Ceļš uz virsotni sākas 6 30, absolūtā tumsā. Vispirms jāiziet cauri ciemam, kur ceļš ir gana plats. Ap septiņiem, kad lēnām aust gaisma, esmu jau uz takas. Iedomājos, ka pirmo reizi eju uz virsotni viena, bet sajūta ir laba. Vienīgās raizes, ka varētu līdz tumsai nenokļūt atpakaļ, tāpēc rūpīgi pētu ceļu, jo pa šo pašu atgriezīšos. Uz priekšu tieku diezgan ātri, ceļš viegls un saprotams un ja arī nāksies atgriezties vēlu, gan jau nenomaldīšos. Dažās vietās ir pagrūti atrast ceļa turpinājumu, taču kopumā kāpiens rit raiti. Pēdējais posms līdz virsotnei gan ir traks. Ne tik daudz grūtību ziņā, cik bezgalīgi garš. Liekas, ka tas nekad nebeigsies. Sabildējos ar turku armijas puišiem, kas kāpj lejā. Pārņem nedaudz dīvaina sajūta, ieraugot tik daudz bruņotu vīru, bet viņi sveicina un izskatās draudzīgi noskaņoti, tāpēc uzdrošinos.

Virsotnē esmu pēc 5 stundām un 40 minūtēm. Ātrāk kā biju plānojusi. Bet bija gan kāpiens! Toties kas par skatiem!. Šī nav tradicionālā virsotne, te viss pakārtots tūristiņiem. Tāpēc ilgi nekavējos, apēdu brokastu paliekas, sabildēju mākoņbildes, noskaidroju cik maksā lidojums lejup ar paraplānu (160 eur 25-45 minūtes) un dodos lejā. Steigas nav, jo lejupceļš vienmēr ātrāks. Atgriežos ap pieciem, nogurusi un laimīga.

Suleimans atkal aicina vakariņās, lai gan skaidrā turku valodā pateicu, ka ēdīšu tikai brokastis.

Pamostos sešos. Sāp kakls, galva kā vatē ietīta, spēka nav. Nesaprotu kas notiek, vakar viss bija labi. Kravāju somu kā pa miglu un domāju kā nokļūt līdz pilsētai. Suleimans saka, ka autobusi te nekursē, vienīgā iespēja ir tikt līdz ceļam un tad jābalso mašīnas. Jauki. Bet kā tikt līdz tam ceļam? Taču sākot iet, jo citas izejas jau nav, jūtu, ka kļūst labāk. Pēc 8 km jau esmu diezgan dzīva un nolemju turpināt ceļu ar kājām. Lēmums pareizs, pretējā gadījumā visi skaistie skati būtu gājuši secen. Kemerā esmu jau pēc 5,5 stundām. Nezinu pēc kādiem parametriem kartē tiek veikti aprēķini, bet parasti galamērķi sasniedzu ātrāk par plānoto.

Laiks ir nedaudz sabojājies, tikai +18 grādi un ik pa laikam uzlīst. Šodien kārtējā atpūtas, jeb garlaikošanās diena. Vienīgie galamērķi supermārkets un aptieka.

Tas, kurš Līkijas ceļā nav ne reizi apmaldījies, tas vispār nav izgājis šo ceļu. - Līkijas ceļa zelta likums.

Šī ir viena no tām nolādētajām dienām, kas no īsākās mēdz pārvērsties visgarākajā, jeb kā teica Harijs Liepiņš kādā izrādē: “Un diena garāka par mūžu ilgst...”

Rīts sākās kā parasti – 8 00 brokastis, 8 30 izeju. Esmu laimīga, ka tieku no tās krievu viesnīcas prom. Maršruts saplānots nedaudz atšķirīgs no Līkijas ceļa, kas šķiet gana viegls - 20 km un 7 stundas. Tā kā vienmēr eju ātrāk par plānoto, galā varētu būt jau pēc 6 stundām. Kāpiens uz augšu ap 700 metru, nekas traks. Sākumā viss iet labi, līdz brīdim kad nojaucos no ceļa. Šajā posmā norādes ir nedaudz sliktākas, tāpēc jo uzmanīgāk tām jāseko līdzi, kas man ne vienmēr izdodas. Labu brīdi maisos pa klintīm un dzelkšņiem, bet piemetas vadātājs un vispār neko vairs nesaprotu. Kaut kā tieku atpakaļ uz ceļa, bet vadātājmānija turpinās. Nemitīgi noklīstu no īstā ceļa, gluži kā noburta. Tad manā priekšā pēkšņi ir ātrgaitas šoseja, kuru laikam gājēji nedrīkst šķērsot, bet es pamanos pārmuļļāties tai pāri divas reizes. Vienu no tām kopā ar večuku, kas uzrodas no nekurienes. Piebrauc pārītis uz moča, katrs no viņiem rāda savu virzienu uz Tekirovu, un karte arī kaut ko gļuko. Aizsūtu visus padomdevējus labi tālu un dodos savā iedomātajā pareizajā virzienā. Vienīgā reize šodien, kad nekļūdos. Nepaiet ilgs laiks, kad vēlreiz nomuļļājos ar norādēm un nākas iet pa šoseju. Karte rāda, ka galamērķī būšu 17 30.

Kaut kā beidzot esmu nonākusi līdz Sundance kempingam, kurā par bungalo tipa māju prasa ap 40 EUR. Vēl saprastu, ja būtu nezin kāds, bet netīrs un nekopts. Vakar, kad zvanīju, man apsolīja telti par 20 EUR, domāju, gan jau nokaulēšu cenu. Taču tagad man paziņo, ka teltis viņiem neesot. Sarunāt neko nav iespējams, mums ir tikai tā un nekā citādi. Kad pajautāju par citu naktsmītni, atbilde un attieksme – nezinu un negribu neko zināt. Palūdzu ieliet ūdeni, bet man norāda uz vitrīnu ar paskaidrojumu, ka mazā pudele maksā tik, bet lielā tik. Vienkārši brīnišķīga attieksme! Varu iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt jebkurā pasaules malā, bet ne jau Turcijā.

Dodos prom. Līdz pilsētai trīs km, bet pulkstenis rāda jau piekto vakara stundu, kas nozīmē, ka drīz iestāsies tumsa. Un tā arī ir. Pa ceļam apjautājos vietējiem par Tekirova pensiyon, taču neviens par tādu nav dzirdējis. Vakar zvanījām no viesnīcas, arī neviens necēla. Te nu ir mans atjaunotais naktsmītņu saraksts! Sāku skatīties kur varētu nakšņot, ja neko neatradīšu. Piedāvājumā ir siltumnīcas, kurās viegli iekļūt, apelsīnu dārzs ar dzeloņstiepļu žogu, kur grūtāk, bet, ja vajadzētu, pāri tiktu, vēl viens dārzs aiz mūra žoga. Diez kas nav. Uzlieku kartē kaut kādu naktsmītni, varbūt palaimēsies un neprasīs kosmisku summu. Izdauzos gar visām durvīm, neviens neatsaucas, logi tumši. Kāpju pa ārējām kāpnēm uz augšu, viņiem bieži vien reception atrodas augšējā stāvā. Nonāku uz jumta, bet tur priekšā dīvāns. Šķībs un greizs, atsperes duras dibenā, bet dīvāns. Gaida tieši mani. Kāda vairs naktsmāju meklēšana tumsā un nezināmā virzienā. Liekos uz auss un guļu nost. Par gulēšanu gan to var saukt nosacīti, jo netālu ir šoseja, bez tam ir drusku pavēss.

Vakardiena nemanot ir pārgājusi šodienā un turpinājums seko.

Uz rīta pusi guļu tik labi, ka pamostos tikai no muedzina sauciena 6 17. Ātri jātaisās prom, kamēr neviens nav mani te pamanījis. Šķiet, naktī dzirdēju balsis un durvju klaudzoņu.

Jau vakar esmu nolēmusi braukt ar dolmušu (mazie busiņi) uz nākamo ciemu. Lai gan kilometru nav daudz, kādi 20, stundu skaits lielāks, kas nozīmē, ka lielāki kāpumi augšā lejā. Pēc vakardienas nekādus varoņdarbus vairs negribas veikt. Tā kā 6 30 jau esmu pilnā ekipējumā uz ielas, nolemju apskatīt vietējās drupas un tad meklēt kādu transportu. Lai gan laukā vēl ir nakts, līdz drupām aizejot, jau kaut ko var saskatīt. Galīgi nebija vērts, esmu redzējusi daudz skaistākas klintis. Lēnā garā dodos atpakaļ, jo tāpat jāgaida kad atvērs veikalu, ūdens vairs nav un brokastis arī vajadzētu paēst. Redzu autobusu un eju interesēties kā tikt līdz Çıralı. Dolmuši tur neiet, tikai taksometrs, kas maksā pāri par 20 eiro. Fantastiski! Nu ko, nāksies soļot kājām, laikam jau citu variantu nav. Tikai tagad attopos, ka ir svētdiena un tie veikali varbūt nemaz nevērsies vaļā. Dodos ceļā netīra, bez ūdens, neēdusi un nedaudz stresaina. Turklāt ļoti vēlu, pulkstenis rāda jau astoņi. Ja šodien ies kā vakar, nakšņošu mežā, kalnos, vai velns zina kur, jo nekādu ciematu šajā ceļā nav. Jātiek līdz galam par katru cenu. Un atkal viss izrādās citādi. Ceļš ir pavisam viegls un apmaldīties nevar, pat ja ļoti grib. Kamēr jūra ir kreisajā pusē, tu esi uz pareizā ceļa. Pašās beigās tikai neliels saldais ēdiens, nu tā lai nav garlaicīgi – smuka, stāva, klinšaina taciņa. Galamērķi sasniedzu jau 15 00. Dušiņāāā! Un divas lielas krūzes ar tēju!

Kempings Bungalowsky man tik ļoti iepatīkas, ka mainu plānus un nolemju palikt šeit vēl vienu dienu. Esmu to pelnījusi.

Vakariņas turku kompānijā, kurās tieku ļoti pieklājīgi ielūgta un kur man neviens neuzbāžas ar jautājumiem. Pirmo reizi dzīvē nogaršota baklava (par daudz salda). Suns, kurš nosper manu zābaku un aizbēg ar visu, labi, ka nepaspēja sagrauzt, noķērām. Tā beidzas divas nedaudz stresainas dienas, toties tagad ir pilnīgs miers.

Turpinājums sekos.