Kas mani līdz šim ir pārsteidzis šajā ceļojumā?

Biju dzirdējis par Ukrainas ceļiem, bet, ka tie ir tik bedraini! to nebiju gaidījis. Man ir velo-GPS, kurš izveido velosipēdam draudzīgāko maršrutu, ņemot vērā tavas preferences - teiksim, vai tu gribi braukt pa "unpaved roads" (ceļiem bez asfalta klājuma). Es savā naivumā ceļojuma sākumā biju ielicis, ka gribu. Taču Ukrainā bija bieži lijis, līdz ar to katra lielāka ceļa bedre bija pilna ar ūdeni, bet bedres viņiem ir oho-ho! visa ceļa platumā, un ceļa malās džungļi! tāpēc apiet/apbraukt nevar. Un no šādas nemitīgas mitrināšanas mana velo priekšējā riepa vienkārši sāka pūt un deformēties. Laikam starp riepu un kameru iekļuva kāds akmentiņš, tā rezultātā braucot kamera ar palielu blīkšķi uzsprāga, labi, ka kustējos tai brīdī gliemeža ātrumā... Dabūju meklēt jaunu riepu, bet veloveikalu Ukrainā katrā miestā nav. Doļinā tirgū nopirku.
Priecē, ka mazi bērni sveicina, kad satiec uz ceļa. Pieaugušie reti. To var saprast, tomēr es nekādi nespēju saprast, kā var ignorēt ceļotāja lūgumu? Paiet garām kā tukšai vietai!! Un tā bija gan Ukrainā, gan Slovākijā. Mani jau nekādi nevar uztvert kā vietējo, ņemot vērā noformējumu un velo, un pret ceļotāju izturēties īpaši laipni/viesmīlīgi vienmēr un visur ir bijis gandrīz vai kā likums, ne? Es nevaru iedomāties, ka es Rīgā kādam tūristam nepalīdzētu ar informāciju vai citādi. Šeit tā nav.
Slovākijā daudz čigānu, sevišķi tuvojoties robežai ar Poliju. Dažs tik tumšu ādas krāsu, gandrīz kā nēģeris. Un viņi ceļu malās pārdod sēnes, izskatās pēc baravikām. Aizkarpatos līdzīgi stāvēja cilvēki ar zemenēm un arī čerešņām.
Vēl priekšā Polija, šodien iebraukšu.