Pēdējo dienu Florencē gribu pavadīt ārpus tās. Visi kā viens man ieteica doties uz mazu pilsētiņu Sjēna, esot ļoti smuka. Nu ja saka, tad jābrauc. Alessandro at busiņu mani aizved uz Lastra a Signa dzlezceļa staciju, jo vilciens kāreiz šeit arī piestāj un nav vajadzības braukt uz centru. Sākumā ar vilcienu jātiek līdz 10 min tālai Empoli pilsētai un tad jāpārsēžas citā. Kaut kā Sjēnas vilciens liekas aizdomīgi pilns, bet man labāk patīkas iekārtoties vēsajā krēslā. Pirms došanās uz Sjēnu pat nebija īsti laika kaut ko pameklēt par šo mazo pilsētu internetā. Ko tur skatīties un ko darīt? Izkāpjot rīta svelmē dzelzceļa stacijā, priekšā redzu tikai milzīgu universālveikalu. Šādi tādi busiņi atiet uz centru, bet kam man tērēties? Iešu kājām.

Ceļš līdz Sjēnas centram ir gana līkumains un kalnā ejošs, mājas kā mājas, līdz pēc dažu kilometru līkumošanas un kāpšanas, kad jau paspēju mazliet izbesīties Saulē, skatam paveras milzīgi torņi, baznīcas un viduslaiku cietokšņi. Tautas kļūst vairāk un vairāk, ik pa laikam caur šaurajām ieliņām spraucas atsevišķas, skaļas grupiņas cilvēku ar vienādiem lakatiņiem ap kaklu. Gaisā tiešām ir sajūta, ka drīz te notiks kaut kas traks.

Pati Sjēna ārpus tūristu sezonas ir diezgan maza un garlaicīga pilsēta. Toties tās centrs, kas ir ļoti labi saglabājies, iekļauts UNESCO Kultūras mantojumā. Apkārt Toskānas ainava ar nelieliem pakalniem un vīnogulājiem. Daudzajās ieliņas un laukumos sagatavoti galdi un krēsli KAUT KAM. Gar ēkām izkarināti raibi karogi, kas mainās atkarībā kādā no Sjēnas kvartāliem es eju cauri. Tieši tāpat ir ar ielu lukturiem, tie vispar veidoti kā interesanti mākslas darbi. Un gandrīz uz katra stūra dvīņus barojošās vilcenes statujas.

Jo tuvāk es nāku vecilsētas centram, jo lielāks pūlis. Vajag tomēr palūkot, kas te šodien notiek par trakomāju. Izrādās man tīras neziņās dēļ ir noveicies un es trāpījos uz senajām zirgu skriešanās sacīkstēm Il Palio di Siena. Pašu finālu es nedabūju redzēt, jo tas notika 16. lugustā, bet es tiku uz zirgu izlozi. Piazza del Campo vēl nav pārpildīta, tā ka varu mierīgi apiet tai riņķi. Šis laukums ir ļoti labā stāvokli saglabājies no Viduslaikiem ar visu lielo Torre del Mangia torni. Vispār nosaukums tornim ir smieklīgs –ēdāja tornis.

Laukuma rietumu puse atrodas Sjēnas Doma baznīca, tikpat skaista kā Florencē. Par iekšā tikšanu arī nav ko domāt, stāvēt garā rindā un cepināties Saulē es netaisos. Labāk nesteidzīgi pastaigāties pa līkumainajā ieliņām līdz botāniskajam dārzam. Piazza del Campo aizmugurē atrodas Piazza del Mercato ar fantastisku skatu laukumu uz Sjēnas jumtiem un torņiem. Pa Via del Sole dodos austrumu virzienā. Kaut kādas baznīcas priekšā pulcējas prāvs bars tautas ar lakatiņiem rozā un dzeltenos toņos. Visi šūmējas, vēdina plaušas. Kā man teica, uz Il Palio sabrauc radagabali no visas Itālijas lai tikai atbalstītu savējos.

Ir pusdienlaiks un tepat tuvumā, prom no tūristu drūzmas, atrodu mazu restorāniņu “Osteria Babazuf”. Miers, vēsums, un pasta...mmm... Kamēr to kā ar nazi nepāršķeļ tik nenormāli skaļa bļaušana, ka ausis krīt ciet. Visi izskrien ārā skatīties, kas notiek. Un te nu garām aizsoļo bars cilvēku dziedādami pilnīgi nesaprotamu dziesmu, un šķiet, jo skaļā, jo labāk. Kurš kuru pārbļaus! Tā kā esmu jau paēdusi, dodos baram līdzi un atkal nonāku Piazza del Campo, kurš tagad vienkārši ir pārpildīts. Cilvēki sēžu visur.

Il Palio zirgu skriešanās sacīkšu dēļ vietējie jūk prātā nu jau ap 600 gadiem. Lieta tāda, ka Sjēnas pilsēta ir sadalīta 17 vēsturiskos pilsētas rajonos. Katram rajonam ir pieķīrts kāda dzīvnieka nosaukums, attiecīgi arī karogi. Katram rajonam ir savs žokejs un pēc zirgu izlozes, žokejs burtiski dzīvo ar zirdziņu zem viena jumta – tā teikt sadraudzējas, jo galvenais lai sacīkšu laikā zirgs un žokejs darbotos kā komanda. Neiztiek arī bez “netīriem” gājieniem – bagātākie rajoni var piedāvāt atkāpšanās naudu, ja labāks zirgs viņiem netika izlozē. Alessando teica, ka summas var būt līdz pat 50000 €. Tā nu es pārpildītā laukumā vēroju zirgu izlozi, kā katra rajona pārstāvji dziedādami barā to pamet un dodas svinēt. Alessandro man vēlāk parādīja vecus video no pašām sacīkstēm, ir pilnīgi normāli, ka finišā atskrien zirgs bez jātniekas, savainojumi vai letāli gadījumi nav retums. Vienvārd – traki.

Līdz vilcienam atpakaļceļā ir dažas stundas, tāpēc dodos uz pilsētas rietumu galu, kur vēl nebiju. Te ir daudz klusāk, skaisti Sjēnas mūri un nelielas baznīciņas. Tā arī pilsēta ir apieta. Pie apvāršņa rēgojas aizdomīga paskata melns mākonis un es steidzot uz stacijas pusi. Paspēju ieskriet lielveikalā līdz ar pirmajiem zibens spērieniem. Vismaz paliek mazliet vieglāk ko elpot.

Iebraucu atpakaļ Florencē līdz ar negaisu. Līdz 20 vēl laika gana, tāpēc nolemju palīkumot atpakaļ uz Pitti pils pusi. Te ir kvartāliņš pilns ar visādām bodītēm, kafejnīcām un vienkārši foršiem stūriem, kur pasēdēt. Kājas īd un vēders līdz ar tām. Kaut kādā mazā tukšā kafeškā pasūtu Negroni un man klāt vēl nes 2 šķīvjus...Pag, es taču nekādu bonusu nesūtīju, bet izrādās 2 uzkodu plates pienākas pie katras glāzes. Tādas diezgan labas vakariņas sanāca. Saulrietu sagaidu uz Ponte Vecchio, jo rīt jādodad prom. Pie Alessandro mājās naktī atkal ducina un rīt uzaust tumšs un vēss.

14.08.2018. Līdz vilcienam vēl ir dažas stundas, šķiramies ar Alessando Florences vecpilsēta. Sakarīgs čalis bija. Atstāju somu bagāžas glabātuvē un pa smidzinošu lietutiņu izmetu līkumu pa Florences modernāko daļu. Uz Milānu mani aizšauj kārtējais ātrvilciens un ierodoties pilsētā, atkal ir karstums. Man sarunāts Cser Nauro. Viņš raksta, ka esot Linarte lidostā, jo tikko nolaidies no Lietuvas, lai es braucu ar metro.

Pirmais iespaids par Milānu radās no dzelzceļa stacijas – tiešām brīnišķīga, vairākos līmeņos. Ir ko papētīt. Ar metro dodos norādītajā virzienā, gabals jau ir. Izrādās esmu gandrīz uz pašas pilsētas robežas kaut kur ZA daļā. Nauro raksta, ka būs klāt 1.5 h laikā, jo meklē mašīnu ko īrēt. Neko darīt..ar saldējumu un čemodānu zobos atrodu nelielu parku un klausoties vietējo babulieņu un bērnu pļāpāšanā, krustvārdu mīklu risināšanā man aiziet visas 2 h. Man iestājas maza panika, bet mierinu sevi, ka jebkurā gadījumā varu doties uz viesnīcu. Beidzot Nauro atraksta, ka ar savu īrēto vāģi esot iekļuvis avārijā un gulēšanas pie viņa nebūs! Taisni cūcība! Mani izglāba cits CSers Alex, ar kuru es sarakstījos Whatsappā. Lai es steidzami dodos ar metro atpakaļ centra virzienā, vīņs mani savāks.

Esmu daudz tuvāk centram Lodi rajonā un man klāt pieripo nereāli smuka zaļas krāsas mašīnīte un te nu ir mans glābējs Alex, urāa! Iebraucam veikalā, jo man kaut kas jānopērk un ēst gribas, ka liekas kuņģis pielipis pie ribām. Alex irē nelielu 1-istabas dzīvoklīti pašā ēkas augšā, man patīk foršie slēgtie iekšpagalmi, kur var ņemties un nemaz nerādīties uz ielas. Garām rībinošais tramvajs gan ir skaļš.

Alex strādā par gaismas šovu speciālistu, lielākoties ņemās pa teātriem, kas Itālijā nez kāpēc nav diez ko populāri. Jābrauc uz Latviju)))) Ēšanai turpat rajoniņā viņš atrod mazu restorānu, kas ir stāvgrūdām pilns un es uzklūpu pastas šķīvim. Viss...esmu laimīga. Gulēšana gan man sanāk mazajā virtuvē, izbīdot visu galdus pa malām, bet uz laba matrača. Nu ko, esmu savā pēdējā lielajā pieturā un gandrīz finišā.