Jāņu svinības Siguldā.

  • 3 min lasīšanai
Siguldā pārāk daudz reizies bijis neesmu, kā arī tad kad esmu bijis, tad vainu caurbraucot, vai nu agrā vecumā. Pilsētu nepazīstu, kā iepriekš runāju, tad biju sarunājis, ka mani aizvedīs, bet diemžēl vietas nepietika un sanāca tā, ka man vajadzēs ar sabiedrisko transportu. Sākumā jau es atteicos, bet vēlāk apjautu, ka divus gadus jau neesmu normāli svinējos savus mīļākos gada svētkus un ka šogad ir laiks to izdarīt pēc ilgiem laikem. Tad nu 22. jūnija vakarā sēdos mikriņā un devos uz Rīgu. Kad ierados galvaspilsētā līdz vilcienam man bija 40 minūtes laiks, pa kurām bija jānopērk gan vilciena biļete, gan arī pasākuma ieejas biļete uz pasākumu ''Jāņi dzied 2009.'' kad tas viss bija izdarīts, nenojausdams par to, kas mani sagaida galā un zinādams, ka gribēsies alu ātri ieskrēju veikalā un paķēru pāris pudeles. Tad devos uz vilcienu. Vilcienu savam ceļam izvēlējos, jo braucu uz svešu vietu un ar vilcienu man liekas nedaudz grūtāk pabraukt garām nepazīstamām vietām, jo uz stacijām ar lieliem burtiem ir rakstīts kas par staciju etc. Kad nu ierados galā, tad man atbrauca pretī uz staciju, jo kā jau minēju pilsētu nepazinu, apjautu tikai virzienu kurā jāiet. Izrādījās, ka ceļš līdz mūsu nometnes vietai nav pārāk tāls, bet ir jāiet lejā pa ļoti stāvu kalnu, tāpēc labi vien ir, ka man atbrauca pakaļ. Kad es jau sēdēju autiņā, man jau paspēja izstāstīt, ka mēs nometnes vietā nebūsim vieni, jo blakus atpūšas vēlviena kompānija, bet ka tie esot normāli un viss ir kārtībā. Kad ieradāmies - vieta tie''sam bija fantastiska - pašā gaujas krastā, tādā kā lapu koku meža ielokā. Pārējie ar kuriem biju es jau bija iekārtojušies, jo brauca ar privāto transportu. Kad es ierados bija jau amēram 22:30, tāpēc sapratu, ka pārāk ilgi nekas nenotiks - izdzēru pāris alus pudeles, parunāju gan ar saviem draugiem, gan arī ar mūsu blakus esošo kompāniju, kur kā izrādās lielākā daļa ir tīri sakarīgi cilvēki, bet daži gan bija tādi nekādi. Tad nu pienāca nākošais rīts, kad mēs jau kārtīgāk bijām iepazinuši savus ''kaimiņus'' un sapratām, ka savas teltis, un liekās mantas varam atstāt, ka ne tikai viņen neko nemēģinās nozagt, bet nu jau pat varam uzticēt, lai pasargā. Davāmies uz veikalu, kā nekā līgo diena, tātad vakarā būs jādzer alus un tamlīdzīgi, tāpēc devāmies uz veikalu, to darījām kājām ejot, jo divi vienīgie autovadītāju apliecību īpašnieku vakarā bija iedzēruši un nu iespējams, ka kautkas vēl bija saglabājies asinīts, tāpēc labāk neriskēt kā arī pastaigas pēc, kāpēc gan neaiziet ar kājām. tikām līdz rodeļu trasei un pacēlājam, kur mums bija jāsamakša 0,50 Ls, par pacēlāju un mēs devāmies pret stāvo kalnu. Kad bijām augšā - te tev nu bija priekšā žogs - pasākuma teritorija, bet čalis kas strādā pie tiem pacēlājiem pasaka, ka itkā vēl varot pabīdīt žogu, un iziet cauri, bet vēlāk gan nevarēšot. Nu neko tā arī izdarījām un devāmies uz veikalu. Atceļā jau gan žogs bija saskrīvēts, tā ka malā nepabīdīsi, un lai arī pasākuma teritorijā varēja ieiet bez biļetes, iziet varēja tikai caur to pašu vietu kur ienācis. SLinkuma pēc mēs šķērsojām žogu pa augšpusi. Es diemžēl saplēsu džemperi, bet neko darīt. Tad devāmies uz pacēlāju lai brauktu lejā. Kad nobraucām devāmies uz savu nometni. Tur mēs šakām gatavot ko ēdamu un tie, kam pie stūres nebij jāsē''as, tie iedzēra alu. Pēctam daudzi no mums devās pagulēt pa dienu, zinot to, ka priekšā gaidāma gada īsākā nakts, kurano citas puses skatoties necik īsa nebūs. Kad visi bija pamodušies, mēs savācāmies, sakopāmies un devāmies atkal augšā - uz pasākumu. Nu no tā es biju gaidījis ko labāku, bet nu un daļēji pat nožēloju par tiem pieciem latiem, kurus izmetu par biļeti, jo patiesību sakot tur lejā pie Gaujas mums bija jautrāk, laikam jau tā nav Jāņu svinēšana priekš manis, man vajag mazāku cilvēku skaitu. Pasākumā satiku arī savus kursabiedrus, ar tiem parunāju un devos atpakaļ uz mūsu nometni, iedzēru vēl neduaudz alu un devos gulēt. No rīta pamodos, mēs sākām pievākt to ko bijām atstājuši, savācām visu maisos un nogādājām līdz netālu esošajam atkritumu konteineram. Pēctam atklājās, ka es mājās vairs nebraukšu viens, jo ir radušās problēmas ar vietām autiņā. Tāpēc man piebiedrojās viens no draugiem, no mūsu kompānijas. Mūs abus nogādāja līdz stacijai, kur mēs nopirkām padzerties un devāmies gaidīt vilcienu. Vilcienā iekāpjot izstaigājām divus vagonus kamēr atradām divas brīvas vietas vienu otram blakus - pat vēl labāk trīs - pretī vienveitīgais krēsls. Bet tad atnāca konduktore, kura mēģināja apgalvot ka pretējais krēsls ir konduktora vieta, bet es oponēju, ka tas nav nekur norādīts, beigās viņa pateica, ka agrāk bija uzraksts, be tas ir noplēsts - un patiešām, kontūras bija saskatāmas, bet kādam acīmredzot nagi niezējuši.. neko darīt - atļāvām viņai tur arī sēdēt.. Tā nu mēs vēl ar viņu iepazināmies. Pārrunājām dažādas lietas par izglītību, politiku, krīzi (:D) un drīz vien jau pienāca Rīga. Rīgā izkāpām no vilciena un devāmies uz mikriņu. Un devāmies mājās.. Vienīgais no visa šī es patiesību sakot pat priecājos, ka braucu ar sabiedrisko transportu, jo tas sniedza patīakmas emocijas, piedzīvojumus etc.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais