Spontānais brauciens uz Zakopani

18.06.2009
6 min lasīšanai
10 foto

No 01.05. līdz 05.05.2009 mūsu ģimene - divu pieaugušo un suņa sastāvā, devās diezgan spontānā braucienā uz Zakopani. Mums raksturīga ir vēla izbraukšana jebkurā braucienā, tādēļ arī uz Poliju no Rīgas dodamies jau ap pusdienlaiku. Iebraucot Lietuvā mazā bodītē pie ceļa iepērkam lētos leišu ābolus, izlokam kājas gan paši, gan suncim ļaujam izskrieties. Jāpiemin, ka šis ir pirmais garais brauciens mūsu 6 mēnešus vecajam suņupuikam. Pusdienas ieturam vienā no daudzajiem ceļmalās esošajiem leišu krodziņiem-kafejnīcām. Mums palaimējās ar supergardu virtuvi - tik gardas ar biezpienu pildītas pankūkas ēdām pirmo reiz... un milzīgie cepelīni... :) Ceļs garš (sunča dēļ nākas taisīt biežas pieturas, lai viņš varētu izlocīt kājas), miedziņš nāk - aiz Varšavas, mūs abus šoferīšus, ir pievarējusi miega pele un krietni pēc pusnakts piestājam ceļmalā, lai ievīstījušies guļammaisos atlūztu turpat automašīnas priekšējos sēdekļos, jo bagažniekā ērti izlaidies gulēja suns, bet uz aizmigurējā sēdekļa bija izvietotas mantas. Tā arī sagaidījām rītu - labi pagulējuši pussēdus stāvoklī :) 02.05.2009 Izstaipījušies un paskraidījuši ar suņapuiku, dodamies tālāk uz galamērķi -Zakopani. Naktmājas ieplānotajām divām atpūtas dienām nolemjam meklēt pirms Zakopanes esošajā pilsētiņā, kur vai ik katrā privātmājā tiek izīrētas istabiņas. Pa lētu naudiņu atrodam naktsmājas, kur ir ļauts apmesties arī sunim. Izkrāmējuši mantas, nolemjam doties pusdienās blakus esošajā krodziņā, bet jau vēlā pēcpusdienā dodamies apskatīt Zakopani. kalnu vilinājums ar sniegotajām virsotnēm ir ļoooti liels, tādēļ sameklējam taciņas sākumu un dodamies iekarot Tatrus - jebšu nacionālo parku. Bet... ak vai.. taciņas sākumā biļešu būdiņa slēgta. Tas vēl nebūtu nekas - jo ceļu turpināt nekas mums it kā neliedz - nav ne nožogota ieeja, ne nikns sargs, kā vien izņemot pie būdiņas piestiprinātā lielā zīme, kas norāda, ka suņiem ieeja aizliegta. Ko nu? Esam mērojuši šo ceļu līdz kalniem ar pārliecību, ka suņapuika arī varēs izskrieties... Par cik tūristu laiks ir beidzies, tūristi atgriežas no kalnu taku pastaigām, nolemjam turpināt ceļu trijatā. Straujā kalnu upīte tik jautri čaloja, ka suncim bija grūti valdīt vēlmi tajā nopeldēties. raitā un enerģiskā solī uzsākām gājienu pa vieglāko - ar zaļo marķējumu apzīmēto - taciņu. Skaista daba, pa retam pretī nāk kāds tūrists. Lēnām virzāmies uz priekšu. Laiks ir silts, saulīte spīd. Vietā, kur krustojas marķētās taciņas, izvēlamies ceļu turpināt pa citas krāsas taciņu (grūtākas pakāpes). Taciņu šur tur šķērso mazas urdziņas, kā nekā virsotnēs taču kūst sniegs! Pamazām sāk krēslot, bet mēs optimisma pilni turpinam kāpienu augšup. Pusceļā taciņa mums atklāj kalnu skaistumu - nonākam vietā, kur pretī paveras sniegotas kalnu virsotnes. Fantastiski! Protams, ka ir vēlme doties augstāk un sasniegt virsotni izvēlētajai taciņai, un mēs tupinām iet. Taciņa pamazām pārvēršas par kāpienu pa akmens bluķiem-kāpnītēm. Mani bažīgu dara vakara tuvošanās, bet kāpienu turpinām, jo nu jau līdz virsotnei vairs nav tālu... sasniedzam virsotni krietnā krēslā. Par maigu būs teikts, ka jutos droši šajā virsotnē, jo klinšainais pamats un skats uz leju bija draudīgs. Skats uz naksnīgo pilsētiņu no kalna virsotnes bija skaists, bet šajā krēslas stundā es ļoti, ļoti vēlējos būt kaut kur tur pilsētiņā, lejā. Atpakaļceļu turpinājām pa citu taciņu. Šķita, ka kāpiens lejā būs vieglāks, bet - nekā. Pa krēslu taustīties pa akmens bluķiem nebija patīkami. Arī suncim uznāca "melnie" - viņš nepakam nebija pierunājams turpināt ceļu lejup. Pie mūsu mēģinājumiem viņam tuvoties, rāpties atpakaļ augšā, viņš griezās atpakaļ uz virsotnes pusi. Ar divbalsīgu pielabināšanos izdevās pierunāt suni stāvēt un nekustēties, lai varētu pielikt pavadiņu. Vīram nācās uzmanīt ne tikai sevi, bet arī suni, jo slīdēja gan ķepas, gan apavi. Kalnos satumsa ātri, arī koki slāpēja mēnesgaismu. Nācās ceļu izgaismot ar miniatūru kabatas lukturīti un mobilo telefonu. Kaut kur mežā dzirdējām cilvēku balsis un ģitāras skaņas. Tas lika domāt, ka civilizācija ir kaut kur līdzās, bet tās laikam bija tikai kādas atbalsis. Domājām, ka esam vienīgie trakie naksnīgajos Tatros, bet nekā - mums pretī nāca vīrietis. Laikam polis, jo lauzītā krievu valodā centāmies saprasties. centāmies viņam ieskaidrot, ka kāpt kalnā vienam un tumsā ir vairāk kā neprāts (viens neuzmanīgs solis un seko lidojums.. labākajā gadījumā turpat uz akmeņainās takas, ļaunākajā - kaut kur tālu..tur lejā). Vīrieti mums pārliecināt neizdevās, viņš bija apņēmības pilns turpināt augšupceļu.. vēl šodien domāju - vai viņš bija naksnīgu ainavu baudītājs vai pašnāvnieks? Lēnām, soli pa solītim pa tumsiņu virzījāmies uz leju... Vīrs pamanījās paslīdēt un samežģīt potīti. Sabijos, jo ja trauma būtu nopietnāka, kā gan viņu un suni spētu nogādāt lejā? Nāktos nakšņot pie lāčiem (par to eksistenci šajā apvidū uzzināju tikai nākamajā dienā). Pēc 20:00 veiksmīgi sasniedzām pilsētiņu, bet vēl ceļš līdz auto prasīja vismaz pusstundu pa naksnīgo Zakopani (naksnīgo, jo bija ļoti tumšs, debesīs spīdēja mēness, ielas izgaismoja laternas). Lieki piebilst, ka ļoti ilgojos pēc gultiņas. Tiklīdz to ieraudzīju, tā... 03.05.2009 ...pamodos saules gaismas pielietā istabā, pa kuras logu pavērās skats, kuru līdz šim biju redzējusi fotogrāfijās. Aiz loga lepni sniega segās ietinušies rīta sveicienus sūtīja Tatri. Iedomājos, nez vai vietējie spēj novērtēt šo dabas skaistumu, kuru viņi var izbaudīt katru dienu? Šajā dienā nolēmām pabraukāt un apskatīt apkārtni. Vispirms izstaigājām Zakopani un tās gājēju ieliņu ar daudzajiem veikaliņiem. Kādā suvenīru veikaliņā izpētījām apkārtnes karti un nolēmām doties apskatīt apkārtni. Devāmies uz More Oko. Šeit arī, kā jau Nacionālajā parkā, suņiem ieeja liegta. Ar sāpošu sirdi sunci atstājām auto un paši devāmies pastaigā. Pēc 2 stundu kāpiena pa asfaltēto ceļu daudzo tūristu bariņā nolēmām ceļu tālāk neturpināt, jo sākām bažīties par suņa labsajūtu auto bagāžniekā. Mazliet kaitināja tas, ka visu ceļu mērvienība jebkurai takai tiek izteikta stundās nevis kilometros. No sākuma īsti nesapratu šo sistēmu - biju pārliecināta, ka 2,5 stundas nozīmē ceļu "turp un atpakaļ", bet izrādījāss, ka tikai "turp". Tā pusceļā griezāmies atpakaļ. pa ceļam sastapām divus ar slēpjzābakiem aprīkotus tūristus. It kā jau nekas pārdabisks, ja vien viņiem šie slēpjzābaki būtu somā, nevis kājās... nez vai tas bija kāds kaloriju dedzināšanas paņēmiens vai slēpjzābaku un kāju bendēšanas pasākums.. tā arī nesapratām. Un es nepārskatījos - botas no zābakiem atšķirt protu... Jāpiebilst, ka tikai atgriežoties Rīgā, caur interneta resursiem aplūkojām Morske Oko bildītēs un izlasījām informāciju par mūsu apceļoto apkārtni. Kaut kā ačgārni sanāca :) Suncis bija jauki pagulējis, auto bijām nelegāli novietojuši parka teritorijā lielo koku ēnā. Paskraidījām, paēdām leišu ābolus un devāmies atpakaļ uz Zakopani. Pa ceļam piestājām pie tūristu taciņas, kas veda kalnos. Atkal,kā diversanti, ar suni devāmies pastaigāties. par cik vēl nebija vēls, taciņā čumēja un mudžēja no tūristiem. Nogriezāmies no taciņas un apsēdāmies uz celma, lai pabaudītu dabu. Domājām, ka esam atraduši klusu vietiņu, bet nekā. Suns jau laicīgi saoda kādu tuvojamies. Mūsu virzienā brida trīs poļu dāmas ar diviem suņiem. Nopriecājāmies, ka neesam vienīgie likuma pārkāpēji. Sievietes poļu valodā centās noskaidrot, vai mūsu suns ir agresīvs. Sapazināmies, parunājām. Mūs pabrīdināja par ērcēm un painformēja, ka jāuzmanās no inspektoriem, kas par suni mums varētu piestādīt bargu sodu (sods mērām trīs ciparu skaitlī latos). 04.05.2009 Diena, kad devāmies atpakaļceļā. Pļavās ziedēja pienenes. Fantastisks skats - pieneņu pļava, bet tālumā - sniegoti kalni. Uztaisījām pauzīti, piestājot ceļmalā, lai izdauzītos pa pieneņu pļavu. Suncim tas ļoti patika :) Ceļš, caur neskaitāmajiem miestiņiem bija nogurdinošs, nelieli sastrēgumi, ātruma ierobežojumi - tas viss atpakaļceļu padarīja ilgāku. Pa ceļam Krakovā piestājām pie dižveikala IKEA. Šiet iegādājāmies Latvijā ražotus plastmasas trauciņus un pievilcīgas vāzītes ar korķa koka apdari un vēl šādus tādus sīkumus. Ai, ja būtu līdzi piekabi paņēmuši, tad gan būtu pamatīgi iepirkušies... skaistas, lētas mēbeles, trauki un vēl 100 un 1 noderīga lieta... jau tā piebāzto auto papildināja divi lieli iepirkumu maisi, sunim nācās dalīt vietu ar vienu no maisiem. Pirms Varšavas piestājām pie viena no daudzajiem ceļmalas krodziņiem pavakariņot. Gulašzupa bija garšīga. Jāatzīst, ka Polijā var ļoti garšīgi un lēti paēst. Atgriežoties mašīnā sajutu īpatnēju smaržu... Izrādās, kamēr ar vīru mielojāmies krodziņā, suns bija nolēmis pagaršot korķa vāzīti. Atgādināju vīram, ka viņš ļoti mīl mūsu suni, savācu vāzes atliekas un kādu brīdi klusējot turpinājām mājupceļu (kāds valdīja dusmas, kāds aiz bailēm pieglaudis ausis "tēloja" gulošu). Par cik braucot uz Zakopani, caur Varšavu navigācijas ierīce mūs izveda ļoti raiti, arī atpakaļceļā nolēmām braukt caur Varšavu, jo bija jau pavēls, satiksme maza. Bet ceļa remontu dēļ iecerētais ātrais caurbrauciens pārvērtās par pamatīgu maldīšanos pa reklāmas gaismu izgaismoto pilsētu. Vismaz stundu "vizinājāmies" kā lietuvēna apsēsti, kamēr izkļuvām no pilsētas. Aiz Varšavas robežām mums atkal uzstājīgi pie auss sāka žūžot miega pele. "Atlūzām" mašīnā pie benzīntanka, atkal pussēdus, bet par spīti tam miedziņš bija dikti salds. 05.05.2009 Turpinājām garo mājupceļu. Un pie Latvijas robežas jau atkal sev teicu - vairs nekādus garos caurbraucienus Polijai-Lietuvai nevēlos tuvākā gada laikā. Bet zinu, ka šī "apņemšanās" ir tikai uz īsu brīdi, jo atkal mūs vilina Vāczeme. Vēl dažas piezīmes: * ārpus Latvijas visur ir labi ceļi. Krīzes ietekmē arī tranzīts bija mazliet pieklusis, kas atviegloja braukšanu. * pārtika, krodziņi un naktsmājas poļos ir nesalīdzināmi lētāk kā Latvijā * ar Polijas dīzeli auto brauca klusāk un patēriņš bija mazāks * pat nezinot poļu valodu, var ļoti labi sarunāties ar vietējiem. Galvenais - lai pašam būtu vēlme saprasties, un tad jau pat vācu valodā zināmie pieci vārdi lieti noder :) * Zakopanes Nacionālais parks atšķiras no man zināmajiem parkiem un tūristu vietām ar to, ka suņiem ieeja liegta, kaut Cūkmenam dāvanas tur atstāj tieši cilvēki

Spontānais brauciens uz Zakopani

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem