12.08.2018. Naktī nogranda pērkons, no rīta atkal tumšs kā naktī un vēsi. Kamēr izskasījāmies no mājas – vēl ducināja un zibeņoja labu laiku. Šorīt Alessandro pamatīgi līkumoja pa Florences ieliņām un pašā rīta agrumā ar saulīti uzveda mani Piazzale Michelangelo skatu laukumā. Labi, ka ar mašīnu, jo kājām te kāpt ir tas vēl prieks, kā es pārliecinājos vēlāk. Skatu laukums uzbūvēts nosacīti nesen – 19.gs. un man paliks kā vislabākā vieta no kurienes aplūkot Florenci. Tā kā rītā tūristu nav – var mierīgi pabildēties un visu apskatīt no augstumiem. Vēlāk mani atstāja turpat pie Ponte Santa Trinita, kur norunājām tikties vakarā, jo brauksim skatīties zvaigznes!!

Man uz rīta cēlienu ir nopirkta ieeja biļete Palazzo Vecchio, un atkal labi, ka nav vēl daudz cilvēku. Tie, kas ir lasījuši Denu Braunu, zinās mazliet vairāk. Pils ir veca kā pasaule vēl kopš 13. gs., diezgan ilgu laiku pilī dzīvoja Mediči ģimene, vēlāk pārvācās uz Arno upes otru krastu – uz Pitti pili, tāpēc šo sāka saukt par “Veco pili”. Pitti pili un Palazzo Vecchio savieno Vazāri uzceltai koridors pār Ponte Vecchio. Lielajā zālē, ko sauc arī par Salone dei Cinquecento, jeb Piecsimtu zāli, ir milzīgas Vazāri gleznas. Te var palikt ar muti vaļā, kā Viduslaikos kaut ko tādu vispār varēja radīt, jo zāles izmēri pārsniedz 50 m un augstumā ir 18 m. Vienā Vasāri gleznā tiešām var atrast slaveno zaļo karodziņu ar uzrakstu “Cerca trova”, tik lai labāk to apskatītu, jāizmanto binoklis. Visur mākslas darbi, skulptūras, protams, lielākā daļa veltīta Mediči ģimenei, oriģinālie interjera priekšmeti, zelts, cackas un nauda. Tāds cietoksnītis un valstiņa Florences vidū.

Otrajā stāvā Mediči darba un dzīvojamās telpas, nelielā koridorī starp istabām atrodas Dantes pēcnāves maska. Agrāk bija populāri šādas maskas veidot no nelaiķiem, tā nu viena šāda ir izlikta apskaitei. Kā pa manīm – diez ko priecīgs tas Dante vis neizskatījās nomirdams:))) vēl viena tiešām unikāla telpa ir ģeogrāfisko karšu istaba jeb Guardaroba. Telpas sākumā novietots milzīgs, laika gaitā aptumšojies globuss. Gar sienām visas tajā laikā zināmo zemju kartes. Arī Latviju atradu, protams, šķību-greizu. Foršs bonus ir iespēja uzkāpt zvanu tornī ar apsktīties kā Florence mostas kārtējai dienai.

Pils ārpusē uz sienas netālo no Uffizi galerijas vienā no ķieģeļiem ir iekalts kāda cilvēka profils. Stāsta, ko to steigā izdarījis pats Mikelandželo, skatoties kā pakar kārtējo noziedznieku.

Pa Via Vacchereccia eju uz tirdziņu – te visādi čurkas tirgo šmotkas un Toskānas ādas imitācijas somiņas. Labākais gan ir Porcellino jeb Cūķa strūklaka. Nu kā strūklaka – ja nelielu ūdens straumīti, kas iztek no Cūķa mutes un drīzāk līdzinās it kā tas lops slienātos no kādas neārstējamas slimības – tad jā, strūklaka ir riktīgi smieklīga. Kā jebkurai savādai skultūrai, arī Cūķim ir mazliet jāpaberzē šņukurs, jāieliek mutē monētiņa, jāatlaiž vaļā un jācer ka tā veiksmīgi ar ūdeni iekritīs renstelē. Tas uz garantēti izpildītu vēlēšanos. Man noveicās, bet kaut kādai krievu meitenei nācās censties 5 reizes.

Sāk gribēties ēst un es izeju mazliet ārpus vēsturiskā centra ziemeļu virzienā uz Mercato di San Lorenzo. Šeit otrajā stāvā vienuviet atrodas visiespējamākas ēstuves un tirdziņi. Katrs noteikti atradīs kaut ko savai gaumei, cenas mazliet jau ir padārgas, bet uz tukšu vēderu pat Florence vairs nav smuka. Ar milzīgā bulkā iespiestu gaļas sautējumu pa 7 € varu kādu laiku atpūtināt kājas.

Tagad man ir lielais ceļš pāri pilsētai uz Arno kreiso krastu. Atkal šķērsoju Ponte Vecchio un pa Via de Guicciardini nonāku pie Pitti pils. Ilgu laiku tajā mitinājās Mediči ģimene, tajā pat paspēja padzīvoties pats Napoleons, līdz Itālijas karalis pili atdāvināja tautai. Pēc karstuma ārā pilī var atvēsināties. Līdztekus iekšējo zāļu muzejam, augšējā stāvā ir ierīkots laikmetīgās modes muzejs. Kā visur iepriekš – zālēs ir pasakaini skaistas, katra ir nosaukta kāda mitoloģiskā varoņa vārdā, attiecīgi ir arī interjera dekori un gleznas veltīts viņam. Piemēram, Pitti pilī ir Odiseja, Jupitera, Prometeja istabas.

Te es nostaigāju vairākas stundas, caur visiem zeltiem un kruzuļiem, modes muzeja daļā var aplūkot vairāku dizaineru interesantākos tērpus, ir šis-tas no gadsimts sākuma apģērba un aksesuāriem. Atgriežos saulē Boboli dārzos. Šie dārzi bija mana lielākā vilšanās, kura maksāja 8 €. Es laikam par daudz salasījos interneta ah! un wow! atsauksmes un sacerējos šajos dārzos ieraudzīt kaut ko satriecošu. Nekā!! Absolūti! Karstums, visu laiku nejēdzīga staigāšana kalnā – lejā, nekādu ziedu. Ievērības cienīgs ir tikai amfiteātris pie pašas pils. Viss dārzs vietām ir izlīkumots ar taciņu labirintiem, knapi uzlīdu augšā pie Belvederas cietokšņa, paskatījos uz Neptūna strūklaku un galīgi nolaisto, ar kaut kādu purva ūdeni pilno Isoletta baseinu. Apkārt tik citronu krūmiņi. Nu viņu nafig! Jātiek prom, atpakaļ kalnā uz Pitti pili. No Boboli dārziem, ejot autrumu virzienā var nonākt Bardini dārzā. Šis man patika daudz labāk, klusāks, vairāk augu un interesantāks, skats uz Florenci arī pa pirmo.

Kāpjot lejā uz Arno krastu jūtu savādu kņudoņu un skatos, ka priekšā visas drēbes slapjas – nu forši, mana Ostias pludmalē nocepinātā āda beidzot izlēmusi nolīst nost...Gribas kaut ko iekost, bet tādā karstumā...Forši ir supermarketos sagatavotas dažādu augļu mix kastītes, ņem dakšiņu un stampā iekšā. Diena sliecas uz vakara pusi un es izdomāju, ka varētu vēlreiz uzkāpt Piazzale Michelangelo skatulaukumā. Oj nevajadzēja....Tas drausmīgais kāpiens. Bet beigās bija vērts, koč ir tagad visi kakti pilni ar tūristiem, vienalga citā gaismiņā Florence ir ļoti skaista. Toties blakus skatulaukumam ir neliels rožu dārzs, te var brīvi pagulēt zālītē un pastaigāt starp daudziem ziedošiem krūmiem.

Via dell’Olmo atrodas viena interesanta bodīte – franču mākslinieka-huligāna “Clet” ačgārno ceļazīmju darbnīca. Kādreiz viņu par ceļazīmju apķēpāšanu dzenāja policija, bet vietējiem iepatikās un Clet to ir pārvērtis biznesā. Te var nopirkt viss kaut ko no ačgārno ceļazīmju sortimenta: uzlīmes, kalendārus, kreklus un arī pilnīgi reālas ceļazīmes. Man pietiks pagaidām ar uzlīmēm.

Ir vakars un Alessandro mani savāc ar busiņu norunātajā vietā. Šodien viņš vedīs mani skatīties zvaigznes....Es pati biju piemirsusi, ka pat Latvijā augusta vidū ir novērojamas Perseīdu plūsmas, te ar to nodarbojas bez maz vai profesionāli. Braucam uz rietumiem no Florences, uz viduslaiku pilsētu San Gimignano. Ilgi meklējām kur noparkot mašīnu, un aidā – pa veciem vārtiem iekšā vecpilsētā. Karstums ir pazudis, tauta izlīdusi ārā. Vecpilsēta tiešā liela un tie torņi – visos stūros. Alessandro saka, ka to šeit ir ap padsmit gabaliem.

Saldējums ir fantastisks un Alessandro uzved mani šada viena veca torņa augšā. Pilnīgi visa pilsēta kā uz delnas, kalni, Chianti vīnogulāji, vienvārd – krasotiše! Kā izrādās neesam vienīgi gudrinieki, ik pa laikam uzrodas un aiziet pārīši, ģimenes. Meteori ir spoži, kopumā pa vakaru es noķēru veselas 8 krītošās zvaigznes. Apkārt lidinās mazi betmeni, zvaigznes riktīgi spožas un galvenais ir patīkami vēsi. Naktī braucam atpakaļ caur mazajiem olīvu un vīnogu ciematiņiem. Diena ir galā.