Caur Latgali uz Piebalgu
|
Aina Grobiņa (Martinsone)
|
Vasara vēl pilnā karstumā, tikai pēdējā nedēļā, dienas ir bijušas nedaudz vēsākas ar lietavām un brāzmainu vēju. Šodien, 14. jūnijs. Lietavas ir mitējušās, debesis vēl vietām klāj pelēki mākoņi, bet lietu tie vairs nesola. Saulīte , ik pa brītiņam caur mākoņiem, pabāž savu skatu uz zemi.
Mēs, paliels ceļotāju pulciņš,no kora un kora draugiem, esam pulcējušies Mārupes ielā, lai uzsāktu ekskursiju pa Latvijas tālākiem novadiem.
Autobuss ierodas savlaicīgi, uz to mums nav drūzmēšanās, jo mūsu ekskursijas organizētāja un vadītāja Zanīte ir parūpējusies, katram ir iedalīta,viņam vislabākā vietiņa. Saņemam mazas lapiņas, uz kurām ir iezīmēts autobusa salona vietu numerācija un katram , viņa vietai, apvilkts aplītis. Tā arī man ar Guniņu, ir "piešķirtas" 33. un 34. vieta, kas atrodas tieši pretī autobusa vidējām durvīm. Kad esam visi ieradušies, atvadāmies no pavadītājiem un ieņemam savas vietiņas. Zanīte, vēl pēc saraksta, nosauc visu vārdus, lai pārliecinātos, ka tiešām visi ir autobusā un tad ar lūgšanu uzsākam šo ceļojumu. Esam visi bijuši precīzi un varējam startēt tieši plkst. 13.00 , kā bija plānots. Zanīte sniedz informāciju par šodienas programu, kur būsim, ko skatīsim un arī svarīgākos norādījumus, kas katram jāievēro .Tā, visu klausoties, esam izbraukuši Rīgas ielas un atrodamies jau uz Pleskavas šosejas. Kad balsu čaloņa ir pierimusi, Alvils, mikrofonā pastāsta interesantas vēstures ziņas par Ziemeļlatvijas baptistu draudzēm no pašiem pirmsākumiem līdz šodienai.Šodien gan, nevienu no tām, mēs neapmeklēsim, bet šis vēsturiskais stāstījums ir ļoti interesants.
Uz Pleskavas šosejas , remonta dēļ , veidojas sastrēgumi. Mūsu šoferītis tos veiksmīgi apbrauc pa apkārtceļiem un pie Bērzkroga izbrauc uz šosejas. Te arī tiek paziņota WC pietura, un norādīts to meklēt , ceļam blakus redzamajā Elvi veikalā. Tur gan ir tikai divi "podi", bet paspēja visi tos operatīvi izmantot un vēl no kafijas automāta iemalkot kafiju. Pirmie WC rindas izstāvētāji arī paspēja veikalā pie saldējuma tikt.
Esam atkal autobusā un drīz vien sasniedzam , šīs dienas pirmo, apskatāmo objektu - Rankas muiža. Vārds Ranka, līdz šim man saistījās tikai ar kartē iezīmētu vietiņu Latvijā un nezinu, vai kādreiz uz šejieni arī atbrauktu. Tagad, skatot šo muižas teritoriju ar sarkaniem dakstiņiem klātiem māju jumtiem, plašo, izkopto parka teritoriju visapkārt, esmu sajūsmā. Teritorija ir ļoti plaša, kur sastopami vairāki dīķi ar ziedošām ūdensrozēm, uz tiem laipas ar baltām koka margām. Pļauts zālājs, uzstādītas vairākas statujas, lielas keramikas ziedu vāzes ar krāšņiem ziediem tajās, arī dobēs zied dažādas puķes. Pretējā parka pusē, vecās muižas drupas, to, vienā galā stārķu ģimene ierīkojusi savu ligzdu. Muižas mājās ierīkoti muzeju, kur varam skatīt simt gadu vecus sadzīves priekšmetus, darba rīkus, mēbeles, traukus un daudz kā vēl cita. Ir skatāmas arī retro mašīnas, sena lauksaimniecības tehnika. Starp muižas mājām, vienā kompleksā, ir arī Lurdas Dievmātes un Sv. Bernadetes Romas katoļu kapella, liela biblioteka, tajā arī gleznu izstāde. Klausāmies arī kapellas zvanu skaņās un ieejam arī pašā kapellā, Tā ir grezna, skaists sienu un griestu rotājums, altāris un altārglezna. Gide pastāsta par kapellas darbību šai novadā.
Te viss ir tik skaisti,gribas staigāt un staigāt, bet laiks steidzas un Zanīte aicina atgriezties autobusā. Turpinām ceļu uz mūsu, šīs dienas noslēguma vietu Gulbeni, kur paredzama nakšņošana. Zanīte katram izdala aploksnīti, kurā atrodam norādījumu ar kuriem gulēsim vienā istabiņā un kur atradīsim savu istabiņu. Manā istabiņā būsim kopā - Aija, Guntiņa, Zita, Guniņa, Lilija un es. Mums istabiņa jāmeklē viesnīcas 2. stāvā ar atsevišķu ieeju pa dārza kāpnēm. Istabiņas numurs- 305. Blakus istabiņai, koridorā arī atrodoties duša un WC. Pa šo laiku esam arī sasnieguši Gulbeni. Izbraucam cauri pilsētas centram, pa Rīgas ielu nonākam pie Vecgulbenes muižas. Muiža atrodas pilsētas Ziemeļaustrumu daļā un muižas kompleksā ietilpst Baltā pils, Sarkanā pils, saimniecības ēkas- manēža, siernīca, oranžērija, kūts un lopu virtuve, kalpu māja. Apkārt ierīkots liels parks, kas daloties divās daļās- Rūdolfa parks, ierīkots par godu barona tēvam Rūdolfam un Pils parks- viņa sievai Marisai. Manēžas ēkā ierīkota viesnīca ar 14 labiekārtotiem numuriņiem un hostelis ar 10 labiekārtotiem numuriem. Šīs telpas tad arī mēs izmantosim. Viesnīcas restorānā mums klāts vakariņu galds. Iekārtojušies istabiņās, ejam uz vakariņām. Te arī nav drūzmēšanās un sev piemērotas vietas meklēšana. Zanīte uz katra galdiņa nolikusi galda karti ar vārdiem, kas pie tā sēdēs. Mēs esam visi, tie paši, kas istabiņā. Vakariņas ir pārbagātas- zupa, kartupeļi, karbonāde, mērce, salāti un vēl deserts. Pieejama arī kafija, tēja, kūciņas. Pēc tādām vakariņām gulēt iet nevar. Programā vēl ietilpst - pirts, sauna vai burbuļvanna. Tā kā viesnīcas durvis slēgs plkst. 22.00, tad līdz tam, iespējas iet staigāt. No visiem ūdens priekiem atsakos un abas ar Guniņu, ejam staigāt. Pretī viesnīcai, pāri ielai redzama baznīca. Ejam uz to. Tā ir Gulbenes luterāņu baznīca. Kaut ir vēla vakara stunda, baznīcas durvis ir atvērtas un varam arī tajā ieiet. Ar ļoti laipnas dežurantes atļauju, varam arī ieskatīties baznīcas vēsturē. Pirmā baznīca šajā vietā uzcelta jau 1830. gadā, tā bijusi koka ēka. Pašreizējā mūra baznīca sākta celt 1838. gadā un iesvētīta 1843. gadā. . 1883 gadā pie baznīcas atklāts un iesvētīts piemineklis Mārtiņam Luteram. Tas ir vienīgais, viņam uzceltais piemineklis Latvijā . Latvijas brīvības cīņās 1935.- 1936. g. baznīca tikusi nopostīta, tad atkal atjaunota, pārbūvēta un paplašināta. 1844. gadā, Lieldienu naktī, vācu armijai atkāpjoties, uzspridzināts baznīcas tornis, kas gāžoties, sagrāvis jumta konstrukcijas un iekārtu. Pēc 2. Pasaules kara, baznīca atkal tikusi atjaunota, bet bez torņa.1950. gadā, baznīcā atkal atsākušies dievkalpojumi. 1958. gadā uzstādīta Indriķa Rankas gleznotā altārglezna "Kristus pie krusta". 2002. gadā no Zviedrijas atvestas un baznīcā uzstādītas ērģeles. Pie baznīcas uzstādīti trīs stendi , kas iepazīstina ar baznīcas vēsturi laika griežos.. Baznīcas grāmatu galdā , man bija iespēja iegādāties, sen meklētu grāmatu.
Guniņa aiziet atpakaļ uz viesnīcu, cerībā tikt uz kādu ūdens prieku, es palieku un turpinu apstaigāt šo apkārtni. Aizeju līdz Krustlīces upītes tiltam, apeju apkārt stadionam, pastaigāju pa parku.Te sāk uzmākties nešpetnie asinssūcēji odi un sāk arī krēslot. Atgriežos viesnīcā. Istabiņas biedrenes sakāpušas pa gultām, pirts prieki tikai retai izdevies baudīt, jo to gribētāji bijuši vairāk, nekā varēts izstāvēt rindu. Toties baudījuši kārtīgu dušu, ko tad arī es izbaudu. Mums abām ar Guniņu gultas ir tieši zem jumta loga. Tās ieņēmu ar nolūku tikt vairāk pie svaiga gaisa arī naktī. Tagad šo logu izmanto odi, laikam nākuši no parka, man pa pēdām. Gar manām ausīm jau vairāki nodžingst. Lilija ir bijusi tālredzīga un paņēmusi līdzi odu aizbaidošu šķidrumu aerosolā. tas tiek izsmidzināts ap logu un arī ap katru no mums, ar to arī cīņa ar šiem asinssūcējiem beidzas, nemaz īsti nesākoties. Tā nakts paiet saldā miegā, netraucēti. Abas ar Guniņu, uz brokastīm bijām pieteikušās pirmajā plūsmā. Arī brokastošana bija regulēta tā, lai nesanāktu visi vienā laikā, bet ik pa pusstundai mainoties.. Brokastis paredzamas plkst. 7.00. Pieceļos pirms plkst. 6.00, izeju dušu, kamēr vēl visi guļ, tad izeju laukā, paelpot svaigu gaisu. Tad arī pienāk laiks uz brokastīm. Pēc dāsnām vakariņām, ēstgriba gan nav, bet kafija noder. Brokastis ir klātas "zviedru galda"veidā. Ēdienu izvēle ir liela. Esmu "pieticīga", negribu aizrauties ar negausību, baudot no visa tā, ko redzu uz galda. Eju pie kafijas mašīnas, bet te neprotu ar visām tām n-tām podziņām darboties. Saspiežu tās pēc nojausmas, bet manā krūzītē pa vienu mazo krāniņu tek skaidrs ūdentiņš, bet no otra , tam tiek piešpricētas kaut kādas putiņas. Nu, nē, tas nav dzerams. Dodu rīkoties aiz manis stāvošam, bet tam neveicās labāk. Nu tiek apspriests ar vairākiem, kā un ko vajadzētu spiest , bet nekas nesanāk. Pa laimi restorāna zālītē ienāk mūsu Juris, kas daudz ceļojis un šie modernie agregāti viņam labi zināmi. Viņš arī steidzas mums palīgā un tā tiekam katrs pie sev vēlamā dzēriena. Kafija ir stipra, aromātiska un ļoti garšīga.
Noteiktā laikā, plkst. 9.00, visi esam paspējuši piecelties, pabrokastot un sēžamies atkal autobusā, lai dotos ceļā uz Viļaku. Šoreiz jānobrauc mums ir 63 km. Viļaka ir tālākais Latvijas stūris, tikai 6 km no Krievijas robežas un 246 km no Rīgas. Viļaka atrodas Viļakas ezera krastā. Pa autobusa logiem vēroju Latgales dabu, laukus. Neizskatās, ka Latgale būtu tik atpalikusi, kā to "sludina" masu mēdijos. Ir apstrādāti lauki, redzami govs ganāmpulki, apkoptas viensētas, pļavās "saripināti"siena ruļļi. Cilvēkus gan neredz, vai nu tie visi, tiešām ir uz ārzemēm aizbraukuši un viņu vietā, te roboti strādā, jeb ieslēgušies savās mājvietās, lai nerēgotos, tādiem kā mēs, ekskursantiem acu priekšā. Izbraucam caur Balviem. Skaista pilsētiņa, puķes pie mājām, lielveikals. Tātad, te arī dzīvo cilvēki. Uz ielas arī pamanu pāris māmiņu ar bērnu ratiņiem. Arī pie lielveikala sastājušās mašīnas un staigā cilvēki.
Esam Viļakai apbraukuši gar malu, tā pašu pilsētu nemaz neredzot. Mūsu mērķis arī nebija pilsēta, bet Viļakas katoļu baznīca. To pamanām jau pa gabalu - liela,skaista, divtorņu baznīca kalnā. Īsta Ziemeļlatgales pērle, kā to dēvējot, jeb arī saucot par Gotikas rozi. Autobuss piestāj pie pašiem baznīcas vārtiem. Mūs sagaida jauns, smuks priesteris, ģērbies melnā, garā talārā. Viņa vārds esot Guntars Skutelis. Pirmais, ko viņš ar sevi iepazīstinot pastāsta, ir viņa kalpošanas pirmsākuma stāsts. Mācījies un ilgus gadus dzīvojis Itālijā. Tur, karstajā Itālijas saulē, iededzis gluži melns.. Kad nosūtīts kalpot uz Latviju, uz šo draudzi, starp baltajiem latviešiem, ar savu izskatu, stipri izcēlies un apkārtnē izplatījušās ziņas, ka draudzē kalpos melnais priesteris. Uz pirmo dievkalpojumu baznīca bijusi pilna, protams, daudzi nākuši tieši ziņkārības dēļ, lai redzētu, kāds izskatās melns priesteris. Bet, tas nesis arī svētību. Daudzi, kas toreiz ieradušies tikai ziņkārības dēļ, šodien esot kristīti, pievienojušies draudzē un dedzīgi kristieši kļuvuši. Draudze Viļakā pastāvējusi jau no 1712. gada. Pirmās uzceltās baznīcas bijušas no koka. No 1890. - 1891. gadam uzcelta šī skaistā baznīca un tikusi konsekrēta Vissvētākās Jēzus Sirds godam. Baznīcai ir divi, 46 m augsti torņi, baznīcā atrodas trīs ozolkoka altāri, 13 vitrāžas, 22 režģu ērģeles. Vidusdaļā ir altāris ar tajā ievietotu Jēzus skulptūru - Jēzus Sirds altāris. Abās pusēs 10 m augstumā - Sv. Pētera un Sv. Pavila skulptūras. Baznīca, arī no iekšpuses ir ļoti grezna. Priesteris stāsta, ka gatavojoties arī Baznīcu naktij, ar skaistu izgaismojumu un saturīgiem pasākumiem tajā.
Mūsu koris pie altāra, nodzied dažas dziesma, ko arī priesteris iefilmē sev arhīvam. Izejot no baznīcas, uz tās fona, nobildējamies, ar priesteri vidū, kopbildē un tad sirsnīga atvadīšanās. Dodamies atkal tālākā ceļā. Šoreiz gan, mūsu nākošais apskates objekts, Z/s "Kotiņi", ir tikai 22 km. Klausoties Zanītes informācijā par šo saimniecību, ar savām ausīm saklausu vārdu "gotiņi", un esmu nesaprašanā, kāpēc visu laiku piemin graudus, bet ne gotiņas. Esmu sagatavojusies redzēt lielfermu ar īpašām govs šķirnēm, ja tiek pievērsta tāda uzmanība, ka ekskursantus tas piesaista. Piebraucot pie šis saimniecības, man tikai "pielec", kad ieraugu saimniecības nosaukumu, piestiprinātu pie vārtiem "Kotiņi".Te arī redzami milzīgi agregāti, angāri, kas nebūt nevarētu saistīties ar kādām brūnaļām vai raibaļām. Nu, nebiju gan vienīgā tāda nesaprašņa, vēl atradās starp mums, kas tā pat domājuši. Mūs sagaida, vidēja vecuma kungs, kas tad iepazīstina ar šo saimniecību no pašiem sākumiem. Viņš gan neesot saimniecības īpašnieks, bet pilnvarots mums par visu, ko te redzēsim, pastāstīt. Saimniecības īpašnieks, šobrīd atrodoties ārzemēs, pieredzes apmaiņā.
Atmodas sākumā, šīs mājas īpašnieks zemi privatizējis, klāt vēl nopircis kaimiņu zemi, kas nav bijuši savu zemi apstrādāt , un tā iznākuši kopā 2220 ha zemes. Tad sācis soli pa solītim, realizēt savu sapni, ko šobrīd, mēs varam redzēt piepildītu, bet vēl vienmēr tas turpinoties. Saimniecībā pamatnodarbošanās esot graudkopība- sākot ar lauku sagatavošanu sējai un beidzot ar graudaugu novākšanu, kaltēšanu un ražas pārstrādi. Saimniecībā var arī citi iegādāties sertificētu graudaugu un pākšaugu sēklu, lopbarības miltus, pārtikas pupu, zirņu, kviešu, miežu miltus, kviešu, miešu grūbas, putraimus un pērļu grūbas. Lobītus un šķeltus zirņus, pašu gatavotu rapšu eļļu. Visi graudi glabājās lielos maisos plašos angāros. Tepat arī varam skatīt pārstrādes agregātus un ierīces. Teritorijā skatām modernāko lauksaimniecības tehniku, mašīnas. Viss objekts esot 2 miljonu vērts. Visu šo apskati nobeidzam ar kopīgu sveikšanas dziesmu Kotiņiem- "lai dzīvo Kotiņi, lai dzīvo sveiks! ", kas tiek iefilmēts reklāmai un nobildējamies kopbildē uz šī fona.
Ar to vēl mūsu viesošanās ar Kotiņiem, nebeidzās. Mūsu pusdienas paredzamas Rekovas dzirnavās, kur restorānu īrē Kotiņi un arī mūsu pusdienas viņu pagatavotas. Dzirnavas atrodas 3,5 km attālumā no saimniecības. Senatnē, te bijušas koka dzirnavas, kas pirms 85 gadiem nodegušas,. To vietā uzceltas jaunas no akmens dzirnavas, kas izmantotas vilnas un koka apstrādei. Laika gaitā darbība likvidēta un dzirnavas pamestas novārtā. Tikai nesen, par šīm dzirnavām gādību uzņēmušies trīs Viļakas novada iedzīvotāji, kas ieguldot pašu līdzekļus būvniecībā un ar ES atbalstu, izveidojuši piena, augļu, dārzeņu un gaļas pārstrādi. Tā, dzirnavas atkal atjaunotas. Kotiņi, te mums sniegs pusdienas no savu ražoto produkciju ,pagatavotiem ēdieniem. Ēdieni ir sakārtoti uz gara galda un mēs paši tos varam izvēlēties pēc saviem ieskatiem. Šī ir arī kā degustēšana visam, vēl arī varam degustēt "dzimtenīti". Daudziem gan, sevišķi pilsētniekiem, šis vārds neko neizteic, glāzītēs saliets, skaisti sarkanbrūnais dzēriens. "Dzimtenīte" nav arī pazīstamā "kandža", bet tīrs spirta izvilkums no graudiem, speciāli apstrādāts. Te, priekš mums arī sagatavoti izstrādājuma "asorti", ievietoti papīra maisiņos- pupu, zirņu, kviešu miltu paciņas, divu izmēru pērļu grūbas un rapšu eļļas pudelīte. Vēl arī iespējam atsevišķi no visa iegādāties.
Šis objekts esot kļuvis par sava veida Viļakas novada biznesa inkubatoru.
Kamēr daudzi vēl degustē, tirgojas, aizskrienu uz blakus esošo , akmens, divtorņu, nelielo baznīciņu. Tā manu uzmanību piesaistīja, tai pabraucot garām. Tā ir Rekovas katoļu baznīca, pārbūvēta, savā laikā no kādas dzirnavām piederošas klēts.Durvis ir vaļā un eju iekšā. Savdabīga stila ar katoļiem raksturīgo greznību. Te gan greznums ir ļoti pieticīgs.
Kad visi ir paēduši, arī somas kļuvušas smagākas, varam atkal sēsties autobusā tālākam ceļam. Jūtami, ka ceļš ir pagriezies uz Piebalgas pusi. Piebalga gan ieplānota tikai rītdienā. Sen vairs nespēju izsekot līdzi ceļu līkločiem pa kuriem braucam. Apvidus ir kļuvis reljefāks. Pārsvarā pārvietojamies pa zemes- smilšu ceļiem. Šoferītis brauc nekurnēdams. Ir krietni pāri pusdienas laikam, kad pēc 34 km nobrauciena, esam Druvienā. Pēc sātīgām pusdienām un garās dienas, ir pārņēmis nogurums. Nemaz vairs negribas kāpt laukā no autobusa, bet tomēr nogurums jāpārvar un jāiet skatīties, kur tad tās "Skroderdienas Silmačos" ir notikušas un jāredz arī paši Silmači. Vispirms ejam uz muzeju, te mūs sagaida gide. Esam gan krietni pārsnieguši ieplānoto laiku, bet pārmests mums netiek. Esam liela grupa un arī naudas ziņā "ienesīga", viņai. Silmačos esmu pirmo reizi. Daudz gan esmu dzirdējusi pa šo vietu un "virtuāli" arī skatījusies izrādi no šejienes. No gides garš un plašs stāstījums par Blaumaņa izrādi, tās tapšanu, vēsturi. Muzejā apkopoti atribūti no izrādes un visa kulminācijā- gulošs Ābrams uz krāsns. Ābrama izskats ir tāds, kā cilvēkam, kas nelaikā pamodināts no miega un neizpratne, ko te visi sanākuši, ko grib?
Pa plašu nokalni, lejā ir brīvdabas estrāde ar skatuvi un skatītāju soliem. Noslēgumā vēl aplūkojam vienīgo, Kukažiņas akmeni, un tad, atkal esam autobusā. Pēc visa redzētā, uzklausītā, ir tik patīkami atsēsties autobusa salonā sēdeklī un ļauties visa apcerei un arī pasnaust. Brauciens būs garš- 127 km līdz nākošam apskates objektam, kas būs arī nakšņošanas vieta šai naktij. Būsim, tikai nedaudz kilometru attālumā, no augstākā Latvijas kalna Gaiziņa, kura augstums esot 312 m. Tepat, netālu arī , kartē iezīmēts, ir Bakūžu kalns, tā augstums - 272 m. Pēc nepilnām divām stundām, mūsu šoferītis, savu lielo busiņu iegriež, pa visam šaurā piebraucamā ceļā. Neticami, ka pa tik šauru ceļu, varēs izbraukt. Ierosinām, ka aiziesim to gabaliņu kājām, bet šoferītis uz mums pat neklausās un esam iebraukuši fantastiski skaistas vietas pagalmā.Šīs ir Kušuru dzirnavas. Zanīte jau ceļā uz šejieni, izdalīja aploksnītes ar uzziņu, kur un kā šeit gulēsim. Te mēs būsim sadalīti pa vairākām mājiņām. Es būšu kopā ar iepriekšējiem biedriem un mūsu istabiņa ir lielajā viesu mājā, 1.stāvā ar ieeju tieši no pagalma. No iekšpuses durvis ved tieši uz ēdamtelpu, caur to var iziet uz trepēm, kas ved uz 2. stāvu, kur atrodas WC un duša. Šīs labierīcības var arī sasniegt, ejot caur pagalmu, bet tās var arī atrast pirts mājiņā , kas ir tikai 50 soļus pāri pagalmam, aiz skaista dīķīša. Bet,netālu, pāri pagalmam, ir arī divas, romantiskas WC mājiņas,uz kuru, iekšpusē, durvīm ir rakstīts mudinājums- "nesēdi tikai, arī domā..." Iespējas un izvēle uz labierīcībām ir liela. Istabiņā ieņemu tālāko gultiņu pie pretējās sienas. Visas piecas gultas, ir divguļamas, būs ērta gulēšana. Līdz vakariņām ir vēl laiks,ejam skatīt šo vietu, kurā esam iekļuvuši. Ko redzēt un apjūsmot, ir ļoti daudz. Plaša teritorija, vairāki dīķi, dīķīši ar ūdensrozēm. Blakus paliels ezeriņš, tā vidū esot "Mīlestības saliņa". Zied jasmīni un viss gaiss to ziedu smaržas piesātināts. Šis esot ģimenes uzņēmums. Iegūts un sākts veidot tikai 2001. gadā. Orientējoties uz kāzu svinībām un tā arī izveidotas , saimniecības ēkā, vairākas telpas šim nolūkam. Visplašākā un svinīgākā ir svinību zāle, ir mīlestības istabiņa, foto salons, jaunlaulāto istaba, kāzu viesiem piemērotas telpas. Ezerā laiva, aprīkota ar spuldzītēm, kas vakara tumsā iedegas un jaunais pāris var aizlaivot uz "Mīlestības saliņu". Tādas pašas spuldzītes ir ap šūpolēm zem ozola pie pirtiņas un ar spuldzītēm rotātas divas sirdis pie ozola stumbra. Ezerā arī mums ir pieejamas laivas, katamarāns un ir laba peldvieta. Mums pieejama arī pirts, sauna. Plašajā teritorijā izvietotas retro mašīnas, dažādas kokā veidotas figūras. Ir plaša bērnu rotaļistaba. Viesu mājas pagrabā liels seno lietu muzejs. Svinību zālē, divas sienas apkarinātas ar koka sirsniņām , uz katras no tās ir kāda jaunlaulātā pāra vēsturiskie dati. Visā teritorijā zied rozes, peonijas, jasmīni un daudz citu puķu. Vienā no istabām, atrodas lielais Nārbuļu saimes galds no filmas "Likteņa līdumnieki". Šī filma ir tieši šajā pusē uzņemta un tai laikā ziedējuši nārbuļi. Arī šoreiz, aiz pagalma ir neskartas pļavas, pilnas ar pļavu ziediem un gar mežmalu, pilnā plaukumā, lielā daudzumā zied nārbuļi. Ir pienācis laiks vakariņām. Vakariņas ir pie gariem galdiem - ir zupa,kartupeļi, kotletes, salāti, mērce, citrondzēriens un protams, neiztrūkst arī kafija, tēja un garšīga kūka. Draud atkal pārēšanās, bet šoreiz arī gulēt vēl netaisos pēc vakariņām, iet, tādā skaistā vietā, tas būtu neloģiski. Līdz vēlai naktij , visi esam laukā, tiek izmantotas laiviņas, katamarāns, izmantota arī pirts un pelde ezerā, Katram te ir ērti un labi.Gulēt ieeju tikai pēc pusnakts un miegs ir ļoti labs. Brokastis ir atkal plkst. 7.00 un tādā pašā, plūsmas sistēmā. Esmu atkal pirmajā plūsmā, pieceļos agri un līdz brokastīm esmu paspējusi izstaigāt ezeru, pieelpoties svaigo gaisu. Brokastīs ir omlete, salāti, dažādas maizes, arī putra un kafija ar kūciņām. Pēc brokastīm, laiks vēl te pakavēties. Izskrienu pļavu, salaužu pušķīti ar nārbuļu ziediem, sarkano āboliņu un margrietiņām. To kātiņus iesaiņoju slapjā lupatā, ieliku maisiņā un visu ceļu, tie mani priecēja autobusā, pie priekšējā sēdekļa piestiprināti. Vēl arī nedēļu mājās, vāzē ziedēja.
Ir svētdiena. Tagad, mēs ceļā, līdz Jaunpiebalgai, būsim 45 minūtes. Šajā pārbraucienā, mūsu teoloģijas students Krišs, pie mikrafona notur lūgšanu un sniedz nelielu svētrunu. Esam visi pateicīgi Dievam, par šo laiku, ko varam kopā, sirsnīgā sadraudzībā un Dieva mīlestībā vadīt, redzēt un izjust tik daudz . Esam Dieva vadīti, pasargāti un svētīti.
Šīs dienas pirmā apskates vieta ir Jaunpiebalgas Svētā Toma baznīca. Tā kā pēc nepilnas stundas sāksies te dievkalpojums, mūsu viesošanās būs nedaudz steidzīga.Tomēr, mums laika pietika uzklausīt gides stāstījumu par šo dievnamu, uzkāpt tornī un paraudzīties uz Piebalgu arī no putnu lidojuma.
Šeit baznīca esot jau no 1646. gada. Laika gaitā tā degusi, postīta, celta atkal no jauna. Tagadējā baznīca celta 1801. - 1804. gadam. un iesvētīta 1804. gadā. Vēl,1873 gadā, baznīca pilnībā pārbūvēta un paplašināta. Kancele un altāris, veidoti ozolkokā. Uzmanību piesaista, pie griestiem veidotie uzraksti. Ienākot pa sānu durvīm no kreisās puses, paceļot acis uz augšu, zelta burtiem ir uzraksts ( vecā drukā) - "Tas Kungs lai svētī Tavu ienākšanu!", pa vidu, pretī altārim - "Cik mīlīgas ir Tavas mājvietas, ak Kungs Cebot. Mana dvēsele ilgojas ļoti pēc taviem pagalmiem." Dāvida dz. 84: 2 - 3 ), un tālākais uzraksts- "Tas Kungs lai svētī Tavu iziešanu! ". Draudzes darbiniece, kas ir arī mūsu gide, parāda arī mums, senu draudzes grāmatu, kur esot visu piebaldzēnu dzimtu vēsture. Grāmata ir tik veca, ka tai pat nedrīkst pieskarties, lai tā nesadruptu.
Koris sastājas un nodzied pāris dziesmu. Krišs dziedājumu pavada, spēlējot uz baznīcas ērģelēm.Tieši tai laikā sāk zvanīt baznīcas zvans. Paspējam arī tie, kas vēlējās, uzkāpt baznīcas tornī, tur uzkāpt. Zvans noskan tieši pie manām ausīm. Ieejam arī torņa zālītē. Te notiek restaurācijas darbi. Tieši ar Dievkalpojuma sākšanos un mācītāja ierašanos, atstājam baznīcu. Mūs vēl gaida netālajā veikaliņā "Ķencis", kur sagatavots speciāls Piebalgas kvasa iesaiņojums mums. Kvass, tiešām bija ļoti garšīgs. Zanīte, te katru no mums, pacienā ar veikaliņā nopirktu saldējumu. Un tā, atkal varam braukt tālāk. Nākošais skatāmais objekts ir Jaunpiebalgas, Emīla Dārziņa memoriālais muzejs "Jāņskola" Līdz pašam muzejam autobusu piebraukt nevar, gabaliņu, pa skaistu liepu aleju, ejam kājām.
Muzejs atklāts 1968. gadā. Te 1875. gada 3. novembrī, dzimis un savu bērnību un skolas gadus, pavadījis komponists Emīls Dārziņš. Gide pastāsta par komponista dzīvi, par viņa vecākiem Andžu un Mariju Dārziņiem. Skatām vitrīnās komponistam piederošās mantas. Te redzama viņa kristību cepurīte, jostiņa un arī viņa pēdējais apģērbs- žakete ar norautu piedurkni, kas viņam bijis mugurā viņa nāves gadījumā . Komponists traģiski gāja bojā zem vilciena riteņiem 1910. gada 31 . augustā. Kamēr gide stāsta par komponista dzīvi, saklausu no blakus telpas "Melanholiskā valša"melodiju. Eju tur un redzu mūsu Krišu pie klavierēm spēlējot to. Šī esot bijusi komponista istaba. Tagad te atrodas klavieres, ko viņš spēlējis un viņa portrets pie sienas pretī durvīm. Kad ienāk gide ar pārējiem mūsējiem, Krišs beidz spēlēt, bet pēc brīža gide mums ļauj noklausīties šo pašu "melanholisko valsi" sena polifona atskaņojumā. Ar šīm, smeldzīgām mūzikas skaņām vēl ausīs, atvadāmies no muzeja un ejam atkal pa liepa aleju uz autobusu. Vēl priekšā mums gara pēcpusdiena. Pēc plāna, mums jau jābūt būtu piknikā, Zanes un Renāra lauku mājā Dzērbenē, bet palikuši divi, mazi objektiņi, un dodamies uz ieplānoto Viņķa kalnu, kur nesen uzcelts skatu tornis. To nu gan nevar atstāt neuzkāptu. Viņķu kalns esot 243 m augsts. Šo augstumu gan nemanīju, laikam to sākam "šturmēt" jau no pašas Jaunpiebalgas. Tornis tajā uzcelts un atklāts tikai 2018. gadā. No torņa augstumiem, redzamas pļavas, ceļi, takas un zemu lejā mūsu busiņš uz ceļa. Atkal sēžamies autobusā, vēl apsolīts ir Bānūžu svētavots un bez tā ūdens nedabūšanas, gan iztikt nevar. Tā nu pabraucam garām "Tērcēm", mūsu Zanītes mājām, kur pamanām viņas mammas roku mājienus un nonākam pie Bānūžiem. Bānūžu svētavots atrodas netālu no Bānūžu- Skujienes ceļa, zemā pļavā , netālu arī no Bānūžu pilskalna, no tā iztekot vairāki avoti, bet visiecienītākais esot , tieši Svētavots. Ja jau saukts par Svētavotu, tad arī ūdenim jābūt svētam. Ūdens, tiešām garšīgs, auksts un atspirdzinošs. Pēc ūdens baudīšanas, viss nogurums ir pagaisis un esam nonākuši pie šīs dienas un arī ekskursijas noslēguma. "Tērcēs" mūs sagaida Vija, Zanītes mamma. Ir arī atbraukuši vēl kādi, citi draugi individuāli. Paiet brītiņš, kamēr te visu iepazīstam. Ap visu plašo pagalmu ir novietoti krēsli, pagalma vienā malā salikti galdi ar visu vajadzīgo zupas baudīšanai, atspirdzinoši dzērieni. Lielais zupas termoss jau uzstādīts tās dalīšanai, papildinājums, lielā katlā vēl burbuļo uz ugunskura. Sasēžamies visi krēslos, "aplis" iznāk ļoti liels. Rindas kārtībā ejam pēc zupas, kura ir fantastiski garšīga. Vēl seko uzpūtenis un kā liels pārsteigums - apjomīga lieluma torte ar uzrakstu par mūsu esamību šeit. Neiztrūkst ar kafija. Pēc maltītes, katram ir jāizsaka savas izjūtas, secinājums par šo ekskursiju un jāatklāj savs īpašais cilvēks. Jau ekskursijas sākumā, Zanīte katram lika "izvilkt" lapiņu, uz kura uzrakstīts viens, ekskursijas dalībnieka vārds. Šis cilvēks skaitījās īpašais cilvēks, bet to nedrīkstēja viņam atklāt. Visas ekskursijas gaitā, vajadzēja viņam izdarīt kādu pārsteigumu, aizsūtīt dāvaniņu, puķu pušķīti vai ko citu pēc savas izvēles. Tagad nu bija jāatklāj. Mans īpašais cilvēks - ir Madariņa, bet es, īpašais cilvēks, esmu bijusi Aijiņai. Nebijām ne viena, ne otra to atminējušas. Tālākā gaitā, koris skandina savas balsis. Te, tālajā Piebalgā, tās vareni skanīgas. Bet, laiks nav bezizmēra un pienācis brīdis teikt ardievas un visam pielikt lielo punktu, ko arī darām ar kopīgu lūgšanu pateicībā par skaisti aizvadīto ekskursiju, par visām Dieva dotajām svētībām. Seko sirsnīgs paldies Zanītei, atvadīšanās no palicējiem un seko garais mājupceļš - 123 km uz Rīgu. Šoreiz tas izvērtās ne tikai garš, bet arī nogurdinoši grūts un ilgs. Ar ceļa remonta sastrēgumos nīkstošo stāvēšanu, Rīgu sasniedzam tikai ap pusnakti. Tomēr, neskatoties uz to, šīs dienas bija brīnišķīgas, Dieva svētītas un Viņa vadītas. Bagātīgi piepildītas ar daudziem iespaidiem, daudz neredzēts skatīts. 14. - 16. jūnijs, 2019. gads.