare, cilvēku ir samērā daudz. Izplānojam rītdienu: vispirms sauļošanās, peldēšanās siltajā Adrijas jūrā, pēcpusdiena un vakars Venēcijā. Vakarā ar baudu iekrītam mīkstajā gultā. Atzinīgi jānovērtē matracis, ne par cietu, ne par mīkstu. Kondicioniera gan nav, tāpēc ir diezgan karsts, kaut arī slēģus turējām pa dienu ciet. Izfunktierēju, kāds ir to mehānisms, lai nakti vismaz ienāktu gaiss. Aizmiegam pusvārdā, taču ,kā jau varējām paredzēt, katrs tualetes lietojums liek pamosties.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais