Pa Rīgas radio vakar noklausījos ziņas, un izrādās, ka Polijas ziemeļos, no kurienes veiksmīgi aizlaidos, nupat ir bijusi pamatīga vētra ar 38 m/s vēju. Nokļūt tādā, esot uz riteņa... “Laikam dieva roka mani vada...”
Kā jau iepriekš rakstīju, Polijā bija uznācis liels karstums; cik saprotu, kas līdzīgs bija arī te Latvijā, virs 30 grādiem. Tāpēc izmantoju poļu lieliskos vilcienus, lai tiktu no Polijas vidienes (ar veļļuku biju ticis no Slovākijas/Polijas robežas dienvidos līdz kādu gabalu virs Ļubļinai) līdz pat ziemeļiem – Suvalkiem. Tad man vajadzēja izšķirties – no turienes ar busu braukt uz Rīgu vai arī vēl paceļot pa ezeriem bagātajiem Lietuvas austrumu rajoniem Visaginu, Ignalinu, riteņošanu nobeidzot Daugavpilī. Pirmais variants bija saistīts ar to, ka varēja paspēt uz Ropažu blūza festivālu 15.06., ko apmeklēju jau pagājušogad un kur būtu laba izdevība uzdejot svingu (Lindy Hop) – ne velti tak es vairākus mēnešus šogad apmeklēju rokenrola deju kluba “Ķengurroks” rīkotos Lindy Hop kursus! Taču izšķīros par otro variantu, jo – gribējās turēties pie sākotnējā plāna, un kad būs tāda iespēja vēlreiz apskatīt šo rajonu (vidusskolas laikā vairākas dienas dabūju paairēt pa Ignalinas ezeriem, kad tika rīkots toreiz populārās Esperanto kustības kārtējais starptautiskais pasākums)? Dažus km pirms Lietuvas robežas ceļš no asfaltēta pārvērtās par grants ceļu... Iebraucot Lietuvā, pirmie apmēram 400 metri bija gludi asfaltēti, toties kas sākās pēc tam! Tik sliktu ceļu pat Ukrainā nebija, tur vismaz starp bedrēm varēja izlavierēt. Šeit – trepe visā grants/smilšu ceļa platumā, un virs šīs trepes jeb viļņiem vēl vietām papildus arī smiltis, tā ka ar velosipēdu tur gandrīz nevarēja pabraukt, dabūju arī pastumt. Kad pēc kādiem 15 km šī moku ceļa beidzot tiku arī līdz asfaltam, mainīju lēmumu – nē, šis variants neder, paldies par kūkām; ja nu šādi ceļi gadīsies arī turpmāk? Jāpamēģina tomēr, vai nevarēs paspēt uz Ropažu festivālu pat no šīs Lietuvas nomales? Iebraucu miestā ar mēli mežģošu nosaukumu Veisiejai. Prasu krieviski vienam pretī nākošam skuķim – kur te autobusu stacija/pietura? Šī skaidrā krievu valodā atbild – es krieviski nesaprotu... Krieviski pateicu, ko es par viņas gudrību domāju. Jau esmu minējis, ka nesaprotu šo stulbumu un/vai neviesmīlīgumu; arī es krieviski izvairos runāt Latvijā, bet! tikai tad, ja skaidri redzu, ka tas nav tūrists. Pieturu atradu; redzu, ka šodien vairs nav, bet rīt no rīta ir 2 man derīgi busi, ap 6.30 – viens uz Viļņu, otrs uz Kauņu. Pārnakšņoju vietējā hotelī par 12 eiro. Otrā rītā pienāk 1. buss, kas uz Viļņu. Taču tas ir mikroautobuss, bagāžas nodalījums – arī mikro... Kur nu tur ietilpt manam velo. Tad atnāk buss, kas iet it kā uz Kauņu; kāpēc “it kā”? – tāpēc, ka tas īstenībā iet līdz Alītai, un tur jāpārsēžas (neizdevīgi ar šādu lielu bagāžu) citā busā. Nevarētu apgalvot, ka šis buss būtu kāds makro, tikai nedaudz lielāks, tomēr pēc mana uzstājīgā aicinājuma šoferim atvērt bagāžas nodalījumu, redzams, ka ir pietiekami daudz telpas, lai ievietotos mans velo ar noņemtu priekšējo ratu un visām somām. Pēc kādas pusotras stundas esam Alītā, tur tikpat veiksmīgi pārvācos uz tāda paša izmēra Kauņas busu. Kauņas autoostā arī izrādās, ka buss uz Rīgu pa tiešo neiet, tikai līdz Paņevēžai... Toties tas ir lielais, nekāds tur mikro vai tml. Veiksmīgi veicu pārrunas ar nīgro šoferi un ieliekos arī šajā busā. Kad nonākam Paņevežas autoostā, pusstundas intervālā atkal ir 2 varianti uz Rīgu: Ecolines buss un Eurolines buss. Pirmā šoferis, kā jau pierasts, saka, ka bagāžas nodalījumā vietu neesot; es, protams, sāku runu par to, ka derētu par to pārliecināties, bet tad šamais ieminas, ka vellapēda pārvadāšana maksājot 30 eiro... Dabiski, pārrunas ar to arī beidzas. Arī nākamā - Eurolines - busa šoferis no sākuma saka, ka daudz bagāžas, bet, kad uzaicinu šo atvērt nodalījumu busa otrā pusē, atklājas, ka tur mans “draudziņš” var ievietoties visā savā godībā (bez noņemta priekšējā rata)! Turklāt, šis prieks man izmaksā tikai 10 eiro, ar visu velosipēdu. Rīgas autoostā iebraucam 14.15, kā paredzēts pēc saraksta. Tātad, no Polijas pierobežas ar visu savu lielo mantību esmu nokļuvis Rīgā apmēram 7 stundu laikā un ar 4 dažādiem autobusiem. Ka tik nav rekords!
Laicīgi nokļuvu Ropažu festivālā, un izdevās atsvaidzināt arī savas Lindy Hop jaunapgūtās iemaņas. Nu, patīk man šī dzīvespriecīgā mūzika un šis dejas stils! Lai arī, protams, neesmu nekāds ass, un varbūt īstajiem asiem blakus izskatos garlaicīgs ar savu nebūt ne bagātīgo soļu arsenālu, bet – kā māku, tā maunu. Vakara gaitā – kāds pārsteigums! – piezagās nogurums, no sākuma tiešām likās jocīgi, ka pat nespēju vairs iekļauties ritmā, bet tad atcerējos, ka ir jau šis tas padarīts gan šodien, gan visa pusmēneša laikā. Neriskēju pēc daudzajiem aliem braukt ar auto, līdz kādiem pulksten 4 pagulēju mašīnā, tad, saulei lecot, braucu mājās.