Sarkanie Āfrikas ceļi ir aizveduši mani uz Senegālas vistālāko dienvidaustrumu nostūri - noslēpumaino bediku zemi.
Šeit Rietumāfrika paliek aiz muguras un skatam visapkārt paveras nu jau “īstā” Āfrika. Piecas lietas ar ko man melnais kontinents kopš bērnības vienmēr visvairāk asociējies ir - savanna ar akāciju kokiem, lauvas, šimpanzes, tradicionālās kleķa būdiņas ar konusveida salmu jumtiņiem un Kilimandžāro. Pēdējo, protams, var piedāvāt tikai Tanzānija, bet pārējos četrus var atrast bassari un bediku Zemē jeb vienkārši bediku zemē, kā to saīsinājumā mēdz saukt.
Šis ļoti nomaļais Senegālas apvidus pašā Gvinejas un Mali pierobežā ir gluži kā Rietumāfrikas krustceles - uz papīra tā vēl joprojām ir Senegāla, reģionam cauri plūst Gambijas upe, kas ir Gambijas valsts simbols, šķērsojot to pilnā garumā, Fouta Djallon klinšu kalni un šimpanzes šeit "iemaldījušās" no Gvinejas, bet kolorītās bassari un bediku ciltis pirms vairākiem gadsimtiem atmigrējušas no blakus esošās Mali. Protams, ne jau labākas dzīves meklējumos, bassari un bediku ciltis devās prom uz šo Dieva aizmirsto nostūri, bet gan vēlme saglabāt savu kultūru un tradīcijas no varenās Mali impērijas un tās piespiedu islamizācijas.

Gleznainie Fouta Djallon klinšu kalni, kas šķērso Gvinejas republiku visā tās garumā, un pavisam nedaudz iestiepjas mūsdienu Senegālas teritorijā, kļuva par ideālu slēptuvi abām ciltīm, kur bassari nometās uz dzīvi ielejās, bet bediki iekārtoja ciemus augšstāvā - klinšu virsotnēs, labi nomaskējušies no pārējās pasaules starp klintīm un baobabiem. bassari un, jo īpaši bediku ciemi ir gluži kā no Āfrikas pastkartes izkāpuši - ar tradicionālajām, apaļām mājiņām, kurām uztupināti konusveida salmu jumtiņi, kas sabūvētas cieši viena pie otras. Bediku būdiņu sienas ir veidotas no kleķa, bet bassari no neapstrādātiem vulkāniskiem akmeņiem, kas gan svelmainajā Āfrikā nepasargā no tveices, tāpēc mūsdienās arī bassari, pārgājuši uz kleķa būdiņām. Pateicoties dzīvei augstu klintīs, bediki vairāk saglabājuši savu askētisko, viduslaiku dzīvesveidu - vairākos ciemos joprojām nav elektrības, uz skolu un pēc ūdens ir jāskraida no klints augšā, lejā, bet vecāka gadu gājuma dāmas turpina staigāt pusplikas un ar tradicionālo durkli degunā, neskatoties uz lielo musulmaņu dominanci Senegālā.

Abu cilšu visnozīmīgākā kultūras sastāvdaļa, kuru nekādi nav skāris 21. gs. slieksnis, ir apgraizīšanas svētki Kore, kurus bediki svin aprīlī, bet bassari maijā. Pēc nostāstiem un foto internetā tas ir ļoti kolorīts, vairāku dienu pasākums ar pusaudžu puiku apgraizīšanas ceremoniju, dažādiem antīkiem rituāliem, dzīvnieku upurēšanu, maršēšanu tradicionālajās maskās pa ciemiem, jauno vīru cīņas mākslu un, protams, vietējo dziru un iezemiešu dejām. Pagānu reliģiju joprojām praktizējošās bassari un bediku ciltis ir tik unikālas un laika zoba jeb globalizācijas neskartas, ka UNESCO paņēma šo gleznaino apvidu savā paspārnē, lai to kultūru var piedzīvot arī nākošās paaudzes, tiesa viņi paši gadsimtiem veiksmīgi sevi sargājuši, gan no varenās Mali, gan franču kolonistiem. Lai iepazītu šīs unikālās kultūras tuvāk, es iekaroju pāris klintis, kuru virsotnēs iekārtojušies bediku ciemi, kā arī paliku pa nakti autentiskā bassari ciemā, tradicionālajā būdiņā ar vulkāniskajiem akmeņiem, kur atrodas arī apgraizīšanas ceremoniju placis un lavas ala, kur puikas brieda ieiešanai vīru kārtā.

Bez Mali ciltīm, kā arī Gvinejai un Gambijai raksturīgajām ainavām bassari un bediku zeme piedāvā vēl kādu noslēpumu, par kuru pat mans gids nebija dzirdējis - doties savvaļas šimpanzu fotomedībās. Šos, mūsu vistuvākos "meža brāļus", gan Senegālas-Gvinejas pierobežā nav tik viegli vērot kā Ugandā, jo vietējie iezemieši šimpanzes joprojām nelegāli medī, gan gaļas nolūkos, gan, lai izmantotu dažādas to daļas savos pagāniskajos rituālos, tāpēc tās ir tramīgas un bailīgas. Tikko kā šimpanzes pamana cilvēku klātbūtni, tās saceļ pamatīgu troksni un laižas no viena zara uz otru zaru lejā līdz pazūd biezoknī, bet kopumā šai pārgājienā man laimējās uz īsu brīdi redzēt vismaz 9 cilvēkpērtiķus. Manas šimpanzu medības pie Ethiolo ciema, Gvinejas pierobežā bija tāds amatierisks, pašdarbības pasākums, bet izrādās bediku zemē ir vēl labāka vieta to vērošanai - Dinfedelo apkaimē vietējie primātus vairs neapbižo, bet tā vietā pievērsušies ekotūrismam un tik tikko sākuši organizēt oficiālas šimpanzu tūres reindžeru pavadībā - precīzi, kā senajā teicienā "gan vilks paēdis, gan kaza dzīva".

Fouta Djallon kalnus, kas izpletušies pa visu Gvinejas teritoriju raksturo ne tikai gleznainas ainavas un šimpanzes, bet arī džungļi un ūdenskritumi. Arī bediku zemē var atrast šādu tropisku stūrīti, kas izceļās uz pārējās sausās Senegālas fona. Tieši pie Dinfedelo ciema starp augstām klints sienām paslēpies augstākais ūdenskritums Senegālā, kas arī ieguvis tuvējā ciema vārdu. Februāris gan ir sausās sezonas kulminācija, tāpēc 115 m augstajā Dinfedelo ūdenskritumā ūdens ir mazs un bildēs tas izskatās pēc vien knapi saskatāmas tērcītes, tomēr realitātē šī ir ļoti forša vieta. Pirmkārt , lai tiktu līdz ūdenskritumam ir jādodas pusstundu garā pastaigā pa tropisku, mērkaķu apsēstu un liānām noaugušu lietusmežu, kas iegūlies stāvā ielejā, līdz nonāk pie varenas klints pār kuru krīt šaura tērcīte, kas izveidojusi simpātisku, zaļganu baseiniņu zem kaskādes. Turklāt, ja ieskatās tuvāk, var redzēt, ka Dinfedelo ūdenskritums nav viss tikai viena, šaura kaskāde, bet pa visu plašo, papardēm noaugušo klinti vēl raiti pilina simtiem maziņu tērcīšu, atgādinot kaut ko līdzīgu mūsu Staburagam, vismaz manās asociācijās. Ļoti relaksējoša, un karstai Āfrikas dienai veldzējošs vieta, kuras skaistumu fotogrāfijas nespēj attēlot, tas ir jāredz savām acīm.

Turpat blakus bediku zemei izpleties arī dzīvniekiem bagātākais Nacionālais parks Senegālā - Niokolo-Koba. Uz papīra tas izskatās iespaidīgi - UNESCO sarakstā iekļauts Nacionālais parks, kur mīt lauvas, ziloņi, nīlzirgi, šimpanzes, panteras un lērums citu dzīvnieku, bet realitātē, šis, protams, nav Serengeti. Parks ir ļoti plašs, izstiepies 9130 kv.km platībā, kur varētu ietilpināt gandrīz 6 manus dzimtos Jelgavas rajonus, tāpēc dzīvnieki šeit izklīduši pa plašo teritoriju. Malumedniecības dēļ ziloņu un šimpanzu populācija šeit dramatiski sarukusi un tie patvērumu raduši parka vistālākajos un visnesasniedzamākajos nostūros, bet ar lielajiem kaķiem šeit nav viss tik slikti. Ar zināmu veiksmes palīdzību šeit var redzēt panteru vai vienu no aptuveni simts lauvām, kas klejo pa parka savannu un sausajiem mežiem ar mērķi iecirst zobus kādai no antilopēm pakaļā. Bet tas, ko šeit noteikti var sagaidīt, ir vesels arsenāls visdažādāko antilopju, kārpu cūkas, paviāni un citi mērkaķi, kā arī visdrīzākais nīlzirgi un krokodīli gleznainajā Gambijas upē, kas lavierē caur Niokolo-Koba parka teritoriju. Veiksme šoreiz bija mans draugs un sabiedrotais, jo safari brauciena laikā viena zvēru karaliene jeb lauvene graciozi nogāja garām džipam, iepauzēja uz īsu fotosesiju un tad pazuda dziļāk brikšņos. Tā ka kopumā mans saraksts ar redzētajiem dzīvniekiem nebija slikts - "jūra" ar dažādām antilopēm, paviāniem un citiem pērtiķiem, kārpu cūkas, bifeļi, eksotiski putni, mangusi un pa vienai dzeloņcūkai, krokodīlam, varānam, nīlzirgam un lauvenei. No redzētajām antilopēm viena, protams, ir pelnījusi īpašu uzmanību - strīpainās Western Eland dižantilopes ar iespaidīgiem, spirālveida ragiem un garu bārdu ir lielākā antilopju suga uz Zemes. Tās atrodas uz galējas izmiršanas robežas, jo tikai aptuveni 200-300 vēl palikušas savvaļā un lielākā daļa tieši Niokolo-Koba nacionālajā parkā, kas kļuvis par vienu no pēdējiem to glābiņiem.

Turpinājums sekos...

Jānis Kreicbergs