Donava trīs galvas pilsētu ielokā un Balatons.

  • 5 min lasīšanai
  • 32 foto
Tiklīdz bija skaidrs – atvaļinājums kad būs atvaļinājums sāku meklēt pēdējā brīža piedāvājumus, bet tad sapratu, šāda ceļojumu „makšķerēšana” nav mana stihija. Mans sapnis bija Horvātija, bet – nesanāca – visas vietas mana atvaļinājuma laikā bija jau aizņemtas. Tā nu izvēlējos pēdējo iespējamo no tām valstīm, kas mani interesē. Nedaudz vairāk kā divas nedēļas pirms izbraukšanas iegādājos biļeti ceļojumam: „Donava trīs galvaspilsētu ielokā un Balatons” ar tūroperatoru „Impro”. 17.augustā 8 vakarā no Bauskas (man – pārējie no Rīgas autoostas 7 vakarā) sākās brauciens uz Ungāriju caur Poliju. Pirmie apskates objekti – Veļička un Krakova. Veļičkā bijām 18. augusta pusdienlaikā Polijā apmeklējām Veļičkas sāls raktuves, šogad tā mani mazāk iespaidoja, jo bija jau redzēta pagājušajā gadā, bet vienalga – skaisti. Bija arī neliels starpgadījums ar gida rezervāciju, nezināmu iemeslu dēļ mēs to nedabūjām paredzētajā laikā, bet kādu pusotru stundu vēlāk, līdz ar to nokavējām iespēju apmeklēt Vāvelas pili, jo bija jau gandrīz pieci vakarā (pēc vietējā laika) apskatījām tikai tās apkārtni un iekšpagalmu. Vakarā izstaigājām Krakovas vecpilsētu. Tajā laikā tur ir īpaša gaisotne. Viesnīca bija patālu no centra, autobusam bija obligātais stāvēšanas laiks, atveda mūs uz vecpilsētu un brauca uz viesnīcu „Krakus”, gaidīt rītu. Krakovā ir izdevīgāk braukt ar taksi, kā ar sabiedrisko transportu. Uz mūsu viesnīcu no centra būtu jābrauc ar diviem sabiedriskajiem transportiem, līdz ar taksi lētāk (līdz 10 vakarā ir dienas tarifs). Nākošā rītā sākām ceļu uz Budapeštu, ceļā radās neparedzēti kavēkļi – kāds diabēta slimnieks nebija ievērojis ārsta norādījumus, bet to mēs uzzinājām vēlāk. Budapeštā ieradāmies īsi pirms pieciem vakarā (pēc vietējā laika), atkal kādu stundu gaidījām gidi Ivetu, kura 26 gadus dzīvo Budapeštā. Jau atkal kavēšanās mums maksāja zaudētu iespēju apmeklēt Ungārijas parlamentu, tiesa tuvumā tikām, bet tā kā 20.augustā Ungārijā ir valsts svētki, vakarā veica sagatavošanās darbu pie parlamenta. Mūsu apmeklējums piesaistīja apsargu uzmanību, cik nopratām, grasījās mūs raidīt prom, bet pēc sarunas ar Budapeštas gidi, ļāva uzkavēties, bet uzmanīgi vēroja ko mēs darām. Vakarā bija vakariņas nacionālajā krodziņā „Marmora līgaviņa”, tās īpašnieks īpaši ir piedomājis kā piesaistīt tūristus – kad bija ieradušās visas tūristu grupas (bija tūristi no Itālijas, Japānas, Vācijas u.c.), sāka apsveikuma uzrunu katras valsts valodā, vēlāk – pēc „Egeszsegedre!” (Uz veselību!) nogaršojām ungāru nacionālo dzērienu „Pālinka”. Pālinkai ir vairāki veidi, atkarībā no tā, no kā tā gatavota. Tad jau sekoja tradicionālā gulašzupa – tāda pašķidra jau bija gan, tad otrais ēdiens un saldais, kas nebija nekas īpašs – kaut kas līdzīgs olu biskvītam pārliets ar šokolādes mērci. Pa vakariņu laiku katrai tūristu grupai veltīja dziesmu, šīs valsts valodā, mums, kā jau es paredzēju krodziņa īpašnieks nodziedāja „Kur tu teci..”. Iespaidīgs bija čardaša deju priekšnesums (čardašs ir ungāru krogus deja). Iesaistīja arī tūristus – mūsējos uzaicināja dejot, japāņiem bija iespēja pamēģināt plīkšķināt pātagu – no tā gan nekas nesanāca, kas izraisīja vispārēju jautrību. Desmitos vakarā (pēc vietējā laika) sākās brauciens ar kuģīti pa Donavu. Nebiju paņēmusi jaku – bija vēsi, bet skaisti. Nakšņojām viesnīcā „Eben”. Nākošā dienā, līdz pusdienlaikam, bija paredzēts brīvais laiks Budapeštā, bet valsts svētku dēļ iespējas bija ierobežotas. Ungārijā valsts svētkos ir aizliegts strādāt, to stingri uzrauga arodbiedrība. Piedāvātie varianti bija – Šēčeņi termālie baseini vai tirgus, tiesa tirgus nestrādāja… Izmantojām iespēju, mirkli pabijām Varoņu laukumā, vēlāk devāmies apskatīt pilsētu, nokļuvām līdz Budapeštas zoodārzam, tas strādāja. Ļoti gribēju izstaigāt tiltus, bet tas nebija iespējams, Ķēžu tilts satiksmei un gājējiem bija slēgts jau iepriekšējā vakarā, jo uz tā bija novietota pirotehnika vakara svētku uguņošanai. Lai apmeklētu tirdziņu Karaļa pilī būtu jāšķērso tilts. Pie parlamenta bija teatralizēts uzvedums par senākiem laikiem – graudu malšana, maizes cepšana u.c. Ņemot vērā ierobežoto laiku, nekur tālu šādā situācijā doties, nebūtu prātīgi. Vienos dienā sākām ceļu uz Liča kunga vīna dārzu, šo iespēju sagādājuši Ungārijā dzīvojošie latvieši, tur ieradāmies ap pustrijiem dienā. Pēc apsveicināšanās ar mājas saimniekiem, pēc saimnieka uzaicinājuma piedalījāmies vīnogu vākšanā. Kad lielais grozs bija pilns – izspiedām sulu, kuru paši arī izdzērām – salda, cukura saturs sulā 40%. Apskatījām vīna pagrabu, uzzinājām, ka laba vīna iegūšanai nepieciešamas kvalitatīvas ozolkoka mucas, kuras izmantot var tikai trīs gadus, tad jāgādā jaunas – tas sadārdzina vīna ieguvi. Vēlāk nacionālās vakariņas ar neiztrūkstošo Egeszsegedre! Un pālinku, kas šoreiz bija gatavota no vīnogām – nav tik maiga kā no persikiem gatavotā. Dienas gaitā degustējām vīnu – bija 9 veidu vīns (trīs - baltie, trīs - sārtie; trīs – sarkanie), tiesa parūpējāmies arī par izejvielu pālinkai – uz galda bija lielā glāze neizdzertā vīna izliešanai. Liča kungs iemācīja kā pareizi jādzer vīns, tā tas tiešām garšo labāk – var izjust garšas buķeti. Pēc vakariņām devāmies uz viesnīcu „Hotel Riviera” pie Balatona ezera. Kad piebraucām pie viesnīcas saule bija vēl augstu, bet, kamēr iekārtojāmies numuriņā, saule jau rietēja. Kā bērni pabradājām pa Balatona ezeru, peldēt bija gandrīz neiespējami – ļoti sekls un lēzens krasts, bet laba terapija pietūkušajām kājām – pat „Liotona” gēlu tovakar nevajadzēja. No rīta mūs gaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums – mūsu diabēta slimniekam bija kļuvis ļoti slikti, bija jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, vēlāk jābrauc uz poliklīniku, papildus izmeklējumiem un čūlaino kāju apkopšanai… Tā zaudējām vismaz trīs ar pusi stundas. Neaizmirstama bija pārcelšanās pāri Balatona ezeram, tā šaurākajā vietā uz Tihaņas pussalu. Tihaņas pussalā. Sala interesanta, katrā mājā kaut ko tirgo. Iegājām arī Benediktīniešu klosterī, Marcipāna muzejā, papusdienojām vietējā āra kafejnīciņā. Tālāk devāmies uz Badačoņas vīna kalnu, arī šeit gadījās aizkavēšanās, jo daļa grupas uzkāpa augstāk kalnā, gide gāja tos meklēt, bet sagadījās tā, ka gide meklējot pazudušos aizkavējās aptuveni stundu. Tā nu Hevīza termālajos ezeros nonācām stundu pirms darba dienas beigām, negribēja mūs nemaz ielaist, beigās, ar lielām cīņām, iekļuvām. Vēlāk braucām uz viesnīcu „Hotel Szieszta” Šopronā, tā ir netālu no Austrijas robežas. Pa ceļam lielveikalā „Tesco” bija iespēja atprečot Ungārijas forintus. Sestā ceļojuma diena bija atvēlēta Vīnes apskatei, kuru vadīja Agra Vīnē 4 gadus dzīvojoša latviete, kura uz Vīni aizbraukusi mācīties uzņēmējdarbību, tagad turpina vācu valodas studijas. Vīnē studijas ir salīdzinoši lēts prieks, ja nekļūdos – bezmaksas. Lai dzīvotu Vīnē jānopelnot, vismaz 2 tūkstoši EURO. Laika Vīnes apskatei bija maz, bet neaizmirstams bija savdabīgais Hundertvassera nams, kas celts kā daudzdzīvokļu nams apakšējā stāvā – veikaliņi, pagalmā, arī uz ēkas daudz zaļo augu. Nams savdabīgs ar to, ka tajā nekas nav simetrisks, interjera izveidei izmantots lietas, ko citi met ārā – saplīsušas flīzes, spoguļi un citi materiāli. Hundrtvassera nama pagalmu un kafejnīcas esot iecienījuši mākslinieki. Pārējo Vīnes skaisto vietu apskatei laika bija maz. Sešos vakarā bija jābūt uz kuģīša, braucienam uz Bratislavu. Lai nepieciešamajā vietā nonāktu laikā braucām ar metro, nav lēti. Nepieredzēta bija kuģu ceļa šķērsošana pie Vīnes elektrostacijas – pusstundas laikā nolaida ūdeni Vīnes kanālā līdz Donavas ūdens līmenim, tad atvēra ceļu, varējām kuģot tālāk…. Pēc pusotras stundas brauciena pa skaisto zilo Donavu (kas nemaz nav zila) nonācām Bratislavā, iekārtojāmies viesnīcā „City Hotel Bratislava”. No rīta ar sabiedrisko transportu devāmies uz vecpilsētu, lai satiktu gidi, bet atkal stundu vajadzēja gaidīt, līdz viņa atbrīvosies. Pa to laiku paši iepazināmies ar vecpilsētu. Bratislavā izjutām Latvijas tuvumu – nedaudz smidzināja, bet visa ceļojuma laikā laiks bija karsts un saulains. Slovākija ir krietni mums priekšā – inflācija nepārsniedz 5%, līdz ar to, ar 2009. gada 1. janvāri, kā vienīgais maksāšanas līdzeklis būs EUR. Tā, lūk, bet mēs varam cerēt tikai ar 2012. gadu. Pēcpusdienā sākām mājupceļu caur Čestahovu, kur ieradāmies ap deviņiem vakarā, apmetāmies viesnīcā „Etap” – visa ceļojuma laikā modernākā viesnīca – durvu atslēgšanai atslēgu vietā izmantojamas čipu kartes. Pa ceļam no Bratislavas uz Čestahovu, šķiet, vēl Slovākijas teritorijā redzējām uz ko ir spējīga daba – augstspieguma līnijas trīs stabi noliekti līdz zemei. Daži padomi: 1) braucot ar autobusu, vēlams līdzi paņemt guļammaisu, vai vismaz segu, tad būs iespēja nakts brauciena laikā iekārtoties uz autobusa grīdas, lai vai kā – tomēr horizontāli. Es sedziņu nepaņēmu, pēc tam nožēloju, ka atstāju to savā mašīnā, jo nodomāju, ka jau tā ir daudz visa kā. 2) Pirms brauciena noskaidrot vai ceļojuma laikā kādā no maršruta valstīm nav valsts svētki. 3) Ieteicams, paņemt līdzi sauļošanās krēmu, var noderēt. Ar šo ceļojumu vēl ir saistīti šadi albūmi: Bratislavā; Vīnē; Veļičkas sāls raktuvēs; Budapeštā; Pie Balatona ezera.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais