Jau ļoti sen bija doma aizbraukt uz Krievzemi . Vienreiz mūžā esmu bijusi Pēterburgā , bet ne jau glancēto skaistumu gribēju redzēt ( biju tūlīt pēc pilsētas 750 gadu jubilejas , kad viss nozeltīts un pārkrāsots ) , gribējās redzēt kaut ko krievisku .

Tā nu nāca ziņa , ka tūrisma firma " Ap sauli " organizē skatīties Kaļiņingradas noslēpumus . Jau sen mani ir interesējis noslēpumainības plīvurs , kurš ir klājies pār Kaļiņingradu . Tilts , kuru vācieši kara laikā ir pacēluši , un kurš it kā esot mīnēts , ja mēģinās viņu nolaist , tad būs sprādziens ne pa jokam , gan appludinātā Kaļiņingradas pazemes pilsēta . To visu ir stāstījuši cilvēki , kuri kara laikā ir dienējuši un karojuši tajā pusē .

Jāsaka uzreiz - tilts pirms pāris gadiem ( 70 gadus pēc kara ) beidzot ir demontēts , laikam jau sprādziens nav bijis , un zem pilsētas patiešām atrodas katakombas , kuras tagad ( un jau sen ) ir applūdinātas

Ir samērā agrs sestdienas rīts un plkst. 7

pie pieturas piestāj liels autobuss, un mēs - 43 ceļotāji , ieņemam savas vietas. Parastā procedūra - gide iepazīstina mūs ar sevi - Marina , un ar šoferīti - Renāru .

Aizbraucam līdz Klaipēdai un ...nogriežamies uz nepareizo pusi , braucam uz Viļņu !!! Bet tas ir tikai tāds gudrs manevrs , nezinu cik km mēs tā braucam - varbūt , 100 varbūt mazāk ., tad vienā lielā aplī apgriežamies par 180 grādiem , uzbraucam uz blakus šosejas un dodamies it kā atpakaļ , bet jau pa citu ceļu . Izrādās ka visa gudrība ir tajā , ka labāk ir nobraukt pa labu ceļu vairāk km , nekā pa īsāko ceļu lauzt autobusu .

Protams ka nebraucam klusumā , bet Marina mūs izvadā pa visādiem vēsturiskiem labirintiem , gatavo mūs gaidāmajiem brīnumiem . Pati Marina ir bijusi Kaļiņingradā pirms trijiem gadiem , arī viņa gaida atkal redzēšanos ar šo pilsētu ,

Vispirms protams būs robeža , būs gan mūsu , gan autobusa pārbaudes.

Plkst.11.20 esam muitā leišu pusē - glīta un pieklājīga meitene apstaigā mūsu autobusu un savāc pases , aiznes pie zinošiem ekspertiem, un drīz pases tiek atdotas mūsu Marinai.

Pārbraucam robežupi un tur mūs sagaida tāds, nekāds krievu robežsargs . Atkal ņemam savus dokumentus un dodamies uz viņu muitas kantori . Viss notiek samērā ātri , jo esam pirmie un vienīgie . Mums ir pieteikts ka šeit nav vietas nekādiem stulbiem jociņiem , skaļai runāšanai , jābūt solīdiem un civilizētiem - kontrolētāji ir spec. apmācīti cilvēki , kuri katru dumjību un izlēcienus tūlīt iztulkos pa savam un ej tad un pierādi ka neesi kamielis . Pa to laiku robežsargu melnais suns ar savu pavadoni ir izostījis mūsu autobusu , mūsu pasēs pēc rūpīgas pārbaudes ir iespiests zīmogs , iedota maza lapiņa , esam izstāvējuši garu rindu pie vienīgās tualetes ( un šī nav mazsvarīga lieta ) un kā saka - laimīgi ceļu senajā prūšu zemē , kuras nosaukums tagad ir KAĻIŅINGRADAS APGABALS .

Braucam apskatīt Austrumu reģionu . Starp citu jāsaka , ka mūsu autobuss , mūsu grupa no firmas AP SAULI ir pirmā bezdelīga , un varbūt vēlāk maršrutā būs pārmaiņas , bet šoreiz mēs braucam uz pirmo plānā paredzēto pilsētu Ņemanu.

Pa ceļam klausāmies visas tās briesmu lietas ko karš ir nodarījis senajam un kārtīgajam prūšu apvidum . Pēc kara visi vietējie iedzīvotāji ir izdzīti , krievi ienākuši ar savu urrā patriotismu - veco neatjaunot , tas taču piederējis fašistiem , apgabalā saaicināti azerbaidžāni, armēņi , protams krievi . Visiem piesolīti zelta kalni , bet īstenība bijusi pavisam savādāka , Smags darbs , trūcīgi apstākļi .......bet labi , to nerakstīšu , tas jau ir vēsturnieku lauciņš , un dažreiz viņi paši savā starpā strīdas.

Krieviem pēc kara viens no sarežģītākajiem uzdevumiem ir bijis visām apdzīvotajām vietām , katrai upītei , katram strautiņam dot krievu mēlē saprotamu nosaukumu , Piemēram DUBKI, upīte ZLAJA ,ŠEPETOVKA , PRIVOLNOJE, JAGODNOJE ....nu vispār paši arī sajaukuši , jo esot vietas kuras ir dubultā .

Katrai pilsētas ielai arī atrasti gan ģenerāļi , gan leitnanti , gan seržanti ,kuru vārdā ielas nosaukt, bet paprasi tagad kādam ar ko šis seržants piemēram ir bijis tik slavens , ka viņa vārdā iela nosaukta , tad nekā - neviens to vairs nezina .

Braucam - lieli plaši lauki , tajos aug vībotnes , dadži , krūmi . Gods kam gods , pāris vietās redzējām ganāmpulkus , nemelošu , bet viens ganāmpulks bija milzīgs - ap 1000 govju .Ceļa malās mājas - vienai , vēl no nīsto fašistu laika mājai koši zaļi dakstiņi , tādi jiftīgi zaļi . Tad atkal vienai otrai tādai pašai koši balti eiro logi , tas nekas ka mājele veca. Sētas nekoptas , kaut arī rudens , bet kaut kādai puķei tad vajadzēja būt , bet ja arī ir , tad dobe apjozta ar pelēko šīferi vai riepām - nu tā , lai būtu pa smuko . Braucam uz Tilzītes siera ražošanas reģionu -braucam uz vienu nabadzīgā reģiona pilsētu - ŅEMANU.

Pa šo laiku BITE man nesaprotamā tekstā , kuru saprot tikai viņi paši , ir atsūtījuši brīdinājumu - ja gribēšu runāt ar savu Eiropu , tad būs jāmaksā 4,24 eiro par minūti , un vēl visādus brīdinājumus , kas man būs , ja es es kaut ko ne tā darīšu ar savu telefonu . Vienkārši atslēdzu visus mobilos sakarus un pārējās ekstras , paliek tikai kamera , lai varu fotografēt .

Pirms iebraukšanas pilsētā gide mums abām ar blakussēdētāju pamatīgi sabojā nervus , paziņojot , ka jāsamaksā viņai 950 rubļi , par abām ekskursijām. Mums tādas naudas nav , jo neviens nav teicis ka tik daudz jāsamaina , bija informācija ka visur varēs norēķināties ar kartēm.

Un īstenībā tā arī notiek - manu karti termināls paņem , draudzenei cita banka , un darījums izdodas ar nokavēšanos , bet tomēr izdodas .

Par 4 eiro mūsu naudā mums tiek caur stikla logu parādīts kā tiek veidots siers ,pareizāk sakot izstāstīts, jo neko citu mēs neredzam kā tikai 1 tn tilpuma spoža metāla mucu , pie kuras uz trepītēm pakāpusies sieviete ar šļūteni laiž mucā pienu. Kāpēc es zinu mucas tilpumu ? Tāpēc ka mums tika stāstīts, ka dienā viņi var pārstrādāt tikai 1tn piena .

Blakus telpā arī caur logu redzam plauktus ar gatavo sieru , toties viena runātīga kundze , laikam jau priekšniece mums sīki un smalki izstāsta visu procesu no govs piena līdz siera ritulim izstāsta .

Lai mēs stāstītajam noticētu , par to pašu naudu mums ir arī siera degustācija . Kad nu esam beiguši degustēt , tad ir iespēja sieru nopirkt . Es ar sieru esmu uz JŪS , un sieru nepērku. Starp citu izvestais siera daudzums arī ir limitēts , tāpat kā alkohols .

Šajā pašā uzņēmumā ir kafejnīca , kurā varot paēst pusdienas , bet tas nebija pareizais lēmums šeit pasūtīt pusdienas . Tā kā personāls iepriekš nebija brīdināts par mums , tad visa ēšana ļoti aizkavējās , jo laikam jau pavāriem vajadzēja visu sākt no nulles - malku gādāt , plīti kurināt un cūku kaut ( protams es pārspīlēju)

Toties mēs ar draudzeni aizgājām un netālo kafejnīcu . Draudzene pasūtīja tādu aizdomīgu tefteli ar griķiem un kafiju , es pasūtīju īstu krievu boršču ! Par 140 rbļ. , un pirmo reizi savā mūžā gāju kasīties pie pavārenes - zupā viena kāpostu šķēle , pāris burkānu ripiņas , kāds kartupelis , mazliet iekrāsota ar sarkano bieti .....man uznāca dusmas , jo par 2 eiro mūsu naudā es varu izvārīt TĀDU zupu ! Jo....lai kā es meklētu - ne gaļas kriksīti nevarēju atrast .

Stāsts ir garš , bet pavārene mēģināja man iestāstīt , ka tur taču gaļa esot , tikai "' tjortaja ". Tā arī nesapratu - no kauliem nokasīta un sablenderēta ? Es gan teicu ka par tādu zupu nemaksāšu , bet ej nu sazini kādi ir viņu tikumi un likumi , varbūt ka man būtu darīšana ar kādiem viņu izsitējiem , un tad ir jautājums - vai man to vajag ?

Kases jaunkundzei es teicu , ka gribēju vienreiz dzīvē nobaudīt to krievu izslavēto boršču , uz ko viņa man atbildēja , ka tas esot ukraiņu borščs !

Iegājām vietējos " butikos" , tā laikam pie viņiem sauc tos kioska tipa veikaliņus , bet arī tur Eiropa ienākusi - var norēķināties ar kartēm. To tirgotāji ir sapratuši , ka nauda ir svēta lieta un to viņi prot paņemt .

Un kur tad vēl padomju eksotika - telefona aparāts pilsētas ielās ! Aparāta bildi man izdevās ielikt šī rakstiņa pašā galvgalī kā titulbildi .

Reģions tiešām nabadzīgs - joprojām nezina ko iesākt ar vāciešu it kā atstāto mantojumu , jo godā celt un atjaunot sagrautās mājas , muižas un baznīcas ir zem patreizējās tautas goda , tas taču fašistiskais mantojums ! Kas vēl palicis ,to iznīcina , ja renovē - tad nekvalitatīvi. 50 gadus pēc kara uzcēluši tikai vienu tiltu. Un ja godīgi - arī naudas nav ! Mums tiek stāstīts par tautas zaglīgumu

15.40 izbraucam uz pilsētu , kuru sauc par Kaļiņingradu , bet kurā pats Kaļiņins nekad nav bijis . Jo vairāk tuvojamies K. jo mazliet sakoptāka apkārtne , ar to es domāju ciematiņus.Tā tik vien gar acīm zib dubki, šepetovka , desantnoje , privoļnoje uttt.

Ļoti labi jau esošie ceļi un top jauni , bet tas arī vienīgais , joprojām aizaugušie lauki , pilnīgi jābrīnās ko tie krievi ēd , jo nav ne dārzi , ne sakņu lauki , ne labības lauki . Bet to mēs uzzināsim vēlāk ko viņi ēd un no kurienes ved produktus .

Dažās apdzīvotās vietas ceļa malās sēž tantiņas ar sēņu groziņiem , gandrīz kā mūsu Kaķeniekos , tikai mūsējiem tas sortiments daudz bagātīgāks .

Iebraucam " varoņpilsētā" Kaļiņingradā , tur mūs sagaida vietējā gide , visīstākā savas pilsētas patriote .Ekskursija notikšot braucot ar autobusu , bet nekādas vainas , jo izstaigāt pilsētu nav mūsu spēkos un vai vajag ?

Izkāpjam no autobusa un aizejam līdz Kaļiņingradas gotiskajam Domam . Iespaidīga celtne , vismaz 2x lielāka par mūsu Domu . Kara laikā amerikāņi viņu neesot sabumbojuši tikai tādēļ , ka torņa smaile esot bijusi kā orientieris pilsētas bombardēšnai . Bet pilnīgi bez bumbošanas nav iztikuši arī Domam ir tikusi sava tiesa.

Pie vienas no Doma sienām ir Imanuela Kanta kaps . Stāsts par I.Kantu bija garš , bet arī interesants.

Pilsēta paliek ar vien eiropeiskāka , bet tās āža kājas vienalga lien laukā . Tiekam izvadāti pa pilsētas centru , gar ostu , bijām līdz Brandenburgas vārtiem un turpat esošajā marcipāna muzejā .

Ir jau iestājusies tumsa un piebraucam pie viesnīcas pašā pilsētas centrā .

Ejam uz viesnīcu , pie durvīm mūs sagaidīt it kā vajadzētu solīdam šveicaram , bet iekšpusē pie maza galdiņa sēž uzkumpis vīrelis un spēlē spēlītes telefonā .

Bet atslēgu izsniedzējs savā vietā un prot runāt arī angliski , laipns un tiekam savā numuriņā . Par viesnīcu var pateikt tikai to labāko - skaista un tīra vannasistaba ar bezgala daudziem dvieļiem , nu vispār visu neuzskaitīt , arī brokastis labas .

Kā jau teicu par āža kājām . Mūsu numuriņš otrajā stāvā , kāpjam pa for;s;am marmora kāpnēm , bet tikai līdz pusstāvam . , īsi pirms koridora uz mūsu otrā stāva gaiteni marmors beidzas un ir atkal mūms tik pazīstamās bedrainās betona kāpnes.

Mums numuriņš ielas pusē - no rīta atvelku aizkarus un skatos - tā māja , kuras fasāde pret ielu renovēta un skaista , sētas pusē tieši tāda pati kā pirms renovācijas , augstākais ja ar pindzeli sienas nokrāsotas . Jā , mums stāstīja , ka pilsētā pieņemts lēmums vismaz centrā renovēt hruščovkas ,bet sākuši un aptrūkusies nauda , pieticis ir tikai 15 ēkām.

Tieši pie mūsu viesnīcas ir redzams monstrs , pareizāks sakot piemineklis lielummānijai un stulbumam , esot sākts būvēt 1970 gadā nobeigts 1976 gadā , jo atjēgušies ka pamati ierakti smiltīs , ka pamati nevar izturēt tos daudzos stāvus , atjēgušies ka nav taču kanalizācijai iespēja uzņemt visu to , kas kanalizācijai paredzēts . Bija divi varianti , vai nu pilsētniekiem atslēgt kanalizāciju , vai arī monstru iekonservēt . Tā viņš tagad tur stāv , pat devītā stāvā izsisti logi ......

Tā nu sagaidījuši atkal savu vietējo gidi dodamies uz dzintara muzeju Jantarnajā .

Pa ceļam cauri pilsētai dienas gaismā apskatām vēl neredzēto . Skatos - laikam jau apkopēja lombardam mazgā trepes , kurš nu senāk būtu aizdomājies ielas trepes mazgāt ? Man ļoti patika viņu luksofori - zem iedegtā luksofora ir elektroniskais pulkstenis , kurš skaita sekundes līdz nākošajai krāsai . Braucam garām laukumam kuru rotā augsta granīta stēla - trīs maršaliem par godu - kara lietas joprojām ir lielā godā , tāpat kā Ļeņina pieminekļi .

Pilsētā ļoti daudz koku - stipri šaubos ka tagadējie viņus būtu stādījuši ( vienā vietā gan bija sastādītas papeles , tās nu tiešām bija šajos laikos stādītas ) Var redzēt vietas , kur tikpat kā mežs uzaudzis uz drupām , joprojām drupas nav novāktas .. Jo tālāk no pilsētas centra , jo vairāk noplukušās piecstāvenes .

Braucam un klausāmies sagatavošanās lekciju par vietu , uz kurieni braucam - uz pasaulē lielāko dzintara ieguves vietu - un Jantarnaju .

Šajās raktuvēs kopā ar no jūras izskaloto dzintaru iegūst 90% no visā pasaulē iegūtā dzintara.Teorētiski šim Krievijas apgabalam vajadzētu būt tikpat bagātam kā Dubajai , bet īstenība ir tāda , ka pilnīgi viss dzintars tiek sūtīts uz Maskavu , un Maskavā jau zina ko darīt ar naudu !

Vienas vētras laikā jūra var izmest krastā līdz 2 tn dzintara !

Braucam garām aizaugušajiem un pārpurvotajiem laukiem , apkārt trako zelta rudens , mēs klausāmies lekciju par dzintara ieguvi , par vēsturisko iegūšanas veidu - vispār jau interesanti , varbūt arī tāpēc ka ir rīts , mēs esam atpūtušies .

Esam uzbraukuši visaugstākajā apgabala pakalnā -110 m virs jūras līmeņa . Senāk šeit ir bijis augsts tornis - pēc kara krievi saspridzinājuši . Tagad nekā , vienīgi kārtējā armijas daļa tur atrodoties .

Kalnaina panorāma , ceļa malā sagruvusi baznīca , neesot naudas atjaunošanai un arī iemeslu neredzot - fašistiskais mantojums .

Kokos ieaudzis kārtējais pakalns - karātavu kalns . Sensenos laikos tur bijušas karātavas , kur kāra strādniekus , vai arī vienkāršos ļaužus - dzintara zagļus . Uz to stingrāko bija aizliegts paņemt kaut vienu dzintara gabaliņu !

Esam piebraukuši pie muzeja - tur mūs sagaida vietējā gide - aizejam pie nožogojuma . Zem mums , apm. sešdesmit metru dziļumā dzintara ieguves karjers ! Skats iespaidīgs - darbs un dzintars pietikšot vēl 60 gadiem .

Iepriekšējais karjers appludināts - tagad esot ezers .

Jau autobusā mums sīki un smalki ir izstāstīta visa šī biznesa vēsture un ir tikai jābrīnās - šeit iegūst tik milzīgas bagātības , bet valsts tik nabadzīga !

Kaļiņingradas apgabala galvenās bagātības ir - dzintars , gāze un nafta !( Braucot redzējām ceļa malā naftas sūkņus . Neticami , bet tās bija . )Vismaz uz sienas muzejā bija tā rakstīts ! Tad ir jautājums - vai vismaz tūristu autobusiem un pārējiem transportiem normālu stāvlaukumu nevarēja uztaisīt ? Bedrains asfalts , kurš robežojas ar viņu nacionālu kultūraugu - pamatīgām nezālēm cilvēka auguma garumā .

Muzejā tiekam ielaisti pa nelielām grupiņām. Priekštelpā pie sienas Krievijas patreizējo elku - Putina un Medvedjeva portreti , pa vidu viņiem no dzintara veidots Krievijas ģerbonis , kurš tiešām bija skaists .

Mūs pārņem atkal cita gide un sākam ekskursiju - no pašiem pirmsākumiem , tiek parādīts reklāmas rullītis par dzintara ieguvi - nu nezinu, diezgan daudz roku darbs , tad sākām apskatīt visu ekspozīciju . No mušiņām un ķirzakām iesprostotām dzintarā līdz dzintara gabaliem kuri ir tik lieli kā maizes klaipi . Tādam dzintara gabalam izsolēs varot būt cena pat līdz miljonam eiro , vai varbūt dolāru . Atkal jautājums - KUR tā nauda paliek ?

Man vislabāk patika piecdesmito gadu rotas lietas , dzintars plus sudrabs , zelts .

Turpat atrodas arī veikaliņš - visādi dzintara izstrādājumi atbilstoši katram maciņam. Viss pieder valstij, esot gribējuši aizliegt cilvēkiem pēc vētras lasīt dzintarus jūras krastā , bet nav sanācis . Pēc vētras jūras malā kā nosēta ar dzintariem.

Tagad brauksim uz Baltijas Šveici - uz SVETLOGORSKU.

Nu tā tiešām ir kūrortpilsēta .Skats uz jūru vien ir ko vērts - skatāmies uz jūru no liela augstuma , jūrai šeit ir stāvkrasts - pludmalē flīzēta promenāde - arī mēs varējām nokāpt it kā , atpakaļ tikšot ar liftu , bet mums nebija tik daudz laika .

Augstas ,lielas priedes , vecās vācu vasarnīcas samērā labā stāvoklī . Gide stāsta ka viss labākais bērniem - vasarnīcās esot bērnudārzi , jūras vēju aizsargājot lielās priedes,

Redzam baznīciņu , arī tai ir 'apakšā " savs stāsts par atjaunošanu , bet tagad šeit esot koncertzāle ar labu akustiku un braucot uz šejieni zināmi ļaudis spēlēt un koncertēt.

Ejam pa prūšu kādreiz klātajām bruģētajām ieliņām , uz kurām ir uzliets asfalts , tagad bedrainas , kur bedre , no turienes prūšu bruģis skatās uz šo pasauli.

Mums tiek dots brīvais laiks , un tagad ir jāatrod ēstuve , kuru veiksmīgi kopā ar šoferīti atrodam . Normāla padomju laika ēstuve ar pašapkalpošanos un sauso augļu kompotu .

Paēsts ir , tagad pa galveno - Ļeņina ielu lēnā gaitā atpakaļ uz autobusu . Pa ceļam visādi "butiki", t,i,mazi veikaliņi , godīgi sakot tie dzintara izstrādājumi jau mazliet bija apnikuši , kur vien skaties dzintars , dzintars un vēlreiz dzintars . Pārdošanā Rīgas Dzintara smaržas , kosmētika , šis un tas no poļu drēbēm .

Jā - nostalģiju dabūjām - iznāca iepirkties pie vienas īstenās padomju pārdevējas . Nelaipna bez gala .

Nu autobusā iekšā un sākas atpakaļ ceļš uz mājām. Izbraucot no pilsētas redzam daudz jaunu un skaistu māju , gide joprojām stāsta par karu , par daudzajiem hospitāļiem ,

kuri šeit ir bijuši , un vēl tagad ir - tāda nelaba sajūta pārņem - uzkalnā trīstāvīga ēka un pa visu sienu uz ielas pusi - VOENNIJ HOSPITAĻ

Gide mums pastāsta kāda šeit ir viņu ikdiena , kādas algas , kāda apgāde ar pārtiku .

Algas sievietēm ir 15000 (laikam pāri 200 eiro) , vīriešiem 40-50 000, bet tad arī jāstrādā bez brīvdienām. Sievietes parasti atrodot vēl kādu darbu. Nu nezinu , tā mums stāstīja , bet laikam jau viņiem komunālie nav tādi kā mums , varbūt medicīna ir par velti . Nezinu.

Tad vēl viņiem ir problēmas ar augļiem , dārzeņiem, jo redz zeme esot pārpurvota , nupat nākuši pie slēdziena ka ir tāda lieta kā meliorācija , bet izrādās ka nav naudas ! Pirms kara zeme ir bijusi auglīga , bijusi meliorēta ,bijusi labi izveidota polderu sistēma , bet kara beigās visa uzspridzināta , un tagad - 70 gadus pēc kara atjēgušies ka varbūt ābolus nevajadzētu vest no Maskavas un Polijas , bet varētu paši izaudzēt ! Gaļa un piens esot pašiem .

Zinu cilvēku , kurš septiņdesmitajos gados dienēja tajā apgabalā , zaldātiņi gājuši uz vecajiem dārziem un ēduši ābolus , bumbierus pilnām mutēm , tas gan bijis 25 gadus pēc kara ! Bet nu ir pagājuši gandrīz 70 !

Par šo gan pārņem dusmas !

Vietējā gide brauc mums līdzi uz Kaļiņingradu lai pie reizes parādītu šoferītim ceļu , jo joprojām ir lieli ceļu atjaunošanas darbi . Tur nu - cepuri nost , ceļi ir labi .

Iebraucot Kaļiņingradā no Svetlagorskas puses paveras varens skats - vareni jaunie kvartāli tiek būvēti . Varētu pat teikt- skaisti.

Nu kāds rezumē ? Negribu es vairs tos krievu laikus . Negribu atmodas laika mazos veikaliņus , pie laba ātri pierod , bet kā eksursijas sākumā teica mūsu Marina - aizbrauksim , paskatīsimies lai saprastu cik tomēr labi ir pie mums pašiem . Šoreiz krievu puses muitā bija ilgi jāgaida , jo pirms mums bija vēl viens autobuss, tad mēs . Atkal tas pats - tikai šoreiz narkotiku meklētājs suns bija dzeltens labradors , iepriekšējais bija melnā krāsā . Pēc papīru pārbaudes vēl fiksais skrējiens uz DUTY FREE veikaliņu pēc lētā alkohola ( 2.85 eiro 0.5 l pudele 40%) tieši tādu man vajadzēja lai uzlietu zelta stīgai. Pār robežu drīkst vest tikai 1l stipro alkoholu , bet man arī vairāk nevajadzēja .

Aizmugurē sēdēja divas inteliģentas kundzītes , daudz ceļojušas un viņas sprieda - bija labi ! Interesanti pavadītas divas dienas . Ko citu mēs būtu mājās darījušas ?

Iebraucām Liepājā vēlā naktī , plkst .2 , bet šoferītis bija cilvēcīgs un pieveda mūs pie mājām.

Tas nu apmēram viss. Droši vien rakstot man ir šādas un tādas kļūdas , bet joprojām saku - neesmu vēsturniece , neesmu literāte , esmu pensionāre ar veterināres izglītību !