Pametot Marokas slaveno kūrortpilsētu Agadiru, esmu uzņēmis kursu gar Atlantijas okeānu Rietumsahāras virzienā. No Agadiras līdz Tarfajai Dienvidmaroku šķērso nomaļš ceļš, kas lielākoties vijas gar Atlantijas okeānu un lutina ceļotājus ar skarbām, bet gleznainām piekrastes ainavām. Legziras pludmale vēl ir pēdējais punkts, kur ceļotāji ik pa laikam mēdz piestāt, bet tālāk seko ap 500 km garš Dienvidmarokas piekrastes posms prom no visām tūristu takām.
Dienvidmarokas iekšzemē atrodas dziļas aizas un Anti-Atlasu kalni, bet tās piekrastes zonā dominē akmeņains tuksnesis, ko sauc par hamada, un atsevišķi Sahāras smilšu kāpu rajoni. Tomēr tieši Atlantijas okeāna krasts ir tas, kādēļ šeit vērts ik pa laikam piestāt, lai izlocītu kājas un pamielotu acis ar skatu kartiņu cienīgām panorāmām, kur varenas klintis mijas ar akmens arkām, kāpu rajoniem, skarbām pludmalēm un smilšu strēlēm.

Legziras pludmale ir pirmais pieturas punkts šai Tālo Marokas dienvidu piekrastes zonā un noteikti arī viens no skaistākajiem. Vēl nesen te skatam pavērās sarkanu klinšu ieskautas dzeltenas smilšu pudmales pār kurām pāri liecās trīs masīvas klinšu arkas. Tomēr pirms diviem gadiem lielie Atlantijas okeāna viļņi nobrucināja skaistāko no arkām, kas bija izliekusies neparastās formās, pierādot, ka nekas nav mūžīgs - ko daba iedod, to tā var jebkurā laikā paņemt atpakaļ. Lai gan Legzira ir zaudējusi daļu šarma, tomēr visdrīzākais tā tik un tā saglabā savu godu tikt dēvētai par pašu gleznaināko krastu Āfrikas kontinentā.

Ļoti interesants un ainavu ziņā daudzveidīgs ir pēdējais Dienvidmarokas posms no Tan Tan pludmales līdz Tarfajas pilsētiņai pie Rietumsahāras robežas. Šeit, galvenokārt, vērojamas stāvas klintis, daži iespaidīgi kāpu rajoni, kur Sahāras smiltis "ieplūst" Atlantijas okeānā, un kāds savdabīgs dabas veidojums, kuru vietējie iesaukuši par Velna caurumu - apaļas formas karsta kritene, kuru ar okeānu savieno klinšu arka.

Visbeidzot tuvojoties Rietumsahāras robežai mūsu autiņš ieripo Khenifiss nacionālajā parkā, kur jāpārsēžas koka laivā, lai izbraukātu skaisto Nailas lagūnu. Šis nacionālais parks ir gluži kā tuksneša oāze - plaša, smaragdzaļa lagūna, kuru ieskauj masīvas Sahāras kāpas, bet, uzraušoties augšā kādā no smilšu kalnu virsotnēm, paveras skats uz zilo okeānu. Nav brīnums, ka šo burvīgo vietu ir iecienījuši dažādi putni, kas Khenifiss nacionālajā parkā katru gadu ierodas pārziemot, tai skaitā arī bariņš ar graciozajiem flamingiem.

Vientuļajā ceļā no Agadiras līdz Rietumsahāras robežai ik pēc kāda laika sanāk šķērsot arī kādu nelielu pilsētiņu, bet jo tālāk uz dienvidiem dodies, jo tās paliek spocīgākas un skarbākas. Tajās, protams, nav, ko cerēt uz arhitektūras šedevriem un bagātiem vēstures notikumiem, bet pāris no tām būtu grēks pa ceļam nepieturēt. Tā, piemēram, Sidi Ifni centrā iekārtots simpātisks laukums-parks ar tropiskiem augiem, bet apkārt tam paverās Atlantijas okeāna skatu punkti un dažas elegantas ēkas no spāņu koloniālā laikmeta. Ja Sidi Ifni vecās ēkas vēl ir koptas, tad Tarfajas pilsētiņā, spāņu koloniālā laika vecpilsēta ir pārvērtusies par spoku pilsētu, kur smilšu ieputinātās ēkas ir atstātas pilnībā aizmirstībā. Tarfajā, kas ir pēdējais Marokas miests pie pašas Rietumsahāras robežas, vispār valda koncentrēta pasaules nomalas gaisotne - arī 19. gs. skotu tirgotāja Makenzija ūdenī būvētā Casa del Mar ("Māja jūrā&quot ir pamesta un spocīgi rēgojas laukā no ūdens, gluži tāpat kā Ferry Assalama kuģa vraks, kurš izskatās kā mūsdienu versija par "Klīstošo holandieti".
Neveiksmīgs bija vietējo valstvīru mēģinājums iedvest šai nomaļajā nostūrī dzīvību ar tūrismu - 2008. gadā tika palaists Armas kompānijas prāmis Ferry Assalama no Kanāriju salām, bet tas vienā no pirmajiem reisiem uzskrēja uz klintīm un avarēja, bet tagad spocīgi noraugās pār Tarfaju. Tomēr ne vienmēr tā ir bijusi Dieva aizmirsta pilsēta, Tarfajā kūsāja dzīvība, gan laikā, kad šeit valdīja spāņi, gan tad, kad kursēja respektablais franču gaisa kurjers Service Aeropostoles, kas apgādāja Eiropu, Āfriku un Dienvidameriku ar pastu. 1926. gadā šeit kā gaisa pasta pilots pa ceļam no Francijas uz Senegālu vairākas reizes nosēdās Antuāns de Sent-Ekziperī, bet 1927. gadā slavenais franču rakstnieks tika iecelts par Tarfajas gaisa pasta stacijas priekšnieku. Sent-Ekziperī šeit pavadīja dažus gadus, kuru laikā ne tikai uzrakstīja savu otru slavenāko gara darbu "Dienvidu pasts" par pilotu, kas gāja bojā Rietumsahārā, bet arī guva iedvesmu "Mazā prinča" stāstam par pilotu, kas apmaldījies tuksnesī. Ne velti vietējā Tarfajas paruna vēsta: "šis vīrs piedzima Francijā, bet par rakstnieku viņš piedzima Tarfajā." Godinot franču rakstnieku, vietējie ir iekārtojuši muzeju, bet piejūras parkā uzslējuši nelielu pieminekli, kas attēlo Breguet 14 lidmašīnas modeli ar kādu Sent-Ekziperī lidoja.
Turpinājums sekos...

Jānis Kreicbergs