RIETUMSAHĀRAS UN D.MAROKAS KOMANDĒJUMS 6. Dakhlas lagūna un Rietumsahāras mežonīgais okeāna krasts

  • 3 min lasīšanai
  • 35 foto

Pametot vienīgo daudz maz vērā ņemamo Rietumsahāras pilsētu Ajūnu, tālāk dodos nezināmajā pa pilnīgi vientuļu ceļu gar Atlantijas okeānu.
500 km garumā man paveras šķietami bezgalīgs akmeņu tuksneša rajons, kas savieno Ziemeļāfriku ar Rietumāfriku jeb Marokas karalisti ar Mauritāniju. Ainava pa logu nav diez ko simpātiska, bet drīzāk raksturojama kā vienmuļa un garlaicīga - apkārt valda pilnīgs sausums un mežonīgums, ja neskaita vienu miesteli pa ceļam ar nosaukumu Boudjour, tad pa ceļam neredz nevienu iekoptu lauku vai dzīvības pazīmi...tikai bezgalīgs tuksnesis un spocīgs Atlantijas okeāna krasts.
Vienīgās dzīvās dvēseles šai skarbajā Zemes malā šķiet ir kamieļi, kas lielās grupās klīst apkārt un liek mums apstāties uz foto pauzi. Šo nolemtības un "un tā aiziet pasaules godība" sajūtu vēl vairāk paspilgtina vecais ceļš, kurš ik pa laikam redzams un atstāts tuksneša varā, bet piekrastē kā rēgi lūkojas daži kuģu vraki, no kuriem "Que Sera Sera" apvij interesants stāsts. Šis islandiešu kuģis, kura nosaukums tulkojas kā "Kas notiks, tas notiks", bija vietējais "veiksmes stāsts" - tas pēkšņi uzradās no nekurienes un sāka vietējiem zvejniekiem maksāt iepriekš neredzētas algas, bet saķertās sardīnes un citas zivis tirgot par zemām cenām. "Que Sera Sera" izkonkurēja jebkuru, kas pirms tam nodarbojās ar zvejniecību Rietumsahārā, visi vēlējās strādāt uz šī islandiešu kuģa. Līdz vienā dienā ilūzija par veiksmīgo biznesu sabruka kā kāršu namiņš - apkalpe pazuda, bet kuģis tika atrasts pamests uz sēkļa pie Laayoune pludmales. Izrādās "Kas notiks, tas notiks" darboņi zvejniecības piesegā gadiem atmazgāja kokaīna naudu un iespējams to arī transportēja, bet, kad vietējā žandarmērija sāka izmeklēt un šķetināt šo mīklu, tad izveicīgie biznesmeņi nozuda bez pēdām.
Bet atgriežoties atpakaļ uz vientuļā ceļa, kad jau liekas tūlīt, tūlīt tik sasniegta "pasaules galēja mala" un pēdējās civilizācijas pazīmes palikušas kaut kur vairāk kā 300 km atpakaļ, man priekšā iznirst Dakhlas lagūna, kuru no Atlantijas okeāna atdala šaura, gara smilšu pussala.
Dakhla ir gluži kā mirāža, es neticu savām acīm - vietā, kur vēl nesen ārzemnieki nebija gaidīti viesi, tagad debesis iekrāsojas visdažādākajās krāsās ar "izpletņiem" jeb precīzāt kaitsērfinga pūķiem ar kuru palīdzību kaitotāji uz dēļiem traucas pa ūdens virsmu un veic akrobātiskus lēcienus. Pēc ilgāka laika, kopš pametu Legziras pludmali un Tafraouti šie ir pirmie baltie tūristi, kurus sanāk vaigā skatīt, un es neteiktu, ka viņu ir maz. Daklha pēdējos pāris gados ir piedzīvojusi lielas pārvērtības: no nomaļas un mazzināmas vietas ar dažām necilām nakšņošanas iespējām, tā ir pārvērtusies par lielāko centru 1000 km garajā piekrastes posmā starp Agadiras kūrortu un Dakhlu jeb Mauritānijas pierobežu. Patiesībā Dakhla dažu gadu gaitā no aizmirstībā atstātas vietas kļuvusi par Pasaules kaitotāju galvaspilsētu un labāko vietu uz Zemes, kur nodarboties ar šo salīdzinoši jauno sporta veidu un ūdens aktivitāti. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs - Atlantijas okeāns veido aukstās gaisa masas, bet blakus esošā Sahāra, kā lielākais planētas tuksnesis siltās gaisa masas, kas satiekoties rada vēja brāzmas, bet Dakhlas lagūna savukārt ir droša ūdenstilpne, pasargāta no okeāna viļņiem, bīstamām straumēm un okeāna mošķiem, kas nav draudzīgi ūdens prieku cienītājiem. Viesu namā, pļāpājot ar citiem ceļotājiem, atklājās, ka šeit ieradušies pūķotāji pat no tālās Austrālijas, kas pēdējos gados šeit regulāri brauc ķert vējus un kaitot, atzīstot šo par pasaules labāko vietu,kur nodarboties ar jau pieminēto sporta veidu. Šī kaitotāju komūna Dakhlā ir radījusi tādu relaksējošu, mugursomnieku gaisotni, bet cenas gan šeit ir tālu no bekpekeru budžeta un drīzāk atbilst pasaules kūrortiem.
Tomēr nav tā ka šī vieta ir tikai kaitotājiem piemērota, gleznainajā Dakhlas lagūnā ir arī lērums skaistu pludmaļu, par kādām Agadirā ne sapņot nevarētu. Divas no tām, White Dune un Dragon Island varētu rotāt brošūru vākus un ir pašas par sevi skaistas apskates vietas. Zem nosaukuma White Dune jeb Baltā kāpa slēpjas gaišu smilšu kalniņš Dakhlas lagūnā, kas izveidojies mēness formā, bet Dragon Island jeb Pūķa salas klintis atklāj lieliskus skatus pār lagūnu un balto smilšu pludmali apakšā, pa kuru tekelē simtiem krabīšu. Dakhlas lagūna katru reizi izskatās savādāk - tā noteikti ir jāredz gan paisuma, gan bēguma laikā, kad ūdenim atkāpjoties "dzimst" mazas saliņas un smilšu strēles.
Bet visdīvainākās Dakhlas vietas gods noteikti aiziet Sebha Imlili, kādu gabaliņu prom no pašas lagūnas, kur sausās tuksneša ainavas vidū paveras vēl viena mirāža - grupiņa ar dzidriem, zaļganīgu toņu ūdens baseiniem, kuros mājo nelielas zivtiņas. Zinātnieki nespēja sazīmēt, kas tās ir pat zivtiņām un uzskata, ka tās ir endēmiskas un sastopamas vienīgi šeit. Pēc vietējo nostāstiem, šīm zivtiņām nav iebildumu veikt pēdām pedikīru attīrot atmirušo ādu līdzīgi kā dārgos Rīgas SPA salonos, tikai šeit tas notiek tuksneša vidū. Pats gan to nemēģināju, jo baidījos, ka nokodīs man visus pirkstus, bet noticēsim vietējo stāstiem uz vārda.
Ar to arī Dienvidmarokas un Rietumsahāras izpētes braucienam tiek pielikts punkts, vēl tik jāielūkojas Marrakešā un jādodas mājup uz pavasarīgo Latviju!
Jānis Kreicbergs




Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais