Agrs rīts, Laura un Alex vēl čuč. Manas vientuļās brokastis ar cietu itāļu maizi veiksmīgi dodas pēdējā ceļā, bet es uz Bergamo vilcienu. Tikai 6€ un stunda brauciena un esmu klāt. Agrāk neko daudz par Bergamo neesmu dzirdējusi, vienīgi pa ausu galam kādi paziņas teica, ka Ryanairs lido no turienes uz Rīgu. Izrādās pilsētā arī ir ko skatīties.

Visparastākā dzelzceļa stacija un neliela autoosta uzreiz blakus. Šoferīši pīpē un tauta izklīst. Pa Viale Papa Giovanni XXII nekur nenogrežoties var nonākt līdz funikulierim uz Citta Alta. Vēlāk es atradu tīri foršas trepes, uz augšu var tikt arī ar autobusu, un tomēr funikulietis ir interesantāks. Pat ja nākas pamīcīties tūristu bariņā. Pa ceļam mani uzrunā kaut kāds vietējais pseidogids, un uzreiz kā no lielgabala izspļauj – jūs no kurienes? No Krievijas? Nē... –Āa, tad no Polijas? Nē... un vairāk valsti viņš laikam nezināja. Citta Alta ir vecākā Bergamo daļa, atrodas augstu kalnā virs modernās pilsētas, apkārt tai ir augsts mūris. Bars tūristu no funikuliera uzreiz iebirst mazo, līkumoto ieliņu mudžeklī, bet es sākumā izdomāju apiet Citta Alta pa perimetru. Paejoties austrumu virzienā pie Porta S.Agostino ir neliels pilsētas parks, kur ir klusi un var mazliet pasētēd uz mūra malas. Turpinot ceļu ziemeļu virzienā, no mūra malas jau var redzēt A!!! Šitā pašā saulē varētu stāvēt un preicāties par skatu, bet ir drausmīgi karsti.

Es lēnām apeju Citta Alta gar ziemeļu mūri un apņemos karstumā pievarēt kāpienu līdz Sv.Vigīlija pilij kalnos. Ir taču normāli cilvēki, kas izmanto funikulieri! Kam tad tie izdomāti, bet nē, man ir jāsperās n-tos kilometrus augšā. Par mazie Fiatiņi un Vespas noraugās uz mani kā trako, jo esmu vienīgā, kas iet kājām. Skaisti ir tikai panorāmas skati un vecpilsētu. Pilī iekšā gan neeju, bet vienkārši sēžu kādu laiku neliela parka koku ēnā. Sirds šķiet izlēks pa muti ārā. Kāpiens lejā ir tikpat grūts.

Tagad, kad tūristu bars izklīdis, aizeju lidz pašam Citta Alta vecajam centram pie katedrāles. Velnišķīgi gribas ēst. Sausā paika no mugursomas sen nolikvidēta. Esmu sev nosolījusies neēst pirmajā kafeškā ko redzu, īpaši jau pilsētu centros, kur viss pakārtots tūrisma industrijai, bet...vienā vietā taisa tik smukas un smaržīgas kantainas picu maizes vai pīrāgus. Īsti nezinu kā tos nosaukt. Ai, pie velna! 6 € un tunča plātsmaizes gabals man rokās. Alex paskatoties uz bildi ko aizsūtīju, nokomentēja ka tā esot pica, kas pakļuvusi zem mašīnas. Pēc izlīkumošanas pa augšējo pilsētu, es atradu garas trepes lejā ar lieliskām skatu platformām. Neliels vaniļas saldējums stacijas kioskā un varu braukt atpakaļ uz Milānu. Šodien ir aliņu un aukstās zupas vakars. Sanāca lieliski, ar visiem ceptajiem kartupelīšiem. Alex norija visu šķīvi pat ar to drausmīgo itāļu maizi, kura sakalst akmenī jau pēc dažām stundām.

Nu ko, pēdēja diena Itālijā. Kaut kā neticas, ka divas nedēļas jau garām. Braukšu uz Alpiem slaveno Como ezeru skatīties. Vienīgais vilciens, kas piestāj Como izrādījā starptautiakais reiss uz Ženēvu un no manis noplēsa 14 €. Pilns salons ar solīdiem briļļainiem vecīšiem un mani. Labi, ka brauciens ir ātrs.

Izkāpjot ārā stacijā, es jau atkal esmu tuvāk kalniem. Tepat ir Šveices robeža. Pirmais ko gribu atrast Como pilsētiņā ir tūrisma centrs. Tur dabūju puslīdz sakarīgu karti un uzreiz aizstaigāju līdz Doma baznīcai. Kopumā pilsēta nav liela, lai gan ļoti skaista. Viss ir pakārtots tūrismam un ezeram. Es sarakstījos ar vairākiem CSeriem no Milānas un viens ieteica esot Como, man aiziet līdz saldējuma kafejnīcai I Tre Santi lai pamēģinātu viņu vijolīšu saldējumu. Tas gan todien bija izbeidziet, tomēr citi saldējumi arī bija ļoti labi. To notiesāt nolēmu uz vienas no ezera jahtu piestātnēm. Como ezers ir skaits, pat pasakains, bet pa gabalu. Vēlāk uzkāpjot augšā kalnos, man šķita, ka sen neesmu redzejusi neko brīnišķīgāku. Hidroplāni lidinājās gar šaurajiem kalniem un pa ezeru. Tomēr no piestātnes raugoties zilajā ūdeni, starp pīlēm un gulbjiem redzējās tikai noslīkušas riepas un atkritumu čupas. Bēdīgi tas viss.

Turpat ir funikulieris augšā uz kalniem līdz Brunate ciematiņam. Brauciens ir diezgan ilgs priekš funikuliera, es sarēķināju kādas 15 min ar vairākām pieturām. Brunate ciematiņā ir vairākas panorāmas skatuvietas uz Como ezeru un pilsētu. Taču paši fantastiskākie skati atrodas ~2 km garā kāpienā augšā kalnos. Kāpiens ir tiešām pamatīgs, turklāt augusta svelmē ļoti grūts, tāpēc man šķiet, ka tomēr jābūt minimālai fiziskais sagatavotībai. Pirmais punkts būtu uzkāpt līdz Sv. Andreja baznīcai un tālāk tik augšā uz ziemeļiem pa Via Giacomo Scallini. Pārsteidzoši, tomēr šajā ellīgajā Golgātas ceļā ir daudz cilvēku. Pēc stundu ilgām mocībām esmu beidzot uzrāpusies līdz Sv. Maurīcija baznīcai. Kājas īd un vēders burkšķ. Kaut ko izķeksēju no somas, viss mans proviants ir pašķīdis no karstuma, bet nekā cita nav.

Pēdējais uzrāviens ir līdz Voltas bākai. Vispār, kāda velna pēc kalnos ir nepieciešama bāka? Tāpat vien, skaistumam. Viens no slavenākajiem Como iedzīvotājiem ir izgudrotājs Alessandro Volta, tas pats, kurš izgudroja bateriju un ņēmās ar fizikas un ķīmijas eksperimentiem. Kā man teica, viņam šajos kalnos bija nošķirta laboratorija. Pati bāka gan uzcelta 20. gs., un naktī tā spīd pāri ezeram. Skats no bākas ir vienkārši fantastisks. Pašā augšā kalnos, ezers un Como pilsēta lejā ir ļoti mazas!

Kad ar tādām pašām pūlēm nokāpu atpakaļ lejā uz Como pilsētu, līdz vilcienam vēl bija divas stundas un es izstaigājos gar rietumu piekrasti. Šeit ir pat ierīkota neliela pludmale, bet es kaut kā neriskēju pat pamērcēt kājas ūdenī, kurā peld dažāds mušurs. Toties Villa Olmo un pie tās esošā atpūtas zona gan ir labas. Perfektas bildes kā no veco laiku kartiņām garantētas.

Ar fiksāku vilcienu vakarā atgriezos Milānā. Alex pēdējā vakarā solīja mani izvadāt pa debesskrāpju biznesa centru un norunāja tikšanos interesantā vietā – Bosco Verticale. Tās ir divas jaunas daudzdzīvokļu mājas, kurām no visām pusēm rēgojas koki. Pat uz balkoniem aug īsti koki. Tādas zaļas, matainas mājas. Iegādāties dzīvokli tajās var atļauties tikai bagātnieki, jo komplektā vēl jāmaksā dārzniekam, kas tos augus aprūpē.

Pusstundu gaidot Alexu, māju parkā skatos uz kaut kādiem 6-gadīgiem puišeļiem, kas divi pret divi spēlē futbolu. Un reāli tā sāka aizraut! Kaut kāda viņiem sava taktika, viens izskatījās toč pēc nākamās futbola superzvaigznes, cits knapi varēja pa bumbu trāpīt.

Milānas biznesa centrā manuprāt interesanta bija tikai Piazza Gae Aulenti milzīgu debesskrāpju ielenkumā. Foršas strūklakas, kurās čurku sīkie plunčājās, vakra saulīte. Nakts apgaismojumu nesagaidījām, jo caur izmirušajām ieliņām piestājām nelielā alus bāriņā. Protams, ka tikai Sardīnijas alus un katram pa divas dažādas brusketas – ar kapātiem tomātiem un burratas sieru. Pēc Alexa teiktā, šajā rajonā vispār ir pašlaik savāda sajūta, jo tas vienmēr ir pārpildīts, bet augustā un septembrī vietējie masveidā dodas atvaļinājumos un visas bodes noslēdz. Pēc maizītēm galīgi negribas ēst, bet pēdējo Milānas vakaru noslēdzam citā restorānā Navigli rajonā. Mums ielien tikai kūka ar vīnu.

Peķeles mājās ir sapakotas, ar agro cēlienu 5 no rīta uzmodināju Alexu, fiksais busiņš uz Bergamo un divos jau esmu atpakaļ rīgā tieši uz pilsētas svētkiem. 2 fantastiskas nedēļas ir cauri!