No rīta, vedot pārējos kaut kur, īsti nesapratu kurp viņi dodas, pa ceļam paķer arī mani. Jauki, nav jāiet pa šoseju, uzreiz tieku uz marķētās takas.

Šodien gan bija dieniņa! Sākums līdzīgs vakardienai un tad sākas tas, ko saucu par Golgātas ceļu. Kāpums uz leju 12 km garumā ar akmeņainu taku, durstīgiem krūmiem un tā visu atlikušo dienu. Garlaicīgi nebija.

Ceļā satiku vienu ārzemnieku, dusmīgu suni, ar kuru bija jāaprunājas, lai laiž mani garām un zaļu čūskiņu. Visa mana sabiedrība šodien.

Esmu nogurusi, tomēr vēl spēju aizvilkties līdz veikalam 3 km attālumā, kur ir tikai tūristu štrunti un nekā ēdama. Beidzot sāku saprast, ka lēta padzīvošana šogad nesanāks. Pansija, kura iepriekšējā gadā maksāja 65 tl, šogad maksā 120 tl. TL ir Turcija lira, liras izdalot ar 6, dabū eiro. Kurss arī šogad ir sliktāks.

Tā kā divās dienās esmu nogājusi trīs dienu maršrutu, jāatpūšas. Arī tāpēc, lai nepiedzīvotu to, ko iepriekšējā gadā. Bet tas ir tik grūti! Aizeju līdz veikalam un atlikušo dienas daļu filmēju kaķu video. Ja turkam ir dzīvnieki, tad to ir ļoti daudz. Daudz nav trīs vai četri, daudz ir vairāk par desmit.

Pēcpusdienā neliels negaiss, bet tas ātri pāriet un atkal spīd saule. Laika prognoze rāda lietu arī turpmākajās dienās, bet tā, par laimi, nepiepildīsies.

Kilometru skaits šodien 0, 3 km līdz veikalam neskaitās..

Esmu pierunājusi saimnieku pasniegt brokastis pusstundu agrāk, jo priekšā gara diena. Palūdzu arī rezervēt naktsmītni, jo nākamajā ciemā tās ir tikai divas un viena jau aizņemta. Rīta selfijs ar atsaucīgo Osmana kungu un varu doties ceļā.

Ja vakar bija kaķu video diena, tad šodien ir selfiju diena. Apkārt tik daudz fantastisku ainavu, ka grūti noturēties. Iesākumā Göynük kanjonu var aplūkot no augšas, bet pavisam drīz jau soļoju pa tā gultni. Par soļošanu to var saukt nosacīti, divas reizes iekrītu ūdenī, līdz saprotu, ka bez zābakiem šķērsot slapjās vietas būs ērtāk. Man pa priekšu iet divi jauni puiši, kuri viens otram palīdz tikt pāri kritiskajās vietās, bet, ka palīdzība varētu būt vajadzīga vienai nabaga sievietei, tik tālu viņi neaizdomājas. Toties turpmākajā ceļā es vairākas reizes viņus apdzenu un domās rādu mēli. Paskrienu garām arī krievu pensionāru grupai, kas iet ar milzīgām, smagām mugursomām. Izliekos, ka nesaprotu krieviski (daru tā visu ceļojuma laiku), tā var visu ko interesantu dzirdēt. Cмотри, kak девушкаодна гуляет, piemēram.

Šodien kāpums gandrīz visu laiku uz augšu. Taču nemaz nejūtos nogurusi, vakardienas atpūta nākusi par labu. Temps arī diezgan labs, tiesa, bez ēšanas un kārtīgām atpūtas pauzēm.

Salīdzinot ar Līkijas ceļa sākumu, šeit marķējums ir labāks, jo pēdējais posms līdz Geyikbayırı atklāts tikai 2014. gadā. Eju un priecājos, un pēkšņi nav vairs ne zīmju, ne ceļa, tikai dzelkšņaini krūmi. Te nu bija labi marķētais ceļš! Ar ceļu, protams, viss ir kārtībā, atkal neesmu pamanījusi norādi. Daudz esmu mācījusies no iepriekšējā gada kļūdām, bet ne to, ka īsākie ceļi ne vienmēr ir tie labākie. Šļūcu lejā pa dzelkšņainiem krūmiem apaugušu nogāzi, nav grūti iedomāties kāda izskatos, liekas arī acs būs zila. Un vēlāk nāksies skaidrot, kur esmu dabūjusi tik daudz zilumu un nobrāzumu.

Naktsmājas atrodu viegli, pirmā māja, ko ieraugu ir īstā. Saimniece diemžēl angliski nerunā. Kā rezervēt rītdienas naktsmājas? Mēģinu kaut kā skaidrot un viņa izrādās attapīga, piezvana Osmana kungam un dod man telefonu. Sarunājam, ka viņš rezervēs man numuriņu rītdienai. Jau iepriekšējā gadā biju pārliecināta par komunikācijas nepieciešamību ar vietējiem, šogad šī pārliecība tikai nostiprinās. Kurš prot tikai telefonā bakstīties, šeit neizdzīvo! - Līkijas ceļa zelta likums.

Šodien nekādu ekstrēmu pārsteigumu, sākumā taka nedaudz akmeņaina, tad turpinājums pa mežu. Pa vidu Gedelme, neliels ciemats. Nopērku airanu, ielūkojos restorānā, cerībā rezervēt naktsmītni atpakaļceļam, ja būs nepieciešams, bet neviena nav, visas durvis vaļā un izskatās pēc mērena karalauka. Kartē atzīmēta kaut kāda pils un ala. Nolemju apskatīt, ja jau ir tepat pa ceļam. No pils palikušas tikai drupas, alu neatrodu. No Gedelme pavisam viegls ceļš līdz Yayla Kuzdere. Super viegla diena un silta, lai gan no rīta bija pavēss.

Eju pa ceļu un dzirdu kā sasaucas muedzini, aicinot uz lūgšanu, viens no viena ciema, otrs no otra. Tik sirreāla sajūta!

Apmetos Suleimana pansijā. Pēc plāna man šeit bija jābūt arī pagājušajā gadā, taču plāni nojuka. Toties tagad esmu klāt. Zinu, ka viņš ir Mehmeta sadarbības partneris, bet nekāda saruna nesanāk, jo angliski viņš nerunā. Neskatoties uz to, abi ar sievu ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki.

Rīt plānā uzkāpt Tahtalı Dağı, jeb Olympos (2365m). Pēc sākotnējiem aprēķiniem nepieciešamas kādas 12 stundas. Tik daudz stundu gaišā dienas laika nav, tāpēc jāiziet maksimāli agri. Nezinu kā iestāstīt, lai sagatavo manu brokastu paku jau šovakar, tāpēc lūdzu talkā Žaneti, radinieci, kas prot turku valodu. Kamēr to gatavo, turks apsēdina mani virtuvē un aicina paēst vakariņas kopā ar viņiem. Laikam pat naudu nepaņem, jo samaksāju 125tl, bet Osmans teica, ka 150tl (gultasvieta+brokastis). Jo labāk, nauda kūst rekordātrumā, bet līdz pilsētai vēl tālu.

Šeit nav ne suņu, ne kaķu, toties manā vannas istabā dzīvo varāns.