Kopš beidzamo reizi apmeklēju Krieviju, pagājuši jau vairāk kā 30 gadi. Vai nu plašās iespējas ceļot uz Eiropu un pasauli, vai bažas par Krievijas drošības un civilizācijas līmeni, kaut kā atturēja no došanās austrumu virzienā, taču, kad tuvākais (no attāluma viedokļa) Lopesas koncerts izrādījās Sanktpētrburgā, izlēmu, lai notiek, nedēļas nogale Sanktpēterburgā. Braucam!

Vispirms biļetes uz koncertu. Bez liekām problēmām iegādājos VIP zonu, un jau pēc dažām minūtēm biļetes bija manā kompī. Dīvaini zema šķita cena – tikai nieka 70 eiro pa biļeti, bet laikam tur tā skaitās normāla maksa par pasaules līmeņa mākslinieku.

Vīzas. Palasīju internetā “vienkāršo” aizpildīšanu, un sapratu, ka katram ir jādara savs darbs. On-lainā pieteicu, klātienē aizvedu foto un pēc nepilnām 2 nedēļām bija zvans – varat braukt pakaļ. Parēķināju, ka sava “slinkuma” dēļ varbūt pāris desmt eiro zaudēju, taču atkrita nervozēšana vai viss pareizi aizpildīts, visādu apstirpinājumu meklēšana no Sansktpēterburgas viesnīcām utt.

Transports. Jau labu laiku lidot man vairs nepatīk, ar privāto auto kaut kā īsti negribējās, tad nu izvēle krita par labu Lux Express autobusam. Nenožēloju!

Viesnīca. Izvēlējos viesnīcu blakus autoostai, lai ar čemodāniem nebūtu jāvalkājas pa svešu pilsētu. Cena samērīga, bildēs izskats ciešams.

Un tā piektdienas, 9.augustā rītā sākās nelielais ceļojums uz tuvējo Krieviju. Ar Lux Express biju braucis arī iepriekš, neko sliktu teikt nevar. Pietiekami ērts (cik nu autobusā var būt ērti), kafija, tēja, kakao un planšeteveidīgs TV 10 stundu ceļu padarīja nedaudz vieglāku.

Robeža. Lai gan dažādi nostāsti bija dzirdēti gan par briesmīgo krievu muitu, gan laiku, kādu nākas pavadīt uz robežas Narvā, viss izrādījās krietni vienkāršāk. Igauņi pases savāca, pēc brīža atdeva, tad iebraucām pie krieviem, ar čemodāniem pie rokas izgājām pasu kontroli, sakāpām busā un viss. Ne kāds čemodānus pētīja, ne ko prasīja, viss gāja raiti. Arī atpakaļ līdzīgi.

Pirmie iespaidi par austrumu kaimiņu radās jau tūlīt pēc robežas sķērsošanas. Iebraucot Ivan-gorod, šķita, ka esmu laika mašīnā pārcēlies 30 gadus atpakaļ. Nekas nav mainījies. Pat pie visa tā, ka Narva igauņiem ir tāds krievu nostūris, kontrasts, iebraucot Krievijā, bija milzīgs. Tāds pats bardaks, pēlēcība, nesakoptība kā PSRS laikos. Par laimi filmu piedāvājums autobusā bija pietiekams, lai lielāko daļu no garlaicīgajām ceļmalām un traģiska izskata ciematiem, neredzētu. Tās pāris minūtes, kad uzmentu skatienu ārpusei, varēju tikai šausmināties – kā tā var dzīvot? Visur miskaste! Ceļa segums – 50/50, briesmīgi nekratīja, bet par gludu arī nosaukt nevarēja.

Ap 7 vakarā tuvojāmies Sanktpēterburgai, un tad jau peizāža kļuva baudāmāka. Piepilsēta, jeb mikrorajoni, šķita viens liels būvlaukums. Celtniecības torņi bija visur. N-to stāvu dzīvojamās ēkas tur aug kā sēnes. Viadukti ne sliktā kā Vācijā vai Polijā.

Paredzētajā laikā ieradāmies autoostā, un jau te sākās mani pirmie Krievijas pārsteigumi. Atšķirībā no pārējās civilizētās pasaules, ieeja Sanktpēterburgas autoostā ir tikai ar iepriekš iegādātām biļetēm. Caurlaide kā lidostā, neviens bomzis vai kabatzaglis iekšā netiek. Iesākumā šķita dīvaini, bet ja tā labi padomā, kāpēc ne. Autoosta nav paredzēta visādiem dīvaiņiem kā laika kavēšanas vieta.

Viesnīca tiešām 100 m no autoostas. Nosaukums Kijevskaja, nezinu, tikai kāds sakars tai ar Ukrainas galvaspilsētu. Reģistratūrā apkalpošana laipna, visu izskaidro, pastāsta, sazināmies krieviski. Redzot, ka mēs no Latvijas, darbiniece atvainojas, ka esot jāveic kaut kāda reģistrācija, tā ziņemšot laiku, tādēļ pases varēšot saņemt vēlāk. Mums nav iebildumu, dodamies uz numuriņu. Pie lifta uzraugam parādam reģistratūrā izsniegto caurlaidi, izrādās, bez tās iekšā netiekam. Numurs normāls, ar skatu uz autoostu un pat strādājošs kondicionieris. Brokastis – briesmīgas. Iespējams, tikai dēļ tām, labāk bija izvēlēties kādu starptautiskas ķēdes viesnīcu.

Nekavēšos pie klasiskajiem tūristu objektiem, to patiesībā nav daudz, un ja tā labi sarauj, 2 dienas ir pietiekami, lai tos apskatītu. Vairāk par iespaidiem, salīdzinot pilsētu gan laikā, gan telpā.

Drošība. Biju patīkami pārsteigts, taču jutos drošāk, nekā Rīgā. Policija ir visur, uz ielām, metro, tūrisma objektos, autoostā. Ņemot vērā, ka beidzmos gadu desmitus priekštati par Pīteru veidojās pamatā no krievu kriminālajiem seriāliem, šķita, ka tur visi šaudās, laupa, valda mafija un korumpēta policija. Dabā viss izskatījās krietni labāk un drošāk.

Transports. 3 dienu biļete uz visiem transportiem – 5 eiro. Tad nu arī braukājām ar metro uz nebēdu. Vienīgais mīnuss, trakoti ilgi jābrauc lejā un augšā. Tik tīras metro stacijas es nebiju redzējis nekur. Neviena benčika, papīra vai pudeles. Viss kā izlaizīts. Turklāt, īpaši daudz apkopēju nemanīju. Nevar salīdzināt, piemēram ar Berlīnes vai Parīzes metro – tur ir miskaste. Uzraudzība arī iespaidīga. Augšā pie ieejas vairāki metro apsardzes darbinieki un policists. Lejā, katra eskalatora galā sēd tantuks un vēro notiekošo. Tiklīdz pamana ko aizdomīgu, nekavējoties pa “skaļo” bļauj. Metro beidz kursēt 12 naktī. Neviena bomža! Nepārtraukti pa skaļo ziņo, ka diedelēt metro ir aizliegts. Jā, tur laika kavēšanai pastāsta gan par aktuālajiem remontiem metro, gan citu info. Ik pa laikam drošibas dienests kādam palūdz atvērt somas. Arī mēs uz to vienreiz uzķērāmies, bet kopējās drošības labad, iebildumus necēlām.

Virszemes sabiedriskajā transportā joprojām konduktori, pie visa tā, ka ir e-biļetes. Kad iekāpjot, esi nopīkstinājis pie aparāta, pienāk konduktors un ar savu aparātu pārbauda vai tiešām esi atzīmējies. Paši transportlīdzekļi gan tādi... nu paveci.

Ēdināšana. Šķiet tur ēd visu laiku un visi. Restorāni, kafejnīcas, ēdniecas uz katra stūra. Vairākus pamēģinājām, ēst var, cenas līdzīgas kā pie mums.

Veikali. Tikai beidzamajā dienā, ceļā uz koncertu iztālēm pamanījām mūsu izpratnes tirdzniecības centru, tas pats labu gabalu ārpus centra. Centrā normālu veikalu nav. Ir dažas pierasto brendu bodes, bet kopumā piedāvājums niecīgs. Pašā pilsētas sirdī Ņevas prospektā veselu kvartālu aizņem Gostinnij dvor – milzu lielveikals pie kādreizējiem padomju standartiem. Iegājām un jau pēc pāris minūtēm vīlušies pametām šo tirgu. Pilnīgi nekā! Protams, sīkas bodeles ar lērumu uzvalkiem un sieviešu kažokiem, bet ne vēsts no pierastajiem zīmoliem. Laikam, tādēļ arī pircēju tur nav.

Satiksme. Kopumā šoferi brauc apzinīgi, pie dzeltenā neskrien. Vienīgais ātrums – neviens nebremzē. Šķiet, braukta par Ņevas prospektu ar 90 km/h ir normāli. Pat poliči uz to piever acis.

Rezumē... Lai man atvaino Sanktpēterburgas fani, vai tie, kas var bezjēdzīgi klīst par baznīcām, vecu ēku pagalmiem vai pieminekļiem, bet otreiz uz Sanktpēterburgu tik drīz nebraukšu – viss ok, tikai pārāk garlaicīga. Bez pārdesmit tūrisma objektiem, tur nekā nav ko redzēt. Viss centrs nav mainījies kopš revolūcijas laikiem. Taču kopumā saprotu, ka Krievijas lielpilsētas var apmeklēt bez bažām.