Kā man- Lindatravel vadītājai- radās ideja noorganizēt šo kalnu pārgājienu grupai?

Pēdējo gadu laikā esmu sapratusi, ka visvairāk ceļojumos mani saista tieši kalnu pārgājieni- un nevis vienas dienas kalnu pastaigas ar atgriešanos tajā pašā viesnīcā vakarā, bet gan iespēja ar mugursomu plecos doties ar kājām pa kalnu takām uz priekšu no vienas naktsmītnes līdz nākamajai un katru dienu baudīt citas kalnu ainavas. Un vēl, pateicoties cilvēku jūsmīgajām atsauksmēm par gruzīnu patieso viesmīlību un krāšņajiem kalnu skatiem, manī jau kādu laiku bija interese aizceļot uz šo valsti. Tobrīd, kad radās ideja par Svanetijas pārgājienu, šķita, ka šoreiz Jānis nevarēs doties kopā ar mani ceļojumā darba dēļ, tādēļ izlēmu noorganizēt ceļotāju grupiņu, lai varētu īstenot savu ieceri un izbaudīt kalnu pārgājienu Kaukāza kalnos Gruzijā. Tad nu atlika vien sagatavot grupas ceļojuma piedāvājumu un dažu dienu laikā atradās arī braucēji! Un lieliski, ka arī Jānim izdevās pievienoties šajā ceļojumāJ Kalnu pārgājiena sadaļu uzticēju noorganizēt savam sadarbības partnerim Gruzijā, jo paļāvos, ka viņš atradīs mums labāko kalnu gidu, draudzīgākos šoferīšus un viesmīlīgākos naktsmītņu saimniekus. Un tad jau ceļojums varēja sākties.

Agri no rīta satieku pārējos grupas dalībniekus Rīgas lidostā, seko pirmā iepazīšanās un sarunas, gaidot savu Wizz Air reisu uz Kutaisi.

Pēc ielidošanas Kutaisi lidostā mūs tur jau sagaida draudzīgais šoferītis Levans ar uzrakstu “Lindatravel” un vecu, noplukušu busiņu un ceļojums uz Svanetiju var sākties.

Mans Gruzijas sadarbības partneris ir ieteicis pa ceļam uz Svanetiju papusdienot Zugdidi pilsētā “Diaroni” restorānā, bet šoferītis mums saka, ka zinot labāku ēstuvi. Tad nu ņemot vērā ieteikumus, ka Gruzijā vajagot paļauties uz vietējo viesmīlību, piekrītu, lai ved mūs uz šoferīša ieteikto vietu, bet tas izrādās parasts, nesimpātisks bistro. Tad nu noprotestējam, lai tomēr ved mūs uz ieteikto un arī tripadvisor,com labi novērtēto “Dianori” restorānu. Un tas izrādās patiešām labs- gaumīgi iekārtots, ar viesmīļiem un ēdienkartēm. Pasūtam harčo zupas, hinkaļus, hačapuri un vīnu, un saskandinām par iepazīšanos un veiksmīgu turpmāko ceļojumu.

Varbūt iesākumā mazliet pietrūkst izslavētās gruzīnu viesmīlības no oficiantu puses, bet, kad mūsu vīrieši pasūta čaču, tad arī viesmīlis kļūst smaidīgāks un pēc vīna, čačas un gardajiem ēdieniem, visiem noskaņojums ir pavisam labs.

Pēc kārtīgam pusdienām kāpjam atpakaļ busiņā un braucam tālāk virzienā un Mestiju, pa ceļam apskatot iespaidīgo Enguri dambi, kādu ūdenskritumu, nobaudot šoferīša ierādīto minerālūdeni no strautiņa, kā arī priecājoties par vienā mierā uz ceļa guļošajiem suņiem un pāri ceļam netraucēti ejošajām govīm un cūkām. Izskatās, ka mājlopu atrašanās uz ceļiem neuztrauc ne šoferīšus, ne arī pašus lopiņus. Nu gluži kā Indijas svētās govis, kuras neviens neaiztiek!

Mestijas viesu namā “Nino Rathiani” ierodamies ap 17:30 vakarā. Diemžēl ir nomācies un līņā, tādēļ ciematiņš šķiet tāds pelēcīgs un kalni paslēpušies aiz mākoņiem, bet ceram nākamā rītā uz saulainu laiku un skaistiem kalnu skatiem.

No rīta pamodušies secinām, ka lietus tā arī nav mitējies un debesis ir pelēkas. Tomēr, izpētot vairākas laika prognozes, rodas cerība, ka pamazām laiks noskaidrosies.

Pēc brokastīm, turpat viesu nama pagalmā precīzi norunātajā laikā 9:00 mūs sagaida mūsu kalnu gids Miša- slaids, simpātisks 30 gadnieks. Īsts svans, kurš pats dzīvo Mestijā un kurš mūsu plānoto 4 dienu pārgājienu līdz Ušguli sezonas laikā veicot aptuveni reizi nedēļā.

Tā nu esam gatavi uzsākt šīs dienas 17 km garo pārgājienu līdz Žabeši ciematam.

Mums par lielu prieku lietus ir mitējies un drīz starp mākoņiem pat parādās saule, tādēļ, izgājuši cauri Mestijai, jau velkam nost lietus drēbes un pārejam uz šortiem un maiciņām. Līdz ar sauli visiem manāmi uzlabojas noskaņojums- priecājamies par Svanu akmens torņiem, par govīm un cūkām uz ceļa, par kalniem un par skatu lejā uz ieleju.

Pamazām mūsu grupiņa sadalās tajos, kas iet ātrāk, tajos, kas iet pēdējie kopā ar gidu un tad es kaut kur lavierēju pa vidu- brīžiem pievienojoties gidam, kurš daudz ko interesantu pastāsta par šo reģionu, brīžiem panākot Jāni un Ivo, kuri iet visiem pa priekšu. Bet labi ir visiem, jo visi viens otru pieskatām un neviens arī pārāk neatpaliek.

Pa ceļam uzrīkojam pikniku pauzes skaistākajās vietās un paši brīnāmies, cik ātri ejam uz priekšu, neskatoties uz to, ka šodien pārgājiena pirmajā pusē pieveicām ap 500 augstuma metru pacēlumu.

Ap 15:00 esam jau Žabeši ciematā, kur gids mūs aizved līdz šīs dienas naktsmājām- viesu namam, kur tiekam pie samērā omulīgām istabām- gan ar koplietošanas WC un dušu, bet visiem pāriem ir divvietīgas istabas un dāmām sava- trīsvietīga. Līdz vakariņām laika vēl daudz, tādēļ pasūtam mājas vīnu par 10 GEL litrā un omulīgi iekārtojušies uz paklājiņiem viesu nama pagalma zālājā, tērzējam par dzīvi, sauļojamies un priecājamies par kalnu ainavām ap mums.

Ciematiņā gan veikala nav, toties pie viesu nama vārtiem piebrauc busiņš ar pārtikas precēm un mēs iegādājamies meloni, persikus un halvu, ko arī draudzīgi kopā notiesājam.

Vakariņās viesu nama saimniece mūs cienā ar dārzeņu zupu, gaļas kotletēm, hačapuri, balkažānu rullīšiem, dārzeņu salātiem, ceptiem kartupelīšiem un arbūzu. Visa kā ir vairāk kā varam apēst, lai gan pēc tāda pārgājiena apetīte ir ļoti laba.

Mūsu gids Miša sēž pie galda kopā ar mums un sadzer čaču ar Ivo, pirms katras glāzītes pasakot kādu skaistu tostu par draudzību, par mieru pasaulē, par dabas skaistumu u.t.t. Kārtīgs gruzīns alkoholu bez tostiem nemaz nelietojot.

Lai gan ir tikai 20:00 vakarā, esam tik saguruši, ka visi dodamies pie miera ļoti laicīgi, ar cerību, ka nākamajā dienā pietiks spēka pieveikt 900 m kāpumu uz augšu kalnos.

No rīta pamostos jau 6:00, jo gribas redzēt saullēktu un izbaudīt rīta mieru ciematā. Viesu namā visi vēl guļ, kad es klusi izlavos ārā un dodos ciematiņa ielās. Pie upes satieku kādu sirmgalvi, kurš dzen govis ganos uz pļavu pāri upes otrā krastā. Palūdzu atļauju doties pastaigā kopā ar viņu un pa ceļam iepazīstamies. Izrādās, ka šis kungs (Daniels) ir mūsu viesu nama saimnieka Andrea brālis un Andrea, šonakt atdevis savu istabu mums viesiem, pats esot gulējis pie sava brāļa Daniela.

Noskaidroju arī, ka govis vakaros pašas nākot mājās, jo viņām dodot sāli un tā govīm laikam tāda kā sāls atkarība.

Neparasti man šķiet tas, ka vietējie vīri no rīta ar lāpstām savāc no dubļainajām ieliņām govju mēslus un ar tačkām izgāž tos Inguri upē, kas tālāk aiztek uz jūru. Viņiem tik daudz mēslu priekš dārziem neesot nepieciešami.

Pēc brokastīm uzsākam aptuveni 900 m kāpumu augstāk kalnos. Kāpiens ir samērā stāvs un viegli nav, bet grupā atbalstām, uzmundrinām un pagaidām viens otru, lai neviens pārlieku neatpaliek un nejūtas pamests.

Mums jāsasniedz kalnu pāreja, kura atrodas blakus slēpošanas pacēlājam un trasei, kas, protams, pabojā skaisto kalnu ainavu.

Pārejā ceram ieraudzīt sniegotās kalnu virsotnes, bet tās diemžēl, ietinušās mākoņos, slēpjas no mums.

Toties mūs iepriecina pļavā ierīkotā izbraukuma kafejnīca, kur pasūtam karstu tēju un piekožam klāt viesu nama līdzi iedotās pusdienu uzkodas- hačapuri, vārītu olu, gruzīnu maizi, gurķi un tomātu.

Tālāk ceļš ved cauri ziedošām kalnu pļāvām.

Un tad jau mūsu skatam paveras gleznainais Hadiši ciems ar 16 akmens torņiem.

Nogājuši lejup līdz kalnu ieskautajam ciemam, iekārtojamies viesu mājā, kas, salīdzinoši ar iepriekšējām viesu mājām, ir ļoti nabadzīgi iekārtota, noplukusi, tās pagalms nesakopts. Istabiņas ir ar šķību grīdu, tajās smaržo pēc zirgu staļļa, ir dzirdams viss, kas notiek blakus istabās, WC atrodas ārpus mājas. Saimnieki arī nešķiet īpaši viesmīlīgi.

Arī pats ciemats, kā secinām pēcpusdienas pastaigā, ir īsts “sūnu ciems”- lai kaut kur nokļūtu pa šaurajām ciemata “ieliņām”, jābrien pa dziļiem dubļiem un govju “pekām”. Taciņa uz ciema baznīciņu aizaugusi ar garām nātrēm. Te īsti nav nevienas sakoptas mājas. Visas šķības, greizas, ar noplukušu krāsu. Kā skaidro gids, tad šajā ciemā neviens necenšas kaut ko uzlabot. Un ja necenšas kaimiņš, tad nav ar ko sacensties un tad arī viss pamazām noplūk arvien vairāk.

Taču pēc draudzīgas vakarēšanas ar kalnu gidiem uz mūsu viesu nama terases un daudzajiem tostiem ar čaču, ciemats vairs nešķiet tik noplucis un dubļainie celiņi vairs netraucē.

Un kad mūsu skatam mēness gaismā paveras sniegotā kalnu virsotne ciemata fonā un divi ciema suņi mūs ar Jāni pavada vakara pastaigā kalnā virs ciema, īsti biedriskā garā palīdzēdami viens otram tikt pāri žogam un apsargādami mūs no citiem suņiem pastaigas laikā, tad Hadiši ciems man kļūst gluži vai par īstu romantikas pērli.

No rīta mostos ap 6:00, jo grūti ilgāk pagulēt, ja apkārt tik skaisti kalni. Dodos rīta pastaigā un, pakāpusies virs ciemata, vēroju saullēktu un kā pirmie saules stari izgaismo ciemata akmens mājiņas un torņus. Rīts ir saulains, ar zilām debesīm, bez neviena mākonīša. Diena solās būt lieliska.

Tā kā dažas dāmas no grupas pēc iepriekšējās nakts vīna un čačas dzeršanas un arī ne visai ērto gultu un trokšņainā viesu nama dēļ ir slikti gulējušas, tad pēc brokastīm sarunājam, ka viņu mugursomas tiks ar auto nogādātas līdz nākamajam viesu namam, kurš nakšņosim.

Sākumā ejam 2 st pa taku bez īpaša augstuma pacēluma līdz Hadiši ledājam un upei, kura veidojas no ledāja.

Pa ceļam no takas paveras ar vien vairāk un arvien skaistākas sniegoto kalnu virsotnes. Beidzot mēs tās varam ieraudzīt! Jo iepriekšējās dienās virsotnes slēpās mākoņos. Skati apbur ikvienu no mūsu grupas.

Kad nonākam līdz krāčainajai upei, te jau ir sapulcējušies daudz tūristu un zirgu ar pavadoņiem no Hadiši ciemata. Par 13 lari par personu tiek piedāvāta iespēja šķērsot upi zirga mugurā. Lielākā daļa tūristu šo iespēju arī izmanto, bet tie daži, kas pāri tiek pašu spēkiem, pēc tam atzīst, ka noturēties pretī straumei bijis grūtāk nekā izskatījies.

Tā kā mums tikšana pāri upei ar zirgiem iekļauta kopējā pārgājiena cenā, tad mēs izmantojam zirgu palīdzību. Atzīšos, ka zirga mugurā biju pirmo reizi un drošības pēc arī palūdzu zirga pavadonim jāt kopā ar mani. Bet arī tad sajūtas bija visai ekstrēmas. Drošākie no mūsu grupas jāja paši un visi bija saviļņoti pēc šī piedzīvojuma.

Pēc upes šķērsošanas stāva taka sāk vest mūs augšup kalnā uz pāreju (2756 m), kas ir augstākā pāreja mūsu 4 dienu pārgājiena laikā.

Taka vietām ir dubļaina, ved augšup pa strautiņu, iet nav viegli un pietam karsti cepina saule. Bet skati uz Hadiši ledāju un sniegotajiem kalniem ap to atsver visas grūtības.

Laimīgi visi sasniedzam pāreju un iekārtojamies uz pusdienu atpūtas pauzi. Augšā pārejā ir vējains, tādēļ savelkam mugurā savas siltākas drēbes un baudām fascinējošos skatus uz Škaras grēdas 9 virsotnēm un Hadiši ledāju.

Pēc ilgākas atpūtas dodamies cauri ziedošām puķu pļāvām pa taku virzienā uz Iprali ciematu. Uzvelku savas garās bikses, jo gids mūs brīdina, ka šajās pļāvās esot sastopamas odzes…

Tālāk ejam gar upes kanjona malu un sasniedzam ūdenskritumu takas malā, kur gids piedāvā izbaudīt veldzējošu “dušu” zem aukstā ūdens.

Labi, ka vairums esam paņēmuši līdzi peldkostīmus. Lai gan sākumā, iemērcot kājas nudien aukstajā ūdenī šķiet, ka zem ūdenskrituma “dušas” nelīdīšu, tomēr karstā saule un grupas biedru piemērs iedrošina arī mani ļauties šim nedaudz trakajam piedzīvojumam.

Tālāk taka ved cauri kādam svanu ciematiņam, kur šobrīd dzīvo vairs tikai viena ģimene. Šeit mums, par lielu pārsteigumu, vietējā ģimene ir ierīkojusi kafejnīcu, kurā, pēc nogurdinošā kalnu pārgājiena, atdzesēts tarhūns vai alus šķiet gluži vai debešķīgs. Tāpat burvīgas ir arī saimnieka meitas pašas ceptās gaisīgās, mutē kūstošās Napoleona kūciņas, kuras jūtamies godam nopelnījuši.

Un tad jau vairs tikai daži km līdz Iprali ciemam, kurā dzīvo tikai 4 ģimenes, toties šeit ir pats labākais viesu nams, kāds mums ir bijis visā pārgājiena laikā. Pēc Hadiši viesu nama pieredzes, visi esam ļoti patīkami pārsteigti par negaidīto komforta līmeni, kādu varam šeit izbaudīt- tīrs, betonēts pagalms (nevis dubļainas taciņas un nātres), svaigi izremontētas, vizuāli pievilcīgas viesu istabiņas, sakopts dārzs, liela, grezna ēdamzāle ar klavierēm.

Vienīgi elektrība šeit pazudusi un parādās tikai pēc 21:00 vakarā, toties varam baudīt vakariņas sveču gaismā.

Pēc vakariņām visi kopā uzkāpjam tuvējā pakalnā, lai baudītu saulrietu kalnos. Mums, kā jau ierasts, pievienojas vietējais suņuks. Tikai šis, kā jau kucēns, grib spēlēties un kož mums kājās un rokās. Tā nu saulrieta baudīšana drīz beidzas un, tā kā mazajā ciematiņā īsti nav pat kur pastaigāt, tad drīz dodamies pie miera savās ērtajās viesu nama gultās.

Naktī ir bijis pērkona negaiss un spēcīgas lietus gāzes, bet rīts mūs atkal lutina ar sauli. Šodien mums paredzēts noiet tikai 11.5 km līdz mūsu pārgājiena galamērķim- Ušguli ciemam. Pastaiga sākumā ved lejup līdz upei pa zemes ceļu, bet tad nogriežamies caur mazu ciematiņu pa taku, kas ved pa samērā stāvu taku augšup uz kalnu pļavām. Šajā dienā gandrīz nekur neredzam takas marķējumus un bez gida visdrīzāk pa ceļam būtu nomaldījušies, vai arī aizgājuši pa dubļaino automašīnu ceļu līdz pašam Ušguli ciemam.

Taka atkal ved cauri ziedošām kalnu pļavām un pēc 4 st jau esam sasnieguši Ušguli, kas faktiski sastāv no 5 maziem ciematiņiem- Murkmeli, Chazhashi, Chvibiani, Zhibiani un Lamjurishi. Chazhashi ciems kopš 1996. gada ir iekļauts Unesko pasaules mantojuma sarakstā.

Ušguli fascinējošo fonu veido Gruzijas augstākās sniegotās virsotnes- Shkhara grēda (5268 m).

Mēs iekārtojamies viesu namā carienes Tamāras ziemas rezidences torņa pakalna pakājē. Viesu nams ir sakopts, saimnieki viesmīlīgi un smaidīgi, istabiņas kārtīgas un mēs esam labā omā. Tikai žēl šķirties no mūsu gida Mišas, kurš 4 dienu pārgājiena laikā mums ir kļuvis par “savējo”. Sirsnīgi atvadāmies no viņa, jo pārgājiens ir noslēdzies un tālāk ceļosim bez viņa.

Tad dodamies Ušguli dubļainajās ieliņās. Mūsu mērķis ir aiziet līdz St. Lamaria baznīcai pakalnā virs Ušguli, jo no turienes paveroties vislabākais skats uz Schkaras sniegotajām virsotnēm.

Pa ceļam gan mūs pārsteidz lietus un pat krusa, tādēļ iegriežamies papusdienot krodziņā Koshkis, kur sasildāmies ar zupu un tēju.

Sagaidījuši, kad lietus pierimst, dodamies tālāk līdz baznīcai, kur mūs pie durvīm sagaida baznīctēvs, kurš izsniedz dāmām lakatus, lai varam tos apsiet ap plikajām kājām. Baznīca iedveš godbijību un labu mirkli pavadām tajā klusi vērojot sienu gleznojumus un ikonas pie sienām.

Vēl uzkāpjam kādā pakalnā, kurš atrodas augstāk par baznīcu un no kura sajūtamies vēl tuvāk sniegotajiem kalniem.

Atceļā uz viesu namu uzkāpjam arī pakalnā pie carienes Tamāras torņa, kurš saglabājies no 12.g.s. un secinām, ka no šī pakalna paveras visiespaidīgākais skats uz Ušguli ciematu torņiem un akmens mājiņām. Nolemjam, ka pēc vakariņām te uzkāpsim baudīt saulrietu un vīnu.

Vakariņās saimniece mums uzklājusi galdu savā virtuvē, kur viņa pati mūs apkalpo ar patiesu smaidu sejā. Virtuvē kuras krāsns, ir silti un omulīgi. Saimniece lauzītā krievu valodā stāsta, ka strādājot vietējā ciemata skolā par skolotāju, ka skoliņā esot tikai 41 bērns un 15 skolotāju, ka ziemās šeit mēdzot būt – 30 grādus augsts un līdz 2 m dziļš sniegs.

Pēc vakariņām sēžam un soliņa pie carienes torņa un vērojam kā rietošās saules gaismās iemirdzas Skharas virsotnes. Maģiski, saviļņojoši, bet vienlaikus arī nedaudz skumīgi, jo visiem žēl, ka pārgājiens ir noslēdzies. Gribētos iet vēl tālāk un aiziet līdz sniegiem tur Skharas virsotņu pakājē….

Rīts ir apmācies, bet tas mūs neuztrauc, jo mums 9:00 sarunāts busiņš uz Mestiju. Šoferītis ir jauns gruzīnu puisis, kurš nesaprot ne vārda krieviski, ne angliski, toties pa bedraino un dubļaino kalnu ceļu brauc ļoti profesionāli. Tā kā ceļa posms no Mestijas uz Ušguli tiek remontēts, tad otrajā ceļa posma pusē braukšana iet pavisam raiti, jo te jau ir uzliets betona segums, kā rezultātā nonākam Mestijā neparedzēti ātri- 2 st laikā. Te mūs jau sagaida cits busiņš ar mūsu jau zināmo šoferīti Levanu, kurš mūs vedīs tālāk uz Kutaisi. Sarunājam, ka papusdienosim kādā no krodziņiem tepat Mestijas centrā, jo lietus dēļ ieplānotā uzbraukšana ar pacēlāju uz Zuruldi restorānu kalnos izpaliek.

Manis pasūtītais nacionālais ēdiens – ar Imeretijas sieru pildītie ceptie šampinjoni un Jāņa pasūtītais kubdari- ar gaļas gabaliņiem pildītā hačapuri līdzīgā maizīte- garšo labi.

Tuvojoties Zugdidi pilsētai ceļā uz Kutaisi, aizrunājamies ar šoferīti par Melno jūru un noskaidrojam, ka tuvākā pludmale no Zugdidi ir tikai 30 km attālumā. Tad nu rodas spontāns grupas lēmums izmest līkumu līdz jūrai un izbaudīt peldi tajā.

Pa ceļam Zugdidi pilsētas tirgū iepērkam arbūzu, alus pudeles un daži par tirgū paspēj nopirkt sev peldkostīmus un peldbikses un tā nu esam gatavi Melnajai jūrai.

Spoži spīd saulīte, pie jūras, atšķirībā no kalniem, ir sutīgs, tādēļ pelde Melnajā jūrā sajūsmina visus- īpaši jau tādēļ, ka nebijām to ieplānojuši, bet tomēr paspējām 1.5 st pavadīt atpūšoties pie jūras.

Pēc tam pacilātā noskaņojumā braucam uz Kutaisi.

Iepriekšējā vakarā ar savu transfēra šoferīti Levanu esam sarunājuši, ka viņa draugs (arī Levans) no Kutaisi būs mūsu rīcībā ar savu busiņu uz visu dienu par 100 $ un aizvedīs mūsu 8 ceļotāju grupiņu uz mūs interesējošajiem Martvilli un Okace kanjoniem.

No rīta vēl paspējam izstaigāt Kutaisi tirgu un iegādāt čurcellas, žāvētus augļus, svanetijas sāli un citus gardumus mājup vešanai un tad norunātajā laikā 10:00 Levans ar busiņu jau gaida pie viesu nama durvīm.

Patīkami, ka šajā ceļojumā viss notiek negaidīti precīzi un uz gruzīnu doto vārdu tiešām var paļauties.

Sākumā braucam līdz 1.5 st. attālumā esošajam Martvilli kanjonam, kur par 28 lari par personu nopērkam ieejas biļetes+ biļetes laivu braucienam. Sākumā 15 min laikā izstaigājam taku, kas vijas gar kanjona klinšu malu un paver skaistus skatus uz dzidro zaļgano kalnu upīti, kas tūkstošiem gadu gaitā izlauzusi sev ceļu klintīs, kas tagad apaugušas ar sūnām un kokiem.

Tad dodamies uz laivu piestātni, kur gumijas piepūšamajās laivās mūs sasēdina pa 6 personām un laivinieks mūs vizina pa smaragdzaļo upi, ko ieskauj apsūnojušiem kokiem noaugušās stāvās klintīs.

Brauciens ir aptuveni 15-20 min garš, bet to pagarina mūsu laivā sēdošās krievu meitenes, kas nemitīgi fotografējas un koķetē ar laivinieku.

Kopsummā iespaids par kanjonu ir labs, bet būtu gribējies, lai gan taka, gan upes brauciens būtu garāki.

Tālāk braucam uz aptuveni 40 min attālumā esošo Okace kanjonu, kas sola ekstrēmas izjūtas dodoties pastaigā pa klintīs ar trosēm iestiprinātiem gaisa tiltiņiem.

Lai tiktu līdz gaisa takas sākumam, mums jāiet 4 km pa bruģētu taciņu cauri parkam un mežam. Ir iespēja par 25 lari par 4 personām līdz takas sākumam aizbraukt ar džipiem, bet tā kā mēs kalnos esam nostaigājuši daudz lielākus attālumus, tad 4 km šķiet nieks vien. Jāatzīst gan, ka 4 km taka ir visai garlaicīga- tā ved lejup no kalna un tādēļ noejam to ātrā tempā (20 min). Un tad sākas aizraujošākā takas daļa- klintīs iestiprinātie dzelzs tiltiņi, kas zem mūsu kājām paver dziļu kokiem apaugušu Okace upītes kanjonu.

Mums divām grupas dāmām, kam lielāku uzticību vieš kalnus takas, nekā cilvēku būvēta konstrukcija augstu virs šķietama bezdibeņa, sākumā izjūtas, ejot pa nedaudz šūpojošos metāla tiltiņu ar dēļu grīdu, ir nudien ekstrēmas. Grupas biedrene jau paziņo, ka laikam griezīsies apkārt un ies atpakaļ, bet es iedrošinu, ka kopā ejot bailes nebūs tik lielas un mēs, turoties pie margām, turpinām iet uz priekšu.

Ekstrēmākā vieta takā ir platforma ar aptuveni 15 m garu pārkari pār kanjonu, kas no malas izskatās biedējoši- vismaz tiem kam no augstuma bail. Taču, uzejot uz platformas ar dēļu grīdu, rodas sajūta, ka ejam pa platu stabilu tiltu, kas tikai pašā galā nedaudz šūpojas. Tādēļ visi aizejam līdz pašam platformas galam.

Atpakaļ uz stāvlaukumu gan vairs negribas iet 4 km ar kājām pret kalnu, tādēļ sametam naudiņu (40 lari) un braucam ar džipu transfēru. Tas izrādās gandrīz vai ekstrēmāks piedzīvojums par pašām gaisa takām, jo ceļš ir akmeņains, stāvs un ļoooti bedrains. Pietam ik pa brīdim vēl ir jāsamainās ar pretī braucošajiem džipiem. Mūsu šoferītis ir nudien profesionālis un galā tiekam veiksmīgi- pa bedrēm izkratījušies un laimīgi. Un visi secinām, ka šo braucienu nudien bija vērts izbaudīt.

Pēc karstajā saulē cepinošās pastaigas vienojamies, ka ir īstais brīdi atpūtai pie kalnu upes, kuru šķērsojam pa ceļam uz kanjonu. Okace upe pie ceļa veido klintbluķu ūdenskritumus un ir aizraujoši pakāpelēt pa upi uz augšu, pie viena atveldzējot kājas dzestrajā upes ūdenī.

Te arī iekārtojušies uz kāda lielāka klints bluķa, visi kopā notiesājam šoferīša dāvanu mums- milzīgu arbūzu, kas ir nudien gards un sulīgs. Mums, kā jau ierasts, kompāniju sastāda kāds suns. Upē plunčājas gruzīnu bērneļi, vietējie pikniko akmeņos pie upes, un kopējā noskaņa ir ļoti omulīga.

Taču ir pienācis laiks braukt atpakaļ uz Kutaisi viesu namu, jo mums uz 20:00 ir pasūtītas tradicionālās vakariņas tajā.

Ceļā no Okaces kanjona līdz Kutaisi pavadām 1.5 st. un laikus esam viesu namā, lai vēl paspētu atsvaidzināties un atpūsties pirms vakariņām.

Vakariņās sapulcējamies ap kopējo galdu uz viesu nama plašās āra terases ar skatu uz Kutaisi pilsētas jumtiem, upi un Bargati katedrāli kalnā otrpus upei. Pamazām riet saule un tad pilsētā iededzas tūkstošiem gaismiņu. Fonā skan gruzīnu mūzika, glāzēs tiek liets mājas vīns, galdā celts melnais harčo, salāti, kartupeļu-gaļas sacepums, šašliks un augļi. Noskaņa ir ļoti omulīga un romantiska.

Vakariņojot, dalāmies katrs ar saviem ceļojuma spilgtākajiem iespaidiem, grūtākajiem un jautrākajiem brīžiem. Visi pēc kārtas uzsaucam tostus par to, cik lielisks un iespaidiem bagāts ir izdevies ceļojums, par saliedēto grupu, kurā visi viens otru atbalstījām. Par kalniem, kas atstājuši mūsu sirdīs neizdzēšamas pēdas. Par ceļā sastapto gruzīnu patieso sirsnību, draudzību un viesmīlību. Par to, ka laika apstākļi mūs ir lutinājuši, ļaujot pilnībā izbaudīt Gruzijas dabas krāšņumu. Un par to, lai arī mūsu nākamie kalnu ceļojumi būtu tikpat skaisti un vēl skaistāki.

Ja vēlies mums pievienoties līdzīgā kalnu pārgājienā, tad vēl ir brīvas vietas Lindatravel​ organizētajā ceļojumā uz Kaukāza kalniem Azerbaidžānā no 13.-19.06.2019.