Kāds, droši vien, redzot/lasot, kā es Taizemē un Laosā braucu ar riteni desmitiem kilometru katru dienu, reizēm pa kalniem, bieži karstumā virs 30 grādiem, domā, ka es nu gan esmu baigais pašmocītājs, stoiķis. Īstenībā ir tieši otrādi - es esmu šausmīgi baudkārs! Īstens epikūrietis. Jo - pēc šādas braukāšanas parasts ūdens malks ir kā debesu nektārs, nemaz jau nerunājot par vēsa alus malku; katra mandarīna daiviņa vai arbūza šķēle - kā dzīvības glābēja! Duša - kā ilgi gaidīts lietus puķītei tuksnesī! Velobraukšanu tāpēc var uzskatīt par narkotiku, jo līdzīgi tai daudzkārt pastiprina baudas izjūtas, un arī tāpēc, ka rada atkarību. Tikai neizposta organismu, kā to dara heroīns utml., bet otrādi - stiprina to.

Ko vēl labu dara velo? Labo figūru. Hoteļos, protams, ir spoguļi, vienā lielāks, citā mazāks. Tāpēc nevarēju nepamanīt, ka šī gandrīz pusotra mēneša laikā, kopš esmu te, ir noticis kas neparasts, jau gadus 20 neredzēts - parādījies viduklis! Un, dibens arī it kā sarāvies. Kājas kļuvušas vēl stingrākas. Laikam būs kādi 4-5 nevajadzīgi kg nost. Diemžēl, nevaru to pārbaudīt, jo nav kur nosvērties. Pa šo saldās dzīves nedēļu gan jau ka organisms centīsies atjaunot zaudēto...