Uz Zviedriju pēc lācenēm

  • 3 min lasīšanai
Būtībā ceļojums bija pagājušajā vasarā, bet pie esošajiem apstākļiem valstī domāju, kādam varbūt ir vēlme meklēt laimi Zviedrijas purvainajos mežos. Stāsts vienkāršs, mums piezvanīja pagāšgad saulainas jūlija dienas vidū un piedāvāja pa nakti izbraukt uz Zviedriju, lācenes lasīt. Par spaini varot 50Ls dabūt, braucam ar mašīnu, dzīvošana gan teltīs, bet viss cits tur esot. Studenti būdami, daudz nedomājām (laika, ko domāt jau ar nebija daudz) un piekritām. Brauciens ar mašīnu līdz Zviedrijas TAM galam - tuvu pie polarā diezgan nogurdinošs, bet daba priecē un daudzie ziemeļbrieži ceļmalās pamazām sāk apnikt. Braucām 3 mašīnas, vienā esošie bija laimes meklējumos jau pirms kādiem trīs gadiem un tad nu no viņiem arī bija visi šie stāsti par skaistajiem mežiem, lielajām ogām un prāvo peļņu. Atrašnaās vieta tika turēta noslēpumā, jo esot ļoti laba. Pašlaik, ja kādam nepieciešams, vari norādīt šo vietu kartē. Pirmajā nakti nepaveicās ar noenkurošanās vietas atrašanu, tāpēc gulējām mašīnā, nedaudz nolemtības sajūta, bet ceļojums ir tikai sācies. Otrajā dienā atradām, kur noenkuroties - šķūnī. Patiešām liels šķūnis, izksatījās, ka būvēts laivas novietošanai. Tur arī atradām pazīmes par to, ka letiņi šeit ir bijuši - Spilvas spaiņi, latviešu avīzes, gumijnieki, vēl pāris mantas. Vienīgā ērtība no solītajām bija ūdens - ledaina kalnu upe ar kristāldzidru ūdeni. Citas ērtības tā arī nācās meklēt pašiem. Laiks mūs nelutināja, pārsvarā līņāja un bija auksts. Vienīgais skaistums - kā saule nenoriet, tik griežas gar debess malu. Iepazinām apkārtni, sapratām, cik dziļi no visa esam prom mežā. Pirmā nakts teltī bez panākumiem, lai neteiktu vairāk. Steigā kravājoties, protams nepārbaudījām, vai matracī nav kāda cauruma, nu, protams, - bija. Pamodos no tā, ka akmeņi duras galvā, jo tur jau nav mīkstās zālītes kā te - LV, tur akmeņi. Kopš tās dienas pārvācāmies uz mašīnu, kopš tās dienas naktīs nevarēju iztaisnot kājas. Trešajā dienā sākām nopietni ogot. Spainis rokās un pa mežu. Odi ik uz soļa. Lācenes kādas nu ir tādas ir, gatavās jālasa atsevišķā trauciņā, jo citādāk saspiežas ar negatavajām. Ogas jau garšīgas, bet maz. Apnīk jau pēc pirmās stundas. Katrs salasījuši labi ja pusspainīti atgriezāmies "nometnē", lai saprastu, kā bizness noteik šeit. Lācenes tā pat vien nekam neder - tās ir jānogatavina, proti, jāuzliek uz plēvēm un regulāri jalaista ar ūdeni, līdz kamēr kādu pāris dienu laikā tās ir gatavas. Tirgošanās ar vairs nenotiek kā pirms pāris gadiem un nu nezinam, kur pieņem preci un par kādu naudu. Būtībā - esam mežā ar savām negatavajām ogām, kuras īsti nav kam pārdodot. Infomrāciju ievākt devāmies pie poļiem, kas dzīvoja netālu no mums. Trīs puiši un viena meitene nakšņoja sarkanā III golfā un izskatījās kopumā apmierināti ar dzīvi. Devāmies pie viņiem ar bundžu alus un tā laikam bija vispareizāk, jo pēc aliņa saņemšanas viņi kļuva ļoti draudzīgi. Runājām jaukti, mēs krieviski - viņi poliski, bet lielos vilcienos - sapratāmies. Viņi šiet ir jau labu laiku, lasa lācenēs, pēc tam mellenes, brūklenes dzērvenes un paliks vēl arī septembrī, lai lasītu čiekurus (melotu, ja teiktu, ka par to nesasmējos). Uzzinājām, ka ik pārdienas tuvējās pilsētiņas centrā atbrauc uzpircējs, bet par labāku naudu var pārdot, ja brauc uz nedaudz tālāku pilsētiņu tirgoties. Esmu diezgan pārliecināta, ka pēc mūsu aizbraukšanas viņi ievācās šķūnī. Vēl kādas dievas dienas mēģinājām lasīt lācenes un mazliet apskatīt dabu. Atradām fantastiski skaistu aizu. Daba ir burvīga. Mati bija tik taukaini, ka nācās iekāpt gumijniekos un doties uz ledaino upi tos mazgāt, arī piedzīvojums pamatīgs. Tā kā nebijām fanātiski ogotāji, nolēmām salikt ogas spaiņos bagāžniekā un braukt uz Norvēģiju fjordus skatīties. Nolēmām, ka peļņas mums te nebūs. Prāmja biļete jau nopirkta, tāpēc sarunājām ar cīņu biedriem satikties Helsinkos. Divas dienas izbraucām pa Zviedriju un Norvēģjiu. Skarbi, skarbi, bet cik skaisti! Un fascinējošākais - tā saule - tik griežas un griežas ap debess malu, bet neriet. Tas tā īpaši nepierasti. Pēdējā nakts bija svētlaime, jo nolēmām palikt Somijā kempingā pie ezera. Tas bija lieliski - gultas, karsta duša, mikroviļņu krāsns, jumts virs galvas..... patiešām, to dušu neizmirsīšu nekad. Savārījām tējas/kafijas, sēdējām uz terasītes, skatījāmies uz ezeru un prātojām, ka būtībā brauciens bija avantūra, trakums, bet laba pieredze. Helsinkos satikām ogotājus. Šiem uz vietas nebija izdevies atrast uzpircējus, mēģinājuši tirgu, bet tur uzpērk par kapeikām, tā kā arī rukātājiem peļņa nekāda. Mums vismaz bija mazliet dabas apskate. Ja nu kādam radās vēlme braukt pelnīt naudu uz Zviedriju, mani ieteikumi: braukt uz ilgāku laiku par nedēļu, domāt par vietu, kur palikt, jo teltī tik ilgi traks var palikt, apbruņoties ar siltām drēbēm un noetikti pārbaudīt vai piepūšamais matracis pilda savas funkcijas kā nākas. Veiksmi!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais