Triju paaudžu ceļojums uz Polijas Tatriem, kas vainagojās ar manu sapni uzkāpt Polijas augstākajā virsotnē.

Šoreiz stāsts būs par manu apsolīto ceļojumu sievai. Lieta tāda, ka esmu iecerējis dažas ekskursijas ar dabas draugu grupu un vairāk staigāšanas dabā un kalnos. Bet sievai apsolīju tradicionālo vasaras atvaļinājuma braucienu pēc viņas interesēm. Atvēlētais laiks ekskursijai- viena nedēļa. Nekur tālu šoreiz nesanāks. Par vasaras plāniem sākam spriest jau pavasarī un mums labprāt pievienojas vidējā meita ar ģimeni. Viņiem arī atvaļinājums. Tad jau arī jaunākā izsaka vēlmi pievienoties. Jau laicīgi noīrejam kalnu namiņu astoņām personām netālu no Zakopanes. Līdz pēdējam brīdim nav skaidrs galīgais braucēju skaits. Beigās bijām vienpadsmit- arī vecākās meitas dēli.

Un tā svētdien 14.jūlijā dodamies ceļā trīs ekipāžas. Ceļotāju vecums no 5- 65 gadiem. Vidējā meita ar ģimeni izbrauc jau agri no rīta. Viņiem nobukotas naktsmītnes Krakovā. Cerība tikt Vāveles pillī par brīvu gan nepiepildās- brīvbiļešu skaits ir ierobežots. Bet Krakova jau tāpat ir gana interesanta un arī Veļičkas sāls raktuves bērniem ir vesels piedzīvojums. Mēs gan no Valkas izbraucam tikai ap pusdienas laiku,

Brauksim cik spēsim, tad kaut kur pasnaudīšu un pirmdienas vakarā tiekamies naktsmītnē kalnos. Kaut kur uz Lietuvas robežas mums pievienojas arī otra ekipāža- meita ar draugu un abiem jauniešiem. Ap pusnakti sasniegta Varšava un izrādās jauniešu ekipāža atradusi naktsmājas. Tehnoloģijas. Tā nu pārnakšņojam ar komfortu un no rīta varam doties tālāk.

Šodien 824km.

15.jūlijs, pirmdiena.

Startējam tikai 9.30. Izgrozījušies no Varšavas varam uzsākt savu skrējienu. Drīz vien jauniešu ekipāža pamet mūs- gribot izskrieties. Laikam jau taisnība tiem, kas saka, ka tagad izskrieties labāk var Polijā, nekā Vācijā, Visi mauc uz nebēdu. Mēs gan čuncinām ar atļautiem 120km/h. Līdz Miechovai brauciens norit raiti- autostrāde gandrīz pabeigta, tikai vienā vietā vēl norit darbi un izveidojies sastrēgums.

Miechovā ieturam pusdienu pauzi, krodziņš labs, viss bija garšīgs, tikai valodas barjera radīja dažus pārpratumus. Bet laiks rit un kļūst skaidrs, ka Krakovas apskatei laika nepietiek. Dodamies uz mūsu nakts mītnēm miestiņā Gličerovo Gorne. Sastēgums seko sastrēgumam un galā nonākam tikai ap 18.00. Mūs sagaida neliels namiņš kalnos ar brīnišķīgu skatu uz Tatru kalniem.

Namiņš neeliels, paredzēts 6-8 cilvēkiem bet mēs esam 11. Nekas, mums līdzi matrači un gultas piederumi un nedaudz saspiežoties pietiek vietas visiem.

Iekārtojamies, un ome var ķerties pie vakariņu gatavošanas. Pirmajam vakaram mums līdz cāļa šmoris un savi kartupeļi. Pie vakariņām apspriežam turpmākos plānus. Variantu daudz un skaidrs, ka visu neiespēsim. Mani varianti- kāda vieglāka taka kalnos, protams Zakopane, Pieniny nac parks, arī Mala Fatra, vai Rohačes ieleja Slovākijas pusē, bērniem Zatorland, vai Invaldparks un arī nopietnāks gājiens kalnos neizslēdzot variantu par Rysy. Esam vairākas ekipāžas un dienas varam pavadīt sadaloties grupās pēc interesēm. Rezultātā nolemjam sākt ar Zakopani un paskatīties ko vēl šeit var sadarīt. Laiks pie miera. Šodien ap 400km.

16.jūlijs, otrdiena.

Rīts ataust nedaudz miglains, kalni nelielā dūmakā. Rīta higēniskās procedūras un brokastis uz āra terases ar skaistajiem skatiem. Esam gatavi piedzīvojumiem. Navigācijas pa dažādiem ceļiem mūs aizved Zakopanes centrā un veiksmīgi tiekamies pie info centra. Savācamies bukletus un shēmas ar Polijas Tatru tūristu takām. Vienojamies par pastaigu Košcielisko ielejā, kas būtu pa spēkam visiem.

Piebraucot pie ielejas mūs sagaida iekšā saucēji stāvvietās. No sākuma cena 25Zl, bet pabraucot tālāk atrodam stāvvietu par 10Zl uz visu dienu. Ieejot Tatru Nac. parkā jānopērk biļete, jeb es to sauktu par ekoloģisko nodevu. Senioriem un bērniem atlaides. Mūsu sākotnējais mērķis ala Mrozno. Košcelisko ielejā atrodas vēl vairākas alas kurās var ložņāt uz savu risku, bet mēs izvēlamies vienīgo apgaismoto.

Lēnā gaitā dodamies pirmajā pārgājienā. Takas malā vairākas atpūtas vietas ar tualetēm. Drīz vien sasniedzam pagriezienu uz alu. Sākas pirmais kāpiens kalnā apmēram pusstundas garumā, arī alas apskate ilgst pusstundu. Ieeja 4Zl, temperatūra alā ap 6grādiem. Iespaids, ka ala izveidojusies milzīgā klints plaisā. Vietām ļoti augsta, vietām jālien gandrīz rāpus. Bērniem tas bija vesels piedzīvojums. Izejot no alas jānokāpj atpakaļ ielejā pa gandrīz vertikālu klints sienu.

No Košcielisko ielejas iespējams sasniegt vairākas virsotnes. Arī mēs gribam izmēģināt savus spēkus un pakāpties kur augstāk. Izvēlamies Stoly kalnu, kas sasniedzams pēc 1,5h. Dažs gan kurn, ka nav ko tērēt spēkus, kāpjam uzreiz Rysy. Taka nav ne sevišķi stāva ne interesanta, bet drīz vien kļūst skaidrs, ka uzņemtais temps ir par strauji. Kājas kā svina pielietas un sirds lec vai pa muti laukā. Kāda runa par Rysy, jātiek tepat līdz augšai. Samazinu tempu- burtiski 10-15m uz augšu un 10sek. pauzīte. Nu jau labāk. Kājas tā nenogurst un puls normalizējas. Esam sasnieguši kalnu pļaviņu, līdz kurai nonāca visi. Te garāka atpūtas pauze un sparīgākie pēc 10min ir sasnieguši virsotni.

Tāda ir alga par pārvarētajām grūtībām. Neliela foto pauze un jādodas lejā.

Pirmā diena aizvadīta gana interesanti un vēders sāk atgādināt par sevi. Nolemjam izmēģināt kādu kodziņu, kurā pieejama vietējā virtuve. Nebijām vīlušies. Vakariņas izvērtās par dienas naglu.

Izvēlamies šefpavāra firmas gaļas plati astoņām personām plus pankūkas bērniem. Viss sākas ar "starterīti". Mums atnes divas paprāvas bļodiņas ar tādiem kā gaļas grauzdiņiem taukos un dažas maizes šķēles. Zinot jaunatnes attieksmi pret trekniem ēdieniem brīnos- viss aiziet uz urā. Pat bērni nogaršoja. Ko nozīmē svaigs kalnu gaiss un izsalkums! Un tad jau ar ovācijām sagaidām mūsu pasūtījumu. Tas tiek pasniegts tādā kā seklā koka abriņā izmērā ap 0,5*0,8m. Kādi četri dažādi pagatavoti gaļas veidi, triju veidu desiņas, cepti kartupeļi- no visa katram pa gabaliņam plus četras dažādas mērcītes un salāti. Kāda šeit vēl runa par desertu. Labi ja kafiju daži sagribēja. Šie vēdera prieki mums izmaksāja 400Zl. Bija izcili garšīgi.

Pēc vakariņām Ome pievienojas jauniešiem un dodas sagādāt iztiku nākošai dienai. Arī man jāpabaro savs zirgs. Polijā degviela jūtami dārgāka. Tiekamies vakarā mājās. Šodien 73km.

17.jūlijs, trešdiena.

Nu jau izkristalizējušies mūsu plāni. Rīt mēģināsim iekarot Rysy- Polijas augstāko virsotni, bet šodien dosimies uz Pieniny nac. parku. Brauciens ar plostu pa Dunajecu un iespējams ap 6h pārgājiens atpakaļ pie mašīnām.

Vienīgā neērtība mūsu mājvietā, ka pieejama tikai viena duša, rīta tualete aizņem diezgan daudz laika. Bet ap 10.00 esam gatavi. Līdz Sromowce Wyžne 1,05h brauciens. Ceļš gleznains, kā jau kalnos un skaistās kalniešu mājas. Noparkojamies un dodamies pirkt biļetes. Mums ar Ramonu brauciens izmaksāja 114Zl, pilnā biļete dārgāk. Plosts paredzēts 12 braucējiem, bet tā, ka mums ir trīs bērni mums pievienojas vēl kāds poļu pāris un cik saprotam vienam no plostniekiem draudzene.

Brauciens ļoti rāms, tikai vietām nopietnākas krāces. Mūsu plostnieki tādi flegmatiski un mūs apdzen viens pēc otra. Toties varam nesteidzotes baudīt skaistos skatus.

Brauciena garums 18km, paredzētais laiks 2h15min. Mēs gan laikam braucām ilgāk. Skaisti, bet traucēja komunikācijas problēmas. Tikai viens no plostniekiem runāja nedaudz angliski, un no poļu valodas sapratu pārāk maz. Sasniegta Szczawnica un brauciens beidzies. Info centrā iegādājos Pieniny karti. Papētām takas un nospriežam, ka pārgājiens būs par garu. Un jaunieši vēlas izmēģināt termālos baseinus. Ar mikroautobusu atgriežamies stāvvietā un šķiramies. Jaunieši dodas uz termālajiem baseiniem, bet mēs ar Ramonu pastaigāt pa Zakopani.

Šoreiz noparkoties grūtāk, bet beigās izdodas gandrīz turpat kur pirmajā reizē. Interesanti, ka nekur nav automāti, lai apmaksātu stāvietu, bet, it kā, iekasē cilvēks. Mēs abas reizes nostāvējām bez maksas un nekādus sodus arī nesaņēmām.

Nu ko- dodamies uz Zakopanes galveno promenādi Krupowki. Kafejnīcas, veikaliņi, suvenīru tirgotavas un cilvēku jūra. Izstaigājām visā garumā, bet ja nevilina laiska pasēdēšana kafeinīcā vai iepirkšanās, tad nekā daudz ko darīt te nav. Izņemu no bakomāta poļu zlotus. Ļoti neizdevīgs kurss. Ja iespējams nauda jāsamaina uz robežas. Vēl iepērkamies pārtiku Biedronkā un dodamies mājup. Es varu iedzert kādu aliņu, bet Ramonai jāsāk domāt kā pabarot bērnus un mazbērnus.

Drīz vien arī ūdens prieku baudītāj klāt. Beidzot arī mazajiem prieki. Ātras vakariņas un pie miera. Rīt paredzēts startēt plkst. 6.00.

Šoien 164km.

18.jūlijs, ceturtdiena.

Šodien mūsu lielais izaicinājums. Somas sakravātas jau vakar, brokastu maizes sasmērētas, ūdens pudeles uzpildītas. Rīta kafija un esam gatavi. Pēc neilga brauciena sasniegta Palenica Belčanska. Šeit pēdējā stāvvieta, tālāk ceļš mašīnām slēgts. Bērni ar mammu un omi gan ieradīsies nedaudz vēlāk, kautkas aizmirsies mājās. Bet mēs seši drosmīgie 7.05h sākam savu gājienu.

Mums priekšā vairāk kā 2h gājiens līdz ezeram. Ik pēc 30-40min atpūtas vietas ar tualetēm.

No šejenes sākas taka uz Piecu ezeru ieleju. Arī bija viens no pārgājiena variantiem. Pēc tam uz Špiglasova kalnu pāreju un Morskoje Oko. Nedaudz vieglāks maršruts, bet mēs jau grūtību nebaidāmies. Trī no mums ar nelielu kalnu pieredzi- esam uzkāpuši Rysy no Slovākijas puses. Trijiem pieredze laikam minimāla. Arī ar sportu aktīvi nodarbojas tikai abi jaunieši. Šo ceļu var mērot arī zirga pajūgā, bet brauciens ap 15eur vienā virzienā. Šī opcija lai paliek vakaram- ja nu būsim galīgi pārguruši. Noteiktajā laikā sasniedzam ezeru. Pagaidām iekļaujamies grafikā. Foto pauze, krastmalā apēdam brokastu maizes un esam gatavi sākt grūtāko daļu. Šeit arī telefonam zona un sazināmies ar otro grupu. Vīņi arī dodas mums pa pēdām.

Apejam ezeru pa labo pusi, un tad jau kāpums līdz nākošajam ezeram- Čorny stav pod rysy. Uzreiz sāku savā atrastajā tempā- pa mazam gabaļiņam nesteidzoties. Arī pārējie to atrod par labu esam. Un pēc pusstundas ezers sasniegts.

Atkal neliela atpūt un foto pauze.

Atkal apejam ezeru pa labo pusi un sākam līkumot pa akmeņaino taku. Abi jaunieši mums krietni priekšā. Labi pakāpušies sasniedzam labu skatu punktu un plašāku vietu garākai atpūtai.

Sākot mūsu kāpienu es sevi biju novērtējis, kā vājāko posmu mūsu grupā. Kā nekā gadi un galvenais bailes no augstuma. Pirmajā reizē pāris reizes biju gatavs griezties atpakaļ un uz Polijas pusi pat palūkoties bija bail, cik stāvs tur likās. Un nu mēs te kāpjam augšā. Bet sākoties ķēžu posmiem biju pamazām izvirzījies vadībā. Kļuva fiziski vieglāk- slodze vienmērīgāk sadalās starp rokām un kājām. Un laikam arī morāli biju visvairāk gatavs tam, kas mūs sagaida. Protams bija vietas kur jutos neomulīgi un pēdējā posmā pirms pašas virsotnes tiešām sametās bail, bet galā tiku.

Galvenais- laiks mūs lutināja. Bija gan saule, gan mākoņi, gan apsolītais lietus jau kāpjot lejup. Izbaudījām kalnus visā pilnībā.

Pēdēais posms pirms virsotnes tiešām prasa saņemt visu dūšu. šaura korīta un abās pusēs stāvas kraujas. Šeit kļūdīties nedrīkst. Bet galu galā visi esam augšā.

Prieks par sasniegto virsotni, skaistie skati un milzīgs saviļņojums kad apzinos, ka esmu še kopā ar bērniem un mazbērniem.

Atpakaļ ceļā izdodas sazināties ar lejā palicējiem. Kādā lejā? Viņi ne tikai tikuši līdz Morskoje Oko, bet uzkāpuši arī līdz Čorny staw. Nu malači. Atpakaļ ceļu gan veikuši zirga pajūgā. Un stirniņas redzējuši un ko tik vēl ne. Arī ome priecīga, pastaiga viņas gaumē- lēnā garā. Un tagad gaida mūs mājās ar siltām vakariņām.

Jā, no kalna nokāpjam tīri braši, bet vēl priekša 2h līdz mašīnām. Uz pajūgiem baigā rinda un klumburēju vien kājām. Jaunie jau tālu priekšā. Kā būs rīt? Stāvvietā konstatējām, ka esam iekļāvušies maršrutam paredzētajā laikā 12h. Noieti 31km un nedaudz virs 1500 augstuma metriem.

Beidzot mājās. Vakariņas un dalīšanās iespaidos. Nobeidzam arī aizsākto ruma pudeli un esam mazliet lepni ar sevi. Un laimīgi.

19.jūlijs, piektdiena.

Brīnums. Nedaudz stīvs, bet nekas nesāp. Arī pārējie nesūdzas. Šoreiz jaunieši izvēlas braukt uz Belianske jaškina Slovākijā. Vienam ceļotājam sākušās vēdera problēmas un atbrīvojas vieta mums ar omi. Škodiņai šodien brīvdiena. Un man arī. Esam visas dienas, pretēji plānotajam, pavadījuši kopā. Ar maziem izņēmumiem. Forši. Apmēram stundas brauciens un esam pie alām. Atkal kārtīgs kāpiens kalnā. Esam tieši laikā lai nopirktu biļetes un apģērbtos siltāk.

Alu sistēma grandioza, bet šeit nav tādas stalagmītu bagātības, kā piemēram Demanovas alās. Gids protams slovāku un saprast var maz ko. Ir gan lapiņas dažādās valodās ar aprakstu. Diemžēl manā rīcībā tikai angļu variants, kur saprotu vēl mazāk, kā slovāku valodā. Pats iespaidīgākais bija nobeigums muzikālajā grotā. Muzikāls priekšnesums ar gaismas efektiem. Ekskursijas garums ap stundu. Patika. Foto atļaujas nepirkām, tā ka šoreiz bez ilustratīva materiāla.

Dienu nobeidzam ar termālajiem baseiniem. Jādod arī bērniem kāds prieciņš. Ūdens baseinos no 30grādiem vēsākajā līdz gandrīz 40. Ir arī dažas trubas un baseini bērniem. Diemžēl viens nedarbojās un otrs daļēji. Bērni tāpat izpriecājās. Man gan tās pāris stundas bija par daudz. Cilvēku jūra un papeldēt jau nav kur. Bet sievai patika.

Faktiski jau vairāk nav ko rakstīt. No rīta savācam mantas un atdodam atslēgas un tad jau viens pēc otra dodas mājupceļā. Braucam katrs atsevišķi. Kur nu kurais vēl grib iepirkties vai ātrāk nokļūt galā. Mēs arī iebraucam Krakovas tirdzniecības centrā, bet šoreiz Ramonai nav noskaņojuma uz iepirkšanos. Un neko jau īsti arī nevajag. Pa ceļam vēl ieskrienam pāris pārtikas bodēs un krēslā tuvojamies Lietuvas robežai. Mariopolē jūtu, ka nedaudz jāpasnauž. Pēc kādas studas gan iztraucē kāds troksnis un īsā atpūta beigusies. Vēl ieskrienam pie meitas atdot ledusskapi un ap pusdienas laiku esam Valkā. Bez kādas studas pilnas septiņas dienas, apmēram 2700km un jaukās brīvdienas beigušās.

Nobeiguma vietā.

Mums ar sievu pirmā pieredze šada veida ceļojumam. Varbūt nedaudz dārgāk, bet patīkami vakarā nodušoties un izstiepties mīkstā gultā. Un galvenais būt kopā ar sev mīļajiem. Pavisam citas emocijas. Liekas, ka visi dalībnieki bija apmierināti, neskatoties uz lielo vecuma starpību un dažādajām interesēm.

Par pārgājieniem kalnos. Lai gan galīgi neesmu eksperts daži ieteikumi.

Nepārvērtējiet savus spēkus. Pie mazākām šaubām griezieties atpakaļ. Kalnos ne visur ir zona un palīdzību var būt grūti sasniegt. Nopietnākiem gājieniem vēlami zābaki ar neslīdošu zoli un kuri stingri satur potīti. Apģērbs viegls bet silts, kuru var viegli gan novilkt, gan uzvilkt. Kalnos laiks mainās strauji un galotnē var būt arī tuvu 0 grādiem. Ūdens rezerves un kādus enerģijas batoniņus. Un galvenais nesteidzoties. Šeit vietā teiciens: kur tie ātrie tikuši un kur tie lēnie palikuši.

Es personīgi gāju šortos un sporta krekliņā. Tikai tuvojoties virsotnei nācās uzvilkt plānu, bet siltu džemperi un vējjaku. Ģarās bikses palika neizmantotas mugursomā. Toties lieti noderēja alās. Ieteicami arī velobraucēju cimdi. Kailām rokām turēties pie ķēdēm nav patīkami. Tiesa lietus laikā izmirkuši arī nav patīkami.

Paldies tiem, kam pietika pacietības izlasīt. Droši komentējiet un jautājiet.