Arī šis ceļojums, tāpat kā lielākā daļa mūsu braucienu, bija spontāns un neplānots. Šis galamērķis nebija mūsu prioritāšu augšgalā, iepriekš tikai bijām izteikuši vēlmes, ka kaut kad vajadzētu aizbraukt un redzēt dzīvē īstu safari un dzīvnieciņus. Tā nu sanāca, ka pavisam negaidīti parādījās ļoti lētas aviobiļešu cenas uz Johanesburgu no Tallinas un, pēc pavisam īsas apspriedes, mēs nolēmām – grābjam ciet.

Kā parasti, pēc biļešu iegādes sākam lūkot, kur tad mēs īsti brauksim un ko mēs tur varam redzēt. Jau tad konstatējām, ka ir divu veidu atsauksmes – vieni saka, ka valsts ir bīstama un neiesaka turp doties, otri saka, ka viss ir kārtībā un viņi esot jutušies ļoti droši. Sākot pētīt šīs valsts vēsturi, iezīmējās rasu nevienlīdzību problēmas, segregācija, ļoti augstais korupcijas līmenis valstī un bezdarbs, kas arī ir neapmierinātības un augstā noziedzības līmeņa iemesls. Bija daudz ieteikumu izvairīties no Johanesburgas un it īpaši Pretorijas, un labāk uzturēties valsts dienvidu daļā, piemēram, Keiptaunā. Tādēļ mēs uzreiz nopirkām iekšējo pārlidojumu no Johanesburgas uz Keiptaunu, lai nebūtu jāiet ārā no lidostas.

Brauciens sākās novembra naktī, līdz ar pirmo sniegu Latvijā šajā sezonā, kad devāmies uz autoostu un 2.30 sākām ceļu uz Tallinu ar autobusu un pēc tam uz Tallinas lidostu. Jāatzīmē, ka Tallinas lidosta, lai arī ļoti maza, ir ļoti kompakta un patīkama. Tur var ērti nokļūt no autoostas ar 4.tramvaju, kas piestāj pie pašām lidostas durvīm.

Lidojums caur Stambulu aizritēja bez starpgadījumiem un otrās dienas pašā vakarā mēs piezemējāmies jau Keiptaunā. Ārā silts, ap 22 grādiem, taču jūtams vēss okeāna vējš. Sākotnēji tika piedzīvots kultūršoks, jo bijām noīrējuši auto, taču satiksme norit pa otru pusi un tad nu bija jāpiešaujas, lai nesanāk nesmuki. Viesnīca atradās Keiptaunas centrā Waterfront rajonā, kas skaitās viens no labākajiem un drošākajiem rajoniem. Pavisam netālu bija iepirkšanās centri un jahtu piestātne un kopumā atmosfēra bija kā Monako. Cilvēki (gandrīz tikai baltie) pastaigājas, ietur vakariņas, iepērkas un bauda silto vakaru promenādē. Patīkama un dzīvespriecīga atmosfēra.

Nākamajā dienā bijām ieplānojuši atrast Āfrikas pingvīnus, lai aizsūtītu mājiniekiem bildes, ka Āfrikā var sastapt pingvīnus. Devāmies uz Boulders beach un, samaksājot 10 Eur ieejas maksu, tiekam iekšā slēgtā pludmalē, kurā dzīvo mazi, aptuveni 50cm gari pingvīni. Šajā pludmalē viņi dēj olas speciāli izveidotās mājiņās, sauļojas un ķer zivis. Visa pludmale ir pilna ar lieliem un maziem pingvīniem, pūkaini un jau ar īstajām spalvām.

Pēc tam devāmies gar piekrasti uz Labās Cerības ragu. Tas atrodas nacionālajā parkā, iebraukšanas maksa 20 Eur no pers. Novietojam auto un dodamies ar kājām uz bāku kalna galā. Diena it kā ir silta, taču vējš no okeāna gāž no kājām un ir ļoti vēss. Stāvot klints malā, bail ka fotoaparātu no rokām izpūtīs, taču skats uz leju ir iespaidīgs. Sajūtas kā pasaules malā, jo pāri okeānam ir tikai Dienvidpols. Uztaisām piemiņas foto un dodamies tālāk. Gar piekrasti redzam skrienot bariņu ar babūniem, taču visur izliktas zīmes, ka barot tos ir bīstami. Vakariņās dodamies baudīt steikus balstoties uz Tripadvisor atsauksmēm. Jāsaka, ka DĀR gaļu visādos veidos un no dažādiem zvēriem, izbaudīju pilnībā. Gaļas mīļiem noteikti patiks vietējā virtuve.

No rīta ir plāns uzbraukt slavenajā Keiptaunas apskates objektā Galda kalnā. Aizbrauc ar auto līdz kalna pakājei un tur iekāpjam bezmaksas shuttle busā, kas uzved augšā pie pacēlāja. Pa ceļam redzam, ka mašīnas saliktas ir ceļa malās un cilvēki kāpj kalnā ar kājām. Iesaku tomēr atstāt auto pašā apakšā un sagaidīt busiņu, kas ērti uzved augšā. Biļetes uz vagoniņu nopirkām tikai turp ceļam, jo bijām nolēmuši nokāpt no kalna pa taku. Pareizāk sakot, biju izlasījis, ka kāpiens lejā nav grūts un aizņem aptuveni 2 stundas un ir ar skaistiem skatiem pa ceļam. Izstaigājām kalna augšu, sabildējām mazos grauzējus deizijas, kas izskatās pēc mūsu bebriem, tikai bez astēm un sākām kāpt lejā. Te gan nelielai atkāpei jāsaka, ka īsti nebijām sagatavojušies tādiem pasākumam – ūdens bija tikai viena pudele, bijām aizmirsuši pretiedeguma krēmus un vispār labi, ka vismaz botas bijām uzvilkuši. Tādi kā tūristi iesācēji. 😊 Taka bija diezgan stāva un sastāvēja no lieliem akmeņu pakāpieniem. Pēc aptuveni 30 min kāpiena lejā, bija jau zudis entuziasms, jo izskatījās, ka nekur tālu neesam tikuši. Sievai kājas slīdēja uz mazajiem akmeņiem un vairākas reizes viņa gandrīz nokrita. Sāka arī cepināt saule aizvējā un jutām, ka sākam diezgan ātri apdegt. Visdziļāko cieņu un izbrīnu gan izsauca tie cilvēki, kas mums devās pa taku pretī uz augšu un tādu nebija mazums. Bija gan jauni, gan arī padzīvojuši cilvēki, kas ar nūjām rokās, lēnām virzījās augšā. Kopumā mūsu kāpiens zemē uz sākuma punktu aizņēma 2.5 stundas. Beigās jau biju nobažījies par sievas veselības stāvokli, jo saule karsēja galvu un bija bail, ka nenokrīt no takas, jo nogāzes bija stāvas. Rezultātā, šīs bērnišķīgās kļūdas mums traucēja dienas otrajā pusē vairāk iepazīt pilsētu, jo vienīgais ko vēlējāmies, bija auksta duša ar kondicionieri un arī nākamajā dienā neaizbraucām uz botānisko dārzu, jo bija grūti uzturēties saulē pēc vakardienas apdegumiem. Tātad, mācieties no mūsu kļūdām un vienmēr esiet pienācīgi sagatavojušies!

Kā jau minēju, pēc saules apdegumiem staigāt pa botānisko dārzu vairs nebija vēlmes, līdz ar to, devāmies uz Stellenbošu, kas ir slavenais DĀR vīna darīšanas reģions. Vīnogu audzēšanas fermas ir viena pie otras. Kur vien skaties, ir nebeidzami vīnogulāju lauki. Visapkārt viss ir zaļš un patīkams. Ceļa malās ir norādes uz vīna darīšanas fermām un vīna degustācijām. Tā kā mēs izvēlamies vīnu veikalā pēc principa – kuram ir lielākā atlaide, tad iepriekš par vīna degustācijām nebijām interesējušies. Taču tā kā mums tagad bija brīvs laiks, tad izvēlējāmies Villiera wines vīna darītavā degustēt vīnu un pēc tam doties viņu mazajā safari braucienā. Jāsaka, ka vīna degustācija mums ļoti iepatikās, jo, vai nu pie vainas bija feinā atmosfēra zem milzīgajiem ozoliem vai perfektā temperatūrā pasniegtie vīni un piemeklētās glāzes, bet visi nogaršotie vīni bija ļoti labi un garšīgi. Pēc tam devāmies viņu organizētajā safari braucienā, kas notiek pa viņu pašu izveidoto safari parku. Šī bija pirmā tikšanās ar dzīvniekiem safari līdz ar to iespaidi bija ļoti spilgti. Šeit gan mīt tikai zālēdāji, līdz ar to, varēja droši kāpt ārā no auto un bildēt. Arī gids ļoti interesanti pastāstīja par redzamajiem zvēriem un uzzinājām daudz jauna. Safari brauciens ilga 2 stundas un pēc tā devāmies uz naktsmājām. Aizbraucām arī līdz Stellenbošas pilsētai, kas bija ļoti patīkama – angļu arhitektūras stilā celtās privātmājas, vairākas universitātes ar studentu kopmītnēm un sakopta, tīra apkārtne un centrs.

Tā kā bija iepatikusies vīna degustācija, nākamo rītu sākām ar Delheim vīna darītavas apmeklējumu un vīna degustāciju. Šeit tā notika vīna pagrabā, starp vīna mucām, patīkamā, autentiskā vidē. Šeit mēs izmantojām izdevību un pasūtījām vīnus no darītavas uz mājām. Piegādes laiku norādījām 3 dienas pēc atgriešanās Latvijā un, precīzi kā nomērīts, trīs dienas pēc atbraukšanas, mums tika piegādāta kaste ar vīna pudelēm, kuras izvēlējāmies degustācijas laikā.

Pēc tam mūsu ceļš veda lejā uz piekrasti uz Hermanus pilsētu, jo gribējām redzēt vaļus. Brauciens gar piekrasti bija ļoti skaists, ceļš līkumots gar klinti un jūru. Gandrīz kā Francijas dienvidos. Izbaudījām skaistos skatus un apstāšanās vietas, taču vaļus gan neredzējām. Pēc tam devāmies iekšzemē uz Svellendam pilsētu. Pa ceļam vērojām skaistus skatus ar līdzenumiem un kalniem. Ievērojām, ka zeme ir tā kā sadalīta dažādos sektorus – vienā sektorā ir tikai strausu ganības, pēc laika govju fermas un ganības, tad sākās aitu audzēšanas zemes un citviet redzējām tikai kokapstrādes reģionu, ar bieziem mežiem un daudziem gateriem. Tāpat kā vīnogu audzēšanas reģions.

Svellendamas pilsēta ir maza pilsētiņa un ne ar ko īpašu neizceļas, vienīgi šeit mēs pirmo reizi saskārāmies ar elektrības traucējumu problēmu. Izrādās, ka valstij pietrūkst elektrības. Pirms vairākiem gadiem, DĀR spēja saražot pietiekami daudz elektrības, ka palika vēl pāri un tā tika pārdota kaimiņiem. Pēc tam tika pārņemti elektrības ražošanas uzņēmumi, kas nonāca privātajās rokās un tagad elektrība tiek pārdota kaimiņiem, bet pašiem vairs nepietiek. Līdz ar to, valsts sadalīta reģionos, kur ir noteikts laiks, cikos tiek atslēgta elektrība visam reģionam uz pāris stundām. Piemēram, braucām cauri pilsētai, kur nekas nenotiek, cilvēki sēž pie veikala durvīm, nekas nestrādā. Izrādās nav elektrības un dzīve apstājās. Tā nu mēs arī vakarā gājām vakariņās uz restorānu un sākumā sēdējām sveču gaismā, jo nebija elektrības. Taču beidzot tā parādījās un restorāns varēja sākt darbu. Jāsaka gan, ka šajā restorānā bija lieliska iespēja vienā reizē nomēģināt strausa, kudu un gazeles (Springbok) steikus uz viena šķīvja. 😊

Nākamās dienas galamērķis bija Oudtshoorn pilsēta. Šeit pieļāvām kļūdu, izvēloties braukt uz piekrasti līdz George pilsētai. Likās, ka ceļš būs skaists un varēsim apskatīt George pilsētu, taču tajā nav pilnīgi nekā ievērības cienīga. Rezultātā mēs zaudējām laiku un neizbraucām skaisto kalnu pāreju, pa ceļam uz Outdshoornu. Vakarā, nonākot galā, devāmies vakariņās un baudījām strausa steiku. Šī pilsēta un apkārtne ir slavena ar strausu audzēšanu un strausu fermām. Restorānā iepazināmies ar jauku vietējo onkulīti, kurš mums uzsauca vīnu un aprunājāmies par DĀR problēmām no vietējo skatu punkta. No viņa tad arī uzzinājām par korupcijas, bezdarba un noziedzības problēmām, kuras ir pārņēmušas valsti.

Nakšņojām jaukā vietā ar trusīšu dārzu (par sieva bija stāvā sajūsmā), netālu no galvenā apskates objekta – klinšu alām. No rīta devāmies uz alām un izvēlējāmies standarta ekskursiju. Bija arī ekstrēmistiem paredzētā versija, kur beigās tevi kā vēstuli izslidina pa šauru spraugu ārā no alas un bija jāiziet cauri speciālam mērītājam, vai esi pietiekami tievs, lai alās neiesprūstu. Tā kā mums nepatīk šauras vietas, tad nolēmām iet ar pensionāriem. Alas ļoti iespaidīgas – milzīgas zāles ar iespaidīgiem stalagmītiem un stalaktītiem. Gids vēl ļoti atraktīvi stāstīja un dziedāja, tā kā palicis ir ļoti pozitīvs iespaids. Pat sieva vēlāk atzinās, ka viņai tomēr alas ļoti patikušas, kaut gan sākumā negribēja nemaz iet iekšā 😊 Pēc tam sākām virzīties uz Portelizabetes pusi, kur bija paredzēta naktsmītne. Pa ceļam vēl apskatījām dabas parku pie jūras, ar trosēs iekārto tiltu pār upi. Tur ir iespēja arī palikt kempinga mājiņās pašā okeāna krastā, bet tās ir jārezervē labu laiku iepriekš. Vakarā sasniedzām Portelizabeti un devāmies vakariņās uz ģimenes restorānu, kur pasniedz izcilus BBQ ēdienus, kas cepti krāsnī uz atklātās uguns.

Rītu sākām agri, jo šodien bija plānā safari Addo ziloņu parkā. Noklausījāmies padomus no naktsmāju saimnieka, ko darīt un ko nedarīt parkā un kā labāk pamanīt zvērus, devāmies uz parku. Ieejas maksa aptuveni 25 Eur no cilvēka un brauciens var sākties. Pabraucot vien pāris km no vārtiem, redzam bifeļa dibenu, kas izlīdis no krūmiem uz ceļa. Piebraucam tuvāk un tad izlien arī pats bifelis un garlaikoti nosoļo mums garām aptuveni 1 metra attālumā. Dzīvnieki ir pieraduši pie mašīnām parkos, tādēļ tās vairs neizraisa nekādas sajūtas. Vēlāk arī strausi, zebras un antilopes staigās gar mašīnu un būs jāizvairās no ziloņa, kas neplānoja mums apiet apkārt. 😊

Mēs iebraucām Addo parkā pašā apakšā un neilgi līdz slēgšanai arī izbraucām pašā augšā ārā. Faktiski vienas pilnas dienas laikā parku ir iespējams izbraukāt un apskatīt. Addo parkā neredzējām lauvas, leopardus un degunradžus no lielā piecinieka, taču pilnu lielā piecinieka komplektu redzējām vēlāk Krūgera parkā. Atrodoties parkā, noteikti vērts apmeklēt ūdens bedres, jo tur parasti dzīvnieki uzturas. Pretīmbraucēji parasti māj ar roku un izstāsta, ja ir redzējuši kādu no retāk sastopamajiem dzīvniekiem. Bet tos var arī pamanīt pēc tā, ka ir sabraukušas daudzas mašīnas un visi kaut ko vēro. Addo parkā redzējām ļoti daudz ziloņu. Tie klīda apkārt baros pa 20 – 30 un uzturējās pie ūdens bedrēm. Kamēr mazie spēlējās pa dubļiem, tikmēr lielie sastājušies apkārt gaida. Nostāk stāv bifeļi, tad zebras un pa vidu vēl kārpcūkas, visi pēc hierarhijas un augumiem. Rekomendējam pirms braukšanas parkā, nopirkt ēdienu un dzērienus, jo parkā veikalu nav, atšķirībā no Krugera parka. Pārtiku var salikt aukstuma maisos un doties pusdienās uz speciāli paredzētām, iežogotām piknika vietām, kur zvēri netiek klāt. No mašīnas kāpt ārā nedrīkst, jo jebkurā brīdī no krūmiem var izlīst lauva 😊

Ja nu galīgi nav laika parka apskatei, bet gribas redzēt zvērus, tad Addo parku šķērso publiski pieejams ceļš, kur vienā un otrā galā ir apsargi. Jūs tiekat piereģistrēti un jums ir 30 min laika izbraukt cauri parkam. Apstāties laika nav, bet pa ceļam vismaz var redzēt dažus zvērus. Šo ceļu izmantojām nākamajā dienā, pēc vietējo ieteikuma, lai vēlreiz pabrauktu pa parku. Atpakaļceļā uz Portelizabeti piestājām apskatīt milzīgās kāpas okeāna krastā.

Nākamajā dienā no rīta lidojam atpakaļ uz Johannesburgu, atkal ņemam auto un dodamies Krūgera parka virzienā. Šī diena tā arī pagāja, visu dienu ceļā. Pa ceļam piedzīvojām Āfrikas negaisu, kad zibeņoja un gāza lietus, ka ceļu nevarēja redzēt. Galvenais šīs dienas notikums bija naktsmājas, kuras atradās ārpus pilsētas, nomaļā vietā, kalna galā. Mūsu mājiņa atradās pašā klints malā ar balkonu, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz kalniem un pilsētu. Izpētījām, ka mūsu viesu mājas saimniekiem pieder diezgan daudz zemes un, ka viņi ir izveidojuši degunradžu rehabilitācijas centru, kur tiek nogādāti mazuļi, kuru mammas ir nogalinātas. Vispār degunradžu jautājums DĀR ir ļoti sāpīgs, jo faktiski tur notiek karš starp malumedniekiem un dzīvnieku aizstāvjiem. Ņemot vērā to, ka Ķīna nesen ir atcēlusi gadiem ilgo aizliegumu importēt dzīvnieku izcelsmes medikamentus, strauji pieaudzis degunradžu slepkavību skaits. Degunradžiem tiek griezti nost ragi, kurus saberž pulverī un Ķīnā tos lieto kā potenci veicinošas zāles. Kā stāstīja viesu mājas saimnieki, ka cilvēkiem nevar iestāstīt, ka degunradža rags ir tas pats, kas cilvēka nagi un no nagu graušanas neviena potence nav uzlabojusies. Diemžēl arī milzīgajai korupcijai valstī ir sava ietekme, jo nacionālajos parkos degunradžus sargā armija, taču uzpērkot pāris karavīrus, var iegūt informāciju, kur atrast degunradžus un tad tos nogalina. Kā stāstīja viesu mājas saimniece, tad viņu rehabilitācijas centrā, katram mazulim stāv klāt cilvēks ar kalašņikovu, kurš ir gatavs šaut uz jebkuru, kas tuvosies. Diemžēl, arī malumednieki vadās pēc šī paša principa un līdz ar to, arī cilvēki iet bojā aizstāvot dzīvniekus. Gan Addo gan Krūgera parkā, pie ieejas ir karte, kurā tiek atzīmēti grūtāk redzamie dzīvnieki, lai braucot iekšā var saprast, kur ko var redzēt. Degunradžus ir aizliegts izvietot, lai malumednieki tos nevarētu atrast. Tā kā degunradžu populācija pēdējos gados ir ļoti strauji sarukusi, katrs degunradzis tiek rūpīgi uzmanīts. Jaunākā tendence Ķīnā ir lauvu želeja, kas tiek iegūta no vārītiem lauvu kauliem. Tā kā lauvas arī ir riska zonā, jo pieprasījums noteikti pieaugs. Dzirdot stāstus par dzīvnieku medīšanu, pārņem neizsakāmas skumjas par cilvēku neizmērojamo stulbumu, kas noved pie tā, ka, iespējams, pēc pāris gadiem, degunradžus varēs redzēt tikai zoodārzos.

No rīta agri ceļamies, lai laicīgi būtu parkā. Ieeja biļete 30 Eur no cilvēka un dodamies iekšā. Krugera parks ir viens no vecākajiem un lielākajiem nacionālajiem parkiem Āfrikā un izmēru ziņā aizņem vienu trešo daļu no Latvijas teritorijas. Krūgera parkā ir sava pilsēta un pat lidosta, kā arī degvielas uzpildes stacijas. Mums izdevās izbraukt tikai nelielu daļu parka, taču redzējām ļoti daudz zvērus. Bijām satraukušies, vai mums izdosies redzēt kaut vienu degunradzi, taču satraukumam nebija pamata, jo pavisam drīz, netālu no ceļa pamanījām savu pirmo degunradzi, kas atpūtās zem koka. Vēlāk izdevās redzēt arī degunradžu mammu ar mazuli un pat ļoti reto balto degunradzi, kas krāsas ziņā ir tāds pats kā melnais, tikai atšķiras ar gaitu un ēšanas paradumiem.

Diemžēl laiks mūs nelutināja, jo iebraucot parkā temperatūra bija virs 40 grādiem un sajūta bija kā stāvot pirtī un pūšot karsto gaisu ar fēnu virsū. Pa dienu uznāca lielas lietusgāzes, kas izskaloja ceļus un tie pārvērtās par upēm ar dziļām, ūdens izgrauztām vagām. Mūsu mazajai, vieglajai mašīnai, bija grūtības izbraukt dažus izskalotos ceļus, taču, par laimi, nekur nepalikām un neiestigām. Pie ieejas vārtiem rezervējām organizēto saulrieta un saullēkta tūri, kur kopā ari gidu mūs vizinās un rādīs zvērus. Paši no parka izbraucām līdz ar vārtu slēgšanu un uzreiz devāmies atpakaļ ar gidu saulrieta tūrē. Diemžēl pa ceļam sākās lietus un vējš, līdz ar to nosalām un izlijām, taču galvenais, redzētais kompensēja visu. Mūsu gids veda un stāstīja par zvēriem un varēju tikai apbrīnot viņa spēju saskatīt dzīvniekus cauri krūmiem. Kā viņš teica, ka viņam jau ir uztrenēta acs pamanīt zvērus tālumā caur krūmiem, bet dažreiz nepamana netālu klajumā esošos. 😊 Taču mums veicās piedalīties lauvu medībās, jo citi bija pamanījuši lauvas un tad nu gids nesās lielā ātrumā ar savu kravas auto, lai apbrauktu lauvām riņķī pa citu ceļu un mēs redzētu arī leopardu. Un mirkli vēlāk lauvas mātīte ar jaunuli graciozi aizgāja tieši gar mūsu auto uz krūmiem medīt antilopes. Bija tika fantastiski vērot, kā visapkārt pēkšņi sāk kliegt putni un sabļauties antilopes tā brīdinot viena otru, ka tuvojās lauva. Kā gids teica, ka var dzirdēt kā džungļu karalis iet medībās. Vēlāk redzējām arī uz ceļa guļošas hiēnas un vēl degunradžus, tā kā mums ļoti paveicās.

Bijām norezervējuši viesnīcu, kā mums likās, tad pašā parkā, bet, izrādās, tā atradās 200m ārā no parka. No rīta bijām sarunājuši saullēkta ekskursiju, lai redzētu nakts zvērus nākot no medībām vai vēl medījot. No rīta, plkst. 4.30, kā runāts, esam viesnīcas priekšā un pieripo safari džips ar šoferi. Bez mums ir vēl 2 čaļi, nokārušies ar kamerām un aparatūru. Ar tiem apsveicināmies un pajautāju vai šie ir no National Geography 😊 Šie saka, ka no cita TV kanāla. Tā nu gids saka, leciet iekšā un visi sakāpjam un sākam braukt. Pirmā dīvainā lieta, ka viņš uz šosejas pagriežas prom no ieejas vārtiem. Domājam, nu labi, gan jau jāpaņem vēl kādi skatīties gribētāji. Tā nu braucam kādas 15 min un griežamies iekšā parkā. Domājam, ka kādi citi ieejas vārti, jo parkā tādu ir daudz. Gids vēl pajautā, ar ko sāksim, mēs klusējam, jo domājam, ka ja jau čaļiem tādi aparāti, tad jau gan zinās, ko grib redzēt, taču viņi saka, ka lai rāda, kas ir. 😊 OK, piebraucam pie kaut kādas jaunceltnes, kas izskatās pēc lepnas villas vai viesnīcas tapšanas stadijā. Visi lec ārā, tad nu mēs arī. Ejam aiz mājas, kur ir upe un čaļi sāk filmēt upi. Staipām kaklus, mēģinām ieraudzīt kādu zvēru, ko čaļi filmētu. Paiet kādas 5 minūtes, mēs jau sākam garlaikoties un jautājam gidam, kad tad beidzot mēs tos zvērus redzēsim? Gids iepleš acis un jautā, vai tad mēs neesam ar tiem čaļiem kopā? Čaļi iepleš acis un saka, ka domājuši, ka mēs gidam zināmi esam, jo ar viņiem mēs neesam. Čaļi izrādās ir nolīguši privāto šoferi, lai filmētu sižetu par lepnajām jaunbūvēm un mēs esam nejauši ielekuši pie viņiem mašīnā Tā nu gids satraucies ved mūs atpakaļ. Mēs atkal sapīkuši, ka būsim nokavējuši iecerēto saullēkta tūri. Gids mūs ieved parka teritorijā un tur ātri sazvanās ar mūsu īsto gidu, kas jau ir aizbraucis, bet sarunā, ka mūs cits privāts gids pa ceļam paķers līdz mūsu auto. Rezultātā viss beidzās veiksmīgi, jo tikām uz ekskursiju un redzējām guļošus lauvas un hiēnas, nākot no brokastīm, ar asiņainiem purniem. Protams, arī ziloņus, kuri bija svaigi nogāzuši koku uz ceļa un ēda lapas, un citus iemītniekus. Ja ir jāiesaka, kuru tūri labāk braukt, tad to pat ir grūti izdarīt, jo abām ir savs šarms. Vakara tūrei gan vajadzētu nopietnāku foto tehniku, ja ir vēlme ko bildēt, jo vēlāk pustumsā, var skatīties tikai ar acīm, jo aparāts vairs neredz nekā.

Pēc ekskursijas, paēdam brokastis un virzāmies prom no parka uz ūdenskritumiem. Netālu (aptuveni 2 stundu braucienā) no parka ir 7 dažādi ūdenskritumi, cits par citu skaistāki, taču mēs apmeklējām 2 no tiem. Izvēlējāmies pēc tripadvisor atsauksmēm populārākos un uz tiem arī devāmies. Tā kā tā bija svētdiena, tad ļoti daudz vietējo arī atpūtās pie dabas. Nezinu, vai bija kādi svētki, vai ikdienišķa atpūta, bet pārsvarā visi lietoja alkoholu, piknikoja un braukājās tādi pie stūres. Aizbraucot pie ūdenskritumiem, kur bijām vienīgie baltie, sajūtas nebija omulīgas. Ātri uztaisījām pāris bildes un devāmies prom, jo lielākā daļa atpūtnieku jau bija krietnā reibumā.

Bijām norezervējuši naktsmītni ar nosaukumu Misty mountain (miglas kalns), kas pilnībā atbilda savam nosaukumam. Ja visur spīdēja saule un bija silts, tad uzbraucot kalnā, kur bija mūsu viesnīca, bija auksts, drēgns un viss miglā. Migla nepazuda visu vakaru un arī nākamā diena bija miglā, līdz ar to, no rīta ātri devāmies prom no depresīvās vietas. Bijām paredzējuši šodien apskatīt Blyde River kanjonu un doties atpakaļ Johannesburgas virzienā. Uzlikām navigāciju uz kanjonu un sākām braukt. Ceļā pavadījām 3 stundas un beigās 4 joslu ceļš vienkārši beidzās aiz maza ciematiņa, kā ar nazi nogriezts un tālāk kalnos veda maza mālaina taciņa, pa kuru navigācija teica, lai braucam vēl 30 minūtes. Saprotot, ka esam pamatīgi uzmesti, griezāmies apkārt un braucām prom, jo ar mūsu mazo īres sūdiņu būtu pēc 5 metriem arī iestiguši. Tā, diemžēl, kanjonu neredzējām, tas lai paliek citam apmeklējumam. Vakara pusē sasniedzam savu naktsmītni, līst lietus, auksts. Vakariņās vēl pēdējais steiks, jo rīt pēcpusdienā jāatdod auto un lidojam mājās.

Pēdējā dienā gan vēl apmeklējām privāto lauvu parku netālu no Johannesburgas, kur aizbraucām pakavēt laiku. Tur klātienē varēja apskatīt lauvas, leopardus, arī savvaļas suņus, kas ir ļoti reti sastopami. Un tad devāmies uz lidostu. Mājupceļš pagāja raiti, bet nogurdinoši un nākamās dienas vakarā bijām Rīgā.

Atziņas pēc ceļojuma ir tādas, ka Āfrikā noteikti vēl vēlamies atgriezties un redzēt vēl vairāk eksotikas, jo DĀR ir viena no attīstītākajām Āfrikas valstīm un, lai arī mājinieki domāja, ka tur visi dzīvo banānu kastēs vai zem koka, Keiptauna pierādīja, ka tā drīzāk līdzinās Monako. Lai arī, protams, ārpus pilsētām mēs redzējām daudz graustu rajonus ar mazām skārda būdiņām un lielu netīrību. Attiecībā par drošību, ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Nedrīkst atstāt neko vērtīgu mašīnā redzamās vietās, nedrīkst ņemt stopētājus, uz šosejām pat ir zīmes, lai uzmanās no stopētājiem. Bija arī zīmes, ka iebraucat kriminālā teritorijā, tas lika sajusties neomulīgi. Vietējie policisti stāstīja, ka gada laikā iet bojā ap 250 policistu, pildot dienesta pienākumus. Tāpat vietējie arī teica, ka ja esi pārliecināts, ka noteikumus nepārkāpi un tevi mēģina apturēt policija, ir jābrauc līdz tuvākajam policijas iecirknim, lai mazinātu iespējamību, ka būs jāmaksā kukulis. Ja pats būsi piesardzīgs, tad arī problēmām nevajadzētu būt. Katrā ziņā tie cilvēki, ar kuriem mēs iepazināmies, bija ļoti sirsnīgi un atvērti cilvēki, ar kuriem bija prieks satikties. Tāpat arī pārsteidza fantastiski skaistie dabas skati – kalni un ielejas, līdzenumi un ganības un nebeidzami vīnogulāju lauki. Un, protams, arī dzīvnieku parki neliks vilties, jo tajos var pavadīt nedēļu un katru dienu ieraudzīt kaut ko jaunu. Katrā ziņā pirmā iepazīšanās ar Āfrikas kontinentu mums ir iemetusi pamatīgu āķi un vēlmi tur atgriezties.