Pagājušās vasaras 1. ceļojums - Sanktpēterburga

19.06.2009
12 min lasīšanai
51 foto

Ir jau pagājis gads, kopš apmeklēju šo skaisto pilsētu, bet joprojām gribās atgriezties vēl un vēl... Pēterburgā (tolaik, Ļeņingradā), pirmo reizi biju 1985. gada ziemā, bija ļoti auksts, bet skaidrs laiks. Pagājušajā gadā - karsts, jauks laiks. Sākšu no sākuma. Ceļojām ar &amp;quot;Airisa un Co&amp;quot; Pirmā diena 09.08.2007. Izbraukšana uz Pēterburgu bija paredzēta plkst. 18:00 no Cēsīm, mana iekāpšana autobusā – ap 19-iem, bet viss mazliet mainījās, šoferīši izvēlējās citu ceļu, proti, caur Valku un tālāk Narvu, nevis tā kā bija plānots iepriekš – caur Pleskavu. Ceļš esot labāks. Tā nu braucu uz Smilteni, auto atstāju Blomē pie radiem, lai vieglāk nokļūt atpakaļ mājās. 19:00 sāku gaidīt autobusu Smiltenē Valkas krustā, bet tad Indra paziņoja, ka autobuss kavējas, Cēsīs iekāpšana vēl nav sākusies (pulkstenis jau rādīja 19:36), braukt atpakaļ uz Blomi nav jēgas (un, nebūtu arī labi atgriezties pirms ceļojuma). Tā nu turpinājām gaidīt (ar pavadošo svītu). Tā nu pētīju katru autobusu, kas nāca manā virzienā, beidzot arī īstai parādījās. No Smiltenes izbraucām 21:12. Tālāk pazīstamais ceļa posms Smiltene – Valka. Valkas – Valgas robežā pasu kontrole (visai formāla), robežu šķērsojām 22:06. Otrā diena 10.08.2007. Tālāk līdz Narvai mierīgi gulējām, jo, ko gan naktī varētu redzēt. 3:00 iebraucām Narvā, atstājām tur otru mūsu šoferīti, jo esot braucis jau 3 dienas un vajagot atpūsties, tā nu ceļu turpinājām ar vienu šoferīt. Sākās neliela riņķošana pa pilsētu un ceļa taujāšana igauņiem. Nakts, tumsa, igauņu bāleliņu interesantā attieksme - ceļu uz robežas pāreju parādīja citā virzienā. Tā jau laikam ir, ja igaunis saka pa kreisi, droši var griezties pa labi un būs labi. 3:20 nonākam pie robežas Narvā, Vajadzēja aizpildīt deklarāciju, es biju brilles atstājusi lielajā bagāža, klāt netiku, labi, ka grupas vadītāja Anita apņēmās šo darbu veikt manā vietā, parakstījos norādītājā vietā un lieta darīta. 3:38 piebraucam pie robežkontroles punkta Ivangorod (jau Krievijas robeža), 4:00 sākas pasu kontrole, jau nopietnāk ar izkāpšanu kopā ar visām mantām no autobusa un iziešanu caur kontroles punktu, pases pārbaudīja rūpīgi. 4:35 pārbaude veiksmīgi ir notikusi, somas atvērt nevajadzēja, varējām kāpt atpakaļ autobusā. 4:48 turpinām ceļu uz Pēterburgu, vēl esot apmēram 200 km. Pa ceļam autobusā paņēmām krievu robežsardzes oficieri. Varējām turpināt ceļu, bet lai nepietrūktu degvielas, nācās uztankoties (degvielas cena A95- 20,20 rubļi (0,43 Ls), dīzelis 14 rubļi (0,27 Ls)), tikai, ak, vai! Iebraucām ne tajā benzīna uzpildes stacijā, jo izbraucot no tās būtu jāgriežas atpakaļ uz Latviju, bet tā kā tas neietilpa mūsu plānos, vadītājs pagriezās pa kreisi, kā vēlāk mēs uzzinājām kreisais pagrieziens, šeit nav atļauts. Sekas ilgi nebija jāgaida, jo tuvumā esošajā VAI būdiņā dežūrēja ceļu inspektors, kurš to vien bija gaidījis… 5:01 apturēja, nācās kavēt 15 minūtes un vadītājs bija spiests atstāt autovadītāja apliecību, atdošot kad mēs brauksim atpakaļ, jo tad būšot priekšnieks (tas gan ir kas dīvains, jo kas tad ir lielāks pārkāpums – pagriezties pa kreisi pie zīmes „Pagriezties pa labi”, vai braukt uz Pēterburgu bez tiesībām?. Lai vai kā 8:00 (neatceros pēc Maskavas vai Rīgas laika) iebraucam Sankt-Pēterburgas priekšpilsētā. Apstājamies pie degvielas uzpildes stacijas, kur varējām apmeklēt tualeti, nomazgāties, paēst brokastis (izmantojot silto ūdeni no autobusa un līdzi paņemto pārtiku un kafiju) un sagatavoties Pēterburgas kultūrvēsturisko objektu apmeklējumam. Pēterburgā iebraucam no Kirova rajona puses, šeit pārsvarā ir tirdzniecības objekti. Tirgu Pēterburgā pārņēmuši azerbaidžāni. Pēterburgā dzīvo vairāk iedzīvotāju kā visā Latvijā (iespaidīgi). Ceļu turpinām pa Staroje Peterburgskoe šose, tur autobusā uzņēmām gidi Aļonu Aleksandrovnu, kura mūs nenogurusi iepazīstināja ar Pēterburgas vēsturi, veiksmīgi nodeva katra kultūras objektu gidu rokās. Šeit jāpiebilst, mums pieteica ekskursijas laikā nesarunāties, ne krievu, ne latviešu valodā, jo mēs kultūru baudījām pa lēto (tas ir 3X lētāk kā nāktos ārzemniekiem), bijām pieteikti kā grupa no patāla Krievijas nostūra. Pirmais apskates objekts Pēterhofa (Petrodvorec) Romanovu dinastijas Krievijas caru ārpilsētas rezidence, kas atrodas apmēram stundas braucienā no Pēterburgas. Pie ieejas Pēterhofā vēlreiz atgādina, lai turam mutes ciet. Parkā fotografēt varējām cik tīk, bet pilī – nē, bija kas uzdrīkstējās, bet mēs vēl nebijām iejutušies, neriskējām (žēl, bet vajadzēja). Pēterhofa izveidota 18.gs. (arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli) Ziemeļu kara laikā, kā elitāra rezidence. Savulaik šī zeme piederēja Novgorodai, tad, 17.gs to iekaroja Zviedri. Pēteris I Sankt-Pēterburgu bija ieplānojis kā valsts galvaspilsētu (kādu laiku tā arī bija). Pēterim I vajadzēja elitāru vasaras rezidenci. Pēterhofa sākotnēji bija vieta, kur apmesties Pēterim I, pārceļojot no viena jaunceļamā cietokšņa uz otru. Cietokšņu Kronštates un Kronšlotes celtniecību uzraudzīja Pēteris I pats. Pēteris I pārvaldīja septiņas valodas, t.sk. latīņu un sengrieķu. Pēteris I bija Maltas bruņinieku ordeņa maģistrs. Pilij sākotnēji bija divi stāvi (Pēterim I, neskatoties uz viņa augumu patika zemas ēkas) Laika gaitā Katrīna pili paplašināja. II Pasaules kara laikā pils stipri cieta. Daļu no vērtīgā paspēja pārvest pāri Urāliem. Pēterhofā ir divi parki augšējais (Arhitekta Baumšteinaveidots no 1714-1724 gadam) un apakšējais. Apakšējais parks ar kanālu ir savienots ar Somu jūras līci. Pa šo kanālu viesībās ieradās viesi. Parkos esošās apzeltītās strūklakas ar ūdeni nodrošina tuvējie avoti. Strūklakas darbojas pēc savienoto trauku principa (uz pašteci – nav neviena sūkņa) caur strūklakām sekundes laikā izplūst 1000 L ūdens, kas ieplūst Somu jūras līcī atšķaidot ar saldūdeni jau tā saldajā jūrā. Parkā izveidotas interesantas strūklakas, vienā no tām ir „runājoši” dzīvnieciņi (pīle, mopsis u.c), dažas strūklakas nodrošina jautrību – iedarbojas kad tām pietuvojas. Pēteris I noteica tā laika Krievijas modi, viņam tuvs bija regulārais parku veidošanas stils, pie tā arī turējās. Pēteris I parkā izveidoja dīķus spoguļkarpu audzēšanai, ēst gan viņš tās neēda, tikai baroja, ķēra un tad palaida atpakaļ, jo ticēja, ka karpas nodzīvo 2,5 tūkstošus gadus. 1958.gadā atvēra 1. restaurēto zāli Troņa zālē viesiem vajadzēja 3x paklanīties (1x- uz mazās zvaigznes, 2x uz lielās zvaigznes, 3x pie paša troņa). Troņa zāles kristāla lustra veidota no ametista kristāla, kas izveidots ozollapas formā. Šobrīd Pēterhofa un tās parks ir atjaunoti pilnībā. Vēl viena interesanta celtne ir vasaras terase, kurā savulaik rīkoja greznas balles, dāmām tajās bija jāierodas grezni ģērbtām, sejai vajadzēja būt pūderētai ar talku, ko Pēteris pats piegādāja no Parīzes, bet dāmas centās ekonomēt – pūderējās ar miltiem, kad Pēteris I to atklāja, nolēma dāmas pārmācīt aplejot tās ar ūdeni. Tā nu tām nācies ar kaunu pili pamest uz visiem laikiem. Kungiem obligātas bija parūkas. Pie vasaras terases izveidoja garšaugu dārzu, no tā viesību galdā pasniedza dažādus garšaugus. Vēl viena Pētera I īpatnība – pārbaudes kauss, kurā ietilpa 1,4 L šņabja, ko vajadzēja izdzert vienā paņēmienā. Tālāk devāmies uz Puškinu (Carskoe selo), kur meklējama otra greznākā valdnieku rezidence – Katrīnas pils. Brauciena laikā gide iepazīstināja mūs ar Pēterburgas vēsturi. Pēterburgas iedzīvotāji lepni par to, ka Pēterburgā ir 3. izveidotais metro (1. (vecākais) Londonā, 2. – Budapeštā), lai gan Pēterburga izveidota purvainā vietā, Ņeva sazarota, tomēr, metro tur ir. Pirmā doma par metro celtniecību bija jau 20.gs sākumā, tomēr 30-tos gados sākās metro celtniecība, tomēr šo plānu nebija iespējams īstenot, bet sākās II Pasaules karš. Šobrīd no loka atiet četri atzari. Nogriežamies uz Komjaunatnes prospekta, kur redzams Putilova rūpnīcas skurstenis, dzīvojamās ēkas greznotas ar kolonnām, balkoniem (jāteic, visnotaļ iespaidīga izmēra – mūsu Rīgas nami salīdzinājumā izskatās kā rotaļu namiņi. Laukums, kura vidū sudrabegles, kas veltītas Lielā Tēvijas kara aizstāvjiem. Zaļā Slavas līnija veltījums (bijusī frontes līnija) Ļeņingradas blokādē cietušajiem un bojā gājušajiem. Trešdaļa iedzīvotāju gāja bojā, arī pilsēta bija nopostīta. Visas priekšpilsētas, izņemot Lomonosovu, bija vācu okupācijas gūstā. Izpostītās priekšpilsētas ir atjaunotas pilnībā, pēc kara tur bijušas drupas. Izskaidroja vārda „dača” nozīmi, izrādās vārds cēlies no vārda „dot” (davatj) 2003. gadā Pēterburga atzīmēja savu 300 gadu jubileju. No 1712.-1914. gada Pēterburga bija Valsts galvaspilsēta. Pilsēta dažādos laiko saukta dažādi: līdz 1914 – Pēterburga, no 1914.-1924.- Petrogrda; no 1924. – 1991. Ļeņingrada, no 1991. Sankt-Pēterburga. Pēterburgas veidošana notikusi sekojoši, vispirms ūdens novadīšanai izveidoti kanāli, tad savesta smilts, tā sablietēta, pēc tam savesta augsne. Braucot pa veco Pēterhofas ceļu pabraucam garām Streļņai (no upes Streļņa, kuras krastos tā atrodas) – Krievijas Prezidenta Jūras rezidence. 1917.gadā no Aleksandrovas stacijas izveda pēdējā krievu cara ģimeni. Nikolajs II iecēla sevi par armijas virspavēlnieku, viņam tolaik būtu vajadzējis atrasties Pēterburgā, bet viņš bija Mogiļevā, kur to sasniedz ziņa par to, kas noticis ar cara ģimeni. Tobrīd cara ģimene bija izvesta līdz Pleskavai, no kurienes to atveda atpakaļ un Carskoe selo. Pagaidu valdība to gribēja aizvest uz Japānu, bet caur Krievijai vest nedrīkstēja, līdz Japānai netika, palika Jekatirinburgā… Pirmā pils īpašniece bija Pētera I sieva Katrīna I, šo rezidenci Katrīna I pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli plāna un tā vadībā, pavēlēja uzcelt kā nelielu celtni, ap to izveidojot parku Pētera I iecienītajā regulārajā stilā, bet 18.gs II pusē no Eiropas ienāca jauna mode – neregulārais parka stils. Veidojot jauno parku Katrīna pavēlēja saglabāt veco – regulāro parku. Pēc Katrīnas I nāves pils pārgāja viņas meitas Elizabetes īpašumā, šajā laikā modē bija greznas ēkas, tā nu sākās pils pārbūve. Iekšējai un ārējai apdarei izmantoja 100 kg zelta, sāka trūkt līdzekļu un lai iegūtu vajadzīgo naudu paaugstināja sāls nodokli. Strādniekiem tolaik maksāja 5 kapeikas dienā, pils izmaksāja Carskoe selo 200 gadu laikā bija valdnieku dinastijas iecienīta atpūtas ,dzīves un darbības vieta. Greznajās pils telpās dzīvoja, rīkoja balles un ārzemju viesu pieņemšanas visi turpmākie Krievijas valdnieki. Telpu labiekārtošanā iesaistījās daudzi slaveni arhitekti, bet Lielo zāli iekārtoja F.B. Rastrelli. Dzintara istaba – viens no Pasaules brīnumiem tapusi 1711.gadā, kad to vācu dzintara meistari šo istabu izveidoja Prūsijas karalim Mobenžē. Pēteris pirmais nolēma, ka jāiegūst tā sev, tā nu Fridriham Vilhelmam I piedāvāja tās apmaiņu pret Pēterburgā būvētu kuģi, 55 karaliskā pulka grenadieriem, savu virpotāja darbagaldu un pašdarināto ziloņkaula kausu, apmaiņa notika. Dzintara panno sapakoja 18 kastēs un nogādāja vispirms uz Kēnigsbergu, no turienes uz Mēmeli, tad uz Rīgu un 1717 gadā uz Pēterburgu. Sākotnēji Dzintara istabu izvietoja Ziemas pilī, bet tad, Katrīnas pilī arhitekts Rastrelli pēc Elizabetes pavēles 1755. gada jūnijā uzmanīgi demontēja, salika panno kastēs un speciāla komanda to rokās pārnesa uz Katrīnas pili. No Pēterburgas uz Carskoe selo dzintara plāksnes rokās pārnesa zaldāti. Šajā istabā valdnieki pieņēma ārzemju viesus, tādējādi demonstrējot Krievijas varenību. Kamerona galerija nosaukta par grieķu rapsodiju. Valdniecei tuvs bija grieķu stils, tā nu Kamerons dāvāja šo āra terasi pastaigām ārā un izklaidēm sliktos laika apstākļos. Kāpņu galā izvietoja divas statujas, kas ir ciešs Herkulesa un Floras statujas kopija. Vakarā apmeklējām krievu folkloras koncertu – tas bija patiess baudījums (pilnai laimei). Vēlu vakarā iekārtojāmies visumā mājīgā viesnīcā „Ohtinskaja”. Trešā diena 11.08.2007. Pilsētas apskate, Pētera Pāvila cietoksnis, Kreiseris Aurora, vakarā brauciens ar kuģīti pa pilsētas upēm, kanāliem uz Ņevu. Ņeva iztek no Lādogas ezera un ieplūst Somu jūras līcī. Ņeva, lai gan rāma upe, bet nes tik pat ūdens cik Dona un Dņepra kopā. Pār Ņevu ir 9 tilti, no tiem viens dzelzceļa un viens vanšu tilts. Izbraukt drīkstējām tikai 10:00, jo nebija pietiekami ilgi atpūties vadītājs. Braucam pa Sverdlovkas krastmalu, šķērsojam Boļševu pa Pētera Lielā tiltu, celts uz pilsēts 200 gadu jubileju no 1902.-1903 gadam, pirms katra tilta ir laukums, tas ir raksturīgi Sankt-Pēterburgai jau kopš 18.gs. Tālāk seko Aleksandra Ņevska tilts un Aleksandra Ņevska Luvra un - Smoļnijs Smoļnija ēkā mūs nelaida, pat pie vārtiem, ne. Es gan intereses dzīta piegāju pie sētas, tur gan aizdomīgi uz mums skatījās Krievijas milicis. Līdz 1912. gadam te bija Smoļnija institūts, kurā audzināšanai nodeva meitenes, kuras pēc te ieguva labu tam laikam ļoti labu izglītību (rakstvedes u.c. tolaik ļoti vajadzīgi amati). Meitenēm pēc pabeigšanas ar darba iegūšanu problēmu nebija, bet tām bija cita rakstura problēma, jo ņemot vērā tam laikam augsto izglītību, bija problēmas ar ģimenes nodibināšanu – pārāk augstas prasības pretendentiem. Tad, šet izveidoja valdības štābu, līdz 1918. gadam šeit dzīvoja Ļeņins Smoļnija kompleksā .(arhitekts Rastrelli) celts pēc Elizabetes pavēles, jo viņa bija nolēmusi mūžu pavadīt klosterī, bet ar laiku no šīs domas attiecās ietilpst klosteris, katedrāle, kur pašlaik ierīkota koncertzāle. Atrodas Ohtas upes krastā. Pretējā krastā bija mūsu viesnīca „Ohtinska”. 20.gs 2. pusē tā bija pilsētas nomale, šeit attīstīta rūpniecība – ražo turbīnas, būvē kuģus u.c. Tālāk dodamies pa Ņevas krastmalu. Redzams cietums „Kresti”, kur savulaik bija ieslodzīta dzejniece Anna Ahmatova. Krastmalā redzamas no Grieķijas atvestās Sfinksas. Pētera Pāvila cietoksnis no Ņevas otra krasta – pirmā Pēterburgas celtne, kas būvēta 1703. gadā uz Zaķu salas, uz Zviedriem atkarotās zemes. Tālāk Dvarcovij most, Troickij most, Pārbraucot tiltu redzamas divas kolonnas, kas greznotas ar kara gūtām trofejām – ienaidnieku kuģu priekšgaliem – agrāk kuģotājiem tās kalpoja par bākām, tagad tajās gāzes liesmas iededz svētkos. Blakus tām ēka ar baltām kolonnām, ar Dieva Posiedona skulptūru, kuram rokā trejzaris, kas simbolizē jūras varenību– bijusī Birža, šeit slēdza darījumus tirgotāji. Tālāk pabraucam garām Ziemas pilij, kur šobrīd ir Ermitāža. Tālā – Vasilija sala, Ļeņingradas universitāte, ar „Universitātes ģēnija” skulptūru. Pabraucam garām Admiralitātei. Sankt-Pēterburgai bija jākļūst par „Logu uz Eiropu”. Pilsētas arhitektūrā dominē tajā laikā modernie Eiropas pilsētceltniecības elementi. Sankt-Pēterburgas celtniecībā savu ieguldījumu devuši slaveni arhitekti F.B.Rastrelli, Trezini u.c. Jau pirmās simtgades beigās Sankt-Pēterburga kļuva par pasaules greznāko pilsētu. Nākošais apskates objekts Pētera-Pāvila cietoksnis Uz cietoksni ved Jāņa tilts (Ioanvskij most) – pirmais tilts pilsētā ar Jāņa vārtiem (Ioanovbskije vorota). Ieeja cietoksnī ir caur Pētera vārtiem (Triumfa arka) to grezno Krievijas impērijas ģerbonis, divas statujas viena ar čūsku, kas simbolizē gudrību, otra ar salamandru. Skats uz Pētera Pāvila cietoksni no Ņevas otra krasta – pirmā Pēterburgas celtne, kas sākta būvēt 1703. gadā uz Zaķu salas - Sankt-Pēterburgas vēsturiskais centrs, uz Zviedriem atkarotās zemes. Celta pēc franču inženiera Lambera plāna, piedaloties pašam Pēterim I. Sākotnēji, tas bija zemes nocietinājums, bet 1706.gadā uzsāka zemes nocietinājumu aizstāšanu ar mūra nocietinājumu, galvenā pilsētas arhitekta, šveicieša D.Trezini vadībā. Cietokšņa ārējo sienu veido pēc visiem fortu celtniecības mākslas pamatiem izvietoti 6 bastioni (Gosudarjeva, Meņšikova, Trubecka, Zotova, Golovkina, Nariškina), bastioni savienoti ar 9-12 metru augstiem un 20 metru bieziem mūriem (Pētera, Ņevska, Katrīnas, Vasīlija, Nikoļska, Kronverskas) veidojot daudzstūra nocietinājumu Pētera-Pāvila cietoksnī pirmais ieslodzītais bija Pētera I dēls par piedalīšanos sazvērestībā pret Pēteri I Cietoksnī līdz soda izpildīšanai ieslodzīja dekabristus. 12 sodīja ar nāvi, pārējos izsūtīja katorgā uz Sibīriju. Bīstamus noziedzniekus šeit nelika, lai gan cietums bija slavens ar savu nežēlību. Pētera-Pāvila katedrāles torņa augstums ir 122 metri. Romanovu dinastijas pēdējā cara Nikolaja II atdusas vieta Pētera-Pāvila katedrālē Petropaulovskas cietoksnī. Pareizticīgā baznīca neatzīst šos par Nikolaja ģimenes pīšļiem, tādēļ liedz tos apbedīt līdzās citiem Krievijas bijušajiem valdniekiem. Moņetnij dvor – tā laika naudas kaltuve kopš 18.gs, darbojās līdz 19.gs. Šobrīd šeit kaļ tikai jubilejas monētas. Laivu mājiņa (Botnij domik) Nākošais apskates objekts leģendārais kreiseris „Aurora”. 1887.gada 23.maijā uzsākta „Jaunās Admiralitātes” 1.ranga bruņukuģa kreisera „Aurora” būve. 1900. 11.maijā kuģis nolaists ūdenī. 1903.gada 16.jūlijā iekļauts Baltijas kara flotes sastāvā. 1904.gada 2.oktobrī iekļauj Klusā okeāna 2. eskadrā, 1905.gada 14. un 15. maijā piedalās Cusimskas kaujā, 1906. gada 10. februārī atgriežas Baltijas flotē. No 1906.-1914. gadam „Aurora” kalpo kā mācību kuģis tālos jūras braucienos. No 1914.-1916. gadam iesaistās Baltijas kaujās Pirmā Pasaules kara laikā. 1916.gada 25. oktobrī to nodod remontā (Franko-Ruskom zavod). 1917.gada 28.februārī kuģa komanda pāriet sacelšanās pusē. 1917.gada 25.oktobrī kuģa priekšgala lielgabala zalves šāviens, Ņevas krastā esošo kuģu modrības pārbaudei. 1917.-1920. kreiseris „Aurora” iesaistās Pilsoņu karā. 1918.-1922. gadam to iekļauj rezervē. 1923.-1941. gadam mācību kuģis – Jūras Kara Flotes kadru kalve. 1941.-1944. piedalās Ļeņingradas atbrīvošanas kaujās. 1944.-1948. – kuģa remonts. 1948.gada novembrī kreiseri „Aurora” pietauvo Ņevas krastā mūžīgai stāvēšanai kā pieminekli kas liecina par Baltijas flotes aktīvo dalību pagaidu valdības gāšanā. 1968.gada 11.februārī piešķir Oktobra Slavas ordeni. 1984.gada 18.augustā pārved uz Ždanova fabriku (agrākā „Severnaja ņeftj”) remontam un modernizācijai. 1987.gada 16.augustā to no jauna pietauvo Petrogradas krastmalā. Bruņotās sacelšanās laikā kreisera „Aurora” radiostacija pārraidīja revolūcijas-kara komitejas rīkojumu,1917.gada 25.oktobra V.I.Ļeņina uzrakstīto uzsaukumu „Krievijas pilsoņiem”, kurš vēstīja par Lielās Oktobra revolūcijas uzvaru. Tālāk maršruts veda pie „Vara jātnieka”, caur parku uz Īzāka katedrāli. Katedrāles iekšējai un ārējai apdarei izmantoti 300 kg zelta un kupolam 100 kg zelta. Tad pie Nikolaja I pieminekļa. Veltīts uzvarai pār Franciju. Tālāk uz Kazaņas katedrāli (Kazanskij sabor) (1801.-1811.), ar īpatnēju grieķisku arhitektūru, abās pusēs kolonnas izvietotas puslokā. Blakus tai piemineklis Barklajam de Tolli, tālumā redzam Kristus atdzimšanas katedrāle (Spas na krovi). Apmeklējot Kazaņas katedrāli jālieto galvas sega. Tālāk devāmies uz Ziemas pili, tajā bija 1057 istabas, kur šobrīd ir izvietota Valsts Ermitāža (tulkojumā no franču valodas – tuksnesis, vieta vientulībai) – pasaules kultūras muzejs, kurā glabājas. Ermitāža sastāv no četrām ēkām: Mazā ermitāža. Sastāv no diviem paviljoniem. Paviljona zālē pulkstenis pāva atveidā, kurš reizi stundā atver asti un nodzied gailis (šobrīd, gan pulkstenis, lai arī tā darbība ir precīza, netiek uzvilkts, lai saudzētu mehānismu – uzvelk tikai ja gaidāmi augsti viesi), 28 kristāla vāzes un parketa grīda, kas kā visās pilīs ir izvietota mozaīkveidā no cēlkoksnes. Romiešu grīdas mozaīka ar mitoloģiskiem tēliem. Vecā ermitāža - 8000 kvadrātmetru platībā. Jaunā ermitāža –deju zāle, kuras platība ir 1800 kvadrātmetri, telpas griesti izveidoti neizmantojot balstus, koncertzāle, kas greznota ar mūzām Apolona pavadonēm, simboliska Aleksandra Ņevska kapene no 1,5 tonnas sudraba, Feldmaršala zāle (iekšējā amfeāde) – logi uz iekšpagalmu; Pētera istaba, kas veltīta Pēterim I, Ģērboņa zāle, kurā atrodas Krievijas impērijas ģerbonis, 332 portreti, kas veltīti uzvarai pār Napoleonu Borodinas kaujā, Aleksandrs I uz zirga, Troņa zāle (Georga zāle), galvenā pils zāle Vakara pusē brauciens ar laivu pa pilsētas kanāliem un Ņevas upi, izrādījās, ka mums rezervētais brauciens bija agri ap sešiem vakarā, līdz tiltu pacelšanai vēl tālu, tāpēc braucot atpakaļ vienojāmies, ka jāsarunā ar kuģīša komandu, lai izvizina vēlreiz uz tiltu pacelšanas laiku, domāts – darīts, samaksājām un vēlāk braucām vēlreiz. Neaizmirstams skats un ceļojums kopumā. Bez piesaistītā albūma ar šo ceļojumu saistīti vēl šādi albūmi: Pēterhofa-2007; Puškina-2007; Pētera-Pāvila cietoksnis; Aurora.

Pagājušās vasaras 1. ceļojums - Sanktpēterburga

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem