Latviešu sirdīs Gambija, protams, ieņem īpašu vietu, jo nav jau daudz to vietu pasaules kartē, kur mēs varam sist sev uz krūts un lepoties ar jaunu zemju apgūšanas slavu. Kā jau katrs latvietis, kas nonācis šajā pasaules malā, arī mans pienākums bija apmeklēt visas zemes, kur kurzemnieki reiz atstājuši savus pēdu nospiedumus Gambijas upes piekrastē.
Kopumā Kurzemes hercogs Jēkabs šeit iegādājās trīs zemes pleķīšus - Svētās Marijas salu, kur tagad ir izvietojusies valsts galvaspilsēta Bandžula, Jēkaba forta salu jeb Fort James Island un Jufureh ciema teritoriju Gambijas upes krastā.

Lai gan mums šīs teritorijas asociējas ar romantisko atklājēju laikmetu, tomēr pašiem āfrikāņiem pēdējās divas vietas saistās ar tumšu lapaspusi Āfrikas vēsturē. Jufureh ciems, un, jo īpaši Fort James sala ieņēma nozīmīgu vietu vergu tirdzniecības ķēdē, no kurienes nolemtie šeit tika uz brīdi nometināti, pirms to transportēšanas uz Goree salu Senegālā un tālāk jau pāri okeānam uz Jaunās Pasaules plantācijām. Lai gan vēstures avoti un arī vietējie gidi sniedz pretrunīgu informāciju, tomēr izskatās, ka arī Kurzemes Hercogs bija daļēji iesaistīts vergu tirdzniecībā. Tas izskaidro, kāpēc otra Kurzemes Hercogistes kolonija tika dibināta Tobāgo, Karību jūras baseinā, jo tas bija atstrādāts tirdzniecības trijstūris: sūtīt vergus uz Latīņameriku un Karību salām, no turienes plantācijās izaudzēto ar kuģiem sūtīja uz Eiropu, bet mūsu izstrādājumus savukārt uz Āfriku, kur to varēja izdevīgi iemainīt pret vergiem, zeltu un ziloņkaulu. No trim Kurzemes Hercogistes kolonijām Gambijas upes krastos, tikai Fort James sala var lepoties ar kaut ko no tiem laikiem paliekošu. Uz šīs nelielās saliņas, kuru tobrīd sauca par St Andrews, 1651. gadā kurzemnieki uzsāka pirmās eiropiešu apdzīvotas vietas izveidi Gambijā un Jēkaba forta būvniecību. Tā kā kurzemniekiem trūka pieredzes, tad pašos pirmsākumos Hercogs Jēkābs uzticēja kolonijas izveidi algotņiem, galvenokārt, no Holandes un Skandināvijas, bet tie nebija uzticami un ekspedīcijas izgāzās. Tad Jēkabs vērsās pie saviem cilvēkiem, par salas gubernātoru ieceļot kurzemnieku Otto Štīlu, kuram nācās atkauties no holandiešu mēģinājumiem iekarot koloniju, kamēr Zviedrija turēja Kurzemes hercogu gūstā. Lai gan holandieši pārņēma salu, vietējie Barras un Kongo karaļi nostājās kurzemnieku pusē, palīdzot to atkarot un padzīt holandiešus. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo 1661. gadā izmantojot Kurzemes Herocigstes vājuma brīdi un tās karu ar Zviedriju, angļu flote ieņēma salu pieliekot punktu hercoga Jēkaba Āfrikas apgūšanas mēģinājumiem uz visiem laikiem. Tobago salu, gan Hecogs Jēkabs vēlāk atguva, bet kolonijas Gambijā nekad - britiem Gambijas upe bija pārak svarīga, jo tā ļava kuģot dziļi Rietumāfrikas teritorijā un bija kā atbilde franču veiksmīgajam tirdzniecības ceļam Senegālas upē. Briti Gambijā uz ilgiem laikiem nostriprinājās, kā arī paplašināja Hercoga Jēkaba fortu padarot to par galveno vergu centru savā kolonijā, un pārdēvēja salu pa Fort James Island. Mūsdienās varenais cietoksnis ir pārvērties drupās, kuru ieskauj baobabu koki, bet pati sala kopš kurzemnieku laikiem ir sešas reizes sarukusi. Vietējie tikai pēdējos gados uzsākuši cīņu ar Gambijas upi, kas bijušo Fort James salu, kas tagad pārdēvēta par Kunta Kinte salu, ārda nost, lai tā nekļūtu pēc vairākam dekādēm par Gambijas Atlantīdu.

Ar Kunta Kinte vārdu saistās otra kurzemnieku kolonija otrā Gambijas krastā - Jufureh ciemā. Kunta savulaik bija vietējā mēroga zvaigzne un līderis, kas tagad kļuvis slavens arī pasaulē un jo īpaši Amerikā. Viņš vietējo cieņu iemantoja pēc tam, kad apgraizīšanas rituāla laikā vienīgais smējies, kamēr citi puikas no sāpēm raudāja. 18. gs., kad Kunta ar ciema vīriem bija devies lasīt malku, tiem uzglūnēja eiropiešu vergu mednieki, kas mēģināja tos sagūstīt. Ciema vīri pamanot briesmas pamuka kur nu kurais, bet Kunta bija pārāk lepns, lai muktu prom un stājās viens pretī labi bruņotam eiropiešu pulkam. Viņu sagūstīja, aizveda uz Fort James salas cietoksni, bet vēlāk pārdeva verdzībā Virdžīnijas štatā. Kunta trīs reizes mēģināja bēgt no Virdžīnijas plantācijas, bet viņu noķēra un pēc trešās reizes amputēja kāju, lai tas vairs nevarētu izbēgt. Plantācijas saimnieks nevarēja Kuntu nogalināt, lai neveicinātu sacelšanos, jo viņš jau bija iekarojis vietējo vergu sirdis un kļuvis par to līderi. Kuntas vārdam pasaules slavu piešķīra amerikāņu rakstnieks Alex Haley (Alekss Heilijs), kurš vairākus gadus pavadīja ceļojot pa Āfriku meklējot savas saknes, līdz atrada tās Gambijā, kur, joprojām dzīvo Kinte dzimtas pēcteči. Izpētījis vēstures avotus, nostāstus un liecības abās okeāna pusēs, Alekss 1976. g. izdeva grāmatu par Kunta Kinte dzīvi, ceļojumu uz Virdžīniju un laiku plantācijā, kas kļuva par bestselleru un vienu no 20. gs. nozīmīgākajiem amerikāņu darbiem literatūrā. Grāmata bija tik lieli panākumi ASV, ka jau nākošajā gadā tika uzņemta filma par Kunta Kinte dzīvi, kas tika apbalvota ar vairākām balvām, tai skaitā kino darbs ieguva Zelta Globusu. Savulaik Kurzemes Hercogistei piederējušajā Jufureh ciemā mūsdienās joprojām var aplūkot ar verdzību saistītas ēkas un muzeju, kā arī paciemoties audiencē pie slavenās Kinteh dzimtas pēctečiem.

Lai gan Gambija ir pārliecinoši mazākā valsts Rietumāfrikā, tomēr tai pašā laikā tā ir lielākā tūrisma zivs reģiona dīķī. Gambijas tūrisma darboņi bijuši visizmanīgākie un mācējuši pievilināt jeb uzrunāt Rietumeiropas tūristus ar savām pludmalēm un atpūtas iespējām, kam sekoja čārteri no dažādām Eiropas galvaspilsētām. Ja godīgi, tad man nav īsti skaidrs, ar ko šejienes pludmales tik ļoti iekārdina Eiropas ceļotājus, jo tās ne tuvu nelīdzinās Maldivu salām vai Franču Polinēzijai. Manuprāt, daudz interesantāka ir Gambijas vidiene, kur blakus dažām ar verdzību un koloniālo laikmetu saistītām vietām, vērts atzīmēt gandrīz 2000 gadus seno apbedījumu vietu, Wassu akmens apļus, kurus dēvē par Gambijas Stounhendžu, bet tā nozīmīgo statusu apliecina UNESCO zīmogs.

Tomēr vissaistošākā vieta šajā mazajā Āfrikas zemē ir Gambijas upe, kas šķērso valsti visā tās garumā - no Senegālas robežas austrumos līdz Atlantijas okeānam rietumos. Relaksējošs kruīzs ar koka kuģīti pa Gambijas upi un valsts galveno nacionālo parku, River Gambia National park, ir šīs zemes visspilgtākais notikums. Šis nacionālais parks sargā vienu no pēdējiem džungļu pleķīšiem Gambijā, kas kļuvis par patvērumu daudziem primātiem un citiem dzīvniekiem. Garām aizslīd džungļiem, palmu birzīm un baobabiem noaugušie upes krasti, kokos var vērot pelikānus, paviānus un citu mērkaķus, bet ūdenī plunčājas nīlzirgi un krokodili. Gambijas upes nacionālā parka un kruīza kulminācija seko, kad pietuvojamies Baboon Islands salām, kurās mājo mūsu vistuvākie radinieki savvaļas pasaulē – šimpanzes. Ļoti plašās Baboon Islands jeb Paviānu salas kļuvušas par veiksmīgu primātu konservācijas projektu. Pēc tam, kad šimpanzes, pateicoties malumedniecībai Gambijas teritorijā, pazuda pirms 100 gadiem, radās doma par to populācijas atjaunošanu Gambijas upes nacionālajā parkā. Projektu sāka pirms vairākām dekādēm ar 36 šimpanzu pārvietošanu uz nacionālo parku, bet nu šis skaits ir četrkāršojies un jau divas jaunas paaudzes uzaugušas Gambijas upes salās. Tagad uz trim Paviānu salām savvaļā mīt un vairojas 125 šimpanzu kolonija un to skaits aug ar katru gadu. Uz salām gan ir aizliegts izkāpt, jo šimpanzes ir mežonīgas un var dabūt no tām pa koko - pat parka rendžeri salas neapmeklē, bet primātus var labi vērot no upes, kruīza izbrauciena laikā.

Tā kā ar primātiem man vēl nebija gana, tad devos apmeklēt Bijuli mežu, kur nelielā džungļu pleķītī mājo palielas Sarkano kolobusa pērtiķu un Zaļo pērtiķu (Green Vervet Monkey) kolonijas. Bijuli pērtiķīši ir pieraduši pie apmeklētājiem un nebaidās pienākt pavisam tuvu, cerot, ka atbraucējs viņiem kādu zemesriekstu atnesis, lai pašiem nebūtu pa kokiem jārāpelē un smagi jāstrādā. Savukārt, ja Jūsu karstākā vēlme, gluži kā man ir izdarīt ko neordināru, piemēram, samīļot krokodilu, tad turpat netālu atrodas dīķis ar nosaukumu Katchikally Sacred Crocodile pool. Šajā svētajā dīķī, kur vietējās sievietes ierodas veikt auglības rituālus, mājo ap 100 rāpuļu, kas nepievērš īpašu uzmanību apmeklētājiem, jo no rīta ir kārtīgi pabaroti ar okeāna zivīm. Drosmīgākie, te var pat paglaudīt krokodilus, bet tikai stingrā vietējā gida uzraudzībā, jo reindžers redz, kuram no rāpuļiem noskaņojums ir labs uz mīļošanu, bet kuram tramīgs un labāk to apiet ar lielu līkumu. Tagad pie pastaigām ar lauvām Zimbabvē un Senegālā, savvaļas hiēnu masāžas Etiopijā un citām dīvainām aktivitātēm, nu varu pieplusot klāt arī krokodilu glaudīšanu Gambijā.

Jānis Kreicbergs