Sešos jau esmu pilnībā pamodusies, bet šodien nekur nesteidzos. Pastaigājos pa ciemu, iepērku ūdeni un dienišķo airanu. Ciematā pilnīgs klusums, gandrīz neviena tūrista, kafejnīcas slēgtas. Skaidri redzams, ka sezona beigusies. Diena tā arī paiet, guļot šūpuļtīklā, ēdot augļus un garlaikojoties.

Vakarā par godu sezonas noslēgumam tiek rīkota ballīte un klāts svētku galds. Ir ieradušies kempinga saimnieka Mustafas kolēģi, vēl kuplākā pulkā kā vakar. Es un vēl viens turku puisis, šķiet, esam vienīgie viesi. Pie galda sanāk apsēsties blakus, varam parunāties, jo pārējie runā tikai turciski, savukārt viņa angļu valoda ir labāka kā manējā. Diskutējam par Ararata atrašanās vietu. Es saku, ka Turcijā, viņš apgalvo, ka Armēnijā. Biju piemirsusi, ka turki to sauc citādi. Viņš vispār ir tāds kā no citas pasaules, labā nozīmē.
Piecpadsmitā diena, otrdiena, devītā un pēdējā pārgājiena diena.

Uztaisām ar Mustafu kopīgu selfiju, apsolu pareklamēt viņa kempingu, ko vēlāk arī izdaru un dodos ceļā. Viņš vēl iedod man līdzi maisu ar ēdamo, ne ar kustību neliekot saprast, ka vajadzētu ko piemaksāt. Lūk, kas ir īsta turku viesmīlība.

Satieku vācieti, kas iet rīta pastaigā ar suni. Viņš te brauc katru rudeni jau 20 gadus, prot turku valodu un vietējie izturas pret viņu kā pret savējo. Arī izgājis Līkijas ceļu, abi esam bijuši Himalajos. Forši papļāpājam. Viņš vēl iepriecina ar prognozi, ka pēc stundas līs un atvadāmies. Tā arī notiek. Kas gan tas par Līkijas ceļu bez lietus. Labi, ka sāk līt pēc maniem klinšu kāpšanas paraugdemonstrējumiem, citādi slapjajās klintīs būtu jautri. Ļoti forša diena. Viegla, lai arī nedaudz slapja.

Eju uz savu iepriekšēja gada hoteli, tur notiek remonts, bet istabu tomēr apsola, tikai par trīs reizes augstāku cenu kā iepriekšējā gadā. Paldies, nē, iešu meklēt ko lētāku, bet arī šeit sezona ir beigusies. Nolemju izmēģināt laimi blakus hotelī, cerot satikt kādu dzīvu dvēseli. Tik tiešām, trīs dienas neskūta dvēsele iznirst no hoteļa dziļumiem un stāsta, ka vispār jau viņi ir slēgti, bet, tūristus prom neraidot un, ka viņš var piezvanīt bosam. Salīgstam par 100 lirām. Ideāli! Ūdens dušā ir tikpat silts kā jūrā, bet var iztikt.

Nezinu ar ko esmu izpelnījusies šo izcilo eksemplāru. Nodēvēju viņu par Džabadžaba. Šo zilbju savirknējumu viņš bieži atkārto, kas nozīmē to pašu ko mums bla, bla, bla. Viņam ir hroniska verbālā nesaturēšana, vai arī tīri fiziski muti nevar aizvērt. Tematu amplitūda visplašākā - sākot ar ģimeni, bērniem, bijušajām draudzenēm, turpinot ar politiku, reliģiju, krieviem, tūristu izgājieniem un beidzot ar dzīves dārdzības pieauguma aprēķinu aliņos. Bet stāsta viņš ļoti smieklīgi. Tik jautrs vakars sen nav bijis.

Šajā hotelī viņš strādājot tikai nedēļu, kas viegli pamanāms, jo nevar atrast ne numura atslēgas, ne pašu numuru. Tēju arī neprot atrast, tāpēc dzeram kafiju. Pašreiz viņš strādā par pavāru, bet apguvis arī masiera profesiju. Protams, neizpaliek arī stāsti par profesiju aizkulisēm. Sanāk notestēt abas profesijas un secinu, ka masieris viņš ir labāks nekā pavārs.

Rīt kaut kā jāmēģina tikt līdz Kašai.

Izskatās, ka būs jāsoļo ar kājām līdz galvenajam ceļam, kur ir cerība noķert autobusu. Vakar Džabadžaba stāstīja, ka kaut kāds viņa draugs varbūt kaut kur braukšot un varētu paķert pa ceļam arī mani, bet šorīt nekas tāds vairs netiek pieminēts. Ir trīs opcijas - braukt ar taksi, balsot mašīnas vai iet ar kājām.

Velkos pa šoseju slima gliemeža gaitā, cerībā, ka kāds apstāsies, bet nekā. Nav jau zināms kurp tās mašīnas dodas, varbūt ciemos pie kaimiņa, turklāt nemaz tik daudz to uz ceļa nav. Vienas pretī braucošas mašīnas šoferis rāda žestu ar īkšķi uz augšu, pēc dažām minūtēm apgriežas un brauc vienā virzienā ar mani. Jautā kurp dodos, saku, ka eju līdz galvenā ceļa krustojumam uz autobusa pieturu. Domāju, varbūt aizvedīs. Kas tev deva! Vēlreiz apgriež mašīnu un brauc prom. Dīvainis kaut kāds, speciāli atgriezās, lai pajautātu, kurp dodos? Neatliek nekas cits kā turpināt ceļu. Nav jau nekas traks, līdz lielceļam tikai 14 km. Tad padomāju, ko es te čīkstu, šī taču pēdējā aktīvā diena. Ja vien nebūtu tik karsts.

Esmu tikusi līdz lielceļam, tagad tikai jāsaprot uz kuru pusi jābrauc un kur gaidīt autobusu. Tepat ir policijas postenis, dodos turp noskaidrot situāciju. Par laimi brauc jauns puisis un ātri tieku pie skaidrības – autobuss drīz būs un jāgaida tepat, ceļa malā. Tā arī ir, pēc 20 minūtēm jau sēžu komfortablā autobusā virzienā uz Kašu.

Apmetos iepriekšējā gada pansijā, nokaulējot arī iepriekšējā gada cenu. Eju apgaitā pa apkārtni un atrodu kārtējo brīnumu. To, kas bildēs.

Ar kājām 14,5 km, pēc tam autobuss.

Nobeigums vēl top.