RIETUMSAHĀRAS UN DIENVIDMAROKAS KOMANDĒJUMS 5. Ajūna - Rietumsahāras "smilšu jūra"

  • 2 min lasīšanai
  • 33 foto

Ceļā no Tarfajas pilsētiņas uz Rietumsahāras neoficālo galvaspilsētu Ajūnu (Laayoune) pavisam nemanāmi esmu šķērsojis virtuālo robežu un ieripojis Rietumsahārā, tik nemanāmi, ka pat nepiefiksēju, kurā tieši brīdī tas notika.
Te nav ko cerēt uz uzrakstiem "Welcome to Western Sahara", tāpat nav jāiziet imigrācijas vai robežas kontrole, jo jebkurš marokānis uzskata, ka Rietumsahāra ir daļa no Marokas, tomēr pārējā pasaulē joprojām notiek strīdi par šo teritoriju un tā paliek kā savāds veidojums Āfrikas kartē.
Šai bijušajai spāņu kolonijai, kuru koloniālajā laikmetā no visām pusēm ieskāva franču kontrolētās Maroka, Alžīrija un Rietumāfrika jeb mūsdienu Mauritānija, bija dažādi nosaukumi - gan Rietumsahāra, gan Spāņu Sahāra, bet officiāli to dēvēja par Rio del Oro jeb Zelta upi, lai gan te nav ne kādu upju, nedz arī zelta. Tikai 1975. gadā pēc Apvienoto Nāciju spiediena, spāņi sakravāja savas pauniņas un pameta šo vienu no sausākajām un mazāk apdzīvotajām vietām uz Zemes, lai vietējā Sahāras arābu jeb sarāvi tauta Rietumsahāras teritorijā varētu dibināt savu valsti - Sahāras Arābu republiku.
Jaunā republika tika nodibināta, bet tikai uz papīra - pēdējai no Āfrikas kolonijām tā arī neizdevās tikt pie iecerētās brīvības, jo, kā spāņi pameta Rietumsahāru, tā Maroka un Mauritānija to sadalīja un okupēja. 1975. gadā Marokas karalis Hassans II saorganizēja tā saucamo zaļo maršu, kad 350000 marokāņu civiliedzīvotāju iesoļoja bijušajā Spāņu Sahārā, lai pieprasītu tās iekļaušanu Marokas karalistes sastāvā, bet pēc tam jau ienāca arī armija. Sākās karš starp Maroku, Mauritāniju un vietējiem sarāvi jeb Sahāras arābu spēkiem, kas beidzās ar marokāņu uzvaru un 1991. gada pamieru. Tomēr lielākā daļa pasaules valstu neatzīst Rietumsahāras piesavināšanos un nosodoši krata pirkstu Marokas karaļa virzienā, savukārt 84 valstis pat atzinušas sarāvī tautas pasludināto Sahāras Arābu Republiku tādējādi atbalstot viņu tiesības uz savu valsti šajā teritorijā. Lai kā arī nebūtu, šī ir ilgstošākā strīdus teritorija Āfrikas kontinentā un neizskatās, ka tās statuss kaut kad pāredzamā nākotnē mainīsies.
Ja neskaita jauno pasaules kaitsērfinga galvaspilsētu Dakhlu, kur mans ceļojums vēlāk beigsies, tad varētu teikt, ka Rietumsahāra ir arī viena no tūristu vismazāk apmeklētātajām vietām uz Zemes. Tomēr tas nav tapēc, ka Rietumsahārā nebūtu ko redzēt, bet drīzāk tapēc, ka ilgu laiku šī teritorija bija slēgta un Maroka arī nav darījusi neko, lai to kaut kādā veidā reklamētu un veicinātu ceļotāju interesi ielūkoties vienā no noslēpumainākajiem planētas stūriem.
Rietumsahārā dzīvo tikai pusmiljons iedzīvotāju un aptuveni puse no tiem par savām mājām sauc šīs teritorijas neoficālo galvaspilsētu un vienīgo ekonomisko centru Ajūnu. Lai gan Marokas valdība Ajūnā investē lielu naudu un ļoti cenšas pilsētu izskaistināt, tomēr īpašu interesi tā neizraisa un vairāk par pāris stundām šeit nav ko darīt - pilnīgi pietiekoši, lai apskatītu no ārpuses Lielo mošeju, milzīgo Place El Mchawar laukumu-parku, kā arī tā saucamo "Spāņu katedrāli", kur sakrustojušies spāņu un berberu arhitektūras elementi. Īstais iemesls iegriezties šajā Zemes nomalē ir nevis pati pilsēta, bet gan Ajūnas apkārtne, kurai apkārt plešas Sahāras tuksneša kāpas un pāris sāls līdzenumi, no kuriem Sebha Oum Dba ir interesantākais un arīdzan lielākais. Tas pēc skata atgādina gigantisku krāteri, kuram apakšā iekārtojies sāls līdzenums ar vienu lielu klinti un vienu mazāku tā vidū. Pats sāls līdzenums tikai vietām ir balts, bet, galvenokārt, atklājas dzeltenīgos un brūnos toņos dēļ atpūstajām Sahāras smiltīm un dubļiem, kas pārklājuši sāls virsmu. Man gan laimējās trāpīties būt šeit daļēji mākoņainā dienā, kad saule un ēnas šo toņu gammu vēl vairāk izraibināja un paspilgtināja. Savukārt vēl simpātiskākas Rietumsahāras dabas ainavas paveras uzreiz no pilsētas, izbraucot okeāna virzienā - gluži kā skatu kartiņa no Sahāras tuksneša fotoalbuma šeit skatam paveras šķietami bezgalīga, dzeltena "smilšu jūra", līdz pat horizontam, kurai pa vidu tek maza, zila upīte jeb strautiņš, kas harmoniski iekļaujas tuksneša panorāmā. Protams, šī klasiskā Sahāras ainava vislabāk vērojama tuvojoties saulrietam un īsi pēc saullēkta, kad stari tuksneša kāpās veido ēnas un visspilktākās krāsu gammas.
Turpinājums sekos...
Jānis Kreicbergs




Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais