Vēl pirms Rietumsahāras robežas šķērsošanas man paredzēts attālināties no Atlantijas okeāna piekrastes, lai izmestu loku pa Dienvidmarokas vidieni.
No Legziras pludmales, klintīm un arkām mans šoferīts pagriež uz austrumiem, Anti-Atlasu kalnu virzienā, lai aplūkotu noslēpumā tītos Marokas kalnus un kanjonus, bet vēlāk atgrieztos pie Atlantijas okeāna uz gleznaino Tan Tan - Tarfaija piekrastes posmu. Lai cik krāšņa un krāsaina ar dzeltenām kāpām, zaļām lagūnām, sarkanām arkām, tumšām klintīm un zilo okeānu būtu Dienvidmarokas piekraste, tomēr īstais Dienvidmarokas dabas skaistums paslēpies Anti-Atlasu kalnos un tūristu neatklātos kanjonos vēl tālāk uz dienvidiem.

Šīs vietas burtiskā nozīmē ir paslēpušās no pasaules acīm - ja Tafraoutē Anti-Atlasu kalnos vēl ik pa laikam iemaldās pa kādai retai tūristu grupai, tad Amtoudi un jo īpaši Igmir kanjons ir Marokas vislielākais noslēpums, kur ārzemnieku ieklīst daudz mazāk kā, piemēram, Varakļānos. Turklāt arī Tafraoutes ciematā, kas iekārtojies pašā Anti-Atlasu kalnu sirdī, pietiek nedaudz nobraukt nost no klasiskiem ceļiem, lai atklātu daudz jaunu dabas panorāmu, ko vien retais iemūžinājis savos fotoaparātos.

Tas ir diezgan pārsteidzoši, ka Anti-Atlasa jeb Mazie Atlasa kalni palikuši sava lielā brāļa, Lielo Atlasu ēnā, un, ceļotāji par tiem galīgi piemirsuši, jo ainavas šeit ir daudzveidīgākas un acij tīkamākas. Īpaša Anti-Atlasa kalnu firmas zīme ir lielie, sārtie granīta bluķi, kas, galvenokārt, sakoncentrējušies Tafraoutes apkārtnē, un starp kuriem izmētāti mazi berberu ciematiņi, kam pāri slejas mošeju minareti. Šos granīta kalnus vislabāk ir vērot dažādās dienas stundās, jo atkarībā no saules novietojuma tie maina nokrāsas - ja pa dienu saulē masīvie bluķi krāsojas oranžā tonī, tad krēslas un rītausmas laikā mainās no rozā uz sarkanām nokrāsām.

It kā šī apkārtne tā jau nebūtu pietiekoši krāsaina, 1984. gadā beļgu mākslinieks Jean Verame izdomājis bariņu no šiem masīvajiem klints bluķiem nokrāsot. Čalim acīmredzot nav bijis ko darīt, jo viņš nopietni ķēries pie sava avangarda mākslas darba, nokrāsojot vairākas akmens grupas zilos, rozā un violetos toņos, turklāt pat tādus bluķus, kuriem īsti nevari saprast, kā tiem tikt virsū. 35 gadu laikā gan Tafraoutes Krāsainās klintis ir daļēji pabalējušas, bet dažām vietējie uzķēpājuši savus vārdus un grafiti, bet tāpat šī vieta un apkārtne izskatās diezgan sirreāla.

Vēl viena vieta, kas ļoti asociējas ar Tafraouti, ir zaļā Ameln ieleja, kas kā tuksneša oāze izceļas uz sauso, klinšaino kalnu fona. Pār ieleju lepni noraugās 2345 augstais Jebel Lekst kalns un Lion Face klints, kuras plaisās var skaidri saskatīt lauvas sejas apveidus, klinšu nogāzēs izvietojušies berberu ciematiņi, bet Ameln ielejas apakšu klāj olīvkoku un mandeļkoku birzis. Īpaši skaista šī ieleja izskatās februāra mēnesī, kad Tafraouti sasniedz pavasaris un "Marokas sakura", izkrāsojot ieleju baltos un rozā mandeļkoku ziedos, bet tagad martā no ziediem vairs nav ne miņas.

Visbeidzot, pabraucot mazliet tālāk un šķērsojot kalnu pāreju, nonāku vēl vienā "Tafraoutes oāzē" - Ait Mansour aizā, kur starp sārtām klinšu sienām cauri slejas zaļojošas palmu birzes. Pat tie, kas tik tālu Berberu Zemē iemaldījušies, šeit griežas atpakaļ, arī visgarākie Marokas ceļojumi Tafraoutē vai Ait Mansour aizā noslēdzas, bet tā ir liela kļūda, jo jādodas vēl tālāk uz Igmir un Amtoudi kanjoniem. Par tiem nākošajā reizē, jeb turpinājums sekos.

Jānis Kreicbergs