Sardīnijas klinšu siltums

12.06.2009
21 min lasīšanai
72 foto

Mana pieredze klinšu kāpšanā sākās 2007. gada aprīļa nogalē, kad ar svaigi pirktām klinšu kurpēm, pāris reižu treniņu pieredzi uz Juglas kāpšanas sienas, drošu virvi augšējā drošināšanā un platu smaidu kāpu savu pirmo sporta maršrutu Spānijas El Chorro klinšu kāpšanas paradīzē. Pasākums bez sekām nepalika, saulainā kompānija un siltās klintis pievilka un ievilka sevī. Maija brīvdienu braucieni kļuva par gadskārtēju tradīciju, kuras lološanai biļešu iegādei, mājvietu un auto rezervēšanai pievienojās arī regulāri treniņi uz kāpšanas sienām. Sāku saprast, kas ir kas: sporta maršruti klinšu kāpšanā nozīmē, ka kāds klintī jau kāpis un iestiprinājis āķus, kur iekabināt atsaites un virvi, kam vienā galā ir kāpējs, bet otrā drošinātājs. Maršrutiem piešķir kategoriju pēc to sarežģītības: 4 - samērā vienkāršs, 5 – mēs varam izkāpt, bet viegli var arī nebūt, 6 – būs jāpacīnās. Tas tāds vienkāršots īsais kurss. Pēc diviem braucieniem uz Spāniju un rudens izgājiena Grieķijas Meteoras klinšu stabos gribējās izmēģināt jaunas vietas. Kompānija atsaucīgi apstiprināja, ka Sardīnijā esot skaistas un siltas klintis. Tā nu ziemas vidū plāns nobrieda un janvāra pirmajās dienās biļetes jau bija nopirktas. Pirmo nedēļu ieplānojam Cala Gonone, kas daudziem grupasbiedriem jau zināma no vēl senākiem laikiem, otrajā nedēļā būsim Santa Maria Navarrese apkaimē, kur neviens no mums vēl nav bijis. Gaidot pavasara brīvdienas trenējamies Juglas un Lomonosova zālē, kur čakli līdzdarbojas Ilzīte, reizēm sastopam Andri un Ievu un vienreiz parādās arī Dina un Sarmīte. Una jeb Tusinš klintīs nerāpjas, bet labprāt pamoka sevi gājienos līdz tām, un lieliski zina, kas ir garšīgs un prot to pagatavot siltās zemēs. Tādi nu mēs esam, šī gada lieliskais septiņnieks. 27.aprīlis. Viss sākas. Uz lidostu jābrauc ap pusdienlaiku, līdz ar to satiekamies visi izgulējušies, mundri un priecīgi. Panesās ierastie jociņi, konjaciņi un iekāpšana AirBaltic lidojumam uz Milānu sāk iegūt jautru pieskaņu. Milānas Malpensas lidostā nākošais lidojums ar EasyJet uz Olbiju izlido no cita termināla, kuru arī veiksmīgi sasniedzam. Laika pietiek arī lidostas veikalu ķemmēšanai un vienkārši draudzīgai lidojuma gaidīšanai. Oranžā lidmašīna šoreiz lido visai nelīdzeni, līdz ar to daži ceļabiedri pieņem nopietnāku izskatu un krāsai pastiprinās zaļganais tonis. Uz zemes nokļūstam veiksmīgi, mūsu lielās somas arī ir atlidojušas, laikam bagāžas apdrošināšana palīdz. Sardīnija mūs sagaida ar pavasara ziedu smaržu, lietu un vēju. Autoīre (http://www.autonoleggiosardinya.it) šoreiz mums sagādājusi mašīnas no pasūtītās klases, Spānijā parasti palutināja ar ko lielāku nekā pasūtīts. Opel Corsa pirmajā brīdī šķiet sasodīti maza, tomēr arī lielās somas savietojas bagāžniekos, ja tos piekrauj līdz jumtam. Ceļš uz Cala Gonone sākumā ved pa četru joslu maģistrāli SS131 DCN, kur kustība ir raita, citu mašīnu maz, norādes labi saprotamas. Ceļš brīžiem ir piesnidzis ar ziediem, kuru reibinošā smarža vēl aizvien ir visur. Veiksmīgi apbraucam Dorgali, izbraucam cauri beidzamajam tunelim, nobraucam pa serpentīnu līdz Cala Gonone. No dabas krāšņuma gan pārsvarā ir uguntiņas lejā jūras krastā, jo tuvojas pusnakts. Benzīntankā gaidām otru auto ekipāžu un izkāpjot no auto izjūtam vēju, kura spēks sit elpu ciet. Zied un smaržo arī šeit. Mājvietas saimnieks Salvatore atbrauc pretī un aizved uz “Lecci House”, kas kļūst par mūsu mājvietu Cala Gonone. Dabūjam gan 2 guļamistabas augšstāvā, gan atsevišķu apartamentu lejā izbijušā garāžā, tāpat virtuvi ar visu nepieciešamo un āra terasi maltītēm siltajos dienvidu vakaros. Uz galda mūs sagaida kūka kā viesmīlīgs sveiciens no saimnieka. Salvatore ir gana runātīgs angļu mēlē un izstāsta lietas, kas šeit var būt noderīgas. Garais ceļš ir darījis savu un ātri vien dodamies gulēt. 28.aprīlis. Pirmās klintis. Pēc nesteidzīgas mošanās ieraugām arī Sardīnijas sauli, eksostiskus augļus kokā tepat pagalmā, laivas kā dekoru pagalma malā, kaktusu ar augšā iesprūdušu bumbu, nosaucam to par mūsu 7a maršrutu, kuru gan neviens tā arī neuzkāpa. Pāri ielai pīniju birzs un ziedu pļava, kur saplūkt pušķīti brokastu galda rotājumam. Pārāk karsti nav, bet kāpšanai laiks ir ideāls, tāpat kā iepazīšanās pastaigai pa pilsētiņu. Sarmīte un es esam pirmo reizi Cala Gonone, pārējie šeit jau ir bijuši savos iepriekšējos ceļojumos, līdz ar to atrast ievērības cienīgās vietas ir viegli. Tepat blakus kempings, veikali nedaudz tālāk, saldējuma kafejnīca pilsētiņas centrā un protams jūra, tirkīzzila, ar olīšiem pludmalē. Nokāpjam līdz ūdenim, pabradājam, vēsais ūdens uz peldi gan vēl nepavelk. Atceļā iepērkam pirmos pārtikas krājumus, tai skaitā arī pieclitrīgu vīna pudeli, kurai pārvietošanas un iešanas ērtībai ir ērts rokturīts. Vīnu pataupam vakaram, bet vēlīnās brokastis top draudzīgā kopdarbā. Pirmās klintis ir ar nosaukumu Il Budinetto. Piegājiens kājām, bez auto. Sākumā ejam pa ielu, tad iebrienam kalnu ceļos un izbrienam arī pa krūmiem aizaugušām takām. Tākā diena jau pusē, satiekam kāpējus, kuri atgriežas pēc paveiktiem maršrutiem, vienu arī ar pamatīgi noskrambātu roku, atgādinot būt piesardzīgiem. Sektorā kāpēju netrūkst, maršruti atrodas arī priekš mums. Izvēlos savu piecnieciņu ar un bez plusa un dodos augšup ar apakšējo drošināšanu, kas nozīmē, ka kāpju pirmais, virvi pakāpeniski kabinu āķos līdz maršruta augšā – stacijā virve paliek droši nostiprināta, un drošinātājs nolaiž mani lejā. Nākošais kāpējs var kāpt pa šo pašu virvi, kura jau ir augšā nostiprināta, tādēļ to nu jau sauktu par augšējo drošināšanu. Pašam prieks par izkāpto un Ilzīte drošinot klintī pavisam nav ierauta. Seko četrinieciņš Pinocchio, pavisam vienkāršs maršruts, Sarmīte tur sper savus pirmos vertikālos soļus reālās klintīs un mācās drošināt, nobirstot pa kādai izjustai asarai. Mūs apciemo šī sektora mīlulis sīks brūns kucēns, kurš klaiņo starp kāpēju komandām un viņu pusdienu maizīšu kastītēm. Una pa dienu sarūpējusi pamatīgas vakariņas, lielā vīna pudele tukšojas un pastiprina sajūsmu par atvaļinājumu un šodienas vertikālo veikumu. Dodamies vakara pastaigā pa pilsētiņu, uz naksnīgo piekrasti, kur pa molu ieejam jūrā, patraucējot romantiski noparkoto auto iemītniekus un priecājoties par naksnīgās pilsētas uguņiem. Atceļam izvēlamies apkārtceļa maršrutu, kurš iet kalnā, lejā, pamanās izvest ārpus pilsētas pirms atgriežas mājās. Pēc pastaigas miegs nemaz nenāk, Andris uzlaiko Sarmītes jauno nakstkreklu, gan otrādi, gan pareizi uzvilktu. Sarunas par dzīvi, smiekli, asaras un to žāvēšana ievelkas līdz vēlai naktij. 29.aprīlis. Cala Fuili klintis pludmalē ar čūsku Uz Cala Fuili, kur klintis aug no pašas pludmales, braucam ar auto līdz pamatīgi pieķēdētai barjerai. Tālāk turpinām kājām pa ceļu gar pašu jūras malu. Ferry sektorā atrodam savus piecnieciņu maršrutus, viens ar jauku nosaukumu “Banane al cioccolato”, kur šokolāde ir tumšbrūna gluda akmens masa pāri ierasti asajai klintij. Tik tiešām šokolādes vērts pārsteigums visādi citādi relatīvi viegli ejamā maršrutā. Maršruta augšējais punkts – stacija atrodas gandrīz pie margām takai, pa kuru šurp atnācām. Ar Andri nolūkojam nākošos divus maršrutus tuvāk pludmalei. Esmu jau iesējies virvē, paskatos uz maršrutu un ieraugu tieši man ceļā gozējamies zaļu čūsku. Mēģinājumi rāpuli aizdzīt ar akmeņu mētāšanu nedod rezultātu, čūska mūs vienkārši ignorē. Sāku kāpt un zaļā skaistule cēli dodas blakus augošā krūma virzienā un pazūd pavisam. Pārliecinamies, ka čūska pavisam prom, un meitenes ar šo dzīvās dabas novērojumu iepazīstinam pēc tam, kad viņas šo maršrutu jau izkāpušas. Pēc laiskošanās pludmalē atrodam pāris maršrutus, kam pieeja caur ērkšķainiem krūmiem, tur ar Ilzīti izejam skaistus piecnieciņus, sajūtamies gudri apstāstot atnākušajiem vācu kāpējiem, kurš maršruts ir kurš un kādam ciparam piederīgs, kā arī noskatoties, ka arī citus klintis gluži pašas uz augšu nenes. Pēc vakariņām Dina ķeras pie kārtīm un visi uzzinām nākotnē gaidāmo draugu, naudas un mīlestības daudzumu. Lai tik piepildās! 30.aprīlis. Grota. Uz klintīm šodien dodamies pa piekrasti uz Biddiriscottai grotu, kur vieglais lietutiņš netiek pie aizķeru samērcēšanas. Noejam no takas tuvāk jūrai, kur lēkājam pa akmeņiem pāri ūdeni pildītām plaisām. Jūra izkalojusi dobumus akmeņos un runājas caur tiem ar noslēpumaina dzīvnieka cienīgām skaņām. Biddiriscottai ir milzīga grota, kuras sienā ierīkoti maršruti, kas beidzas pie grotas griestiem. Ļoti populāra kāpšanas vieta, tāpēc daudziem maršrutiem aizķeres nopulētas gludākas nekā ierasts Sardīnijas asajās klintīs. Izvēlos savu maršrutu, kuru var pabeigt ar staciju vai nu uz sienas vai arī nedaudz augstāk grotas griestos. Tieku līdz griestu stacijai un tur ieberžos ar pašdrošināšanu, kuru esmu uzlicis par garu, tā ka katra darbība ap staciju prasa pievilkšanos pa aizķerēm. Tā nu nokarājos pie griestiem kādu pusstundu kamēr izdodas uzlikt virvi un pēc nolaišanās lejā rokas par šīm atrakcijām cītīgi atgādina. Andris veikli izgājis blakus maršrutu un nolūkojis nākošo 6a vērtu pa skaistu korīti grotas malā, piesakās mani padrošināt. Maršruts tiešām jauks, emocionāli ejams, patīk skatītājiem un bildes arī labas sanāk. Ilze, Ieva un Andris sāk posties mājupceļam, mēs ar Dinu un Sarmīti ejam pastaigāt vēl uz priekšu aiz grotas. Gājiens turpinās pa lielākiem un mazākiem klintsbluķiem, pāri ūdens plaisām, ar izgājieniem, kuros var novērtēt klinšu kāpšanas iemaņas arī uz horizontālākas virsmas. Ielienam alās, izložņājam klintsbluķu apakšas un augšas un cilpojam mājup. Sarunas par alus kausu materializējas piekrastes krodziņā, kur mūs jau gaida kompānijas pārējā daļa. Mājās Tusiņš uzbūris garšīgāko ribiņu zupu, kāda vien iespējama. Vīns plūst, sarunas rit, dziesmas skan. Šoreiz uz dabas spēkiem iedarbojas vēja apvaldīšanas dziesmas, jo nākošajās dienās pūtējs nomierinās. 1.maijs. Cala Luna Cala Luna ir pludmale nekurienē, uz kurieni parasti dodas ar kuģīti. Tomēr ir alternatīva tur nokļūt pa sauszemi, ko mēs šodien arī izbaudam. Vispirms braucam ar auto pa ceļu, kurš kļūst aizvien šaurāks un stāvāks, vietām arī bedrains un betons/asfalts gandrīz izbeidzies. Ceļam ik pa gabalam ir kabatiņas, kur izmainīties, bet nu ļoti gribas, lai neviens nebrauktu pretī. Noliekam auto ēnainā vietā, noejam gar klinšu kāpšanas sektoru kur rosās čehu kāpēji, kas mums apliecina, ka uz Cala Luna mēs nokļūsim, ja turpināsim iet pa izvēlēto ceļu. Ceļš iet uz leju, sākumā līdzens meža ceļš, pēc tam akmeņains un stāvs serpentīns loku lokiem starp iespaidīgām klintīm, kas nevar vien beigties, līdz noved kanjonā, tuvojoties jūrai kļūst plašāks un smilšaināks. Tusiņš varonīgi soļo mums līdzi. Pa ceļam apdzenam daudzas vaboles, par kuru uzskaiti rūpējas Sarmīte, atrodam Laimes koku ar laimīgām Dinu un Sarmīti, ļaujam Andrim gandrīz pa ūdens virsmu pāriet pēdējo ūdens šķērsli un paradīzes pludmale ir klāt. Pēc gājiena gulšņājam pludmalē, izbaudot skatu, silto sauli un zilo jūru. Izložņājam grotas, dabūjam zilas pēdas no grotu iekšpuses smiltīm, tad ļaujam jūrai pēdas nomazgāt un pa skarbo izmasēt pludmales akmeņos. Pa ceļam ar cieņu noskatāmies vidusskolas vecuma kāpējos, kas iet savus 7+ maršrutus pa grotu griestiem. Andris ir pastaigājis uz otru pusi un nolūkojis skaistu maršrutu “Vamos a la playa”, kura kāpēji labi redzami no pludmales un arī kāpējs pats var samāties ar līdzjutējiem un uz tirkīzzilo ūdens klajumu skatīties no neparastāka skatu punkta. Mēs gan pretendējam tik uz maršruta pirmo virvi, līdz klintsbluķa virsotnei būtu jāiziet vēl pārītis. Nokļūdos maršrutu atpazīšanā un klāt pienākušais Andris aicina ņemt tik laukā atsaiti, ko esmu ielicis pirmajā āķī, kas piederīgs 6c maršrutam, un pats vēl brīnos, ka nav viegli. Īstais maršruts izdodas gana jauks, izkāpjam abi ar Ilzīti, pavariējam vēl ar blakus kāpieniem un dodamies pie pārējiem grupas biedriem uz pludmali. Pēc peldes dodamies atceļā, kuru paveicam pārsteidzoši raiti, kaut ceļš iet augšup. Uz šaurā autoceļa atkal neviena pretimbraucēja, laikam te vienvirziena kustība – no rīta uz kāpšanas sektoriem, vakarā – atpakaļ. Mājās mūsu labais gariņš Tusiņš no Cala Luna atkļuvusi pa ūdens ceļu ar kuģīti, sarūpējusi grandiozas vakariņas ar karbonādēm, kartupeļiem un kāpostiem. Vakara pastaigā uz pilsētu iegriežamies kempingā, kur sastopam Kristapu, kas atbraucis ar visu Kalnu Grupu un tas nozīmē ka dažos kāpšanas sektoros būs tikai latvieši lielā skaitā. Saskaņojam kāpšanas plānus, sadalām interešu zonas. 2.maijs. Tava roka 6b. Pēc brokastīm dodamies pārtikas un vīna sagādes braucienā. Jūras veltes vai vienkārši zivis ir bijusi neatņemama sastāvdaļa iepriekšējo braucienu ēdienkartē, bet šoreiz mums gadījusies problēma, jo Madres Frančeskas zivju veikaliņš kā ir bijis ciet, tā tāds arī palicis. Nelīdz ne ikrīta, ne ikvakara braucieni tam garām, nedz arī mūsu izpalīdzēšana vietējiem ar laivas novietošanu. Tā nu atliekam zivju baudīšanu uz nākošās nedēļas mājvietu cerot, ka tur lomi krastā nāk veiksmīgāk. Pārtikas veikalos Tusiņš jau kļuvis par savējo, ikrīta braucienos nekļūdīgi izvēloties sastāvdaļas supergaršīgām vakariņām no veikalos pieejamiem produktiem. Mūsu ideju par veselas vītinātas cūkas kājas iegādi un pusdienas maizīšu tirgošanu Kalnu grupas sektoros atceļ serviss veikalā, kur šo prosciutto sagriež papīra plānuma šķēlītēs, kārtas atdalot ar papīra loksni. Saprotam, ka bez speciāla griešanas aprīkojuma mūsu piedāvājums nebūs konkurētspējīgs. Šodienas kāpšanas sektora izvēlē starp jauno, nezināmo, Kristapa ieteikto Ninna Nanna un zināmo La Poltrona uzvar zināmais ar lielāku skaitu maršrutu, kuriem cipars nav pārāk nikns. Andrim veselība liek palikt mājās Ievas un Unas aprūpē. Mums pārējiem sektorā spīd saule un cepina tā, ka ēnu vien gribas. Klinšu kurpju melnās virsmas izcili uzsilst. Izkāpjam piecnieciņus, dažos virve sanāk par īsu un dabūju drošināt no plaukta, bet visi kāpjam braši. Ilzīte un Dina iziet “Chiquita” kā pirmo maršrutu šajā braucienā ar apakšējo drošināšanu. Izejam “L'eremita” un tā kā prasās pēc ieberziena, tad izvēlos maršrutu ar skaisto nosaukumu “I wanna hold your hand” 6b, un šāda kombinācija pilnīgi prasās uz grūtībām. Grūtības uzrodas tieši atslēgas vietā un izrādās pārāk nopietnas, tāpēc izveicu īpatnu traversu uz blakus maršruta āķiem un neērto vietu apeju, ar domu piestrādāt pie 6b kustībām ar augšējo drošināšanu. Arī drošā virve no augšas nepalīdz un atslēgas vieta tā arī paliek neizieta, laikam lai ziemas vakaros zālē ir ko darīt. Vakariņās sagaidām ciemos Kristapu, kurš ar saviem stāstiem kārdina gan uz tālām eksotiskām zemēm ar turienes klintīm, gan uz skaistām pastaigām tepat Sardīnijā pa kalniem, pa piekrastes ūdeņiem un akmeņiem. Viņam izdodas! Viens tāds gājiens realizējas jau nākošā dienā, bet coasteering mūsu izpratnē kā pelde pa piekrastes ūdeņiem ar alu apmeklējumiem, rāpšanos klintīs tieši no ūdens un lekšanu atpakļ notiek nākošās nedēļas laikā. Pietiek tik sev un savai iztēlei dot brīvību, viss iespējams! Izmetam atvadu loku pa naksnīgo piekrasti, molu, atvadoties no šīs jaukās vietas, rīt priekšā pārbrauciena diena. 3.maijs. No vecā uz jauno caur Gorropu. Mantas ir sakrāmētas mašīnās un esam gatavi doties uz otrās nedēļas mītnes vietu. Ieva, Una un Andris ceļos apskatot pilsētas. Es, Dina, Ilzīte un Sarmīte izstaigāsim Kristapa ieteikto Gorropu kanjonu. Kanjonu ar saviem ūdeņiem izgrauzusi Flumineddu upe un tas esot dziļākais Eiropā ar sienām 400 m augstumā. Ar auto braucam sekojot norādēm uz Tiscali, apstājamies ceļa malā, kur priekšā jau krietns pulciņš auto, arī lielie busi atved tūristu grupas. Maršruta sākumā jātiek pāri upei, tilts ir sabrucis, šķērsojam to lēkājot pa akmeņiem. Sarmīte izvēlas viltīgāku maršrutu aizvilinot sev līdzi vietējo tūristu, kurš tā visa rezultātā dabū slapjas kājas. Ar jautrošanos un foto pauzēm ejam nepilnas divas stundas pa skaistu, vietām pat bruģētu taku. Pats kanjons sagaida ar stāvu nokāpienu un lieliem baltiem klintsbluķiem izmētātiem visā platumā. Upīte kļuvusi par maziem baseiniņiem starp akmeņiem. Ieturam pikniku un turpinam ceļu pa kanjonu gan lienot pāri bluķiem, gan apejot tos. Klinšu sienas slejas debesīs, atrodam milzu durvju caurumu, kurš dabas veidots un aizmūrēts. Melna klints zirnekļa formā tecina ūdens straumītes aiz apkakles. Atceļā soli raitāku dara Pērkona un Jumpravas dziesmu repertuārs, apdzenot itāļu tūristu grupu, raisam smaidus arī viņos. Ar auto turpinām pa SS125 ceļu no Dorgali uz Baunei, pasakaini skaistu un līkumainu ceļu, pāris reizes apstājamies, lai nolūkotos uz mūsu staigāto kanjonu no augšas. Drīz vien pagrieziens uz Santa Maria Navarrese, pēc pāris serpentīna līkumiem ieraugam zilu jūra, kurā tieši pretī pilsētiņai iemestas sarkanīgi brūnas miniatūras klinšu saliņas un pa labi no tām Arbatax rags. Šī ir īpaša vieta! Draugi ar otru mašīnu jau iekārtojušies jaunajā mājvietā, nodibinājuši kontaktus ar viesmīlīgo saimnieku ģimeni, kuri mums nepieciešamās segas gādā gan pie kaimiņiem, gan pārīti piepērk jaunas klāt. Šeit iepazīstam nacionālo dzērienu mirto, kas ir liķieris gatavots no miršu ogām, to sulu sajaucot ar alkoholu un cukuru vai medu. Pirmo pudeli mums saimnieki atstājuši kā dāvanu, mirto iegaršojas un ieņem stabilu vietu vakara dzērienu repertuārā. Apartaments ar četrām guļamistabām, divām vannas istabām un balkonu ir tāds, ka apmaldīties vienkārši, it sevišķi ja mirto palīdzējis. Draugi arī atraduši vietu, kur paēst un mēs metamies turp remdēt izsalkumu. Siesta tuvojas beigām un arī blakus galdiņi sāk pildīties ar apmeklētājiem. Mēs izbaudam zivju sortimentu, vietējie vairāk loka iekšā picas. Rēķins saskrien tāds palielāks, saimnieks beigās uzsauc stipros dzērienus, izsalkumu un nogurumu nomaina labsajūta. 4.maijs. Maršrutu osta. Tuvākais kāpšanas sektors Santa Maria Navarrese ir pašā pilsētā, ostā, ar soliņiem, oļiem klātu laukumiņu klints pakājē un jahtām ostā. Tīri teorētiski varētu drošināt no jahtas klāja, tikai jahta jāsagādā. Ostu iemēģinām abi ar Ilzīti, izejam ierastos piecnieciņus, kuri te no viena gala viens pie otra, uz beigām arī kāds 6a izdodas. Drīz vien pievienojas Dina un Sarmīte. Maršruti diezgan īsi, iet pāri lieliem dobumiem klintīs, kam blakus ir mazāki dobumi tieši rokas izmērā. Vienā no tiem putna ligzda, bet izskatās, ka mēs neesam viņu mājokļa postītāji, jo ligzda ir tukša, tāpat neatraujamies no neviena lidoņa nagiem un knābja. Klints atgādina vēja un ūdens uzasinātu koralli, kājas stabili turas jebkurā pozīcijā, bet rokas gan sākt sāpīgi kliegt, ka daru viņām pāri ar šīm asajām aizķerēm. Atšķirībā no Cala Gonone burzmas šeit mēs esam vienīgie kāpēji, toties skatītāji ik pa brīdim uzrodas. Viens kungs no Alghero uzfrišina savas angļu valodas zināšanas un izstāsta, ka mēs esam atbraukuši uz skaistāko Sardīnijas nostūri, mēs noticam! Esot armijā dienējis 1962. gadā un kāpis Alpos ar kaņepju virvēm, tad nu iesaka Dinai, kā labāk veikt nākošo kustību un priecājas par katru viņas panākumu. Visa diena paiet kāpjot ostā, noslēdzam ar peldi pludmalē atceļā. Vakariņas top kopdarbā gatavojot lazanju, katram tiek pa darbiņam. Vīns, mirto, latviskas dziesmas uz balkona un pāri visam pilnmēness. 5.maijs. No pilsētām uz Pedra Longa mieru. Rīta pusē pa piekrastes ceļu cauri zaļām pļavām ripinām uz Arbatax, lielāku pilsētu, taisni pāri līcim uz zemes raga izvietotu. Izbraucot cauri ostai, atrodam sarkanās klintis, tajās maršrutus gan nemeklējam, safotografējam gan. Izmetam loku pa pilsētu, apskatās vietējo baznīciņu, šaurās ieliņas, no spāņu laikiem palikušo apaļo sargtorni, kam līdzīgs ir ticis arī Santa Maria Navarresei. Praktiskākais atradums Arbatax ir zivju veikals, kurš ir beidzot ir vaļā! Tusiņš nekļūdīgi izvēlas mīdijas un garneles, tātad jūras velšu gastronomiskā programma sāk pildīties! Atceļā iemēģinam šopingu lielākā pilsētā Tortoli, izstaigājot tās centrālo ielu un tur esošos veikalus. Šoreiz tēriņi minimāli, uz iepirkšanos nepavelk un siestas iestāšanās procesu veiksmīgi apstādina. Diena vēl nav galā un Tusiņš izrādot lieliskas Orākula un vispār laba cilvēka īpašības nekļūdīgi izvēlas, kuru kāpšanas sektoru apmeklēt. Pateicoties šai norādei mēs iepazīstam Pedra Longa, vietu, kurā vēl daudzreiz atgriezīsimies. Asfaltēts ceļš nogriežas pa labi no SS125 pirms Baunei, aiziet serpentīnā ar 20% slīpumu, iet caur klinšu sienām līdz ieraugam zilo jūru, zilās debesis un pret tām slejas majestātiska klints radze – pati Pedra Longa. Apstājamies akmeņainā stāvlaukumā, aiz kura ir tikai zilo stihiju kombinācija ar akmens pirkstu debesīs, skan Pērkons ar 'asara zirnekļa tīklā tāds ir mans liktenis ziniet', mēs esam šeit, pasaules malā, rezonansē viens ar otru un visu pasauli. Īpaša vieta un brīnumpilns mirklis. Izstaigājam klints pakāji līdz jūrā gulošiem akmensbluķiem, komunicējam ar tur klīstošām cūkām, kuras tomēr izrādās kautrīgas un laižas prom, un dodamies meklēt kāpšanas maršrutus. Ar auto nogriežamies uz viena 'tikai lūdzu neviens nebrauc pretī' celiņa, kurš pārvēršas par grants ceļu, bet veiksmīgi aizved uz sektoru. Ar nelielu maldīšanos un pastaigu caur kazu ganu māju, kur saimnieks laipni norāda atpakaļ uz leju, maršrutus atrodam. Piegājiens gan pasmags, pa stāvām nobirām, toties pakāpt piecnieciņu kolekciju trīs uz vienas stacijas izdodas visiem līdz sāk krēslot. Laikam esmu kompāniju nomocījis ar savām kalnu ceļu braukšanas manierēm, jo atceļā meitenes paziņo, ka labāk paiešoties kājām līdz lielajam ceļam. Gandrīz pie paša lielā ceļa pretī nāk skaitā un svarā iespaidīgāks klaiņojošo cūku bars. Apstādinu mašīnu un ķeru pēc fotoaparāta reizē domājot, kas tām pretimnācējām prātā. Ceļu sadalām, viss bars rindiņā pa vienai kautrīgi izspraucas starp mašīnu un ceļmalas krūmiem. Vakariņās tik ilgi meklētās jūras veltes, atceramies Tarifu Spānijā, baudam ēdienu, dzērienus un pilnmēness darītos brīnumus ar mums. 6.maijs. Pedra Longa 2. Ieva un Andris arī ir sakārdināti ar Pedra Longa maršrutiem un jau no paša rīta dodas turp kāpt. Es ar Tusiņu un Ilzīti dodamies pēc kārtējās zivju porcijas. Sarmīte ir tā apjūsmojusi kalmāru gatavošanas procesu, kas novedod tos līdz stāvoklim, kad pie ēšanas tie kļūstot līdzīgi gumijniekiem, ka pāris šādus mošķus nopērkam kā specveltījumu viņai. Sarmīte un Dina meklē suvenīrus vietējos veikalos, sagaidām viņas un dodamies uz vakardienas sektora otru galu, kur Ieva un Andris jau labi pastrādājuši. Maršrutu pietiek visiem, piecnieciņiem pievienojas sešnieku vieglais gals. Šeit pamanos tā pamatīgāk norauties ejot ar apakšējo, bet bez nopietnām sekām. Izrādās, ka šejienes kazas māk kāpt kokos. Ļaunas mēles gan vēlāk melsa, ka mēs to kazu ar virvēm kokā uzvilkuši lai nofotografētu, bet tā galīgi nav patiesība. Vakarā virtuvē uzmanības centrā kalmāri. Izrādās ka tiem ir trīstūrveidīga “asaka” nu gluži kā no celofāna, varētu padomāt, ka speciāli ielikts iepakojuma elements. Šā vai tā galarezultāts garšo lieliski, nemaz nav uz apavu pusi un sanāk katram pa pāris gredzeniem, uz šķīvja izskatās mākslinieciski, un apēdas ļoti ātri. Ceptas doradas, kas seko kā pamatēdiens, garšo debešķīgi un paēduši cilvēki kļūst vēl laimīgāki. Pavisam pilnai laimei Andris sakomunicē ar mājas īpašnieku paplašināto ģimeni un atgriežas ar mājas vīna pudeli, gaviles nerimst, trauki tukšojas, laimīguma līmenis ceļas. Pastaigā uz naksnīgo ostu pārliecinamies ka laipas starp jahtām beidzas ūdenī, izveicam fotosesijas pie visiem atrodamajiem tehnikas brīnumiem, bet Sarmītei tik ļoti nepieciešamo tūrisma objektu karti ap pusnakti ostā neviens tā arī nespēj sagādāt. Toties uzrodas futbolbumba, Dina kļūst par Maradinu, pārējie cenšas neatpalikt bumbas spēlē, uguntiņas mirgo pāri līcim, koki zied un smaržo, mēs paši esam šajā dienvidu naktī iekšā. 7.maijs. Virsotnes diena. Šodien kāpsim Sardīnijas augstākajā virsotnē Punta la Marmora kas slejas 1833 m augstumā. Rīts iesākas ierasti nesteidzīgi un izbraukšana par agru nosaukt būtu ļoti neprecīzi. Uz kāpienu dodamies četratā, ar mani ir aktīvā kompānija Dina, Sarmīte, Ilzīte. Parējie ne mazāk aktīvi plāno darboties pa ostas klintīm, pludmali un jūru. Pēc brauciena pa serpentīniem bagātu ceļu, kas iziet cauri pāris pilsētiņām, tiekam uz maģistrāles, kur iespaidīgi tilti pāri ielejām mijas ar tuneļiem cauri kalniem. Kilometri sāk ritēt ātrāk, pietuvojamies Fonni pilsētiņai, kur neuzticoties norāžu esamībai nogriežamies par ātru. Atkal iestājas šauri līkumotais celiņš mašīnas platumā un šoreiz kāds brauc pretī! Un labi ka tā, jo pretimbraucēji laipni iesaka tālāk nebraukt un sola izvest uz īstā ceļa, ja sekosim viņiem. Vīri tur vārdu un jau pašā Fonni sagaida mūs krustojumā un vēl detalizēti izskaidro ceļu, itāliski un sirsnīgi. Paldies viņiem! Maldīšanās gan turpinās arī meklējot ceļu līdz kalnu mājai, laikam šodien tāda vadātāju diena. Tik pēcpusdienā sākam soļot uz virsotni. Pirmajā sedlienē atrodam sniegu, dabūjam ziemas priekus dienvidu salā ar pikošanos un sniegavīru celšanu. Katrs uzbūvējam sev sniega prototipu, top sirsnīga bildīte. Tālāk taka iet cauri pelēku koku birzīm, kuri no gabala izskatās nokaltuši, bet tuvumā redzam, ka vēl nav saplaukuši. Laikam vēlīnie kalnu ozoli. Soļojas raiti, dižas grūtības uz takas nav, īsi pirms virsotnes kļūst stāvāks un akmeņaināks, bet kopumā viegla pastaiga. Virsotnē atrodam metāla krustu ar Sardīnijas karogu, safotografējamies, ierakstāmies virsotnes grāmatā, uzēdam maizītes, konstatējam, ka šodien visu salu no augšas redzēt nevar, nosalstam vējā, soļojam lejup. Lai arī saule nemaz nekarsē, mūsu sniegavīriņi ir pakusuši līdz neatpazīstamām formām, vienīgi Sarmītes veidojums puslīdz izturējis saimnieces prombūtni, tikai kļuvis slaidāks. Uzradām veltījumu slēpošanas fanam Andrim, sniega slēpotāja veidā ar uzrakstu, kas top kā mandala visiem vācot un liekot kopā akmentiņus. Melns mākonis steidzina doties lejā. Atceļā izmetam līkumu caur Orgosolo pilsētiņu ar tās slavenajiem māju sienu gleznojumiem. Grafiti mākslinieciski, politiski, sadzīviski, mēs savukārt saguruši, pēc pāris lokiem pa ielām sēžamies auto un dodamies atceļā. Uz maģistrāles pirmo un vienīgo reizi pamanām karabinierus – vietējo policiju darbībā, mēs par laimi viņus neinteresējam, kas tanī brīdī rada atvieglojumu, jo attiecība starp auto plūsmas reālo ātrumu un ceļa zīmē norādīto man tā arī nekļuva skaidra. Pēc maģistrāles serpentīns sāk slēpošanas slalomu atgādināt – labo, kreiso, labo, kreiso un tā kādu stundu, pusotru. Naktī pēc tam daži sapņojuši, ka gulta pa serpentīnu brauc. 8.maijs. Klintis un jūra. Šodien izbaudam to, ko paprasījām sev tanī tālajā vakarā Cala Gononē, kad Kristaps bārstīja idejas par peldi, bradāšanu, rāpošanu starp un uz akmeņiem no jūras. Andra sajūsma pa vakardienas atpūtu pielīp visiem un dodamies uz ostu, tikai šoreiz mola otrā pusē. Mols slejas trīs-četru metru augstumā pie pašām klintīm un kļūst viegli uzkāpjams pārsimts metrus tālāk jūrā. Mols sadala kāpšanas sektoru šaipusē, kur ir asfalts, olīši un soliņi, un taipusē, kur ir klintsbluķi un zem tiem dziļi apakšā skalojas jūra. Šodien dodamies taipusē. Kāpšanas maršruti līdzīgi kā šaipusē, tik vairāk uz sešnieku pusi. Klints atkal koraļļu asumā, tātad var iet uz berzīti, kamēr rokas tur. Saule karsē, pēc kāpšanas metamies ūdenī, kurš zaigo zilumā no pavisam gaiša līdz melnam. Izrādās, ka pavisam gaišais ir dziļais, kur jātrāpa lecot, bet uz melnā var cerēt uzstutēt kāju. Aizpeldam uz tālākajām klintīm, iepeldam alās zem klintsbluķiem, apmeklējam klinšu saliņu, lecam atpakaļ ūdenī, tanī gaišākajā. Klinšu kurpes lieti noder arī ūdenī, gan lai pasaudzētu kājas uz asajiem klintsakmeņiem, gan uzlabojot pašsajūtu pārvietojoties pa ūdens augiem pēc tam kad starp tiem pamanītas jūras ežu kolonijas. Pēc peldes atkal ir spars kāpt. Šodien Sarmītes lielā diena pirmo reizi izejot maršrutu ar apakšējo drošināšanu. Andris parāda savas izcilās trenera prasmes sagaidot Sarmīti augšā stacijā un izrādot tur darāmo. Tusiņš izceļas ar pārvēliena tehniku nokļūšanai uz mola, tā piesaistot vispārēju uzmanību un brīdinājuma saucienus par 3 metriem tukšuma otrā pusē. Bet Tusiņš visu kontrolē, Tusiņa pārvēliens nevar būt par tālu! Vakarā pēc vakariņām izveidojas mezglošanas pulciņš, kur arī es beidzot iepazīstu bremzes un vēl kādu noderīgu mezglu. Kaļam plānus par rītdienas pārgājienu uz Punta Giradili, kamdēļ būtu vērts piecelties agri, kamēr nav karstums iestājies, bet kā parasti atnāk bujānis un nepieļauj ātru gulētiešanu. 9.maijs. Punta Giradili Ieva, Una un Andris startē laicīgi un trekingā dodas rīta agrumā. Mums pārējiem piecelties nez kāpēc ir grūtāk, un saulīte ir labi pakāpusies, kad beidzot sēžam auto. Ceļš uz Punta Giradili sākas no labi iepazītās Pedra Longa klints, taka ved pa piekrasti, skati pasakaini ar mūžzilo jūru aizvien dziļāk lejā, ziedošiem krūmiem, klinšu grēdām, no kurām aug viegli balti mākonīši. Ik pa brīdim uz takas sagaida pa kuplam kokam, kā apliecinājums, ka dieviņš mūs mīl, dāvinot ēnu šajā karstumā. Klintij tuvāk taka kļūst stāvāka un akmeņaināka, tusnījot augšup apspriežam mūsu ātrāk startējušās komandas iespējamo atrašanās vietu un vai tiešām Tusiņš arī ir izvēlējusies darīt šo. Uz klinšu sienas iedvesmai pamanām sasaiti, kas iet beidzamos posmus 12 virvju maršrutā uz virsotni. Ai, ir vēl skaistas un trakas lietas, ko pasākt un uz ko augt! Mūsu taka izved uz ceļa, ved pāri ziedošām pļavām, kur ziedus papildina ar meiteņu smaidi fotografējoties. Naskā solī aizejam garām īstajam pagriezienam prom no ceļa, tur gan marķējums arī paslēpies aiz akmens, ko pamanām tik atceļā. Tā kā kalns izskatās līdzens, cērtam pa taisno. Nevainīgi zaļie krūmiņi kļūst par drausmīgi asu veģetāciju, kas saskrāpē visu, kas tai pieskaras. Akmeņi savukārt ir izvietojušies vertikāli uz augšu kā naži. Tā arī aizlēkājam līdz malai, kur piesardzīgi paskatamies lejup, tradicionāli nofotografējam kājas pāri tukšumam, kalnu kazu no tāluma apbrīnoti, paēdam pusdienas un dodamies atpakaļ. Pilnai laimei iebrienam veģetācijā, kas ir raženi paaugusies, nu gluži kā mežā, un tikpat asā. Sāk virmot idejas par neglābjamu apmaldīšanos, ūdens izbeigšanos un citām fatālām lietām, kuras momentā izčib veiksmīgi izkļūstot uz ceļa. Atceļam izvēlamies soļot padsmit kilometru līkumu pa līdzeniem ceļiem caur Baunei pilsētiņu nevis pa to pašu stāvo nobiraino taku. Kartē ik pa brīdim mēģinām saprast, kurā līkumā esam un cik vēl jāiet, jo Baunei netuvojas tik ātri kā gribētos. Nostaigāto kilometru skaitam augot, manī aug pārliecība, ka taksis no Baunei uz Pedra Longa būtu ļoti laba izvēle. Pirms Baunei uzejam uz šosejas, skats uz ieleju fantastisks, pāri tai metāla krusts. Vēl pēdējie serpentīna līkumi, atrodam avotiņu, kas tecina ūdens strūkla no sivēna šņukura veidojuma. Beidzot arī pilsēta klāt, nometamies baikeriem labvēlīgā alus bārā, kur galdiņi pāri ielai kraujas malā, pašus baikerus gan šoreiz nemana. Pēc pirmā kausa seko nākošais. Atspirdzinājušies sazvanām Tusiņu, kura arī ir tikusi līdz virsotnei un tagad mēro mūsu jau veikto ceļu uz Baunei. Iestājas neviltots pārsteigums un apbrīns par Tusiņa uzņēmību. Apsolamies braukt viņai pretī, tiklīdz tiksim līdz auto. Taksometra vai transfēra meklējumi beidzas bez rezultāta, tad nu paķeram vēl pa saldējumam un ejam kājām. Pārsteidzošā kārtā soļojas viegli, Pedra Longa nonākam šķietami ātri. Pamājam atvadas šai skaistajai vietai, braucam atpakaļ uz Baunei, Tusiņu sastopam pilsētas centrā pie baznīcas ar iespaidīgu ceļaspieķi rokā, iesēdinam auto, samīļojam un lutinam. Pa ceļam negaidīti satiekam otru auto ar Ievu un Andri un atgriežamies mājās kopā. Vakarā duālās vakariņas: cepetis un kartupeļi, abiem mīkstā daļa un cietā daļa. Prieks par lieliski pavadīto laiku un skumjas, ka rīt vairs tik atceļš uz Olbiju. 10.maijs. Olbija. Somu krāmēšana man nekad nav patikusi, it sevišķi atceļā. Šorīt tas atkal jādara, visi palēnām rosamies, līdz auto ir piekrauti līdz jumtam un varam māt ardievas Santa Maria Navarrese. Katrs auto izvēlas savu ceļu. Līdz Dorgali tas pats skaistais SS125 vien jābrauc, bet pēc tam izmetam līkumu uz Cala Gonone. Degvielu uzpildam tanī pašā benzīntankā, kur gaidījām viens otru pirms gandrīz divām nedēļām. Viens loks ir noslēdzies, mūs visus mainījis, skrāpējis, mazgājis, sildījis, mācījis būt gaišākiem. Izbraucam cauri Cala Gonone, dodamies uz stalaktītu alu Grotta di Ispignoli. Šis apmeklējums gan beidzas pie slēgtiem vārtiem, esam uz siestu trāpījuši. Pirms Orosei ceļš iet cauri marmora akmeņlauztuvēm, kur marmora kluči ir tādā izmērā, ka traktori tiem līdzās izskatās kā rotaļlietas. Mūsu fotosesiju pārtrauc vīriņš, kurš aicina aiz žoga nelīst un visu darīt tikai no ceļa. Turpinājumā ceļa remonts pa putekļainu ceļu ieved piekrastes ciemā, kur jūra smaržo pēc ūdenszālēm, vējš dzenā apaļus ūdenszāļu kamolus un pūš smiltis maizītēs, pusdienojot un mājot atvadas siltajai salai. Pie Olbijas viesnīcas abi auto piebraucam gandrīz vienlaicīgi, atdodam auto nomā, izstaigājam pilsētu, izveicam fotosesiju “palmas zaļo vienmēr”. Klinšu braucienos tomēr pamanamies trāpīt sirsnīgās nomaļās vietās pilnās ar dabas dotu mieru. Olbija ir neliela un kopumā jauka pilsēta, bet šeit jau ir modernās dzīves troksnis un steiga. Vakariņās nelielā ģimenes picērijā realizējam mērķi uzēst īstu itāļu picu Itālijā. 11.maijs. Berlīne - Rīga. Pēc brokastīm viesnīcā desmit minūšu brauciens uz lidostu, kur arī viss notiek ātri un viegli. Oranžais EasyJet vizina uz Berlīni. Vācijas galvaspilsētā no Šēnfeldas lidostas uz Tegel dodamies caur iecienīto krogu pie Zoo stacijas, kur vienmēr atrodas vieta dulliem ļaudīm ar smago mugursomu kaudzi. Pie apaļā galda baudam garšīgos ēdienus un lielos alus kausus, sarunās un smieklos īsinot laiku līdz nākošajam lidojumam. Autobuss aizvizina uz lidostu, AirBaltic lidojums paiet ātri, Rīgā sagaidām somas, atvadamies, un pa mājām. Atvaļinājums ir beidzies, lai dzīvo atvaļinājums! Paldies visiem, kas pildīja šīs divu nedēļas ar siltumu!

Sardīnijas klinšu siltums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem