23.07.2019.
No rīta Ingūna izstāsta, ka kādas Orkneju salas iedzīvotāji gribējuši atteikties no dzīves pēc oficiālā pulksteņa laika – ‘’ja es vēlos ēst brokastis pusnaktī, kāpēc lai es to nedarītu?’’, viņi brīnījušies. Orknejiešiem ir baltās naktis un ziemeļblāzma, silts klimats un pastāvīgs vējš, daudz nokrišņu un košas krāsas, laivas pagalmos pat salu vidienē un tik daudz aitu, ka iztikšana un sirdsmiers garantēts. Kāds vēl pulkstenis, ja visa pietiek?
Tagad, braucot uz salas seno galvaspilsētu Kirkvalu jeb Baznīcu līci, varam vērot apkārtni, salikt faktus pa plauktiņiem un mēģināt izprast salinieku pašpietiekamo mieru un tā avotus.
Orknejieši apdzīvo 20 no vairāk kā 60 arhipelāga salām. Kopumā viņu ir nedaudz, aptuveni divdesmit divi tūkstoši ar tendenci augt. Vietas pietiek visiem, pie tam – bez sablīvējumiem. Kopumā apdzīvotā teritorija tuvojas tūkstoš kvadrātkilometriem, bet galvenā sala aizņem vairāk kā pusi. Visapkārt ir ūdens, krasts teju visur ir klinšains un nepieejams, mazas pludmalītes ceļā iznirst negaidīti, bet starp mājsaimniecībām ir pieklājīga distance – ne vientulību sajutīsi, ne otram logā skatīsies. Nav brīnums, ka uz šejieni pārceļas ļaudis no kontinenta un atrod harmoniju – lielpilsētu stress te ir aizjūras parādība. Jau kopš karalienes Viktorijas laikiem orknejieši visās aptaujās atradušies laimīgāko un ar dzīvi apmierinātāko iedzīvotāju virsotnēs – savā ziņā viņi ir pašpietiekami joprojām.
Lai arī visapkārt skalojas okeāns, galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecība. Kā nu ne, ja klimats ir augiem, lopiem un laika neskaitīšanai ideāls – gada vidējā temperatūra ir plus astoņi grādi un īpaši nesvārstās. Zem nulles reti kad nokrīt, bet vasarā palutina ar rimtu padsmitgrādu idilli ciešā skāvienā ar vēju – vienmēr un visur. Lietus līst daudz un bieži, kas augus padara treknus, košus un sulīgus. Deviņdesmit procenti no zemes tiek izmantoti lauksaimniecībai, kurā galvenais ir liellopu un aitu audzēšana. Eksporta prece numur viens ir liellopu gaļa, bet salas izteiktākais musturs – aitu baltās muguras koši zaļu pakalnu galos.
Izrādās, ka strādā te visi – bezdarba salās nav. Algas esot līdzvērtīgas kontinenta daļai, un nekādas subsīdijas netiek ne prasītas, ne saņemtas. No laika gala orknejieši ir jutušies pašpietiekami un spējuši sevi nodrošināt. Kopš karalienes Viktorijas laikiem Lielbritānijā pat sākusies īpaša salu mode, ko viņa ieviesa galmā un sabiedrībā. Tam pamatā bija ekonomiski apsvērumi, jo, attīstot ostas, kuģniecību, lauksaimniecību, saražotajam vajadzēja cienītājus. Un tie atradās – salu zīmols pārtikai ir īpaša kvalitātes zīme joprojām. Vaļu medības ir beigušās, toties siļķes, baltās zivis, astoņkāji, krevetes un citi jūras mošķi ir iecienītas delikateses, kas no okeāna tiek smeltas joprojām. Īpaša nodarbe ir jūras ūdenszāļu vākšana, jo tās izrādās vērtīga izejviela arī mūsdienās. Ja agrāk to pelni tika izmantoti stikla ražošanā, tad šobrīd žāvētas un fasētas ūdenszāles lieti noder kā kurināmais. Nav būtiski, ka dzīvojam elektroniskajā laikmetā, dabas veltes joprojām palīdz – dod darbu, siltumu un apziņu par ekoloģisku dzīvošanu.
Kad resursu ir gana, laika skaitīšana atkāpjas un kļūst lieka. Saldūdens krājumu orknejiešiem pietiek, vēja ģeneratori saražo simts procentus no nepieciešamās enerģijas, uz salas ir 150 000 liellopu, zemkopji iemanās izaudzēt pat sensenos ‘’bari’’ miežus, kas nav pieredzējuši nekādas modifikācijas, bet apstrādājot laukus, tiek atrakti arvien jauni artefakti un liecības par sensenām kultūrām - tos uzpucējot un izstādot, klāt ir arī UNESCO aizsardzība un viesu interese… Slavenākajā neolīta apmetnē Skarrabrā atrasta pat pasaulē vissenākā uts – vismaz piecus tūkstošus gadus veca! To skatījām vakar, bet tagad laiks kristietības ienākšanai un Kērkvolas Svētā Magnusa baznīcai – viduslaiku šedevram!
Šobrīd Orkneju salas ir viena no divdesmit divām Lielbritānijas administratīvajām teritorijām ar galvaspilsētu Kērkvolu jeb ‘’baznīcu līci’’ centrā. Tajā dvesmo pēc viduslaikiem un gandrīz katra ieliņa izved uz ostu vai jūru. Kā likums – steidzīgi ir tikai tūristi, kamēr savējie dzīvo lēni un pamatīgi. Arī pēc izskata tie vairāk līdzinās vikingiem, ir lielāka auguma, sportiskākas miesas būves un iekšēji neatkarīgi. Pat apkalpojošais personāls vienlaikus ir laipns, taču neizdabā. Tuvāk dabai ir pierasts, ka katrs pats tiek ar sevi galā, nevis uzveļas citu aprūpei – tas šeit sajūtams neuzkrītoši, tomēr pārliecinoši.
Salas ir apdzīvotas vismaz astoņus tūkstošus gadu, par senākajām ciltīm pēc mezolīta un neolīta tiek uzskatīti pikti. Jauni laiki sākās līdz ar vikingu ierašanos, kas centās paplašināt savas teritorijas. Vai tas notika maigi un mierīgi vai ar asinsizliešanu, liecības ir pretrunīgas, taču iznākums zināms – kopš 875.gada salas pakļāva Norvēģija un vairākus gadsimtus turpināja to kolonizāciju, kas nozīmē arī asiņu sajaukšanos. Attiecības ar Norvēģiju bija tik ciešas, ka viens no tās karaļiem, Hākons IV Vecais, pēc troņa pamešanas pat dzīvoja Orkneju salās, Kērkvolā, kur mira 1283.gadā un ir apbedīts Svētā Magnusa katedrālē. Viņa laikā arī Orkneju salās iesākās plaša mūra ēku celtniecība, kas joprojām salai piešķir viduslaiku vaibstus. Hākons mira vecumā, tomēr viņa nāve tiek saistīta ar cīņu pret Skotiju, kas jau ilgstoši lūkojās pēc valdīšanas pār salām. Galu galā Skotija savu panāca un 1472.gadā Orkneju un Šetlendas salas tika nodotas Skotijai kā nesamaksātā pūra daļa… Bet tālāk vēsture gāja savu ceļu – ar varonību un nodevību, asins izliešanām un intrigām, ar patriotismu un piekāpšanos, it kā uz labu, tikai uz labu, līdz esam tur, kur esam - Orknejas atrodas zem vienotā Lielbritānijas apmetņa, kur tomēr labāk jūtas kā vikingu pēcteči. Tas, protams, nepatīk ne skotiem, ne britiem, tāpēc ik pa brīdim parādās dažādas aptaujas ar apšaubāmiem rezultātiem, kas cenšas iegalvot ‘’arī salu iedzīvotāji jūtas kā īsti skoti’’. Tomēr nē, te ir un paliks citādāk…
Salinieki daloties divās daļās – tie, kas te dzīvo paaudžu paaudzēs, jūtas labi un prom braukt netaisās, un jaunpienācēji, kas te ierodas dzīvot saskaņā ar dabu, meklē dzīves jēgu, laimi un harmoniju. Daudzi arī atrod, tāpēc iedzīvojas un paliek. Vietas un darba pagaidām pietiekot visiem. Salās darbojas klasiskais pasts un stacionārais telefons, augstā cieņā joprojām ir drukātā prese, kuras lasīšana ir īpašs rīta rituāls. Vērotie cilvēki sadzīvē ir laiski un mierīgi, ar tādu kā iekšēju smaidu, bet, sanākot kopā, ļauj vaļu arī temperamentam.
Par to pārliecinos pievakarē - nokļūstu tieši uz pilsētas svētku kulmināciju, kad ostas kanālā notiek airēšanas sacensības. Nekādi mikrofoni organizatoriem nav vajadzīgi, jo vikingiem ar balsīm viss kārtībā. Skatītāji izkārtojušies gan uz kuģu piestātnes, gan savēlušies bariņos to māju pagalmos, kas izvietojušās ūdens malā. Tur katrs dara, ko grib – kas omulīgi iekārtojušies pie galdiņiem un kaut ko iedzer, kas kūļā kājas ūdenī vai peldas, kas gatavo vakariņas, glezno notiekošo vai karina veļu, bet visi ir pozitīvi noskaņoti gan pret skaļi gavilējošajiem airētājiem, gan to lūkotājiem. Privātīpašumam nekādu zīmju nav, un neviens saimnieks neraida pārmetošu skatu par ienākšanu viņa pagalmā vai nejaušu iekāpšanu mazdārziņā. Ja ir prieks, tad lai ir visiem! Un prieks ir, jo airētāji, dažādi sapucējušies, pārsvarā ar vikingu cepurēm galvās, kliedz un šļakstās, līdz kāds tiek līdz uzvarai, bet sajūsminās arī visi pārējie. Svētki mutuļo dabīgi, bez skatuvēm, plazmas ekrāniem un pārspīlētas tirdzniecības, rada mājīgu, komfortablu sajūtu. Gribas nevis paslēpties no pūļa, bet tajā iekļauties un baudīt pilsētiņas puspavērto dvēseli. To arī daru, noejot izstieptā krasta līniju līdz pat kempingam pussalas galā ar skatu uz baltu, vilinošu bāku. Te atkal gribas apsēsties uz klints, kūļāt kājas nekurienes malā un saprast, ka pulksteņa laikam nav nekādas nozīmes. Ak, kā es gribētu pievienoties tās salas pulsam, kam oficiālo pulksteni nevajag!
Bet brīnums ar laika skaitīšanu jau ir noticis – šajā dienā atkal iespēts un redzēts tik daudz… Brīnišķīgā, majestātiskā Svētā Magnusa katedrāle, kurā kā dāvana vēl skan ērģeļu skaņas. Aizraujošā un garšīgā viskija tūre senā dzērienu ražotnē. Čērčila barjeras - dambji, kas ar novēlošanos tika uzbūvēti Otrā pasaules kara beigās. Itāļu lūgšanu kapela, ko parastā konteinerā ar sirdi un dvēseli izgleznojuši itāļu karagūstekņi. Pārsteidzoši interesantās neolīta Ērgļu kapenes, kas izvietotas augstu klinšu krasta malā. Taka augstu virs okeāna gar stāvu klinšu krastu, kur iedobumos putniem ir perēšanas sezona – visa apkārtne čiepst, klaigā, lidinās, baro, ķērc, sasaucas… Lai putnus pasargātu no liekas ziņkārības, ligzdošanas sezonā taka ir saīsināta. Bet soliņi klinšu malā ir palikuši, atliek vien uzvesties klusi un ļauties Visuma skaņām. Noķerot mirkli vientulības, tās noteikti kļūst saklausāmas!
Un ko gan vajag laimei, ne reizi vien aizdomājos salu mierīgajā ritmā. Droši vien to, ka pietiek resursu, nekā nav par daudz vai par maz, bet tieši tik, cik nepieciešams, ka ir kādas stabilas vērtības, ir ritms, kas atkārtojas, ir kas negaidīts, kas pārsteidz, ir svaigs gaiss, pietiekoši vietas, ir iespēja iekļauties, tomēr saglabāt iekšējo brīvību, ir ceļš uz priekšu un vieta, kur atgriezties, ir apetīte un iespējas to remdēt, ir pagātnes apziņa, nākotnes cerība un tagadnes prieks bez pretenzijām.
Vēlāk, kad no mākoņiem ir izlīdusi saule, pastaigas turpinu tikai basām kājām. Zāle ir tik dziedinoši maiga, it kā būtu piesūcināta ar debesu labvēlību. Nostaigājot sešus kilometrus gar okeāna stāvo krastu, ne reizes nekas neieduras. Man viss patīk, droši vien tāpēc. Ak, jā – esmu atradusi mirkli, lai pavisam žigli ielīstu tirkīzzilas lagūnas dzestri aukstajā ūdenī. Tas ir vienīgais, kā man pietrūcis programmā – peldēšanās, kamēr viss pārējais ir sastājies gardā kumosā kā kārtainās tortes gabals. Laiks bijis piepildīts!