Karakasa

  • 2 min lasīšanai
Es biju dzirdējusi, ka Karakasa ir visbīstamākā/ nedrošākā pilsēta pasaulē. Tā kā man bija uz turieni jādodās darba darīšanās (World Social Forum) tad sevi mierinādama nolēmu to visu apskatīt ar savām acīm. Es jau zināju, ka uz šo pasākumu Karakasā ieradīsies vel kādi 100.000 cilvēki no visas pasaules un nolēmu aizlidot dienu iepriekš jo man vel bija jāsagatavojās manai prezentācijai. Ielidojot Karakasā es jau pamanīju, ka es neesmu vienīgā kam ir tāda doma ienākusi galvā. Visur bija tik daudz cilvēku, ka mana vienīgā vēlēšanās bija ātri atrast kādu transporta līdzekli līdz hotelim. Iekāpjot taksī man paziņoja, ka tilts uz pilsētu ir slēgts un mums būs jābrauc caur kalniem. Skats jau bija loti skaists, bet brauciens no lidostas līdz pilsētai ilga vairāk nekā 4 stundas un man jau sāka likties, ka šoferis ir nolēmis mani vest atpakaļ uz Amsterdamu. Kad es ieraudzīju uzrakstu “Hilton hotel” – no priekiem gandrīz vai sāku lēkāt. Nākamā dienā satiku vairākus manus kolēğus no Brazīlijas un mēs nolēmām aiziet pastaigāties pa pilsētu. Pie manīm pienāca viesnīcas apsargs un pateica, ka man ir jānonem mani auzskari un gredzens un jāpaņem līdzi pases kopija un 20_ un labāk būšot ja es ieradīšos atpakal viesnīcā pirms 18.00 un vienai pašai labāk vispār uz ielas neiet un izskaidroja, ka tas ir tapēc, ka ja mani gadījumā vēlās aplaupīt tad ar tiem 20_ es varu atpirkt (ja paveiksies) savu dzīvību. Tas negatīvais priekšstats ko es biju guvusi iepriekš par Karakasu tikai pastiprinājās. Visapkārt bija drausmīgā nevīžība un nabadzība kautgan daba jau tur ir vienreizēja. Angliski gandrīz neviens nerunā un es biju ļoti priecīga, ka man ir nelielas Spāņu valodas zināšanas, bet tomēr drošības pec visur ņēmu līdzi papīru un rakstāmo. Karakasai apkārt atrodās kalni un man bija tāda sajūta, ka es atrodos bļodā no kuras nevar tikt ārā. Kalnos dzīvo nabadzīgie cilvēki un kā man viens taksists izstāstīja, ka ja es tur nejauši nokļūtu, tad dzīva vairs nekad neatgrieztos. Tā kā es pēc 18.00 vakarā paliku viesnīcā, tad pēc iespējas vairāk laiku pavadīju restorānā un bārā runādamās ar vietējiem cilvēkiem (kuri tur strādā) un citiem iebraucējiem. Visi tie vakari bija bez šaubām ļoti jautri. Katru nakti varēja dzirdēt, ka kautkur tuvumā šauj un tā bija gan ļoti atbaidoša sajūta. Sevišķi no rītiem pie brokastīm bieži varēja dzirdēt, ka kāds tuvumā ir savainots. Naudu var samainīt maiņas punktos un bankās, bet es to tā nedarīju. Es naudu mainīju veikalos (jābūt vel piesardzīgam), jo tur deva daudz vairāk. Tas ir tapēc, ka vietējiem iedzīvotāji nedrīkst pirkt ārzemju valūtu. Ja braucot prom no Venecuēlas ir palikusi vietējā nauda tad to vairs nav iespējams samainīt atpakaļ ārzemju valūtā ! Veikalos un restorānos var gan norēķināties ASV dolāros, bet tas ir ļoti neizdevīgi jo ārzemnieki tiek ļoti apmānīti. Visā visumā viņiem ir tāds priekšstats, ka visi ārzemnieki ir ļoti bagāti un tapēc arī nekaunās no tiem pēc iespējas vairāk naudu izmānīt. Man sanāca tā, ka mana lidmašīna atpakaļ uz Amsterdamu bija ļoti agri no rīta un tā kā tilts uz lidostu bija joprojām slēgts, es nolēmu taxi pasūtīt jau ap 3 naktī. Man arreizi pateica, ka šis brauciens man izmaksāšot 300_ kautgan taxis no lidostas uz Karakasu man izmaksāja 100_. Tas tika apskaidrots ar to, ka taxim ir nepieciešams apbruņots eskorts kurš mūs pavadīs līdz lidostai jo naktī bandīti regulāri uzbrūkot mašīnām. Lidostā man pienāca klāt narkotiku policija un pajautāja uz kurieni es lidoju, kad es paskaidroju, ka lidoju atpakaļ uz mājām (uz Amsterdamu) tad palūdza man atvērt visu manu bagāžu. Man tas viss tā jau bija pariebies, ka man vienkārši sākās nervu sabrukums un es sāku histēriski smieties un teicu, ka gribu vienkārši uz mājām un vairs nekad dzīvē nebraukšu uz Venecuēlu. Ieraugot manā bagāžā daudz dažādus dokumentus un grāmatas un noskaidrojot, ka es esmu advokāte un tiku uzaicināta uz Karakasu, lai sniegtu prezentāciju par cilvēku tiesībām, viņi ļoti pieklājīgi atvainojās un bez rindas pavadīja mani, lai es varētu iereğistrēties. Pārbraucot mājās man viss tas likās kā tāds murgs kaugan ir arī momenti ko es ar lielāko prieku atceros, bet atpakaļ uz Karakasu man kautkā nevelk.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais