Kad Borneo, Šrilanka, Taizeme un citas tropu zemes jau apskatītas, sāk prasīties, kas jauns un pilnīgi savādāks, tieši tāpēc jaunākā IMPRO izpētes brauciena ietvaros es pagriežu kompasu otrādāk un tik ierastā silto zemju jeb dienvidu virziena vietā dodos uz ziemeļiem - uz Arktiku!

Mans galamērķis ir kāda ļoti noslēpumaina un intriģējoša zeme, kur, lai cik tas dīvaini neizklausītos, ir ne tikai aizliegts piedzimt, bet arī nomirt; kur joprojām 21. gs. alkoholu var dabūt tikai ļoti limitētā daudzumā uz taloniem; kur četrus mēnešus valda mūžīgā nakts, bet citus četrus mēnešus gadā saule nenoriet; kur likums liedz pamest vienīgo pilsētiņu bez ieroča rokās; kur virszemē valda Arktikas karaļi jeb polārlāči, kas skaitliski ir vairāk kā iedzīvotāji, savukārt šīs zemes ūdeņos saimnieko reti sastopamie valzirgi, kuru latīniskais nosaukumus tulkojumā nozīmē "ar zobiem ejošie jūras zirgi". Kas gan šī ir par "neprātīgu vietu"?

Tā, protams, ir Svalbāra, kas daudziem no mums labāk pazīstama kā Špicbergena, kas patiesībā ir tikai Svalbāras arhipelāga lielākās salas nosaukums. Svalbāra ir īstā Arktika par kādu daudzi no mums sapņo, vērojot tik šķietami tālās un nesasniedzamās National Geographic filmas, kur valzirgu tēviņi ar saviem garajiem ilkņiem cīnās par ietekmi barā, bet tālumā tiem klāt lavās un laizās polārlācis, kas deg nepacietībā iecirst savus zobus tiem pēcpusē. Šis salu arhipelāgs ir ne tikai ziemeļu dzīvnieku "pastkarte", bet arī arktiskās dabas "skatu kartiņa" - "Polārā brīnumzeme" ar sniegiem klātām ielejām un kalnu virsotnēm, fjordiem un ledus alām, plašiem ledus laukiem un ledāju mēlēm, kas klāj divas trešdaļas no Svalbāras teritorijas, kā arī sasalušiem aisbergiem Ziemeļu Ledus okeānā.

Lai gan šī Norvēģijas pārvaldītā teritorija, kurai piemērots speciāls starptautisks statuss, ir viens no pēdējiem Eiropas mežonīgajiem nostūriem, tomēr cilvēka klātbūtne Svalbārā eksistējusi pēdējos četrus gadsimtus. Holandiešu jūrasbraucējam Vilemam Barencam ticis tas gods saukties par arhipelāga atklājēju - 1596. gadā meklējot īsāko ceļu uz Ķīnu, viņa kuģis piestāja Svalbāras lielākajā salā, nosaucot šo vietu par Špicbergenu (tulkojumā - Smailie kalni). Tiesa Barencam Svalbāras ziema kļuva par liktenīgu vietu un viņš tā arī aizgāja viņsaulē, kļūdaini domādams, ka šī ir daļa no Grenlandes.

Drīz pēc tam, 17. gs. sākumā Svalbāras ūdeņus sāka apgūt britu vaļu mednieki, kam sekoja arī to kolēģi no franču, norvēģu un holandiešu zemēm. Vaļu mednieku ērai Svalbārā pienāca gals 18. gs. beigās, bet vieta tukša nepalika, jo vienus medniekus nomainīja citi - ap šo pašu laiku arhipelāgā sāka ierasties mazas norvēģu un pomoru mednieku grupiņas, kuras piesaistīja bagātie arktisko lapsu, valzirgu, polārlāču un roņu pulki. Tikai ar 20. gs. sākumu Svalbārā sāka attīstīties ogļrūpniecība, kas bijusi arhipelāga galvenais attīstības dzinulis visu pagājušo gadsimtu, tiesa nu jau arī tā ir vēsture un tikai krievi turpina vēl uzturēt vienu nerentablu ogļu ieguves vietu bijušajā Padomju Savienības miestiņā Barencburgā, bet pārējās raktuvēs un ogļraču ciematiņos svilpo vējš un laiks ārda senos koka namiņus.

Tā kā Svalbāra izvietojusies pa vidu starp Norvēģiju un Ziemeļpolu un tās ziemeļdaļa atrodas tikai 1050 km no Ziemeļu pola, tad Špicbergena 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā kļuva par bāzi pētniekiem un zinātniekiem, kas devās ekspedīcijās uz planētas Ziemeļu centru un pārējo Arktiku. Slavenais norvēģu dēkainis Roalds Amundsens šeit gatavojās savām Ziemeļpola, Dienvidpola un Ziemeļu Ledus okeāna šķērsošanas ekspedīcijām izmantojot Fram kuģi, kurš izstādīts Oslo muzejā, bet Špicbergenā var aplūkot ekspozīciju par šejienes atklājēju laikmetu Polāro ekspedīciju muzejā.
Lai gan Svalbāra ir vien par kripatiņu mazāka kā Latvija, šeit 21. gs. joprojām dzīvo mazāk kā 3000 cilvēku, no kuriem lauvas tiesa mitinās vienīgajā arhipelāga pilsētā Longjērbīenē.

Dzīve šeit nav nekāds "rožu dārzs", jo ziemā valda stindzinošs aukstums un polārā nakts veselu četru mēnešu garumā, šeit nav atļauts nomirt, jeb precīzāk sakot mirušos nav iespējams apglabāt, jo zemē valda mūžīgais sasalums, tāpat Svalbārā ir aizliegts dzemdēt bērnus, jo nav slimnīcu - ja nu dāma ir stāvoklī, tad vismaz 3 nedēļas pirms plānotā dzemdību laika viņai ir jālido uz Eiropas kontinentu un tur jālaiž mazulis pasaulē.

Longjērbīene pilnīgi officiāli ir uz ziemeļiem vistālākā pilsētiņa uz Zemes... patiesībā šeit viss ir vistālākais uz ziemeļiem pasaulē, gan universitāte, gan muzejs, gan alus brūzis, gan baznīca, kas vienmēr ir atvērta un cienā ar bezmaksas tēju. Špicbergenā vispār ir pieņemts neslēgt durvis ciet, jo, ja kāds polārlācis iemaldās pilsētā, tad jebkuras mājas vai mašīnas durvis ir atvērtas kā patvērums. Mūsdienās joprojām Svalbārā turpina saimniekot polārlāči, kuru skaits arhipelāgā pārsniedz 3000, tātad vairāk kā iedzīvotāji, tiesa "Arktikas karaļus" nav nemaz tik viegli redzēt, jo atšķirībā no cilvēkiem, tie nav koncentrējušies pāris vietās, bet gan izklīduši pa visu arhipelāgu. Lai redzētu Svalbārā polārlāci ir vajadzīga veiksme un pareizo ekskursiju izvēle, jo tie turas pa gabalu prom no Longjērbīenes, kur, brīdinājuma šāvieniem skanot, tie tiek aizbaidīti prom. Visaugstākās cerības redzēt ledus lāčus sniedz sniega moča ekspedīcija uz Austrumu krastu, kur katrā trešajā vai ceturtajā tūrē ceļotāji redz "Arktikas pavēlniekus" no tālākas distances, bet vistuvāk tos var redzēt kādā no kuģīšu vai laivu izbraucieniem pa fjordiem, bet tad tiešām veiksmei ir jāuzsmaida.

Tieši ar Austrumkrasta sniega moču ekskursiju sākās mans Polārais ceļojums un lielās cerības redzēt ledus lāčus, īpaši jau tādēļ, ka iepriekšējā dienā šajā tūrē daži laimīgie redzēja veselus trīs baltos plēsējus. Uzreiz gan jāsaka, ka veiksme nebija mana sabiedrotā, gids pamanīja vairākas lāču nesen atstātas pēdas, bet tie bija jau pārāk tālu aizbriduši prom. Tomēr ainava, kas pavērās šī sniega moču tūres laikā, kliedēja visas mieles - sākumā mēs traucāmies pāri sasalušām upēm un pa apsnigušām ielejām, līdz nonācām pie Koningborgbreen jeb Ķēniņa pils ledāja, kuru šķērsojot piedzīvojām sniegavētru un Arktiku tā pa īstam. Uzbraucot uz ledāja vairs neko nevarēja redzēt, sniegs krita gan no gaisa, gan vējš to sacēla gaisā no zemes, kalni izgaisa, visapkārt tikai pilnīgs baltums, kad nevar atšķirt, kur beidzas zeme, un, kur sākas debesis. Un tad pēkšņi "neredzamā ainava" un sniega vētra pazuda un no nekurienes atklājās fantastisks skats ar okeānā iesalušu ledāju sienu un Austrumu krastu.

Nobraucot no Koningborgbreen, atklājās vēl grandiozāks skats - izrādās šeit trīs ledāji iznirst no trim ielejām un savienojas kopā, veidojot vienu gigantisku ledus sienu vismaz 6 km garumā, kas iesalusi okeānā. Bet tas vēl nebija viss, jo šķiet labākais bija vēl priekšā, kad turpinājām traukties vēl labu gabalu aizsalušajā okeānā, kur virs apsnigušās ledus kārtas laukā slējās iesalušu, zilganu aisbergu virsotnes. Te nu arī man pēc ilgāka laika beidzot žoklis atkrita vaļā - šī nudien bija sirreāla ainava un nereālas sajūtas, gluži kā atrastos ekspedīcijā uz Ziemeļpolu aizsalušā okeāna vidū. Šeit arī gids atrada vairāku polārlāču pēdas, bet izskatījās, ka tie pārāk tālu iebriduši okeānā, medījot roņus, lai tiem varētu sekot ar sniega močiem. Atceļā jau atkal uz Ķēniņa pils ledāja piedzīvojām sniega vētru un tik pat dīvainā kārtā pēkšņi no "neredzamās ainavas" izbraucām ārā saulainā, sniegiem klātā ielejā, kurā izrādās vēl paslēpies sasalis ūdenskritums ar ledus stalaktītiem.

Ja polārlāčus šoreiz neizdevās redzēt, tad Svalbāras ziemeļbrieži gan šai sniega moču tūrē bija pārpārēm - tie izmisīgi mēģināja atrast, kādu nokusušu zemes pleķīti, lai vēderā iestumtu, kādu sasalušu zāles stiebriņu. Svalbāras ziemeļbrieži ir mazākā ziemeļbriežu suga uz Zemes un uz ziemeļiem vistālāk dzīvojošie zālēdāji, kas šeit ieradās no Eiropas pēdējā ledus laikmeta ērā un evolūcijas ceļā piedzīvojuši brīnumainās pārvērtības - tiem ir īsas kājas, gaišāks apmatojums, mazāka galva un izskatās diezgan apaļīgi jeb resni dēļ biezā kažoka un uzņemtā speķīša, lai izturētu Arktiskās ziemas. Šie pūkainie zvēri noteikti nolād to dienu, kad to senči Svalbārā ieradās, jo ziemeļbriežiem šeit grūti klājas šajā Arktikas nostūrī. Tiem ir īpaši īss mūžs, tikai aptuveni 9 gadi, jo Svalbāras ziemeļbriežiem ātri nodilst un nolūzt zobi, mēģinot akmeņainajā vidē nokasīt kādu sūnas gabalu vai izķeksēt zāles kušķīti, tāpēc, pazaudējot zobus, tie nespēj vairs uzņemt pietiekoši barību, lai pārlaistu šejienes Arktiskās ziemas. Atklāšu arī kādu noslēpumu, kas šokēs visu bērnu pasauli - izrādās, ka ziemā tikai ziemeļbriežu mātītēm ir ragi, bet tēviņi no tiem atbrīvojas jau rudenī, no kā var secināt, ka Ziemassvētku vecīša labākais draugs Rūdolfs pieder pie daiļā dzimuma un patiesībā būtu jāsauc Rūdolfa. Visbeidzot blakus Longjērbīenei kalna nogāzē atrodas pamestās raktuves Nr. 2, kuras biežāk tie sauktas par Santa Klausa raktuvēm, jo vietējie bērni tic, ka ziemā tajās mājo Ziemassvētku vecītis un blakus esošajā pastkastītē met tam savas vēlēšanās un mājienus dāvanām.

Arī nākošā diena tika aizvadīta Arktiskā vidē, sākumā, iejūtoties Džeka Londona ādā, laižoties ar suņu pajūgu pa apsnigušu ieleju, un, sabužinot dzīvespriecīgos haskijus, kas tā vien liekas tieši mani gaidīja, bet otrajā dienas pusē dodoties uz Ledus alu. Vasarā, lai sasniegtu Ledus alu ir jādodas pārgājienā, bet tagad sniegs vēl ir gana, tāpēc atkal sēdos sniega mocim mugurā, lai daudz aizraujošākā veidā nonāktu Longyear ledāja Ledus valstībā. Lai iekļūtu ledus alā sākumā uz vēdera jāielien iglu tipa sniega būdā, bet pēc tam pa izraktu tuneli un trepēm jānokāpj lejā pašā ledājā. Un te nu man priekšā atklājas Ledus brīnumzeme! Esmu ledāja viducī, kur daba izveidojusi alas tuneļus ar gaiši zilganām ledus sienām dažādās formās, bet pie griestiem kā kristāli mirdz sniegpārslas. Ko lai saka, pasakaini!

Turpinājums sekos....

Jānis Kreicbergs